Kontrabass latviešu virtuvē

Kontrabasi jau izsenis ir bijuši ir bijuši katra kārtīga latvieša diētas sastāvdaļa. Kuram gan negribas apsēsties zem ozola un kūpināta kontrabasa šķēlei uz rupjmaizes piestrēbt klāt rūgušpienu. Kontrabasi kā neatņemama latviešu virtuves sastāvdaļa pirmoreizi minēti jau Indriķa hronikā. Kā rakstīja Indriķis: “Tas latwesh cilwehks uz to kontrabas ir dikti kahrs. Tas ehd to kontrabas, ka tauki tek pahr zod vien.” 1657. gadā tagadējās Alūksnes teritorijā kontrabasu amatnieki dibināja pirmo cunfti, par kuras patronu kļuva pats Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V. Jau pavisam drīz pēc karaļa un līdakas pavēles Alūksnē (tolaik saukta par Phenjanu) tika uzcelta pirmā kontrabasu rūpnīca, kas tobrīd bija lielākā Ziemeļeiropā un spēja pabarot vai pusi Eiropas. Tika uzbūvēts arī maģistrālais cauruļvads, pa kuru no Phenjanas uz Stokholmu tika sūknēti sašķidrināti kontrabasi. Kontrabasu diēta sāka kļūt aizvien izsmalcinātāka, un Latvijā ienāca arī aizjūras delikateses, piemēram, korejiešu gardums – kontrabasā iesprostots kucēns. Savukārt no Amerikas uz Latviju atceļoja kontrabasa giross teksasiešu gaumē, ko sevišķi iecienīja Ziemeļvidzemes kontrabasu kontrabandisti. Arī radošu pieeju izcēlās arī latvieši un uz vācu skābētā kontrabasa receptes bāzes izveidoja štovēto kontrabasu. Jebkurš kurzemnieks jums teiks, ka nav nekā labāka par jūrā svaigi nozvejotu un apšu malkas kūpinātu kontrabasu. Tajā pat laikā Zemgalos mežos bija savairojušies savvaļas kontrabasi, kas tolaik saplosīja ne vienu vien aitu ganāmpulku. Karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V lika ievērojami ierobežot savvaļas kontrabasu populāciju un tie tika izšauti kopā ar visām ģimenēm. Lai veicinātu nomedīto kontrabasu patēriņu, Zemgales piespiedu barošanas kopgaldos ceturtdienās tika pasniegti vienīgi kontrabasu ēdieni. Ēdnīcu ēdienkartē parādījas tādi vienkārši, taču barojoši ēdieni kā kontrabasu pelmeņi, salāti “Kontrabass kažokā” un torte “Kontrakārumnieks”. Pārtikas veikalos trīslitru burkās tika tirgota svaigi spiesta kontrabasu sula un auksti spiesta kontrabasu eļļa. Sabiedrības dāmas bija iecienījušas dažādus kontrabasu liķierus, savukārt vīri nesmādēja kontrabasu miestiņu. Protams, sabiedrībā netrūka arī deģenerātu, kuri lējā rīklē tīru kontrabasu ekstraktu, kas bija denaturēts un paredzēts riepu vulkanizēšanai un slidu asināšanai, kā arī peļu vanadziņu indēšanai.

1689. gads bija neražas gads. Gaidītās kontrabasu ražas vietā uzziedēja tikai vijolītes, un darbļaudis sadumpojās: “Vai mums būs tīri kartupeļi jāēd? Kas gan ir kartupelis bez kontrabasa? Būs jākar zobi vadzī.” Pēc neražas gada, kad vietējā aristokrātija konfiscēja darbļaudīm visus kontrabasu iekrājumus un konservus, izcēlās revolūcija. “Kontrabass pieder tautai!” sauca kontrabasu kombainieris stachanovietis Jākubs Kontrābs. Jau drīz revolucionāri šturmēja Alūksnes Ziemas pili un uzšāva ar lociņu pa vārīgu vietu Alūksnes hercogam, kurš tobrīd mielojās ar īpaši smalku tauriņa urīna mērcē marinētu pundurkontrabasu, piekožot klāt maizīti ar Foie gras de contrebasse no Francijas. Pēc revolūcijas visa vara tika nodota kontrabasu padomēm un dibināti pirmie kontrabasu kolchozi. Tautai sakās laimīgi laiki un šo dienu ļaudis joprojām svin ar kontrabasa krūtiņu gaileņu mērcē un krāsnī ceptiem kartupeļiem.

