Makašānu Aleksandrs un pērsieši

Netālu no Ludzas mājo Makašānu Aleksandrs. Mamma viņu sauca piemīlīgi par Sašeņku, taču tēvs daudzināja viņu par Lielo Aleksandru. Tēvs bija kaislīgs makšķernieks un bija zaudējis labās kājas augšstilbu Pērses upē, cīnoties ar raudu. (Tēvam bija paštaisīta raudu žāvētāva, ko ludzieši sauca par raudu mūri.) Koknesieši stāvējuši upes malā un smējušies, vēderus turēdami. Kopš tā laika tēvam liels naids pret pērsiešiem.

Māte bija daudz mierīgākas dabas. Viņa Ludzā strādāja kolhoza griķu laukā par vecāko ravētāju. Darba dienas pagāja klajā laukā saules spelgonī. Atpūtas brīžos mātei patika gulēt dižozola atēnā un lasīt klasiķu darbus, tādus kā Traktora Odiseja – par traktora piedzīvojumiem kolhoza biežu laukā. Diemžēl viņu mēdza iztraucēt ciema ciniķis un žūpa Sokurātu Pičs, kurš uzplijās viņai ar visādiem muļķīgiem jautājumiem par griķu audzēšanas un ravēšanas jēgu.

Paša Aleksandra bērnība pagāja provinciālajos Makašānos. Jauneklis sapņoja par Ludzu un fantastiskajām iespējām, ko tā piedāvā, – Ludzas kolhoza bibliotēku un bagātīgajiem griķu laukiem. Sašas draugs Āris Stotelis bija dzimis un audzis Ludzā, nedaudz vecāks par viņu un samācīja zēnam visas nejēdzības, kādas zināja. Taču visai bērnībai un agrajai jaunībai skanjēja cauri tēva brīdinājums: sadod, dēls, pērsiešiem pa biksēm.

Divdesmit gadu vecumā radās izdevība: Koknesē notika Pērkona koncerts. Mamma aizdeva naudu un Saša kopā ar saviem drauģeļiem, tajā skaitā Āri Stoteli, sēdās iekšā vilcienā un – aidā uz Koknesi. Koncerts bija skaists un neaizmirstams. Taču atpakaļceļā notika traģēdija: vilcienā iekāpa divas pērsiešu tantiņas un sāka ļoti izaicinoši uzvesties, skaļi dižojoties par saviem izslaukumiem un nozveju Pērses upē. “Mana go’s ir visu govju go’s!” viena plātījās, vicinādamās ar savu lapčeni. Aleksandrā uzjundīja no tēva mantotais naids pret pērsiešiem taču viņš vispirms korekti aizrādīja: “Atvainojiet, vai jūs varētu neuzvesties kā pustrakas stervas?” Tā vietā, lai klausītu Aleksandra lēnprātīgajam padomam, tantuki sašuta un viena pat atļāvās nogrozīt galvu. Aleksandra mērs bija pilns – viņš norāva vienai no galvas lapčeni. (Radikālās Viktora Lapčenoka fanes, kuras apvienojušās huligānu bandās, par lapčeni sauc savu pazīšanās zīmi – galvas lakatu.) Tad nu otra tante nogrozīja galvu. Un vilciena vagonā sākās pamatīgs grautiņš, kura rezultāts bija daudz sadauzītu degunu, saplēstas un asinīm notraipītas lapčenes un izsisti teju visi vilciena logi. Viss beidzās ar traģēdiju – vagonā ienāca biļešu kontrole.

Tiesā Aleksandrs asarām acīs stāstīja, ka tantiņas viņu nežēlīgi un ciniski provocējušas. Bija pat liecinieki, kas paši sacām acīm redzējuši viņām uz galvas lapčenes. Taču tas nelīdzēja – Aleksandru izsūtīja uz Rīgu – pie Nila upes. Beigas! Конец!

granicus

Aleksandrs uz sava iemīļotā ēzeļa Bucefāla jāj uz pieturu. “Sašeņka, neaizmirsti aplikt šalli!” sauc mamma no mājām.

Advertisements

Atskats Kuldīgas pagātnē

Pirmās vēsturiskās liecības par Kuldīgas slavas pilno pagātni mums ir jau no 4 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, kad Kuldīgā tikai izveidota pirmā rakstu sistēma civilizācijas vēsturē: piedegušā bukstiņu biezputrā ar karoti tika ieskrāpēts Kuldīgas – Kanndavas autobusu saraksts. Sākotnēji autobuss darbojās kā pašizgāzējs, izgāžot kanndaviešus pa taisno grāvī. Progresīvie Kuldīgas humānisti iebilda, ka vismaz bērnus varētu izkraut ar dakšām, taču paši kanndavieši atvairījās, ka tā uz viņu pieticības fona būtu nevajadzīga greznība. Līdz ar biezputras rakstību un autobusu reisa iedibināšanu Kuldīgas attīstība notika sprādzienveidīgi – tā kļuva par modernās civilizācijas un demokrātijas šūpuli.

