Sic transit gloria mundi jeb stāsts par Kuldīgu

Nav noslēpums, ka Kuldīga jau sen vairs nav pirmā svaiguma pilsēta. Šķiet, vēl vakar Venta bangoja, mutuļoja un šņāca tā, ka oktobrēni Talsos pie Vilkumuižas ezera dabūja aizspiest ausis. Bet tagad – Ventas tecējums kļuvis rāms un negribīgs un Ventas rumba vairs nešļāc ar bijušo spēku. Kuldīgas izpildkomitejā no griestiem lobās nost apmetums, no sienām lobās tapetes. Kuldīgas mēra Kima Jong-una darba vannasistabā pil krāns un no sienām birst flīzes. Pašvaldības milicijas darba grupa veica izmeklēšanu, taču bez rezultātiem. Kuldīgas partijas kongress pieņēma pusduci rezolūciju un uzsaukumu darbaļaudīm, taču krīzes cēloņi tā arī palika neizdibināti. Par laimi talkā nāca Kuldīgas simfoniskais orķestris, kura vecākais kontrabasists veica mērījumus pie pilsētas ūdenstorņa un katlumājas. Kontrabass uzrādīja pusmūža krīzi, kas sešas reizes pārsniedz normu.

Kuldīga ir veca sagurusi vazaņķe, kuras stāsti vienmēr atkārtojas un kuras joki ir vai nu jēli, vai sekli. Bet viss sākās tik cerīgi… Kuldīga bija brīnumbērns – 18 gadu vecumā ar izcilību pabeidza Pūņu Valsts konservatoriju un uz karstām pēdām bez rindas tika pieņemta darbā Talsu simfoniskajā orķestrī. Diemžēl cerīgais sākums neizvērtās par veiksmes stāstu. Likās, ka Kuldīgu pēc perspektīvā sākuma čellistes ampluā drīz paaugstinās par kontrabasisti, taču paplest kājas čellam viņa pārāk kūtra, turot čellu rokās kā tādu degvīna pudeli. Rezultāts bija likumsakarīgs – Kuldīga tika pazemināta par vijolnieci. Šķita, ka zemāk vairs nav kur krist, taču Kuldīga notrallināja arī savu vijoli, iemainot to pret stiprināto divlitrīgo alu. Izcēlās skandāls, kura dēļ Talsu pašvaldības milicija anulēja viņas vijolnieces licenci. Beigu beigās Kuldīga kļuva par orķestra slidu asinātāju, un nav brīnums, ka pusmūža krīze viņai sākās jau toreiz 19 gadu vecumā. Mūsdienās orķestra slidu asinātāja palīdzei neko daudz nemaksā un, dzīvojot no rokas mutē, knapi izdevās sakrāt Bugatī Vaironim. Nemaz nerunājot par kontrabasistiem, kuri dzīvoja kā nieres taukos, pat nieka vijolniekam Ferārī blakusvāģis allaž bija pilns ar bukstiņu biezputru un orķestra sagādes daļa ik mēnesi piešķīra bezmaksas karoti. Beigu beigās Kuldīga nolika karoti.

