Nopeldējies Vidusjūrā, Vaislas Kuilis piekrastes smiltīs zvilnēja pludmales krēslā zem saulessarga, no Spānijas mazpilsētas La Línea de la Concepción puses vērojot karstumā virmojošo Gibraltāra klinti. Feministu kongress Gibraltārā bija noslēdzies, un tā kulminācija bija Vaislas Kuiļa runa „Šniceles diskurss 20. gadsimta sākuma vācu sieviešu literatūrā ”, izpelnoties nerimstošas delegātu ovācijas. Tā bija sutīga jūlija diena, vēja nebija, jūra rāma, un peldes, dienvidu karstuma un Feministu kongresa emocionālā piesātinājuma nogurdināto Kuili pamazām iemidzināja liegā viļņu skalošanās. Stjuarte Ingrīda Alkvista jau bija devusies mājup ar Monarch Airlines reisu no Gibraltāra uz Londonu un tālāk ar British Airways uz Arlandas lidostu, bet Kuilis bija nolēmis lidot nākamajā dienā, vairāk uzkrājot spēkus jaunām darba gaitām pastiprināta metabolisma apstākļos. Tā kā Vaislas Kuilis bija atvaļinājumā, SAS darbība bija uz laiku apturēta, un abiem nācās ceļot par saviem līdzekļiem ar citu aviokompāniju lidmašīnām. SAS direktoru padome gan darīja visu iespējamo, lai Vaislas Kuilis paliktu darbā, solot viņam ievērojamu algas pielikumu un galu galā pat cūkgaļas devas palielinājumu par vidēji 37 % reisā, taču Kuilis bija nepielūdzams – Feministu kongress viņam bija obligāts kā ticīgajiem baznīcas apmeklējums svētdienas rītos. Kuilis patiešām bija ticīgs – viņš kā feminists ticēja cūkgaļai teju reliģiskā līmenī. „Ik dienu ar SAS lidmašīnu es augšāmceļos un tad nolaižos pie dzīvās radības, lai teiktu prieka vēsti – cūkgaļa ir ieradusies,” Kuilis īpašajos brīžos teica Ingrīdai.
Kad Kuilis pamodās, sāka jau krēslot. Gibraltāra klints ietinās dūmakā, un Kuilim likās, ka viņš šo vietu vairs nepazīst. „Un kas esmu pats šajā svešajā vietā? Kur ir manās mājas?” viņš sev vaicāja. Kopš apzināta vecuma Vaislas Kuilis šaubījās par savu izcelsmi un domās atkal nonāca bērnībās mājās Kastaņolā. „Brāl, man tev kas svarīgs jāsaka,” kādu dienu mazajam Kuilim paziņoja gulbis Ivars, „tu nekad neesi bijis lietuvietis un tavs vārds Vaislas patiesībā ir latviešu uzvārds Vaišļa bez mīkstinājuma zīmēm un ar vienu jaunu burtu. Vārds mainījās, kārtojot tavus adopcijas dokumentus Šveicē.” Kuilis bija pārāk mazs, lai izprastu, vai brālis viņu nes cauri, vai arī tā ir patiesība, taču šaubu ēna palika. Kad Vaislas Kuilis bija jau krietni paaudzies, kādu rītu viņu atkal uzrunāja tikko ar vācu baltvīnu uzpravījies gulbis Ivars. „Man tev kas svarīgs sakāms, brāl,” teica Ivars, „iespējams, tas tevi šokēs, bet patiesība ir svarīgāka par visu. Divu gadu vecumā tevi operēja dakteris Kalnbērzs. Tu piedzimi kā meitene – Gaļina jeb Gaļa.” „Bet kādēļ tad es neesmu Cūkgaļina jeb Cūkgaļa?” neizpratnē jautāja Kuilis. „Tāpēc, brāl, ka visu jau nevar izskaidrot, kā mūs māca grupa Svešie,” atteica Ivars. Kuilim likās, ka tā nekādā gadījumā nevar būt un ka šoreiz brālis viņu patiešām muļķo. „Beidz dumoties, Ivar! Zini, kas, tu, Ivar, pats esi? Tu esi…,” Kuilis izmisīgi domāja, ko šausminošu varētu pateikt Ivaram, un pēkšņi viņam iešāvās prātā kas, pēc paša domām, īpaši iedarbīgs, „Ivar, tu neesi nekāds gulbis, bet piepūšams zvirbulis!” Kuilis gaidīja, ka Ivars šokā saļims, bet gulbis tikai klusēdams vēroja brāli un viņa nekustīgās tumšās acis un oranžais knābis nepauda nekādas emocijas. Ar šo gulbi nekad nekas līdz galam nebija skaidrs – dīvains putns viņš bija, šis Ivars.
