Eļļassuņi

Bezcerīgas nolemtības priekšā ir grūti saglabāt racionālu domāšanu. Labi zinot, ka mūsu lūgumi pēc žēlastības ir tikai prieks un iedrošinājums mūsu spīdzinātājam (un pēc mirkļa slepkavam), mēs tomēr metamies ceļos, lūdzot ātru un nesāpīgu galu, mēģināt sataustīt kaut cerības ēnu bezcerības tumsā. Piedod, mans lasītāj, šādu emocionālu ievadu, bet aprakstīt šausmas Džūkstes sojas kautuvē ar sausu statistiku vien būtu nepilnīgi un negodīgi.

Kautuves bezpersoniskā, monotonā betona siena labi slēpj eļļaspirti, varmācīgo sojas pupiņu masveida slepkavošanu, kas še notiek ik dienas. Bet to, ko slēpj sienas, gatavas ir izrādīt kautuves durvis. Jā, mans lasītāj, Džūkstes kautuves durvis allaž ir atvērtas gan mazdūšīgākiem skatītājiem, kam pašiem uz slepkavību roka neceļas, bet sirds smilkst pēc eļļas, gan tiem, kuru eļļaskārā roka pati sniedzas pēc naža, pēc upura. “Kautuves demonstrāciju zālē ir divdesmit skatītāju rindas, katrā rindā pa trīsdesmit piecām vietām.” lepni stāsta kautuves publisko un bērnu pasākumu koordinatore Biruta Ratniece, kas vēlējās palikt anonīma. “Vietas demonstrāciju zālē jārezervē vismaz gadu iepriekš un tās tiek izķertas uzreiz pēc palaišanas tirdzniecībā. Daudz pie mums brauc grupas no skolām.” Nežēlība pret sojas pupiņām mūsu valstī ir kļuvusi par lētu izklaidi, no kuras negribam pasargāt pat bērnus.

Pieļāvām kļūdu, sarunājot tikšanos ar kautuves vecāko tehnologu – spīdzinātāju Viktoru Erbsenbergu, piekrītot tikties demonstrāciju zālē pēc darba dienas beigām. Viktors mūs sagaida savā “darba tērpā” – iznēsātās džinsās un flaneļa kreklā, kam pa virsu biezas ādas priekšauts. Mati, seja, apģērbs klāti ar eļļu. Uz rokām eļļaini sojas proteīna gabaliņi. Kājās uzvilktie zābaki šļurkst pie katra soļa. Viktors pastiepj roku sveicienam, ne mirkli nenolaizdams no mums acu. Pirms intervijas sev solījāmies par katru cenu neizrādīt emocijas, tādējādi liedzot prieku šim morālajam deģenerātam, taču pastiepto eļļas klāto roku paspiest nespējam. Viktors uzreiz saprot, ar ko viņam darīšana – neesam vieni no viņa “ierastās auditorijas”. No viņa saņemam nicīgu, ņirdzīgu smaidu. Viktors bāž roku kabatā un izvelk to tās ap pusotru duci sojas pupiņu – daudzas no tām vēl tikai pusaudzes. Otrā rokā viņam ir aprūsējis nazis, kas, šķiet, ir lielāks, nekā praktiski vajadzīgs. Ar nazi Vikotrs rāda uz pupiņām: “Kuru?” Vēl nesapratis jautājumā ietvertās šausmas, ziņkārīgi skatos uz pupiņām. Manu uzmanību piesaista pati mazākā no tām – tās linubaltais vaidziņš ir kā no samta. Domāju pie sevis, cik daudz savas cilvēcības ir jāzaudē, lai darītu pāri kādam tik tīram un nevainīgam. Paņemu to rokās. Pupiņa, manas rokas siltuma iedrošināta, paskatās man acīs un smalkā balstiņā saka: “Mani sauc Elī. Vai Tu man darīsi pāri?” “Laba izvēle!” – Viktora uzslava mani atgriež realitātē. “Dod!” Viktors prasa, nazi turot gatavībā. 

Sekoja gara, emocionāla saruna, kuras laikā likām saprast, ka sojas pupiņu slepkavošana mūsu klātbūtnē nenotiks. Draudējām iesaistīt gan NATO, gan Latvijas gaļēdāju asociāciju, gan Romas Katoļu baznīcu un personīgi Jaunavu Mariju – gaļēdāju aizbildni. Galu galā Viktors piekrita tālākai sarunai, sēžot skatītāju rindās.

Viktors piedzima vegānu ģimenē. Tēvs Ādolfs bija ultraradikāls vegāns, kas iestājās par kotlešu pilnīgu aizliegšanu. Slavens viņš kļuva ar savām regulārajām publikācijām laikrakstā Auseklis, kurā aģitēja par īpaši cietsirdīgu attieksmi pret augļiem un dārzeņiem. “Ja ābols tavās rokās nekliedz, tu to ēd nepareizi.” viņam patika teikt. Ādolfa sieva un vēlāk – Viktora māte – Ausma bija veģetāriete, lai arī strādāja Krimuldas cūku fermā par zootehniķi – apsēklotāju. (Tieši šajā cūku fermā selekcionēta cūku šķirne Krimuldas Sulīgais. Slavenais vaislas kuilis Andris ir Ausmas bērnības draugs.) Pēc Ādolfa satikšanas Ausma radikalizējās un, kad piedzima mazais Viktors, tas jau zīdīja sojas piena pudelīti. Bērnība pagāja vegānjūgenda azotē – Viktors veica diversijas ābeļdārzos, dedzināja pavārgrāmatas. Jaunības gados kļuva par aktīvu protestētāju pret cūku tiesībām tikt apēstām. Simboliska iesvētīšana ”vīra kārtā” notika, tēvam nododot viņam savu nazi. “Sēj naidu pret visu zaļo un augošo, kur vien sper tava kāja! Lai eļļas upes līst pār Krimuldu, Latviju un visu pasauli!” – asarām acīs stāstu pabeidz Viktors.