Kuldīga īpaši uzplauka pateicoties bagātīgajām biezputras raktuvēm un kimči lauztuvēm Ventas krastos. Savulaik pie Ventas rūpnieciskos apjomos ražoja vīnu slavenie Ventas Château Connard vīndari, taču tad upes krastos tika atrastas kimči iegulas un Kuldīgas zinātnieki atklāja kimči bagātināšanas tehnoloģiju, ko nosauca par Kvašņevska procesu. Kuldīgā drīz sākās masveidīga biezputras un kimči ieguve. Ziemā biezputru izmantoja kā modes aksesuāru, taču vasaras tveicē biezputra izkusa un notecēja pār tās valkātāju. Tā sauktā biezputras seja nebija nekas tāds, ar ko kuldīdznieki īpaši lepotos. Vecāka gadagājuma un konservatīvie kuldīdznieki smējās par modīgajām biezputras sejām, ka tās atgādina Tallsus pēc bombardēšanas. Kimči tika eksportēts uz Dienvidaustrumāziju un visiem karstajiem punktiem, kur tas tika izmantots militāros nolūkos pēc tam, kad otrās Talsu bombardēšanas laikā ar kimči pilldītās aviobumbas izrādījās negaidīti efektīvas. Kuldīgas zinātnieki negulēja uz lauriem un izstrādāja bagātinātā kimči tehnoloģiju. Drīz vien uz Tallsiem tika nomesta pirmā bagātinātā kimči bumba, nolīdzinot līdz ar zemi pusi no jau tā nožēlojamās pilsēteles. Postaža Tallsos bija tik liela, ka ANO pieņēma rezolūciju, kas stingri aizliedz izmantot kimči militāriem mērķiem: pratināšanai, sprāgstvielu izgatavošanai un genocīdam. Aizliegums bija liels trieciens Kuldīgas kimči industrijai – kimči kalni krājās pie raktuvēm un vīri, kas bija raduši no saules līdz saulei strādāt šahtās, nu sēdēja, rokas klēpī salikuši. Šahtās mēģināja stādīt vīnogas, taču tur tās lāga neauga. Glābiņš nāca teju vai no zila gaisa – Kuldīgas gaisa spēku virspavēlnieks Kims Bukstiņš (tas pats slavenais Bukstiņš, kurš plānoja un vadīja otro un trešo Talsu bombardēšanu) nāca klajā ar atklājumu. Ģenerālis Bukstiņš, kurš pēc galvu reibinošajām uzvarām par Tallsiem, nu jau mēnesi plostoja un bija tuvu tam, lai kļūtu par admirāli. Taču gadījās liksta – viņš iekrita Ventā un nedaudz atžirga. Tas bija pietiekami, lai viņš sajustu smagas paģiras. Vajadzēja steidzami salāpīties, taču mugursomā bija tikai kimči. (Bukstiņš lika mīksto uz ANO aizliegumu un mugursomā principiāli visur nēsāja līdzi piecus kilogramus kimči.) Izmisuma dzīts viņš pietūcīja muti ar kimči, un pēc mirkļa paģiras bija kā ar roku atņemtas. “Bļā, kimči palīdz pret visu – gan pret Talsiem, gan pret paģirām!” pērkonbalsī iedārdējās Bukstiņš un tūdaļ pat marša ritmā aizsoļoja uz Kuldīgas mēriju darīt zināmu savu atklājumu Kuldīgas tautai. Ļaudis stāsta, ka todien redzējuši no Bukstiņa izelpas izsprūkam sulīgu varavīksni. Ar to Kuldīgā sākās tā saucamā kimči renesanse – uzplauka ar kimči saistīta zinātne, māksla un kulinārija. Bija pavasaris un sākās ziedu laiki. Nu visi vīri atkal bija šahtās iekšā un bija nepieciešams jauns darbaspēks kimči lauztuvēm. Pats Bukstiņš vadīja divas vergu ķeršanas ekspedīcijas uz Kanndavu. Kanndaviešiem gan bija iespēja arī brīvprātīgi pieteikties darbam kimči lauztuvēs, pēc trīsdesmit gadu smaga darba iegūstot Kuldīgas pilsonību, kas teorētiski viņiem pavēra ceļu uz Kuldīgas Senātu, taču gribētāju bija maz, jo neattīstītos kanndaviešus karjeras iespējas Senātā interesēja ļoti maz, un tos, kurus šīs iespējas interesēja, Kuldīgas vetārsts parasti atzina par etniski nepilnvērtīgiem.