Diemžēl mūsdienās situācija vairs nav tik rožaina kā 17. gadsimta beigās. Lielveikalu plaukti lūst no lētām kontrabasu filejām no Polijas. Vietējie bioloģisko kontrabasu ražotāji, kas savu produkciju piedāvā bez glutēna un laktozes, knapi velk dzīvību. Pēdējais trieciens pašmāju ražotājiem bija Pasaules Kontrabasu Savienības lēmums aizliegt kontrabasu kūpinājumus. Vērīgi ļaudis zināja stāstīt, ka tas ir rietumu kontrabastu un iluminatoru darbs, taču no tā jau nevienam labāk nekļuva. Ļaudis zvanīja uz Alūksnes radio un lamāja žunālistu Kārli no panckām laukā, ka pie visa vainīgs ir viņš un viņu kontrabastu mafija. Par laimi tauta tauta pateica kontrabastijai stingru “nē”, absolūto vairākumu Saeimā iegūstot partijai “Visu kontrabasu Latvijai” ar virsdiriģentu Žaku Žani Dzintaru priekšgalā. Kontrafašisms Latvijā bija veiksmīgi atdzimis un drīz sekoja kontrabasu etniskā tīrīšana. Urrā, biedri!

contrebasse

Attēlā: Rēzeknes delikatese – ar cūkgaļu un skābiem kāpostiem pildīts kontrabass

Advertisements

Kaucminde māca

Kur palikusi kaunība? Jaunas meitas nu rušinās pa internetu, nevis pa zemes dobi, kā sievieša cilvēkam piedienas! Padomā tik, es viņai viņdien saku: “Klausies, meitiņ, uzcep nu vistas cepeti ar tupeņiem – smalki ļaudis nāk ciemā, nedrīkst blamēties!” Un ko ta šī? Uzreiz internetā iekšā ka likts! Traks var palikt? Va’ ta vistu ar kompjūteri kausi nost vai? Nē, meit, tur tikai ar cirvi būs līdzēts! Šitā te Tu ņem vistu aiz kājām, uz celma virsū, žvakts ar cir’īti virsū un kakls nostu. Kad notek asins, iekšā spainī ar karstu ūdeni, applaucē un noplūc… bet, ko tu šai iestāstīsi?! Tik ņemās ar saviem kompjūteriem, paši nezina, ko nu darīt, kā nu būt. Ka nezaudē galvu ar savām būšanām! Ni un ni! Kad mēs augām, jaunas meitas to vien domājās, kā Kaucmindēs tikt. Un tik tās tiklākās tur tika. Tā gan. Atminos, kā skolmeistars Runcers knieba meitām stilbā. Ja nenosarka un acis nenodūra, tā Kaucmindēs gan netika ņemta. Un tām, kas Kaucmindēs tika paņemtas, bija jāievēro viss uz to visstingrāko. Katrreiz ēdiens bija jāgatavo kā priekš kāda glauna brūtgāna, pat ja tas priekš sieviešu cilvēka bija domāts. Svārkiem un lakatiņam allažiņ bija jābūt izgludinātiem uz to visgludāko… Ak, vai, vai, vai! Un jaunām meitām tu tagad māci mācīdams, ka mīlestība iet caur vēderu a šī man, padomājies, saka pretī, ka dzīve jau nesastāvot tik no seksa. Es saku, ka ar šitām seksošanām ir jābeidz tūlīt pat, bet šī tik turpina muti brūķēt, ka viņai vajagot laiku līdz orgasmam. Samācījusēs visādus pekstiņus no saviem indernetiem un domā, ka varēs man te sprediķot! Vai es tāpēc Kaucmindēs mācījos?

kaucminde

Nedienas ar jaunatni

“Tīrais posts ar tiem pusaudžiem!” – Noāss skatās saules rokas pulkstenī – “es tak jau pusstundu atpakaļ liku pasaukt Evu, bet viņa…”

“Kas ir?” – Eva stāv kajītes durvīs. Vienaldzība un apnicība viņas sejā ir vāji slēptas.