Šķetinot atmiņu pavedienu, bija gandrīz satumsis, un, veroties tālumā, Vaislas Kuiļa skatienu piesaistīja dūmi, kas nezin ko kurienes cēlās augšup aiz pašas Gibraltāra klints kores. „Hmm, tas noteikti ir Meža Kuilis, kas kūpina cūkgaļu,” nodomāja Kuilis, „došos ciemos.” Sacīts, darīts. Viņš ienesa saliekamo krēslu un saulessargu spāņu viesnīcas numurā (Kuilim nepatika pārmaksāt) un pēc 20 minūtēm, pavicinājis miegainam britu robežsargam gar degunu savu Šveices pasi, jau bija Gibraltārā. Tik vēlā stundā pacēlāji vairs nedarbojās un nācās vien iet visu ceļu ar kājām, ik pa brīdim atgaiņājoties no uzmācīgu pērtiķu bariem. Dūmi jau bija pavisam tuvu, taču pēc kūpinātas cūkgaļas nesmaržoja tie itin nemaz – drīzāk pēc rauga. Viegla vilšanās sajūta pārņēma Kuili, tomēr viņš devās tālāk, jo pēc tāda kāpiena pat tik sportiskam tipam kā Vaislas Kuilim būtu necienīgi kāpt lejā, nepārliecinoties, kas tur īsti kūp. Nonācis pašā augšā, viņš ieraudzīja mucas un aparātus, ap kuriem aktīvi rosījās neliels dzīvnieks. „Sveiks!” iesaucās Vaislas Kuilis, „kas tu tāds?” „Hola!” atņēma sveicienu nepazīstamais, „esmu Seskis. Aiz kalniņa daru alutiņu. Ja jau esi atnācis, sēdi nost un iemalko kādu kausiņu alus.” „O, cūkgaļa un alus labi iet kopā! Dod tik šurp! Tu arī vari palikt!” sajūsmā iesaucās Kuilis. Viens, otrs, trešais kausiņš, un abi sadraudzējās. Kopš tā laika Vaislas Kuilis katru gadu jūlijā devās apciemot Seski, lai dzertu Gibraltāra klintī Seska darinātu alu un pļāpātu dzīvi.
Pēc daudziem gadiem abi atkal jūlijā sēdēja uz klints kores. Kuilis domīgi lūkojās uz netālajām Āfrikas aprisēm, un Seskis apjautājās: „Es tevi pazīstu diezgan labi, bet tā arī neesmu sapratis, kādēļ tu nekad nebrauc tālāk? Maroka taču ir tik tuvu – Tanžēru no Tarifas šķir pusstundas brauciens ar prāmi. Tu nedodies uz Maroku tāpēc, ka esi feminists, vai tāpēc, ka tur cūkgaļa netiek cienīta un godāta?” Kuilis kādu brīdi klusēja, nopūtās un atteica: „Daudz kas tikai liekas. Atbildēšu dzejnieka Pītera Hemila vārdiem. I don’t know you, you say you know me, that may be so, there’s so much that I am unsure of.” Pret rītu Vaislas Kuilis sapņoja, ka, baltā uzvalkā tērpies, uz klavierēm spēlē smeldzīgu skaņdarbu „Balāde cūkgaļai”. Pēc pamošanās viņš melodiju vairs neatcerējās. Seskis vēl gulēja, un Kuilis pats ielēja kausā alu, pielejot klāt kaut ko no blašķītes. Spīdēja saule, jūrā reidā stāvēja desmitiem kuģu un Gibraltāra lidostā nolaidās britu militārā transportlidmašīna. Kuilis iemalkoja no kausa un uzsmaidīja pasaulei.
Piskonts Bumbis-Bumbis