Abu vergu ķeršanas ekspedīciju laikā Bukstiņš bija saķēris teju 30 miljonus vergu, kā rezultātā Kanndavā bija palikuši tikai pāris tuberkulozes nomocīti ciršļi un klibs kaķis. Pats Bukstiņš bija kļuvis aplam bagāts un aizgāja pensijā. Kā pensionārs viņš nolēma atgriezties pie savām akadēmiskajām saknēm. Pirms savas militārās karjeras viņš strādāja Kuldīgas meiteņu ģimnāzijā, mācot jaunajām zeltenēm genocīdu. Tolaik Bukstiņš sāka zaudēt interesi par savu darbu, jo genocīda nodarbības viņam šķita pārāk teorētiskas, savukārt hormonu vētru plosītās meitenes viņaprāt izrādīja nepietiekamu interesi par vardarbību. Pēc militārās karjeras noslēguma pensionārā Bukstiņā atmodās interese par akadēmisko pasauli. Taču šoreiz jau ar daudz praktiskāku ievirzi: viņš pievērsās kulinārijai un izveidoja savu kulināro blogu. Tas bija iemesls dramatiskākajai un asiņainākajai revolūcijai kulinārijas vēsturē – biezputrai ar kimči (un asinsdesu kā uzkodu). Par godu ģenerālim Bukstiņam to nosauca par ģenerāļa Bukstiņa biezputru. Prastāki ļaudis to sauc vienkārši par Bukstiņu biezputru, dažreiz pat bezkaunīgi (neapzināti vai ļaunprātīgi) aizmirstot pievienot biezputrai kimči. Ja jums kaut ko nozīmē Kuldīgas vēsture un virtuve, ģenerāļa Bukstiņa lielais devums Kuldīgai un cilvēcei, protieties biezputrai pievienot kimči. Bez kimči biezputra ir tikai bezputra.Iron_ore_mine_-_Cornwall__PA

Attēlā: “Māt, kur lielā karote?” Kaspars dūšīgi krauj biezputru bļodā.

Crémant

Labāk esi muļķis stundu nekā visu mūžu.”

Luxair lidojums no Londonas līdz Luksemburgai ilgst stundu. Lidojums paiet ātri kā skaists sapnis. Taču, kas tad tas – pasažierus gaida nopietns pārbaudījums: atšķirībā no zemākas klases aviokompānijām, tādām kā Rajeneir un Lufthanza (tautā saukta par luftī, kas ir nepelnīts mīļvārdiņš), pasažieri netiek cienāti ar gardiem ēdieniem un dzērieniem īsajos lidojumos. Taču Luxair ir pārāka par šīm pelēcībām – lidmašīnas salonā tiek piedāvāts alkohols – Crémant dzirkstošais vīns.

Bet kā lai šo dzērienu pasūta, ja esat dumjš kā zābaks un nezināt pat viselementārāko franču pamatvārdu izrunu? Sirds sažņaudzas, iedomājoties, kā viss lidmašīnas salons smiesies pie zemes krizdami un rādīs ar pirkstu visu atlikušo lidojuma laiku. “What’s a ‘cree-mant’, mate? Are you sure you’re on the right plane?” Vai tiešām dzēriena dēļ, lai cik svarīgs tas būtu, esmu gatavs padarīt sevi par muļķi?

Zemu zem lidmašīnas logiem krēsla nolaidās pār Vācijas kalniem un lejām, uz zāles stiebriem parādījās rasas pilieni. Kaut kur tālumā, vēl pārāk tālu, lai saskatītu, rimti uz Reinu tecēja Mozeles upe, kuras ielejās ierindā kā zaltātiņi stāvēja vīnogulāji. To pienākums pret dzimteni un visu cilvēci ir viens – radīt Crémant vīnu. Sirds sitas straujāk krūtīs, rodas drosme tur, kur tās pirms mirkļa vēl nebija. Gribas triumfs!

One glass of Crémant, please!” Stjuarte pasmaida un atzinīgi pamāj ar galvu – tā smaida tikai savējiem. Tiek pasniegta glāze zeltaina, dzirkstoša vīna. Dzīve ir izdevusies.