Noāss šausmās raugās uz savas mazmeitas minisvārkiem un tikpat pieticīgo blūzi. Bet šoreiz viņu saukt pie kārtības nav ļauts.

“Mazmeitiņ,” Noāss silti smaida, “nāc, apsēdies.”

“Manis pēc.” Eva apsēžas piedāvātajā krēslā, sakrusto rokas un kājas, raugās uz durvju pusi.

“Mazmeitiņ, vai atceries stāstu par Ābrahamu?”

“Viņš gandrīz nodūra savu dēlu, bet tad diemžēl Tas Kungs viņu apturēja…”

“Kāpēc diemžēl?” Noāss bažīgs jautā.

“Tāpēc, ka visi vīrieši ir maitas!” Eva pirmoreiz paskatās uz vectēvu.

“Redzi, mazmeitiņ, dažeiz Tas Kungs mums sūta pārbaudījumus, lai mēs varētu sev un viņam apliecināt savu ticības dziļumu. Ābrahamam viņš lūdza upurēt dēlu. Mums ir uzdots šajā šķirstā no Grēku Plūdiem glābt dzīvniekus, sauzsemes putnus, kukaiņus, saldūdens iemītniekus,…”

“Nu, es jau tikko pārbaudīju ērces un odus, kā Tu prasīji. Encefalīts un malārija izdzīvos. Tikai nesaprotu, kāpēc Tev tas vajadzīgs.”

“Tāpēc, ka es esmu principiāls! Mēs par to jau esam runājuši.” Noāss kļūst nepacietīgs.

“Manis pēc.”

“Meitiņ, man Tev kas jāsaka, bet tikai, lūdzu, …. lūdzu nestrīdies ar mani.” Nekas Evas sejā neliecināja, ka viņa cenšas slēpt savu nepatiku. “Šajā burciņā man ir vaginālā sēnīte. Viņa nevar ilgi izdzīvot ārpus savas dabiskās vides…”

“Figuški!”

“Meitiņ, es Tev lūdzu nestrīdēties. Ir pienācis laiks Tev apliecināt savas ticības stiprumu.”

“Kāpēc man? Zied šito brālim!”

“Tu taču zini, ka viņam nav vagīnas.”

“Zied viņam dirsā!”

“Eva, Tu zini, ka Tavs brālis nes zarnu parazītus un gan spalīši, gan lenteņi ir jūtīgi pret sēnītēm. Katram mums sava daļa lielajā Tā Kunga plānā. Priecājies, ka neprasu Tev nest sifilisu un tuberkulozi!” – Noāss ieklepojas.

“Labi, pierunāji!” – Eva pieceļas, paceļ minisvārkus. Apnikums un nepatika nepamet viņas seju ne mirkli.

Noāss ar pirkstu iesmeļ burciņā un lēnām sniedzas klāt savai mazmeitai, cerīgi skatīdamies uz augšu, cerot, ka Tas Kungs viņa roku pēdējā mirklī apturēs, kā toreiz Ābrahamam. Bet – klusums. Tas Kungs nav feminists.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis

Uz darbu

Rīts. Džošua pošas uz darbu, kritiski apskata sevi spogulī:

“Mašeņka,” – Džošua jautā Marijai Magdalēnai – “vai es pietiekami izskatos pēc oratora?”

“Tu pārāk nervozē pirms katras publiskās uzstāšanās. Viss būs labi!” – Marija atbild.

“Kā lai neuztraucas! Man vienmēr pietrūkst laika. Pagājušoreiz pabeidzu par morāli un jau gribēju ķerties klāt zinātnei, Lielā Sprādziena teorijai, evolūcijai un antropoģenēzei kad man saka – laiks beidzies, laiks banketam. Pie tam – man sāk likties, ka mani visu laiku pārprot.”

“Gan jau šoreiz būs labi!” – Marija sniedz Džošuam maisiņu ar ceļamaizi – biezpiena plāceni un šaha galdiņu. “Tikai vakarā nāc laicīgi mājās – Jūdasi mums iedeva biļetes uz gladiatoru cīņām!”

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis