Sausais likums Sabilē

Sabiles vecākais vīndaris Teodors vienmēr dzēra ar mēru – Sabiles pilsētas mēru Miku. Abi jau otro nedēļu ir uz plosta Abavas upē. Pilsētā ir absolūts varas vakuums, kas nelietīgi tiek izmantots, lai organizētu apvērsumu un ieviestu sauso likumu. Apvērsuma galvenais organizators ir patriots un frankofils Žaks-Žanis Dzintars, kas Sabilei cauri ar velosipēdu brauca ciemos uz Kuldīgu pie sava drauga Kima Jong-una, taču nolēma uzkavēties Sabilē.

Dzintara kungs jau no bērnības mīl tikai sausos vīnus. Pret sabiliešu tradīciju vīna krūziņā iemaisīt pāris karotītes cukura vai kondensētā piena viņš izturas ar nicinājumu. Sabiles slavenos deserta vīnus, kas atzīti par otrajiem saldākajiem pasaulē (pirmo vietu ieņem Ķīnā ražotais vīna pulveris, kas patiesībā ir tīrs cukurs.), viņš uzskata par nedzeramiem.

Sausais likums pēc apvērsuma ātri pārtop par sauso diktatūru un teroru. Deserta vīna cienītāji tiek vai nu nošauti vai izsūtīti uz Kuldīgu, kur mērs viņus uz karstām pēdām liek pie darba urāna raktuvēs. Mēram Kimam Jong-unam maz rūp Dzintara kunga aprīļa tēzes, ka deserta vīns ir deģenerējies sausais vīns, taču draugs paliek draugs un urāns kādam ir jārok. Sprīdītis ir uz slimības lapas jau otro nedēļu – rentgenuzņēmumi konstatējuši lāpstas kāta lūzumu.

Apvērsums ir noritējis veiksmīgi un visā Sabilā valda stingra sausā likuma diktatūra. Pat jaundzimušajiem aizliegts zīst mātes krūti. Jaunajām māmiņām tiek izsliegtas pudelītes ar rīslingu. Atturībnieki tiek arestēti un policijas iecirknī ar varu dzirdīti (tā saucamais wine-boarding). Žaks-Žanis Dzintars ir apierināts – Sabilē valda absolūta kārtība un harmonija. Visi nāk klanīties pie viņa kājām. Pie Žaka-Žaņa Dzintara labās rokas sēd viņa uzticamākais draugs un padomdevējs bruts. “Brut, mans draugs, ko es bez Tevis darītu?” Dzintara kungs iesaucas un ceļ brutu pie lūpām. Taču bruts ir dzirkstošais un pamatīgi iesit Dzintara kungam pa galvu. “Arī Tu, brut!” Dzintara kungs iesaucas un pakrīt zem galda.

Sausais likums ir beidzies. Varas vakuumu savā labā aši izmanto pazīstamais lidonis Šerberts Cukurs, kurš tobrīd ligzdo uz Sabiles Domes ēkas jumta un ar savu saldo smaidu ātri iekaro vietu sabiliešu sirdīs, kļūstot par jauno mēriņu. No pagrīdes tiek izcelts Gewürztraminer – tauta to dzer, līksmo un bērni vemj Abavā. Tie ir svētki visai pilsētai un Abavas zivīm.

sausais-likums

Attēlā: Žaka-Žaņa Dzintara rokaspuiši lej ārā pussaldo (labu mantu).

Sit – tātad mīl

Jebkuram īstam Latvijas patriotam ir skaidrs, ka Latvijas un latviskuma pastāvēšana šobrīd ir apdraudēta kā vēl nekad. Acis asaro, dvēsele žēlabās kliedz un sirds sažņaudzas šaušalās. Tikai tagad mēs jūtam, kāda sīka, nebūtiska neērtība patiesībā bija 1940. gada jūnijs. Karš un gulags varbūt nedaudz skādēja omulībai, taču kopumā, tagad kavējoties atmiņās, varam teikt, ka padomju gadi bija kā skaists dancis plaukstošu rožu dārzā. Un tas viss, mani brāļi un māsas, tikai tādēļ, ka pašā baigākajā dzīves nestundā mēs vienmēr varējām paļauties uz mūsu tautas kultūrvēsturisko vērtību, uz latviskas ģimenes balstu un pamatu – vīra tiesībām iekraut sievai pa purnu.