Kuldīga

Attēlā: 18 gadus vecā Kuldīga pēc Pūņu Valsts konservatorijas beigšanas ar čellu

Kontrabass latviešu virtuvē

Kontrabasi jau izsenis ir bijuši ir bijuši katra kārtīga latvieša diētas sastāvdaļa. Kuram gan negribas apsēsties zem ozola un kūpināta kontrabasa šķēlei uz rupjmaizes piestrēbt klāt rūgušpienu. Kontrabasi kā neatņemama latviešu virtuves sastāvdaļa pirmoreizi minēti jau Indriķa hronikā. Kā rakstīja Indriķis: “Tas latwesh cilwehks uz to kontrabas ir dikti kahrs. Tas ehd to kontrabas, ka tauki tek pahr zod vien.” 1657. gadā tagadējās Alūksnes teritorijā kontrabasu amatnieki dibināja pirmo cunfti, par kuras patronu kļuva pats Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V. Jau pavisam drīz pēc karaļa un līdakas pavēles Alūksnē (tolaik saukta par Phenjanu) tika uzcelta pirmā kontrabasu rūpnīca, kas tobrīd bija lielākā Ziemeļeiropā un spēja pabarot vai pusi Eiropas. Tika uzbūvēts arī maģistrālais cauruļvads, pa kuru no Phenjanas uz Stokholmu tika sūknēti sašķidrināti kontrabasi. Kontrabasu diēta sāka kļūt aizvien izsmalcinātāka, un Latvijā ienāca arī aizjūras delikateses, piemēram, korejiešu gardums – kontrabasā iesprostots kucēns. Savukārt no Amerikas uz Latviju atceļoja kontrabasa giross teksasiešu gaumē, ko sevišķi iecienīja Ziemeļvidzemes kontrabasu kontrabandisti. Arī radošu pieeju izcēlās arī latvieši un uz vācu skābētā kontrabasa receptes bāzes izveidoja štovēto kontrabasu. Jebkurš kurzemnieks jums teiks, ka nav nekā labāka par jūrā svaigi nozvejotu un apšu malkas kūpinātu kontrabasu. Tajā pat laikā Zemgalos mežos bija savairojušies savvaļas kontrabasi, kas tolaik saplosīja ne vienu vien aitu ganāmpulku. Karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V lika ievērojami ierobežot savvaļas kontrabasu populāciju un tie tika izšauti kopā ar visām ģimenēm. Lai veicinātu nomedīto kontrabasu patēriņu, Zemgales piespiedu barošanas kopgaldos ceturtdienās tika pasniegti vienīgi kontrabasu ēdieni. Ēdnīcu ēdienkartē parādījas tādi vienkārši, taču barojoši ēdieni kā kontrabasu pelmeņi, salāti “Kontrabass kažokā” un torte “Kontrakārumnieks”. Pārtikas veikalos trīslitru burkās tika tirgota svaigi spiesta kontrabasu sula un auksti spiesta kontrabasu eļļa. Sabiedrības dāmas bija iecienījušas dažādus kontrabasu liķierus, savukārt vīri nesmādēja kontrabasu miestiņu. Protams, sabiedrībā netrūka arī deģenerātu, kuri lējā rīklē tīru kontrabasu ekstraktu, kas bija denaturēts un paredzēts riepu vulkanizēšanai un slidu asināšanai, kā arī peļu vanadziņu indēšanai.

1689. gads bija neražas gads. Gaidītās kontrabasu ražas vietā uzziedēja tikai vijolītes, un darbļaudis sadumpojās: “Vai mums būs tīri kartupeļi jāēd? Kas gan ir kartupelis bez kontrabasa? Būs jākar zobi vadzī.” Pēc neražas gada, kad vietējā aristokrātija konfiscēja darbļaudīm visus kontrabasu iekrājumus un konservus, izcēlās revolūcija. “Kontrabass pieder tautai!” sauca kontrabasu kombainieris stachanovietis Jākubs Kontrābs. Jau drīz revolucionāri šturmēja Alūksnes Ziemas pili un uzšāva ar lociņu pa vārīgu vietu Alūksnes hercogam, kurš tobrīd mielojās ar īpaši smalku tauriņa urīna mērcē marinētu pundurkontrabasu, piekožot klāt maizīti ar Foie gras de contrebasse no Francijas. Pēc revolūcijas visa vara tika nodota kontrabasu padomēm un dibināti pirmie kontrabasu kolchozi. Tautai sakās laimīgi laiki un šo dienu ļaudis joprojām svin ar kontrabasa krūtiņu gaileņu mērcē un krāsnī ceptiem kartupeļiem.