Ne velti tieši ar savu nežēlību bēdīgi slavenais Viktors tika izvēlēts par Slampes Pākšaugu darba nometnes pārvaldnieku. Ikdienā veicot vissmagākos darbus un izpildot viszemiskākās un eļļainākās vegānu iegribas, Slampē dzīvību zaudēja miljoniem zirņu un pupiņu stādu.

Lūk, mans lasītāj, lūk kā rodas sojas proteīna kāri eļļassuņi! Krimulda, Džūkste un daudzi citi mūsu valsts reģioni mirkst sojas pupiņu eļļā. Atcerieties – vienaldzība nogalina! Vegānu banda, kas nīst visu augu valsti tikai tāpēc, ka paši sastāv no gaļas, ir jāaptur. Kopā mēs to varam!

Covid vakcīna – bijušā patriota stāsts

Group Of Scientists Carrying A Giant Microchip High-Res Stock Photo - Getty  Images

Mans mīļais, mīļais lasītāj, man Tev stāstāms kas patiesi svarīgs! Kad biju mazs puišelis, ziņkārības dzīts iebāzu galvu tukšā kartupeļu maisā. Tur neatradu nekā, izņemot tumsu un puvušu tupeņu smaku. Bet tagad, ak, tagad ir noticis kas pavisam pretējs – es šķietami peldu siltumā, gaismā un jaunā cerībā! Es saņēmu COVID-19 vakcīnu ar vismodernāko čipu – to, kam ir pilns 5G atbalsts!

Kā Krimuldā dzimušam un augušam man bija izteikti nacionālpatriotiska domāšana. Mīlēju visu latvisko, tradicionālo un konservatīvo, pret svešo jūtot bailes un naidu aptuveni vienādās devās. Cilvēkus stingri iedalīju savējos un svešos, vīriešos un sievietēs, pirms sāku izvērtēt viņu rīcību vai viņu cilvēcisko vērtību savās acīs. To visu mainīja vakcīna – Dieva dāvana, kā es to būtu saucis, pirms vakcīna mani padarīja par ateistu. Bet, pag’, mans lasītāj, Tu esi pelnījusi(-is) šo stāstu dzirdēt no sākuma!

Tāpat kā patiesības meklējumi bieži sākas ar maldiem, arī mans ceļš uz vakcinēšanos sākās ar prozaisku apmaldīšanos. Braucu ciemā pie drauga Alekša, ar kuru pirms gadiem strādājām kopā Krimuldas ātro neitronu kodolreaktorā. Kopš viņu atlaida no darba par 96-procentīga (bagātināta) urāna pārdošanu Valmieras 4. skautu vienībai, viņš Rīgā pie Juglas ezera audzē vistas. Būdams vecs, rūdīts krimuldietis Aleksis diemžēl bija aizmirsis, cik liela Rīga. “Jautā tik pēc Alekša!” viņš man pamācīja. Izkāpis autoostā, apmulsis jautāju pēc vistām, gaiļiem, ezera, Alekša un žūpošanas, taču cilvēki tajā atpazina Gaiļezeru un iesēdināja mani 21. autobusā. Izkāpis meklēju Aleksi taču atradu bārdainus tēvaiņus baltos halātos, kuriem ap rokām apsēji ar pārsvītrotu auseklīti. Viņi mani piekāva, sasēja un novakcinēja.

Asarām acīs atgriezos Krimuldā. Ja neskaita to, ka man galvā stingra balss visu laiku jautāja pēc Wi-Fi bezvadu tīkla paroles, nemanīju nekā īpaša. Pēc paroles nodiktēšanas balss mitējās. Izdzēru lielu krūzi liepziedu tējas ar medu un devos pie miera. Sapnī redzēju tēva mājas Murjāņos, ko visu laiku pārtrauca Rīgas Miesnieka pelmeņu, Microsoft programmatūras un žurnāla Ciānas Kosmopolīts reklāmas. Pamodos ar sāpošu galvu. Nedeva mieru sapnī redzētā saruna ar tēvu:

  • Šo sēklu, dēls, dēstīsim dzimtajā zemītē, lai no tās saulei pretim stiepjas zeltainas vārpas – lai dotu mums dienišķo maizīti un mūsu dzimtajai zemei svētīb… VAI TU JAU IEGĀDĀJIES ŽURNĀLA “CIĀNAS KOSMOPOLĪTS” GADA ABONEMENTU? PIRMIE PIECSIMT ABONENTI SAŅEM GRĀMATU “LATVIJAS LIBERALIZĀCIJA” PAR BRĪVU! – smaidīgs saka tēvs. Viņa smagā, sastrādātā roka uzguļ man uz pleca.
  • JAU SEN VĒLĒJOS IEGĀDĀTIES ŠO GRĀMATU! – dzirdu sevi sakām.
  • TAS VĒL NAV VISS, – priecīgs turpina tēvs – MASONU LOŽAS BIEDRI SAŅEM DIVDESMIT PROCENTU ATLAIDI!
  • CIK IZDEVĪGS PIEDĀVĀJUMS! – iesaucos, vērodams labības graudus guļam ecešu glīti ķemmētajā zemē.

Kosmopolītisms un liberalizācija, ko mēs, nacionālpatrioti, lamājam par liberastiju, man allaž bijuši sveši. Jūtu sevī uzjundījam dusmu vilni, taču tas ātri noplok. Nogurums?

Visu dienu nedod mieru sapnī redzētais žurnāls. “Kam man tādi mēsli?” mēģinu sevi apsaukt. Taču ziņkāre ik mirkli pieņemas spēkā. Vakarā, kā parasts, dodos uz veikalu pēc aliņa. Pārdevējai jautāju, vai viņa kaut ko dzirdējusi par žurnālu Ciānas Kosmopolīts? “Kā nu ne? Lūk, man te viss stends pilns ar liberālo literatūru! Vai tevi, dēliņ, arī nočipoja?” viņa man rāda uz grāmatām un žurnāliem, kurus, šķiet, redzu pirmo reizi. Nudien, atrodu žurnālu Ciānas Kosmopolīts – tieši starp Kārļa Marksa kopotajiem rakstiem krievu valodā, Sorosa kunga bērnības atmiņām un fotogrāmatu “Mana skaistā Izraēla”. Paķeru žurnālu, izvairoties no pārdevējas skatiena, samaksāju un steidzos ārā pa veikala durvīm. Dzirdu pārdevēju saucam pakaļ “Bet aliņš?”