Cerībai zūdot, mums paliek atmiņa. Šķiet, tas ir vienīgais, ko liberasti mums vēl nejaudājuši atņemt. Mēs slēdzam acis šodienas ļaunumam un savā prātā pārceļamies uz tālo 1940. gadu. Tolaik pie Usmas ezera dzīvoja Kaspars un Līga. Kaspars vienudien pārnāk mājās ātrāk no zivju rūpnīcas: “Līga, Līga, Rīgā tanki!” “Amerikāņi?” “Nē, krievi.” “Paldies Dievam!” Tovakar Kaspars īpaši sirsnīgi sadeva Līgai pa kaklu. Drīz sarkanarmieši atnāca arī līdz Usmas ezeram, nodedzināja Kaspara personīgo baznīcu, izvaroja Līgu, taču Kaspara dibens palika kara neskarts. Laba lieta – heteroseksualitāte!

Šķiet, liberasti tagad jau ir tā aptrakuši, ka zaudējuši pēdējās saprāta paliekas. Pat viņiem vajadzētu saprast, ka sieviete nevar visu laiku dzīvot dzimumdzīvi un gatavot ēst – sievietei ir arī jāpavada laiks ar ģimeni. Varbūt liberasts var stundām pļāpāt ar savu sievu par dzimumu līdztiesību, seksu ar dzīvniekiem un citām patoloģiskām nenormālībām. Bet konservatīvs ģimenes tēvs nav diez ko runātīgs. Taču viņš ņem un – ras, ras – iešauj sievišķim ar kulaku pa lukturi un vakars ar ģimeni ir izdevies.

Liberastijas sērga piemetusies arī dažai labai sevi par sievieti saucošai radībai. Radikālais feminisms nekaunās iet tik tālu kā apšaubīt vīrieša tiesības uz piespiedu dzimumattiecībām. Šodien bez seksa, rīt jau elpot būs aizliegts? Vai tiešām ir grūti atšķirt piespiedu dzimumattiecības no izvarošanas? Pat Bībelē ir rakstīts, ka izvarošana, ja vien tā nav vērsta pret neprecētu sievieti, sievu, meitu, kara gūstekni, verdzeni, ir kategoriski nepieņemama. Radikālās feministes riebj vīriešiem ik uz soļa un grib visus riktīgos tēviņus padarīt par lupatām, kas ņem par pilnu sievietes teikto “nē”.

Mūsu tauta ir uz iznīcības robežas. Šķita, ka latvju vīram atņemts ir viss, palicis tikai pliks kulaks ar pigu. Un tagad pat ar to nevarēs sist sievai pa aci.

TraditionalComic

Kaspars un Līga skatās Pirmo Kanālu

Dzintars Dzintars

Iespējams, daudzi nezina, ka populāro un tautā mīlēto Žaku Žani Dzintaru bērnībā sauca par Dzintaru Dzintaru. Vārdu izvēlējās neviens cits kā viņa tēvs Čingizs Dzintars. Tētis jau sen bija atmetis ar roku pārtrauktās dzeršanas metodei kā veidam, lai izsargātos no piedzeršanās. Tā vietā viņš nolēma izmantot dēlu, lai saskandinātu glāzes. “Dzintar Dzintar, dzin – dzin!” augām dienām no istabas atskanēja tie paši vārdi, un allaž reibumā esošais tētis atkal saskandināja ar mazo Dzintaru. “Tu man esi gan dēls, gan brālis – pudeles brālis!” svepstot smējās Čingizs.

Čingizs bija nelabojami slinks un (reizēm gar staru) nolaidīgs žūpa, kurš smirdēja pa gabalu un ar kuru neviens negribēja draudzēties. Doties laukā no dzīvokļa Pļaviņu hruščovkā viņš bija ar mieru tikai alkohola iegādes nolūkā, kad dēls Dzintars vēl bija pārāk jauns, lai varētu pirkt spirtotos dzērienus. Vēlāk Čingizs sarunāja ar tuvējā diennakts veikala īpašnieku, ka mazais Dzintars nočņikā varēs jebkurā diennakts laikā brīvi iegādāties dzērienus (neviens negrib zaudēt labu kundi), un kopš tā laika vienīgie brīži, kad Čingizs pameta dzīvokli, bija slimnīcas apmeklējumi atkačāšanas nolūkā. Tētis bieži smējās: “Kad tukša mana tara, es saucu pēc Dzintara: Dzintariņ – man tukšs “dzin – dzin”, aši uz veikalu trin!” Nebija liels pārsteigums, ka ģimeni pameta arī Čingiza sieva un Dzintara māte Gaļina Dzintare. “Tevi vienu varbūt es vēl paciestu, bet divi alkaši ģimenē ir par daudz!” pirms Dzintaru ģimenes pamešanas uz visiem laikiem noteica Gaļa, “man Dzintara istabā vairs nav gaisa.” Taisnība vien viņai bija, jo istaba, kurā alkohola smārds gadiem ilgi bija sajaucies ar bezfiltra cigarešu dūmiem un trūdošu ēdiena atlieku aromātu, Čingiza kaprīžu dēļ netika vēdināta, turklāt mazais Dzintars, dienu no dienas saskandinot ar tēti, bija kļuvis par alkoholiķi jau sešu gadu vecumā. Gaļinas un Dzintara ierosinājums, ka puika varētu ar tēvu saskandināt, iemalkojot limonādi “Buratino” vai Tarhūns”, Čingizam bija nepieņemams – viņš atzina tikai alu un degvīnu, bet vislabāk – abus kopā. Dzintars ar lielām grūtībām bija izlūdzies tēvam iespēju iet skolā tikai tad, kad bija apsolījis, ka uzreiz pēc stundām nāks mājās un neblandīsies kopā ar klasesbiedriem. “Dzintar Dzintar – dzin – dzin!” dēlam ierodoties majās, ik dienas atskanēja ierastā frāze. Kā ierasts, pašā vakarā pēc neskaitāmajiem “dzin dzin” mazais Dzintars parasti bija pamatīgā stuņķī, un no rīta devās uz skolu krietni paģirains.

Lūzuma brīdis Dzintara Dzintara dzīvē bija brauciens uz visu mīlētāju pilsētu Parīzi, lai zaudētu nevainību (tētis tobrīd kārtējo reizi tika slimnīcā atkačāts). Toreiz Dzintars vēlā vakara stundā pēc nelegāla bordeļa apmeklējuma Parīzes nomalē piedzīvoja fizisku vardarbību no franču skinhediem. “Tev ir pārāk aziātiski vaigu kauli,” pārkāpuma iemeslu paziņoja plikpauris vārdā Žaks Žans, kurš tajā pašā brīdī bija kļuvis par Dzintara elku, jo allaž piedzērušais un ļenganais tēvs bija spējīgs tikai uz emocionālu vardarbību. Īsi pēc atgriešanās Dzintaram apritēja 16 gadi un viņš pieņēma mazliet latviskotu Žaka Žaņa vārdu. Tā kā “žakžan – dzin” neizklausījās pietiekami rosinoši uz iedzeršanu, viņš nolēma saskandināšanu ar tēvu pārtraukt. Padzirdējis, ka Rīgā ir hitlerjūgendstila arhitektūra, Žaks Žanis devās pretī jaunai dzīvei galvaspilsētā.

Lūzuma brīdis Dzintara Dzintara dzīvē bija brauciens uz visu mīlētāju pilsētu Parīzi, lai zaudētu nevainību (tētis tobrīd kārtējo reizi tika slimnīcā atkačāts). Toreiz Dzintars vēlā vakara stundā pēc nelegāla bordeļa apmeklējuma Parīzes nomalē piedzīvoja fizisku vardarbību no franču skinhediem. “Tev ir pārāk aziātiski vaigu kauli,” pārkāpuma iemeslu paziņoja plikpauris vārdā Žaks Žans, kurš tajā pašā brīdī bija kļuvis par Dzintara elku, jo allaž piedzērušais un ļenganais tēvs bija spējīgs tikai uz emocionālu vardarbību. Īsi pēc atgriešanās Dzintaram apritēja 16 gadi un viņš pieņēma mazliet latviskotu Žaka Žaņa vārdu. Tā kā “žakžan – dzin” neizklausījās pietiekami rosinoši uz iedzeršanu, viņš nolēma saskandināšanu ar tēvu pārtraukt. Padzirdējis, ka Rīgā ir hitlerjūgendstila arhitektūra, Žaks Žanis devās pretī jaunai dzīvei galvaspilsētā.

dzin-dzin

Mēness noslēpums

Nīls Ārmstrongs kāpj ārā no Apollo kapsulas: “It’s one small step for a man, one giant leap for mankind… sasodīts! Es esmu iekāpis sūdā?!” “Piedošanu, tā būs mana vaina!” atsaucas Nezinītis. “Kas tas par knisli?” satrūkstas Nīls. “Es esmu Nezinītis no Padomju Savienības – esmu mazs, jo bērnībā biju badā. Un mani sauc Nezinītis, jo esmu stulbs kā malkas pagale.” “Tātad es uz Mēness neesmu pirmais?” Nīls dusmojas. “Tu šeit esi pirmais, kas iekāpis sūdā,” viņu mierina Nezinītis. “Paskaidro man, kā tāds sīkpirdis kā tu var tik daudz piedirst?” Nīls mēģina nokratīt sūdu no zābaka, taču ir iebridis sūdā līdz celim. “Es esmu liels dirsējs!” lepni paskaidro Nezinītis. “Vai tu esi šeit viens, dirsēj?” “Nē, šeit taču ir arī mans partneris Apalītis!” “Un kur ir tas dirsējs Apalītis?” “Viņš ir tavā lidmobilī, izēd tavas kotletes!” Nīls Ārmstrongs bļaudams metas atpakaļ uz savu kapsulu un skatās, ka tur jau viss izrīts. Nedēļas krājums ar bukstiņu biezputru terminēts, štovēti kāposti no mugursomas izēsti pa tukšo. Un viens resns lops ķeksē ārā pēdējo mazālīto gurķēnu no mučeles. “Baz Aldrin, kā tu tam lopam atļāvi šeit visu izsaimniekot?” Nīls brēc. No mazmājiņas atskan balss: “Bet es taču tikai čut-čut avīzīti palasīju, uz ķemertiņa sēžam. Kas noticis? Atkal žurkas pagrabā?” “Mūsu bukstiņu biezputra izēsta!!!” turpina kliegt Ārmstrongs. Ķemertiņā tiek norauts ūdens un nočaukst avīze. Bazs parādās ķemertiņa durvīs ar nolaistām biksēm un nopūšas, veroties uz postažu: “Pat šeit nav miera no jums, sovokiem…” Apalītim vajadzēja pieklājīgi atvainoties, taču viņam no milzu rīšanas apšķiebās dūša un viņš pievēma visu virtuvi (viena gruntīga šalts trāpīja arī biljarda galdam). Redzējis, kas noticis ar biljarda galdu, Nīls Ārmstrongs saprot, ka situācija ir kritiska un sazinās ar Hjūstonu. “Hjūstona, Hjūstona, mums ir notikusi liela skāde! Šeit uz Mēness ir pāris sīku sūda sovoku, kas izrija mūsu bukstiņu biezputru un apvēma biljarda galdu.” “Jēzus Marija! Svētā Skočices Dievmāte!” Hjūstona ipārmet krustu “tas ir jānoklusē – pasaule nedrīkst zināt par tādu blamāžu. Vai biljarda galds ir stipri cietis? Cik bukstiņu biezputras vēl palicis?” “Galds ir iznīcināts pilnībā, pievemtas ir pat galda kabatiņas. Un no bukstiņu biezputras nav palicis ne kripatiņas. Ko darīt?” attrauc Ārmstrongs. Pēc ieilguša pārdomu mirkļa Hjūstona, nojaušot ļaunāko, vaicā: “Vai kontrabasi ir palikuši neskarti?” “Visi seši mūsu kontrabasi bija zem biljarda galda un… skatos.. . diemžēl tie ir pilnībā iznīcināti. Ko mums tagad darīt?!” parasti nosvērtais Nīls Ārmstrongs ir tuvu panikai. Hjūstona intensīvi domā: “Paga, bet avārijas kontrabass taču aptieciņā ir?” Nīls pirmoreiz jūt, ka ir palikusi cerība izdzīvot un atgriezties mājās “ir! Ir! Atradu!” Hjūstona brēc mikrofonā: “Svētās Skočices Dievmātes vārdā – sasit, sadragā tiem sovokiem stilba kaulus!!!” Nīls Ārmstrongs metas virsū Nezinītim un Apalītim ar kontrabasu un metodiski sašķaida viņiem stilbus lupatu lēveros. Bazs Aldrins attopas, ka vēl arvien ar nolaistām biksēm stāv istabas vidū. Viņa skatiens žēli krīt uz savu apvemto mopēdu un lietussargu. “Nu, viss, ko lai es tagad daru uz Mēness?” viņš skumji nodomā. “Nekas, izdzīvosim” Nīlss Ārmstrongs ir uzkūris ugunskuru un nogriež pa dāsnai šķēlei kontrabasa sev un Bazam. “Kur tu dabūji malku?” Bazs jautā. “Tuvējā mežiņā,” klusi atbild Nīls. Visapkārt spīdēja mēness un likās, ka viss tomēr beigsies labi. Netālu mežābelē pakārti vaidēja Nezinītis un Apalītis.

iekāpsūdā

HUJAK!

– Beidz! – dusmojas Sergejs Ibrahims Iesalnieks.

– Es jau beidzu pirms 20 minūtēm! Ļauj taču atpūsties! – attrauc Žaks Žanis Dzintars.

– Tu zini, par ko es runāju! Neņem nost segu! – Iesalnieka kungs neliekas mierā.

Dzintara kungs nereaģē un turpina svīst zem segas, siekalojoties spilvenā.

HUJAK! – zveļ Iesalnieks ar kontrabasu taisni pa ciskām.

– Serjoža, Tu man KRIEVISKI iesiti! – Dzintara kungs raud.

brezh-hon

Kima Jong-una kodolgalviņa

Kims Jong-uns bija emo. Neviens viņu nemīlēja un negribēja ar viņu draudzēties. Viņa mīļākā grupa bija Tokio Hotel, taču Bils atsacījās viesoties Phenjanā, aizbildinoties ar to, ka ir veģetārietis. Kims ģērbās melnā un lielāko daļu laika, gods kam gods, pavadīja skumjā sevis apcerēšanā. Kims bija arī panks – kā jau dumpīgam pusaudzim, viņam patika sacelties. Kādu rītu, vienā no sacelšanās reizēm, viņš konstatēja, ka viņam ir galviņa. Galviņa viņam bija tāda, kādas nav nevienam no vienaudžiem – to viņš noskaidroja, salīdzinot savu galviņu ar vienaudžu galviņām. Visiem galviņas bija parastas, gludenas, miklas. Bet Kimam bija kodolgalviņa! Tā gailēja sarkana un izstaroja radiāciju. Vai tas ir normāli – vņš satraukti jautāja tētim Kimam Jong-ilam. “Tas ir normāli”, meloja tētis un paskaidroja, “gan man, gan vectēvam arī ir tāda pati. Ar vienu šāvienu var iznīcināt veselu kontinentu.” Mazais Jong-uns bija neizpratnē, kādēļ tētis iepriekš nebija brīdinājis, pie kā var novest galviņas stimulācija. Neko darīt – šādu galviņu esmu mantojis no saviem dižajiem senčiem – Kima Jong-ila un Kima Il-sunga, nopūtās mazais Jong-uns, kad emo atkal ņēma virsroku pār panku.

Kas tad tas – kādu dienu tētis Koms Jong-ils uzdāvina mazajam Jong-unam grāmatu par Čučhes principu. Un divas trešdaļas Čučhes filosofijas, kā izrādās, ir par galviņu, tās uzbūvi, pareizu stimulēšanu un šaušanu no galviņas. Mazais Jong-uns ar prieku atklāja sev Čučhi. “Čučhe ir mans stils, yo!” viņš priecīgs sauc.

Ei, resnais sivēn, cik suņus šodien notiesāji?” sauc ļauna balss no dienvidiem. Amerikāņu pakalpiņiem atkal nav miera, Jong-uns sūkstās un mēģina sevi nomierināt, glāstot sev kodolgalviņu, taču uzbudinās arvien vairāk. “Tu esi resns un tavs ģīmis ir kā pankūka!” balss no dienvidiem neliekas mierā. Tikai baisas un asiņainas Apokalipses ainas no Čučhes grāmatas atturēja Jong-unu no galviņas stimulēšanas līdz katastrofai, un emo atkal ņēma virsroku gan pār panku, gan galviņu. “Stulbais emo, es pat padročīt nevaru,” sūkstījās Kims.

Kimam Jong-unam tomēr nav miera un viņš vaicā tētim: “Kā es rados, ja reiz gan tev, gan vectēvam ir nopietnas problēmas ar galviņu?” “Mēs tevi, mazo draudziņ, atradām kāpostos. Svētdienā aizstaigājām uz Phenjanas tirgu pēc kimči kāpostiem, un mājās spannītī atradām tevi, mazais bumbuli!” stāsta Kims Jong-Ils, “tolaik pārdevēji bija blēdīgi un kāpostos lika bērnus, lai noblēdītu klientiem daļu kāpostu un paši tos aprītu. Protams, pirkumu neviens nemainīja un atpakaļ nepieņēma. Tā mēs tikām pie tevis, apalīt.” “Bet kā tad radies tu? Vai vectēvs arī tevi atrada kāpostos?” tēti turpina izjautāt ziņkārīgais Jong-uns. “Nē, vai tu traks! Vectēvs mani atrada maltajā gaļā. Gribēja cept kotletes, noņēma iepakojumu, bet tur viens apaļvaidzis skatās pretim! Vectēvs no dusmām sprāga vai pušu – tie sliņķi nevīžo līdz galam samalt gaļu. Vecmamma saka – bet tas taču biedrs Kims Jong-ils! Vectēvs pakasa galviņu un noteic – tad jau mums sanāks pārāk maz kotlešu. Vecmamma mierina vectēvu – kuš, kuš, piecepšu kartupeļiem klāt bobīti. Kā redzi, dēls, būt par vecākiem nemaz nav viegli – ir jāpieņem daudz kompromisu,” atmiņu pavedienu šķetina Jong-ils, piebilstot “drāzt tu vari zīmuļus, dēls, bet galviņu liec mierā!”

Kims Jong-uns, paslēpis aiz krekla “Viktorijas sekrēta” katalogu, skumji devās uz savu iemīļotāko guļamistabu pagrabā. Drīz Korejas pussalā tika reģistrēts pazemes kodolizmēģinājums.

galvina

Sic transit gloria mundi jeb stāsts par Kuldīgu

Nav noslēpums, ka Kuldīga jau sen vairs nav pirmā svaiguma pilsēta. Šķiet, vēl vakar Venta bangoja, mutuļoja un šņāca tā, ka oktobrēni Talsos pie Vilkumuižas ezera dabūja aizspiest ausis. Bet tagad – Ventas tecējums kļuvis rāms un negribīgs un Ventas rumba vairs nešļāc ar bijušo spēku. Kuldīgas izpildkomitejā no griestiem lobās nost apmetums, no sienām lobās tapetes. Kuldīgas mēra Kima Jong-una darba vannasistabā pil krāns un no sienām birst flīzes. Pašvaldības milicijas darba grupa veica izmeklēšanu, taču bez rezultātiem. Kuldīgas partijas kongress pieņēma pusduci rezolūciju un uzsaukumu darbaļaudīm, taču krīzes cēloņi tā arī palika neizdibināti. Par laimi talkā nāca Kuldīgas simfoniskais orķestris, kura vecākais kontrabasists veica mērījumus pie pilsētas ūdenstorņa un katlumājas. Kontrabass uzrādīja pusmūža krīzi, kas sešas reizes pārsniedz normu.

Kuldīga ir veca sagurusi vazaņķe, kuras stāsti vienmēr atkārtojas un kuras joki ir vai nu jēli, vai sekli. Bet viss sākās tik cerīgi… Kuldīga bija brīnumbērns – 18 gadu vecumā ar izcilību pabeidza Pūņu Valsts konservatoriju un uz karstām pēdām bez rindas tika pieņemta darbā Talsu simfoniskajā orķestrī. Diemžēl cerīgais sākums neizvērtās par veiksmes stāstu. Likās, ka Kuldīgu pēc perspektīvā sākuma čellistes ampluā drīz paaugstinās par kontrabasisti, taču paplest kājas čellam viņa pārāk kūtra, turot čellu rokās kā tādu degvīna pudeli. Rezultāts bija likumsakarīgs – Kuldīga tika pazemināta par vijolnieci. Šķita, ka zemāk vairs nav kur krist, taču Kuldīga notrallināja arī savu vijoli, iemainot to pret stiprināto divlitrīgo alu. Izcēlās skandāls, kura dēļ Talsu pašvaldības milicija anulēja viņas vijolnieces licenci. Beigu beigās Kuldīga kļuva par orķestra slidu asinātāju, un nav brīnums, ka pusmūža krīze viņai sākās jau toreiz 19 gadu vecumā. Mūsdienās orķestra slidu asinātāja palīdzei neko daudz nemaksā un, dzīvojot no rokas mutē, knapi izdevās sakrāt Bugatī Vaironim. Nemaz nerunājot par kontrabasistiem, kuri dzīvoja kā nieres taukos, pat nieka vijolniekam Ferārī blakusvāģis allaž bija pilns ar bukstiņu biezputru un orķestra sagādes daļa ik mēnesi piešķīra bezmaksas karoti. Beigu beigās Kuldīga nolika karoti.

Kuldīga

Attēlā: 18 gadus vecā Kuldīga pēc Pūņu Valsts konservatorijas beigšanas ar čellu