Diemžēl mūsdienās situācija vairs nav tik rožaina kā 17. gadsimta beigās. Lielveikalu plaukti lūst no lētām kontrabasu filejām no Polijas. Vietējie bioloģisko kontrabasu ražotāji, kas savu produkciju piedāvā bez glutēna un laktozes, knapi velk dzīvību. Pēdējais trieciens pašmāju ražotājiem bija Pasaules Kontrabasu Savienības lēmums aizliegt kontrabasu kūpinājumus. Vērīgi ļaudis zināja stāstīt, ka tas ir rietumu kontrabastu un iluminatoru darbs, taču no tā jau nevienam labāk nekļuva. Ļaudis zvanīja uz Alūksnes radio un lamāja žunālistu Kārli no panckām laukā, ka pie visa vainīgs ir viņš un viņu kontrabastu mafija. Par laimi tauta tauta pateica kontrabastijai stingru “nē”, absolūto vairākumu Saeimā iegūstot partijai “Visu kontrabasu Latvijai” ar virsdiriģentu Žaku Žani Dzintaru priekšgalā. Kontrafašisms Latvijā bija veiksmīgi atdzimis un drīz sekoja kontrabasu etniskā tīrīšana. Urrā, biedri!

contrebasse

Attēlā: Rēzeknes delikatese – ar cūkgaļu un skābiem kāpostiem pildīts kontrabass

Pumpis un heteroseksuālie patrioti

Ja tiktu aizliegti pumpji, visas pasaules strūklakas beigtu darboties! Mēs strūklakas uztveram kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Bet kas notiktu, ja strūklaku vairs nebūtu? Tiktu izjaukta ūdensputnu migrācija, bet, kā zināms, problēmas ar migrāciju nozīmē latvju nācijas bojāeju! Stāsta ūdensputns Sergejs: “Rīgā ierados kopā ar ģimeni, lai padzīvotu Rīgas kanālā, baudot skatu uz strūklaku un autoostu. Ja Rīgas dome aizliegs pumpjus, ar strūklakām kanālā būs cauri, un ūdensputni, kuriem patīk špricēšanās, Rīgai metīs pamatīgu līkumu. Vai tiešām pilsēta ir gatava ar vieglu roku atteikties no sava slavenā zelta lietutiņa pie opernama?”

Mazāk pētīts, taču ārkārtīgi būtisks aspekts pumpju aizlieguma gadījumā būtu tas, ka no Alda Drēģera dziedātās dziesmas pazustu vārds “pumpi”. Vai kāds var iedomāties, ka, atskanot vārdiem “Mauku mājā luktur’s spīd, hei rumpi ………”, – jā, tieši tā, vārda “pumpi” vietā būtu biedējošs klusums? Kā turpmāk justos šīs dziesmas cienītāji? Vai dziesma kļūtu uz visiem laikiem vai līdz pumpja legalicācijas brīdim nefunkcionāla? Ja pumpis tiktu nomainīts ar kādu citu vārdu, kā mainītos horoskops ūdensvīram? Vai tas palielinātu homoseksualitātes izplatību? Tik daudz nezināmo!

Kā portālam Delfinārijs norādīja astrologs Zintis Zvaigžņumētelis, “daudzi nemaz nezina, ka Rumpipumpi ir sena maiju-paiju kalendāra dievība. Nav nejauši, ka pēdējā laikā ir aktivizējušies dažādi “speciālisti”, kas plaši propagandē uzskatu, ka pumpjiem nav vietas mūsdienu sabiedrībā. Ikvienam, kas ir apveltīts ar paraloģisko domāšanu un nav slinks meklēt dezinformāciju, drīz top skaidrs iemesls, kadēļ pumpi grib dzēst no sabiedrības apziņas. Acīmredzami kādam ir izdevīgi, ka no dievības Rumpipumpi paliek pāri tikai “rumpi”, proti, mūsu zūdīgais fiziskais ķermenis, bet vērtīgākā, garīgi metafiziskā puse – “pumpi” – tiek atmesta kā nevajadzīga. Neļausim sevi muļķot un visiem spēkiem pretosimies šiem centieniem iznīcināt tautu!”

Oficiālā dziesmas vēsture gan ir šāda: Dziesma tika sarakstīta tālajā 1988. gadā – to savstarpējai atpazīšanai izmantoja heteroseksuālie Latvijas patrioti. 1997. gadā referenduma rezultātā (tā sauktais Augusta referendums, ko nevajadzētu jaukt ar 1997. gada 31. augusta referendumu par piecpakāpju kaskādes sūkņu obligātu lietošanu trušu fermās, sauktu par Septembra referendumu) tika legalizēts patriotisms. Sešus gadus vēlāk – 2003. gadā – kaujā pie Sabiles latviešu strēlnieku pulks sakāva Sorosa fonda karapūļus un panāca heteroseksualitātes legalizāciju. Tomēr dziesma, lai arī iznākusi no pagrīdes, vēl arvien ir veco, rūdīto pagrīdnieku latviskuma un patriotisma simbols. Jānorāda, ka pastāv arī piedziedājuma versija “Heil, rumpi, pumpi!”, taču šīs dziesmas mazāk patriotiskās versijās ‘heil’ tiek aizstāts ar ‘hei’, kas gan saturiski ir viens un tas pats.

pumpis

Jaunbiedra Brežņeva cūkgaļas izjūta

Mazās Zemes zvejnieku kolhozam Gudronas ezera krastā bija liela cūku ferma. Gudronas ezerā nebija zivju, tāpēc zivju konservos parasti nonāca cūkgaļa. Nevienu nepārsteidza, ka, atverot šprotu konservu bundžiņu, pretim tev raugās sivēna šņukuriņš vai aste. Šī prakse ir aizgūta no Dobeles zvejnieku kolhoza, kura rīcībā nav nevienas ūdenstilpnes zvejai, bet no piecgades plāna izpildes neviens nav atbrīvots.

Mazajam Ļoņam bērnībā bija cūciņas – Valērija un Josifs. Ļoņečka stundām spēlējās ar saviem sivēniem, kasīja tiem muguriņu, štepselēja kontaktdakšas to šņukuros un metās ar tiem kopā Gudronas ezera bangās. Viņa bērnības labākie gadi pagāja kopā ar jautriem sivēniem, brangiem rukšiem, resnām cūkām, grūsnām sivēnmātēm, omulīgiem vepriem un vaislīgiem kuiļiem. Tā Leonīds Iļjičs Brežņevs iemīlēja cūkgaļu.

Nevienam Politbirojā nebija noslēpums, ka visu savu brīvo laiku Leonīds Iļjičs pavadīja cūku fermās. Daudzi uzskatīja, ka ar cūkām viņš saprotas daudz labāk kā ar cilvēkiem. Neskaitāmas cūkas no visas pasaules bija viņa vēstuļu draugi. Tikai runājot cūku valodā viņš varēja brīvi un artikulēti izteikties, nelasot vārdus no papīra lapas. Tāpēc kā pērkons no skaidrām debesīm visus pārsteidza tiesas prāva – Vaislas Kuilis iesūdzēja tiesā Leonīdu Iļjiču Brežņevu par izmantošanu bērnībā: būdams piena sivēns, viņš saņēma vēstuli, kuras rakstītājs stādījās priekšā kā tuvo austrumu kuilis Halalmāgens. Vēstules autors sajauca mazā piena sivēna prātu, kārdinot ar sarkanvīnu un citām marinādēm, taču, sivēnam ierodoties uz apsolīto banketu ar diskusijām par cūkgaļas lomu Tuvo Austrumu miera procesā, Leonīds Iļjičs viņu uzreiz brutāli guldīja uz sviestmaizes. Piena sivēns kviekdams aizbēga, taču pāridarījums palika atmiņā uz visu mūžu.

Bet kā gan Leonīds Iļjičs sāka iet pa grēka taku? Viss sākās liktenīgajā 1946. gadā zvejnieku kolhozā “Rudais oktobris”, neilgi pēc kolhoza apbalvošanas ar Ļeņina odeni par īpašiem nopelniem cūkkopībā. Tobrīd visam nopelniem bagātās cūku fermas personālam bija sakāpis galvā, tāpēc jauno Ļoņu neviens negribēja ņemt darbā par mākslīgo apsēklotāju, baidoties, ka viņa talants atstās ēnā pieredzējušos fermas apsēklotājus. Īpaši pret Ļoņas pieņemšanu darbā iebilda ilggadējais fermas darbinieks akadēmiķis Semenovs, kura vairāki desmiti publikāciju par dabīgās apsēklošanas priekšrocībām bija krasā pretunā ar jaunā censoņa Brežņeva revolucionārajām idejām mākslīgās apsēklošanas jomā. Visiem fermas darbiniekiem vēl atmiņā bija jaunā Leonīda Iļjiča publiskā uzstāšanās Kopenhāgenas starptautiskajā cūku apsēklošanas kongresā pret konservatīvajām Semenova idejām. Ļoņa norādīja, ka cūku fermu tradicionālais papildu ienākumu avots – dabīgās apsēklošanas video komerciāla straumēšana internetā – ir kontrrevolūcijas iedīglis, kas nekavējoties izskaužams, un ka akadēmiķis Semenovs ir nodevis akadēmiskos ideālus, kļūstot par cūku seksa simbolu un video zvaigzni. Leonīda Iļjiča trāpīgā argumentācija tomēr nenesa gaidītos augļus, jo “Rudā oktobra” cūku fermas kolektīva prāti bija piesūkušies ar Semenova konservatīvisma sēklu un viltus idejām par tradicionālām cūku ģimenes vērtībām. Beigu beigās progresīvais Leonīds Iļjičs tika izstumts no kolhoza ar buldozeru. Ļoņam nekas cits neatlika kā meklēt darbu Politbirojā, kur viņš tika pieņemts par stažieri zīmuļu drāzēju triecienbrigādē. Jau pirmajā dienā viņam bija labs drāziens, kuru augsti novērtēja pieredzējušie kolēģi. Leonīds sāka strauji kāpt pa karjeras kāpnēm, taču visstraujāko lēcienu uz augšu viņa karjera piedzīvoja gadskārtējajā Politbiroja skaistuma konkursā, kurā Ļoņa pārliecinoši ieguva pirmo vietu. Kā konkursa uzvarētājs, viņš automātiski kļuva par Politbiroja locekli. Šķiet, viņa karjera bija sasniegusi kulmināciju, panākumi dzīvē bija reibinoši. Taču Ļoņa ilgojās pēc savām saknēm – cūkkopības un sēklošanas. Iemantotās slavas dēļ vairs nebija iespējams ieiet jebkurā cūku fermā un aprunāties ar cūkām par sadzīvi un iekšpolitikas problēmām, jo cūkas sajūsmā uzreiz metās viņam virsū. Izmisumā Ļoņa nolēma ievietot sludinājumu avīzē “Sarkanais Vaislinieks”, kura tekstā bija teikts: “Loceklis bez aizspriedumiem vēlas iepazīties ar sivēnu kopīgai gulēšanai uz sviestmaizes”. Uz sludinājumu viņš saņēma tikai vienu atbildi ar klāt pievienotu atpakaļadresi: “Leonīd Iļjič, man ļoti labpatiktos gulties ar jums kopā uz sviestmaizes. Piena Sivēns.” Jau pēc pusotras nedēļas prokuratūra pret Leonīdu Iļjiču izvirzīs apsūdzību. Bet kurš gan nosūtīja šo viltus vēstuli, kurš sēja šo naida sēklu, kurš lika pamatu šim briesmīgajam noziegumam? Kurš? Semenovs!!!

breznevs

Ļeņins Tamperes diskotēkā

Tamperes dzelzceļnieku kluba diskotēku Vladimirs Iļjičs Ļeņins apmeklēja katru piektdienas vakaru. Tas ir, gandrīz katru, jo pēdējās divas nedēļas viņš tur nerādījās kautiņa dēļ ar Miku Hakinenu. Mikus bija Iļjičam ar knaiblēm izrāvis divus gudrības zobus un nežēlīgi izplūkājis bārdu. Ļeņinam bija bail atgriezties klubā, galu galā kautiņi tur notika bieži, taču bez kluba bezbēdīgās atmosfēras un kvalitatīvās mūzikas viņš dzīvot nespēja. Uzzinājis, ka šo piektdien klubā koncertē slavenais duets “Sandris”, Ļeņins uztaisīja dūšu un devās uz diskotēku. Cik daudz kas divu prombūtnes nedēļu laikā bija mainījies – klubā ir daudz jaunas publikas. Gandrīz uz pusi vairāk ir elektriķu no tālās Ziemeļkorejas, pirmoreiz diskotēku apmeklē sveču lējējas no Kemijervi Lapzemē, savukārt kluba VIP zonā tusē nesenajā zemestrīcē izdzīvojušie Kuldīgas kombainieri. Taču, kas tad tur stūrī ierāvies vientuļi sūc kokteili? Ļeņins ātri izdzer savus divsimt gramus bumbieru sidra Fizz ar mušu, sašpicē ūsas un dodas iepazīties ar noslēpumaino jaunpienācēju.

–       Čau.

–       Nu, čau.

–       Tev smuks kokteilis. Kas tur iekšā glāzē?

–       Parastais Lapin Kulta ar Koskenkorva.

–       O, tas ir mans mīļākais kokteilis!

–       Tiešām?

–       Atvečaju! Klau, Tu labi izskaties, kā Tevi sauc? (Ļeņins šķelmīgi jautā, uzlikdams roku uz vidukļa)

–       Dainu Skapis. Nagus nost no manām atvilknēm!

–       Oj, oj, kāda ņedatroga. Davai, ejam uzdejot lēno! (atskan dziesmas “Puscenas mobilais” pirmie akordi)

–       Man vispirms jāpabeidz kokteilis.

–       Es Tev pēc tam veselu pudeli štengrā Pohjan Poika šņabja nopirkšu.

Dainu Skapis negribīgi ļaujas pierunāties un drīz jau abi griežas jautrā dancī, ik pa brīdim ieraujot krietnu malku sīvā. Vakars beidzas laimīgi – gultā. Abi ņemas visu nakti tā, ka atvilknes klaudz vien. No rīta Vladimirs Iļjičs Ļeņins pamostas ar ļoti stiprām galvassāpēm un pamatīgi izkaltušu rīkli. Ļeņina roka automātiski sniedzas pēc Pohjan Poikas pudeles, taču atduras pret atvilkni, un atskan vārgs vaids: “Kāpēc Tu mani pamodināji, dārgais?” Ļeņins ir šausmās:

–       Bļaģ! Esmu pārgulējis ar mēbeli! Ak, vai, tas jau vēl trakāk nekā piektajā gadā!

–       Tu vis nevaidēji vakarnakt, kad lustīgi dzīvojies pa manām atvilknēm. Paskat, viss palags piebērts ar nerātnajām dainām.

–       Šausmas, kas notiks, ja šitais nāks gaismā! Par mani viss politbirojs smiesies!

–       Beidz vaidēt, dārgais – labāk palīdzi man aiztaisīt atvilknes.

Ļeņins steidzīgi uzrauj kājās bikses un puspliks izskrien uz ielas, sev soloties turpmāk būt daudz uzmanīgākam.

 

Taču šim stāstam ir negaidīts turpinājums: pēc 9 mēnešiem no Dainu Skapja iznāk Žaks-Žanis Vladimirovičs Dzintars!  Piecu gadu vecumā viņš par tēva maksātajiem alimentiem nopērk trīsriteni “Spārīte”.

dainu_skapis_svenska_mobler

Attēlā: Dainu Skapis pozē erotiskajam izdevumam “Svenska Möbler”.

 

Kauja pie Usmas ezera

Nevienam nav noslēpums, ka Kuldīgas mērs Kims Jong-uns ļoti iecienījis tieši Kuldīgas suņu fermā audzētos gardos broilersuņus. Uz žurnālista jautājumu, vai biedram Kimam labāk garšojot suņa fileja vai spārniņš, vadonis diplomātiski atbild, ka ēd jebkādu suņa gaļu, sevišķi ribiņas un sulīgo pavēderīti, ja vien tā sašmorēta kopā ar skābiem kāpostiem un sīpoliem, savukārt kauliņš lieti noder gardam suņa buljonam. “Sunītī taču viss ir ēdams – ne velti suni sauc par cilvēka labāko draugu,” smaidot teic mērs. Taču viņš atzina, ka pats mīļākais suņa gaļas ēdiens esot  salāti “aste kažokā”, un nekur tos nepagatavojot tik sulīgus un gardus kā Kuldīgas sabiedriskās ēdināšanas arodskolas mācību ēdnīcā “Drosmīgais kārumnieks”. Vadonis arī brīdināja par suņa gaļas rasola ēšanu – tas esot amerikāņu imperiālistu izgudrojums ar mērķi iznīcināt miermīlīgos darbaļaudis visā pasaulē. Kims Jong-uns aicina cīnīties un nežēlīgi iznīcināt amerikāņu imperiālisma perēkli Talsus, kas nekaunīgā kārtā attēlojuši rasola bļodu pat savā pilsētas ģērbonī. “Rasols ir izvirtības, pagrimuma un nodevības augstākais punkts! Nāvi talsiniekiem! Nāvi amerikāņu imperiālisma perēklim! Nāvi rasola rīmām! Nāvi homosekulārisma propagandistiem!” no tribīnes sauc Kims. Dižajam vadonim aplaudē visa Kuldīga. Taču ne vienam vien Kuldīgas kara veterānam ir acīs asaras. Kā šodien viņi atceras smagās kaujas pie Usmas ezera, kad pirms trīsdesmit gadiem kuldīdznieki devas cīnā ar saviem kaujas suņiem pret Talsu rasolisma imperiālistiem. Toreiz kaujā krita četrsimt tūkstoši kuldīdznieku un vairāki miljoni kaujas suņu no brīvprātīgo broileru bataljoniem. Taču tēvu asinis netika lietas velti – Talsu noziedzīgais režīms kapitulēja un apņēmās maksāt reparāciju – četrsimt astu ik mēnesi no Talsu suņu galas kombināta. Tomēr pēdējā laikā ziņas no Talsiem atkal rada bažas – izlūklidmašīnas arvien biežāk fiksē rasola bļodiņas Ziemeļkurzemē un Sabiles ūdensvadā nesen konstatēts rasola piesārņojums. Kuldīdznieki tic, ka tikai Kima Jong-una stingrā roka spēj situāciju labot un izbeigt talsinieku patvaļu. Kuldīgas suņu kodolenerģētikas institutā ir sākta suņu astu bagātināšanas programma kā pirmais solis kodolieroču izstrādē. Jau pēc trim mēnešiem paredzēts pirmais kodolizmēģinājums Stendes poligonā. No Talsiem drīz paliks tikai kūpoša radioaktīvu pelnu čupiņa.

ciemos-sunu-galas-kombinata

Attēlā: Kuldīgas mērs Kims Jong-uns degustē Kuldīgas suņu gaļas kombināta ražojumus.

Viedas Zintis vol.2

Ja evolūcijas teorija ir patiesa, kāpēc lietus nav evolucionējis par degvīnu?

Brokastu alkohola malks ir tik maigs kā Steizas linoleja pieskāriens.

Laba audzināšana ir tad, kad bērns uz saucienu “Brokastīs!” skrien ar glāzi.

Atmiņas ir blakusparādība alkohola trūkumam organismā.

Ja pil krāns, nekavējoties jāmeklē vai nu santehniķis, vai arī urologs.

Pat nejēga, nodzerot jēgu, atrod dzīves jēgu.

Pudele ir māsa pudeles brālim. Medmāsa ir pudele no rīta.

Sesks – sekss ar runas defektu.

Grants karjerists.

Dedzīgs vīndaris dara degvīnu.

Sportiskais aršanas stils – dragaršana.

Vai nolaist pa staru ir nolaidība?

Image