Galvenā numura tēma ir homoseksualitāte un tās priekšrocības. Lasot uzzinu, ka vienīgais, vienīgais, kas attur jaunu un veselīgu vīrieti no homoseksuālām dzimumattiecībām ir stingra, nacionālkonservatīva audzināšana un zvērīgas bailes no Dieva dusmām. “Dieva nav! Katram, kas to nesaprot, ir cāļa smadzenes!” postulē žurnāls. Es iedomājos, ka Visaugstākais un Taisnīgākais, kurš neapšaubāmi man pārgriezīs vēderu ar sarūsējušu nazi un pēc tam nožņaugs mani ar paša zarnām (atkal un atkal atkārtojot to līdz pašam mūžības vakaram), šis Visaugstākais un Taisnīgākais nemaz neeksistē! Un nepārvarama homoseksuāla dzimumtieksme manī uzliesmo kā uguns pakulās.

Šķiru tālāk. Problēmraksts par varas un tautību sadrumstalotību pasaulē. Raksta autors gudri argumentē, cik pasaule būtu labāka, ja visa vara un nauda būtu tikai vienas – ebreju tautas – rokās. “Vai zinājāt, ka pasaules politiķi visu savu laiku pavada ķildojoties un aizstāvot vien savas tautiņas intereses, tā vietā, lai vairāk rūpētos par Izraēlu? Ja neesi cionists, politikā tev nav vietas!” autors saliek punktus uz “i”.

Tālāk žurnālā, sadaļā Microsoft, neticot savai laimei, atrodu interviju ar pašu Bilu Geitsu! Šis ģeniālais cilvēks mums stāsta par COVID-19 vakcīnās iekļautiem jauniem, paaugstinātas veiktspējas čipiem. “Mākslīgais intelekts īpaši noderīgs tiem, kam trūkst dabiskā” mums māca šis lielais cilvēks. Cik vienkārši bet ģeniāli ir viņa vārdi, cik pieejami vienkāršajai tautai, kas brien nacionālpatriotisma zaņķī bez jebkādām elektroniskām palīgierīcēm.

Žurnālā atrodu ievietotus kuponus programmatūrai, kas instalējama manā čipā: bezmaksas programma ‘iKonts’ (“i” esot saīsinājums no vārda Izraēla – vismaz tā reklamē kupons). Šī programmatūra atļauj manu bankas kontu automātiski savienot ar Vispasaules Masonu ložas krājkontu, lai viņi paši no manis var paņemt naudiņu, ja viņiem ievajagās un lai man pašam par to nav jābēdā – cik ērti! Vēl viens kupons, tiesa, ne bezmaksas, bet ar prāvu 50% atlaidi ir iKontrole, kas masoniem ļauj novērot un nepieciešamības gadījumā kontrolēt manas domas, kā arī ietver izmēģinājuma versiju iespējai kontrolēt mana ķermeņa kustības – pēdējā iespēja esot pieejama tikai ar 5G funkciju apveltītajiem čipiem, kas man par laimi ir. Šādu iespēju garām laist netaisos un savā čipā ieinstalēju abas programmas. Sajūta ir vienreizēja!

Sadaļā Cionista Atpūta atrodu īsus padomus bijušajam Latvijas patriotam: kā izdevīgi pārdot auseklīti, kā uzspiest citiem homoseksualitāti, trīs kosmopolītiskas alternatīvas Bukstiņu biezputrai, tālruņa numurs, pa kuru ziņot, ja dzirdi kādu teicam latvju dainas vai dziedam tautasdziesmas, kā sadzīvē ierobežot latviešu valodas lietošanu, kā latviešu kultūras un gara mantojumu aizstāt ar pilnvērtīgāku liberāli kosmopolītisko jaunkultūru. Cik daudz vērtīga vienā žurnālā!

Mans mīļais lasītāj, ja Tev ir svešs mans jaunrastais prieks, ja Tava dvēsele ir mirkusi konservatīva nacionālpatriotisma un tradicionālu ģimenes vērtību purvā, nezinot kosmopolītisma, cionisma, ateisma, marksisma, liberālisma un homoseksualitātes saldo garšu, vakcinējies jau šodien un kopā ar mani sildies zem Bila Geitsa, Vispasaules Masonu ložas, cionistu sazvērestības un Mātes Izraēlas gādīgā spārna!

Par latvisku matemātiku!

Pasaules, kurā dzīvojam, aukstums un nežēlība, šķiet, nezin mēru. Ir skaidrs, ka viņpus Latvijas Republikas robežām nekas labs nav meklējams. Modrākie Latvijas patrioti pratīsies norādīt arī uz ļaunumu pašu mājās: Austrumzilupe un Rēzeknes autoosta ne velti īstam latvietim šķiet sveši. Taču šodien nerunāsim par apdzīvotajām vietām mūsu mazajā valstī, kuras nav pelnījušas siekaloties Mātes Latvijas siltajā klēpī. Šodien runāsim par nopietnu tēmu – visu zinātņu māti un numeroloģijas jaunāko māsu matemātiku. Lai arī kopumā latviešu tautai pret matemātiku pretenziju nav, pat vispusējs tās pārskats atklāj daudz nesavietojamā ar tautisku, patriotisku domāšanu.

  • Atņemšana – šī aritmētiskā darbība ir kļuvusi par matemātikas daļu, šķiet, ar vienu vienīgu mērķi – ņirgāties par mūsu tautas sūro likteni. “Es strādāju kā vergs, bet krievi un žīdi man visu atņēma!” – šo asaru skaudrais sāļums pazīstams katram īstam latvietim.
  • Vienādības zīme – vienādības ideja mūsu tautai ir pasveša. Vienādības ideju neatradīsim ievītu ne Lielvārdes jostā, ne mūsu ģenētiskajā kodā. Mūsu tautai tuvāki ir jēdzieni ‘lielāks’ un ‘mazāks’. Nekavēsimies sniegt piemērus: “Kāpēc Oļegam ir vairāk cūkgaļas?” “Kāpēc man ir īsākas bizes nekā Jeļenai?” Ne mazāk problemātiska un mūsu tautai sveša ir tā saucamā dzimumu tiesību vienādība jeb līdztiesība. Liberastu banda neko šajā dzīvē nav pieredzējusi, tādēļ nezina, ka 0,7 litri degvīna ir ļoti maz. Ja sievietes dzers tikpat lielus malkus kā vīri un līdīs viņiem rindā pa priekšu, vīriem nepietiks dzeramā!
  • Dalīšana, diemžēl, ir kārtējais piemērs mūsu tautas plānveidīgai iznīdēšanai. Saka, ka dalīšanu izgudrojis pats Sorosa kungs, lai piespiestu latviešus dalīties ar savas tautas bagātībām. Vai kāds no mums ir redzējis kaut kripatiņu zelta no Džūkstes purva raktuvēm? Raktuvju apsargs Deviņgalvis pūķis, kuram distanču slēpošanas disciplīnā bija paredzēts pārstāvēt Latviju 1994. gada Lilehameras olimpiskajās spēlēs, naktī pirms savas olimpiskās debijas aizbēga uz Somiju, kur kļuva par degustatoru brigadieri Koskenkorvas rūpnīcā. Neilgi pēc tam atklājās, ka Džūkstes zelta raktuves nodotas Sorosa fonda rīcībā. Kur vien notiek kāda dalīšana, latvietis vienmēr paliek tukšenieks! Sorosa kungs latvju dainās pieminēts kā mūsu tautas lielākais kopīgais dalītājs.
  • Parciālā integrēšana idejiski ir savietojama ar latvisko nacionālpatriotismu. Taču principiālākie latviešu tautas patrioti to neatzīst, aizstājot to ar ausekļošanu, kas matemātiski ir ļoti līdzīga parciālajai integrēšanai, taču skaitļošanas galarezultāts tiek izvērtēts un, iespējams, koriģēts atbilstoši latviešu tautas interesēm. Piemēram, ja rezultātā iegūstam funkciju, kas konverģē uz homoseksualitāti, ausekļošana to aizstāj ar tradicionālajām ģimenes vērtībām. Nekādas konverģences uz homoseksualitāti – visam ir robežas!

Par latviešu tautu tiek smiets visvisādos veidos – gan prozā, gan dzejā, gan sociāli, gan ekonomiski. Vismaz dabaszinātnes un matemātiku pasargāsim no liberastijas zaņķa. Par latvisku matemātiku!

Matemātikas svētki - Labs of Latvia

Sīkstāsti par Sabili

1986. gadā pēc Genādija Lapčenoka iniciatīvas Sabilē notika referendums – viņš ierosināja Sabili pārdēvēt par Šņabili, jo tas labāk raksturojot pilsētas garu. Visi balsstiesīgie pilsētas iedzīvotāji ar entuziasmu nobalsoja par nosaukuma maiņu, vienīgi kaņepju sviesta un virvju ražotājs Jukums Magonis bija pret. Drīz viņu notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

* * *

1347. gada augustā Sabiles kolhoznieku klubā notika koncerts. Uzstājās underground leģendas Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Jaunatne priecājās un posās apmeklēt šo daudzsološo pasākumu, taču vecāki ļaudis grozīja galvas, jo neticēja, ka Sabilē varētu notikt kas labs, pozitīvs. (Kā zināja stāstīt Sabiles medmāsiņa Laura, vienīgais, kas Sabilē bija konsekventi pozitīvs ir sifilisa asins analīzes.) Sabiles slikto slavu nepazīstot, sabrauca ļaudis pat no tādām tālām zemēm kā Divupe, Ēģipte un Sicīlija. Koncerts ritēja mierīgi un publika ar entuziasmu klausījās vienu hītu pēc otra, jestri dejojot mūzikas ritmā. Pienāca koncerta noslēgums. Bija pienākusi kārta vispretrunīgākajam grāvējam, pret ko regulāri iebildumus cēluši vadošie Latvijas narkologi – dziesmai “Ar mani atkal runā kaijas”. Basa ritms aizvien skaļākiem dārdiem pavada dziesmas pēdējos pantus. Maestro Ramons Pauls izvelk aiz jostas aizsprausto cirvi, nebalsī ieķērcas un sāk skaldīt klavieres. Viktors Lapčenoks sašķaida savu Fenderu pret Marshall pastiprinātāju. Publika ķērc transā. Taču vecajiem ļaudīm izrādījās taisnība – labi Sabilē nekas nebeidzas. Sicīlietis Frīdis Sinatra pievēma Marutas tantes konfekšu tūti. Frīdim bija tikai 16 gadi un latvju underground viņam izrādījās par stipru. Zālē pēkšņi bija kapa klusums. Dzirdēja tikai zīdaiņa raudas, kuru māte izmisīgi mēģināja pabarot ar krūti. Sicīlija bija iespļāvusi Sabiles pilsētas dvēselē. Atriebība bija ātra un nežēlīga. Jau septembra sākumā trīs sabilieši laivā devās uz Sicīliju, sērkociņu kastītē vezdami uz Sicīliju mēra baciļus. Baciļus atriebējiem aizlienēja sabilietis Mēra Indriķis, kurš baciļus zaga no kolhoza baciļu audzētavas. 14. gadsimta mēra epidēmija bija sabiliešu roku darbs. Narkologu Jāni Strazdupu drīz notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

* * *

Katrs students ir dzirdējis par Sabiles vīna kaunu. Sākotnēji Sabiles vīns tika eksportēts uz Vāciju un Beļģiju kā līdzeklis pret žurkām. Taču vācu žurkas bija pieradušas pie smalkākas apiešanās un iesniedza sūdzību Bundestāgā, kur tika pieņemts likums aizliegt žurku genocīdu ar īpaši sadistiskiem paņēmieniem. Nu sabiliešiem savu velna dziru nācās realizēt vietējā tirgū – pārdot to studentiem. Vīns bija tik katastrofāli zemas kvalitātes, ka pat studenti no tā viebās. Latvijas Universitātes Vēstures un Filosofijas fakultātes profesore Kļavas kundze ar basām kājām devās līdz pašam Vatikānam, lai kristu pāvesta priekšā ceļos un lūgtu pēc palīdzības. Pāvests paskaidroja, ka teju kopš pašas baznīcas dibināšanas tās galvas rīta lūgšanā velta lāstus un zaimus Sabiles velna dzirai, taču līdz šim nekāds pozitīvs rezultāts nav ticis manīts. Situācija esot bezcerīga. Narkologu Jāni Strazdupu drīz atkārtoti notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

lailabigarso

Patiesība par Sabili

Nav pilsētas mūsu mīļajā Latvijā ar bēdīgāku slavu par Sabili. Sabile ir pazudušais dēls, kas atradies Pašvaldības policijas izolatorā, Sabile ir nedēļu veci majonēzes salāti, Sabile ir lauku ateja karstā vasaras dienā. Tieši Sabili atcerējās Džordžs Bušs, kad bumbvedēji lidoja uz Bagdādi: “Vai nevarētu pārīti uzmest Sabilei?” – jautāja Amerikas Savienoto Valstu armijas virspavēlnieks. Sabiles sētas stabi paliek suņu neapčurāti. Kaķi atsakās atklepot matu kamolus. Vienīgo cūku fermu pie Abavas krastiem nācās likvidēt, jo kuiļu arodbiedrība kategoriski atteicās dzīvot dzimumdzīvi. Sabilē tajā pašā Sporta ielā ir dzimuši gan Hitlers, gan Mao Dzeduns, gan arī Merilins Mensons. Vienīgā viltus cerība uz Sabiles renesansi parādījās 1977. gadā, kad mehāniķis Genādijs Lapčenoks (slavenā dziedātāja Viktora Lapčenoka klasesbiedrs) nejauši sajauca kopā mašīneļļu ar kūtsmēsliem. Rezultāts bija slavenā torte “Elvīra”, ar ko tik ļoti lepojās Sabiles patrioti. Iespējams, tieši tāpēc viņi tortes recepti pilsoņu kara laikā mēģināja pārdod Lielbritānijai, taču sabilnieka Rūdolfa Hesa lidmašīna avarēja virs Skotijas un torte gāja bojā, jo tai neatvērās izpletnis. Hesu apcietināja un vēlāk tiesāja par noziegumiem pret cilvēci. Kāpēc, ak, mans mīļais lasītāj, tik daudzi stāsti par Sabili beidzas ar vārdiem “un tad viņu tiesāja par noziegumiem pret cilvēci”? Skumji.

Taču šis stāsts, mans mīļais lasītāj, ir par senāku vēsturi. Proti, par teju divus ar pusi tūkstošus gadu veciem notikumiem, kad Galilejas svejnieki devās jūrā un ļoti stipri apmaldījās. Pēc nedēļām ilgiem maldu ceļiem tie izkāpa Abavas krastā. Sabilē bija vēls rudens un bija tumša bezmēness nakts. Pēdējais sidrs no ‘neaizskaramajām rezervēm’ tika izdzerts pirms trim dienām. Galilejieši metās upes krastā, skūpstīja zemi un pateicās Visaugstākajam par glābiņu. Tas Kungs viņus neaizmirsa un sūtīja zīmi: upes krastā parādījās mazs jēriņš ar burvīgu zvaniņu kaklā. Vīri metās tam virsū, taču jēriņš skrēja prom. Jēriņš tik skrien un skrien, līdz aizved viņus līdz diennakts dzērienu veikalam, par ko tiek pacienāts ar šokolādi. Taču šeit Tā Kunga svētība galilejiešus pamet – diennakts veikalā neņem pretī ne viņu maksājumu kartes, ne šekeļus. Izmisums bija absolūts. Vīri raudāja balsī, jo zināja, ka izeja ir tikai viena. Sabiles lombardā tika ieķīlāts Svētais Grāls.

Diemžēl ar to vēl šmuce nebeidzās. Viens no galilejiešiem izrādījās Ēģiptiešu žurnālists Jānis no Nīlas Lauku Avīzes. Viņš bija atbraucis paciemoties pie sava tētuka, kurš to bija pierunājis “izmest mazu līkumiņu pa jūru un noķert kādu zivtiņu”. Kā zināms, Nīlas Lauku Avīze mūsdienās galvenokārt pazīstama kā Mozus pirmā darbavieta. Protams, Jānis un Mozus bija labi pazīstami un Mozu Jāņa stāsts tik ļoti iedvesmoja, ka stāstu par Sabili viņš iekļāva savās grāmatās. Ēģiptiešu valodā tradicionāli vārdu “Sabile” raksta ar diviem simboliem: balodi (SO) un mēslu vaboli (DOM). Cik atbilstoši! Bet Sabiles diennakts dzērienu veikala pārdevēju sodīja par noziegumiem pret cilvēci.

sabile

 

Makašānu Aleksandrs un pērsieši

Netālu no Ludzas mājo Makašānu Aleksandrs. Mamma viņu sauca piemīlīgi par Sašeņku, taču tēvs daudzināja viņu par Lielo Aleksandru. Tēvs bija kaislīgs makšķernieks un bija zaudējis labās kājas augšstilbu Pērses upē, cīnoties ar raudu. (Tēvam bija paštaisīta raudu žāvētāva, ko ludzieši sauca par raudu mūri.) Koknesieši stāvējuši upes malā un smējušies, vēderus turēdami. Kopš tā laika tēvam liels naids pret pērsiešiem.

Māte bija daudz mierīgākas dabas. Viņa Ludzā strādāja kolhoza griķu laukā par vecāko ravētāju. Darba dienas pagāja klajā laukā saules spelgonī. Atpūtas brīžos mātei patika gulēt dižozola atēnā un lasīt klasiķu darbus, tādus kā Traktora Odiseja – par traktora piedzīvojumiem kolhoza biežu laukā. Diemžēl viņu mēdza iztraucēt ciema ciniķis un žūpa Sokurātu Pičs, kurš uzplijās viņai ar visādiem muļķīgiem jautājumiem par griķu audzēšanas un ravēšanas jēgu.

Paša Aleksandra bērnība pagāja provinciālajos Makašānos. Jauneklis sapņoja par Ludzu un fantastiskajām iespējām, ko tā piedāvā, – Ludzas kolhoza bibliotēku un bagātīgajiem griķu laukiem. Sašas draugs Āris Stotelis bija dzimis un audzis Ludzā, nedaudz vecāks par viņu un samācīja zēnam visas nejēdzības, kādas zināja. Taču visai bērnībai un agrajai jaunībai skanjēja cauri tēva brīdinājums: sadod, dēls, pērsiešiem pa biksēm.

Divdesmit gadu vecumā radās izdevība: Koknesē notika Pērkona koncerts. Mamma aizdeva naudu un Saša kopā ar saviem drauģeļiem, tajā skaitā Āri Stoteli, sēdās iekšā vilcienā un – aidā uz Koknesi. Koncerts bija skaists un neaizmirstams. Taču atpakaļceļā notika traģēdija: vilcienā iekāpa divas pērsiešu tantiņas un sāka ļoti izaicinoši uzvesties, skaļi dižojoties par saviem izslaukumiem un nozveju Pērses upē. “Mana go’s ir visu govju go’s!” viena plātījās, vicinādamās ar savu lapčeni. Aleksandrā uzjundīja no tēva mantotais naids pret pērsiešiem taču viņš vispirms korekti aizrādīja: “Atvainojiet, vai jūs varētu neuzvesties kā pustrakas stervas?” Tā vietā, lai klausītu Aleksandra lēnprātīgajam padomam, tantuki sašuta un viena pat atļāvās nogrozīt galvu. Aleksandra mērs bija pilns – viņš norāva vienai no galvas lapčeni. (Radikālās Viktora Lapčenoka fanes, kuras apvienojušās huligānu bandās, par lapčeni sauc savu pazīšanās zīmi – galvas lakatu.) Tad nu otra tante nogrozīja galvu. Un vilciena vagonā sākās pamatīgs grautiņš, kura rezultāts bija daudz sadauzītu degunu, saplēstas un asinīm notraipītas lapčenes un izsisti teju visi vilciena logi. Viss beidzās ar traģēdiju – vagonā ienāca biļešu kontrole.

Tiesā Aleksandrs asarām acīs stāstīja, ka tantiņas viņu nežēlīgi un ciniski provocējušas. Bija pat liecinieki, kas paši sacām acīm redzējuši viņām uz galvas lapčenes. Taču tas nelīdzēja – Aleksandru izsūtīja uz Rīgu – pie Nila upes. Beigas! Конец!

granicus

Aleksandrs uz sava iemīļotā ēzeļa Bucefāla jāj uz pieturu. “Sašeņka, neaizmirsti aplikt šalli!” sauc mamma no mājām.

Atskats Kuldīgas pagātnē

Pirmās vēsturiskās liecības par Kuldīgas slavas pilno pagātni mums ir jau no 4 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, kad Kuldīgā tikai izveidota pirmā rakstu sistēma civilizācijas vēsturē: piedegušā bukstiņu biezputrā ar karoti tika ieskrāpēts Kuldīgas – Kanndavas autobusu saraksts. Sākotnēji autobuss darbojās kā pašizgāzējs, izgāžot kanndaviešus pa taisno grāvī. Progresīvie Kuldīgas humānisti iebilda, ka vismaz bērnus varētu izkraut ar dakšām, taču paši kanndavieši atvairījās, ka tā uz viņu pieticības fona būtu nevajadzīga greznība. Līdz ar biezputras rakstību un autobusu reisa iedibināšanu Kuldīgas attīstība notika sprādzienveidīgi – tā kļuva par modernās civilizācijas un demokrātijas šūpuli.

Kuldīga īpaši uzplauka pateicoties bagātīgajām biezputras raktuvēm un kimči lauztuvēm Ventas krastos. Savulaik pie Ventas rūpnieciskos apjomos ražoja vīnu slavenie Ventas Château Connard vīndari, taču tad upes krastos tika atrastas kimči iegulas un Kuldīgas zinātnieki atklāja kimči bagātināšanas tehnoloģiju, ko nosauca par Kvašņevska procesu. Kuldīgā drīz sākās masveidīga biezputras un kimči ieguve. Ziemā biezputru izmantoja kā modes aksesuāru, taču vasaras tveicē biezputra izkusa un notecēja pār tās valkātāju. Tā sauktā biezputras seja nebija nekas tāds, ar ko kuldīdznieki īpaši lepotos. Vecāka gadagājuma un konservatīvie kuldīdznieki smējās par modīgajām biezputras sejām, ka tās atgādina Tallsus pēc bombardēšanas. Kimči tika eksportēts uz Dienvidaustrumāziju un visiem karstajiem punktiem, kur tas tika izmantots militāros nolūkos pēc tam, kad otrās Talsu bombardēšanas laikā ar kimči pilldītās aviobumbas izrādījās negaidīti efektīvas. Kuldīgas zinātnieki negulēja uz lauriem un izstrādāja bagātinātā kimči tehnoloģiju. Drīz vien uz Tallsiem tika nomesta pirmā bagātinātā kimči bumba, nolīdzinot līdz ar zemi pusi no jau tā nožēlojamās pilsēteles. Postaža Tallsos bija tik liela, ka ANO pieņēma rezolūciju, kas stingri aizliedz izmantot kimči militāriem mērķiem: pratināšanai, sprāgstvielu izgatavošanai un genocīdam. Aizliegums bija liels trieciens Kuldīgas kimči industrijai – kimči kalni krājās pie raktuvēm un vīri, kas bija raduši no saules līdz saulei strādāt šahtās, nu sēdēja, rokas klēpī salikuši. Šahtās mēģināja stādīt vīnogas, taču tur tās lāga neauga. Glābiņš nāca teju vai no zila gaisa – Kuldīgas gaisa spēku virspavēlnieks Kims Bukstiņš (tas pats slavenais Bukstiņš, kurš plānoja un vadīja otro un trešo Talsu bombardēšanu) nāca klajā ar atklājumu. Ģenerālis Bukstiņš, kurš pēc galvu reibinošajām uzvarām par Tallsiem, nu jau mēnesi plostoja un bija tuvu tam, lai kļūtu par admirāli. Taču gadījās liksta – viņš iekrita Ventā un nedaudz atžirga. Tas bija pietiekami, lai viņš sajustu smagas paģiras. Vajadzēja steidzami salāpīties, taču mugursomā bija tikai kimči. (Bukstiņš lika mīksto uz ANO aizliegumu un mugursomā principiāli visur nēsāja līdzi piecus kilogramus kimči.) Izmisuma dzīts viņš pietūcīja muti ar kimči, un pēc mirkļa paģiras bija kā ar roku atņemtas. “Bļā, kimči palīdz pret visu – gan pret Talsiem, gan pret paģirām!” pērkonbalsī iedārdējās Bukstiņš un tūdaļ pat marša ritmā aizsoļoja uz Kuldīgas mēriju darīt zināmu savu atklājumu Kuldīgas tautai. Ļaudis stāsta, ka todien redzējuši no Bukstiņa izelpas izsprūkam sulīgu varavīksni. Ar to Kuldīgā sākās tā saucamā kimči renesanse – uzplauka ar kimči saistīta zinātne, māksla un kulinārija. Bija pavasaris un sākās ziedu laiki. Nu visi vīri atkal bija šahtās iekšā un bija nepieciešams jauns darbaspēks kimči lauztuvēm. Pats Bukstiņš vadīja divas vergu ķeršanas ekspedīcijas uz Kanndavu. Kanndaviešiem gan bija iespēja arī brīvprātīgi pieteikties darbam kimči lauztuvēs, pēc trīsdesmit gadu smaga darba iegūstot Kuldīgas pilsonību, kas teorētiski viņiem pavēra ceļu uz Kuldīgas Senātu, taču gribētāju bija maz, jo neattīstītos kanndaviešus karjeras iespējas Senātā interesēja ļoti maz, un tos, kurus šīs iespējas interesēja, Kuldīgas vetārsts parasti atzina par etniski nepilnvērtīgiem.

Abu vergu ķeršanas ekspedīciju laikā Bukstiņš bija saķēris teju 30 miljonus vergu, kā rezultātā Kanndavā bija palikuši tikai pāris tuberkulozes nomocīti ciršļi un klibs kaķis. Pats Bukstiņš bija kļuvis aplam bagāts un aizgāja pensijā. Kā pensionārs viņš nolēma atgriezties pie savām akadēmiskajām saknēm. Pirms savas militārās karjeras viņš strādāja Kuldīgas meiteņu ģimnāzijā, mācot jaunajām zeltenēm genocīdu. Tolaik Bukstiņš sāka zaudēt interesi par savu darbu, jo genocīda nodarbības viņam šķita pārāk teorētiskas, savukārt hormonu vētru plosītās meitenes viņaprāt izrādīja nepietiekamu interesi par vardarbību. Pēc militārās karjeras noslēguma pensionārā Bukstiņā atmodās interese par akadēmisko pasauli. Taču šoreiz jau ar daudz praktiskāku ievirzi: viņš pievērsās kulinārijai un izveidoja savu kulināro blogu. Tas bija iemesls dramatiskākajai un asiņainākajai revolūcijai kulinārijas vēsturē – biezputrai ar kimči (un asinsdesu kā uzkodu). Par godu ģenerālim Bukstiņam to nosauca par ģenerāļa Bukstiņa biezputru. Prastāki ļaudis to sauc vienkārši par Bukstiņu biezputru, dažreiz pat bezkaunīgi (neapzināti vai ļaunprātīgi) aizmirstot pievienot biezputrai kimči. Ja jums kaut ko nozīmē Kuldīgas vēsture un virtuve, ģenerāļa Bukstiņa lielais devums Kuldīgai un cilvēcei, protieties biezputrai pievienot kimči. Bez kimči biezputra ir tikai bezputra.Iron_ore_mine_-_Cornwall__PA

Attēlā: “Māt, kur lielā karote?” Kaspars dūšīgi krauj biezputru bļodā.

Crémant

Labāk esi muļķis stundu nekā visu mūžu.”

Luxair lidojums no Londonas līdz Luksemburgai ilgst stundu. Lidojums paiet ātri kā skaists sapnis. Taču, kas tad tas – pasažierus gaida nopietns pārbaudījums: atšķirībā no zemākas klases aviokompānijām, tādām kā Rajeneir un Lufthanza (tautā saukta par luftī, kas ir nepelnīts mīļvārdiņš), pasažieri netiek cienāti ar gardiem ēdieniem un dzērieniem īsajos lidojumos. Taču Luxair ir pārāka par šīm pelēcībām – lidmašīnas salonā tiek piedāvāts alkohols – Crémant dzirkstošais vīns.

Bet kā lai šo dzērienu pasūta, ja esat dumjš kā zābaks un nezināt pat viselementārāko franču pamatvārdu izrunu? Sirds sažņaudzas, iedomājoties, kā viss lidmašīnas salons smiesies pie zemes krizdami un rādīs ar pirkstu visu atlikušo lidojuma laiku. “What’s a ‘cree-mant’, mate? Are you sure you’re on the right plane?” Vai tiešām dzēriena dēļ, lai cik svarīgs tas būtu, esmu gatavs padarīt sevi par muļķi?

Zemu zem lidmašīnas logiem krēsla nolaidās pār Vācijas kalniem un lejām, uz zāles stiebriem parādījās rasas pilieni. Kaut kur tālumā, vēl pārāk tālu, lai saskatītu, rimti uz Reinu tecēja Mozeles upe, kuras ielejās ierindā kā zaltātiņi stāvēja vīnogulāji. To pienākums pret dzimteni un visu cilvēci ir viens – radīt Crémant vīnu. Sirds sitas straujāk krūtīs, rodas drosme tur, kur tās pirms mirkļa vēl nebija. Gribas triumfs!

One glass of Crémant, please!” Stjuarte pasmaida un atzinīgi pamāj ar galvu – tā smaida tikai savējiem. Tiek pasniegta glāze zeltaina, dzirkstoša vīna. Dzīve ir izdevusies.

Ja būtu baidījies no stundas kauna, būtu palicis bez Crémant, būtu palicis muļķis uz visu mūžu. Lai šis stāsts kalpo par iedvesmu un pamācību jums visiem!

Cremant_teaser_170529

Attēlā – šmigas karalis Bernard-Massard Crémant.

Nesekmība peldēšanā

Kas, man jūs uz ceļiem būs jālūdzas, lai Jūs sekotu sava dēla sekmēm? – skolotāja lamā Jēzus tēti. Jēzus mācās Rīgas Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Vecāki ir izaukti uz skolu, lai pārrunātu nesekmību. “Peldēšanā Jūsu dēls ir nulle. Šķiet, viņš pat necenšas.” – skolotāja ir dusmīga. Jēzus māte izplūst asarās: “Bet matemātikā Jēziņam tik labas atzīmes…” “Kam ir vajadzīga tā jūsu sūda matemātika? Nevienam nevajadzīga disciplīna – pati nezinu, kāpēc tādus mēslus skolā māca. Kurš ar matemātiku ir pārpeldējis kaut pusbaseinam pāri? Dzīvē kaut ko sasniedz tas, kas peld kraulā vai tauriņstilā, nevis baksta diferenciālvienādojumus! Dievs vien zina, kam tādi sūdi ir vajadzīgi.” Skolotāja nosodoši skatās uz tēvu. Mamma iedunkā tēvu un tas zem deguna atbild: “Nu, laikam jau nekam.” Raidījusi iznīninošu skatienu tētim, māte mēģina taisnoties: “Jēziņam tak tik labi rezultāti rebublikas atklātajā matemātikas olimpiādē. Otrais labākais rezultāts…” “… aiz Armanda…” Skolotāja pārtrauc. “Šeit vainojams tomēr ir tēvs, ” viņa skaidro, “Armandam Jūs esat gatavs palīdzēt jebkurā laikā, bet savam miesīgam dēlam – ne par ko! Bet uz ko es te ceru: bērns nāk no nelabvēlīgas ģimenes. Tēvs, protams, zem mātes tupeles…” “Nu tik traki jau nav…” tēvs mēģina iebilst, saņemot dunku no mātes. “TĒVS IR ZEM MĀTES TUPELES”, skolotāja uzsvērti atkārto teikto, “bērnam vajag tēva stingro roku. Izlaidies līdz beidzamajam.”

Skolotajai bija taisnība – Jēzus nožēlojamās sekmes peldēšanā tā arī neuzlabojās. Kamēr citi bērni peldēja pirmšķirīgā kraulā, viņš kā miets stāvēja baseina vidū un urbināja degunu. Jēzus tika ar kaunu izmests no skolas. Vecākiem arī bija nepatikšanas – tēvu gandrīz atlaida no BeloVelo firmas veikala Ķekavā. Vecāki sprieda, ka dēļ tā, ka Jēzus ir no jauktas ģimenes (māte ebrejiete, tēvs baltkrievs) viņu nekad nepieņems konservatīvā Latvijas sabiedrība un aizsūtīja viņu uz Sabili pie vectēva mācīties vīndaru amata prasmi. Tomēr arī šeit neiztika bez starpgadījumiem. Vectēvs bija viņu pielicis pie pavisam vienkārša darba – izmaisīt cukuru un vīnogu garšas koncentrātu ūdens toverī, taču mazais Jēzus bija saaukstējies un, nejauši nošķaudījies, bija pārvērtis vīna iedaru Merlot vīnā. Vectēvs viņu ar pletni dzina cauri visai Sabilei, jo nedēļas peļņa bija vējā. Nonācis līdz Abavai, Jēzus mēģināja to pārpeldēt, taču sarijās ūdeni un noslīka. Morāle: ejiet dirst ar savu sūda matemātiku un iemācieties peldēt!

belly_flop

Attēlā: Rīgas Natālijas Draudziņas ģimnāzijas peldēšanas čempions Arturs Irbe.

Andra vectēvs stāsta

Andris iztaujā vectēvu, kas strādājis Mēness rūpnīcā: “Vectēv, kā ražo mēnesi?”

Andra vectēvs stāsta: Mēness ir blakusprodukts Wikinger desu ražošanā – desu labās garšas noslēpums ir sojas proteīns. Kad to vāra, tas puto. Putas tiek nosmeltas ar speciālu karoti un ar raķeti ievadītas orbītā. Sākotnēji tam tika izmantotas acs orbītas, taču modernās tehnoloģijas ļauj proteīna putas ievadīt orbītā ap zemi. Tā tika uzražots mēness. Amerikāņi uz Mēnesi sūtīja raķetes, lai astronauti varētu mieloties ar sulīgo desu proteīnu. Sojas proteīna putas ir maigas kā mīlošas sievietes pieskāriens un sātīgs kā kartupeļu biezputra ar dubultporciju sviesta. Apollo 13 vizītes laikā gadījās liksta – saplīsa mērces bļodiņa. Astronauti gandrīz gāja bojā, ēdot mēness gardumus bez mērces. Amerikas brašo dēlu dzīvības glāba vien avārijas sinepes, kuras kāds zviedru inženieris bija tālredzīgi integrējis Hasselblad kameras objektīvā. Sinepju graudiņu dēļ optikā mēness fotogrāfijas bija sanākušas graudainas, toties astronautiem uz Mēness sanāca maktena izēšanās. Interesantas ir astronauta Baza Aldrina atmiņas par sausiņiem, kurus uz Mēness virsmas bija izkaisījusi automātiskā stacija Luna 5 un sātīgais gulašs ar sīpoliem un kartupeļiem Lunohod mēnessgājējā, ko bija sarūpējuši Miķeļtorņa kolhoznieki. “Līdz ko ziņās dzirdu stāstām par Latviju, tā roka pati sniedzas pie siksnas palaist to vaļīgāk,” biedram Aldrinam par Latviju ir vislabākās atmiņas. Vectēvs asarām acīs rāda pastkarti, ko viņam personīgi bija atsūtījis biedrs Aldrins.

sausage-products-at-the-cooler-storage-dxej1f