Ja būtu baigījies no stundas kauna, būtu palicis bez Crémant, būtu palicis muļķis uz visu mūžu. Lai šis stāsts kalpo par iedvesmu un pamācību jums visiem!

Cremant_teaser_170529

Attēlā – šmigas karalis Bernard-Massard Crémant.

Nesekmība peldēšanā

Kas, man jūs uz ceļiem būs jālūdzas, lai Jūs sekotu sava dēla sekmēm? – skolotāja lamā Jēzus tēti. Jēzus mācās Rīgas Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Vecāki ir izaukti uz skolu, lai pārrunātu nesekmību. “Peldēšanā Jūsu dēls ir nulle. Šķiet, viņš pat necenšas.” – skolotāja ir dusmīga. Jēzus māte izplūst asarās: “Bet matemātikā Jēziņam tik labas atzīmes…” “Kam ir vajadzīga tā jūsu sūda matemātika? Nevienam nevajadzīga disciplīna – pati nezinu, kāpēc tādus mēslus skolā māca. Kurš ar matemātiku ir pārpeldējis kaut pusbaseinam pāri? Dzīvē kaut ko sasniedz tas, kas peld kraulā vai tauriņstilā, nevis baksta diferenciālvienādojumus! Dievs vien zina, kam tādi sūdi ir vajadzīgi.” Skolotāja nosodoši skatās uz tēvu. Mamma iedunkā tēvu un tas zem deguna atbild: “Nu, laikam jau nekam.” Raidījusi iznīninošu skatienu tētim, māte mēģina taisnoties: “Jēziņam tak tik labi rezultāti rebublikas atklātajā matemātikas olimpiādē. Otrais labākais rezultāts…” “… aiz Armanda…” Skolotāja pārtrauc. “Šeit vainojams tomēr ir tēvs, ” viņa skaidro, “Armandam Jūs esat gatavs palīdzēt jebkurā laikā, bet savam miesīgam dēlam – ne par ko! Bet uz ko es te ceru: bērns nāk no nelabvēlīgas ģimenes. Tēvs, protams, zem mātes tupeles…” “Nu tik traki jau nav…” tēvs mēģina iebilst, saņemot dunku no mātes. “TĒVS IR ZEM MĀTES TUPELES”, skolotāja uzsvērti atkārto teikto, “bērnam vajag tēva stingro roku. Izlaidies līdz beidzamajam.”

Skolotajai bija taisnība – Jēzus nožēlojamās sekmes peldēšanā tā arī neuzlabojās. Kamēr citi bērni peldēja pirmšķirīgā kraulā, viņš kā miets stāvēja baseina vidū un urbināja degunu. Jēzus tika ar kaunu izmests no skolas. Vecākiem arī bija nepatikšanas – tēvu gandrīz atlaida no BeloVelo firmas veikala Ķekavā. Vecāki sprieda, ka dēļ tā, ka Jēzus ir no jauktas ģimenes (māte ebrejiete, tēvs baltkrievs) viņu nekad nepieņems konservatīvā Latvijas sabiedrība un aizsūtīja viņu uz Sabili pie vectēva mācīties vīndaru amata prasmi. Tomēr arī šeit neiztika bez starpgadījumiem. Vectēvs bija viņu pielicis pie pavisam vienkārša darba – izmaisīt cukuru un vīnogu garšas koncentrātu ūdens toverī, taču mazais Jēzus bija saaukstējies un, nejauši nošķaudījies, bija pārvērtis vīna iedaru Merlot vīnā. Vectēvs viņu ar pletni dzina cauri visai Sabilei, jo nedēļas peļņa bija vējā. Nonācis līdz Abavai, Jēzus mēģināja to pārpeldēt, taču sarijās ūdeni un noslīka. Morāle: ejiet dirst ar savu sūda matemātiku un iemācieties peldēt!

belly_flop

Attēlā: Rīgas Natālijas Draudziņas ģimnāzijas peldēšanas čempions Arturs Irbe.

Andra vectēvs stāsta

Andris iztaujā vectēvu, kas strādājis Mēness rūpnīcā: “Vectēv, kā ražo mēnesi?”

Andra vectēvs stāsta: Mēness ir blakusprodukts Wikinger desu ražošanā – desu labās garšas noslēpums ir sojas proteīns. Kad to vāra, tas puto. Putas tiek nosmeltas ar speciālu karoti un ar raķeti ievadītas orbītā. Sākotnēji tam tika izmantotas acs orbītas, taču modernās tehnoloģijas ļauj proteīna putas ievadīt orbītā ap zemi. Tā tika uzražots mēness. Amerikāņi uz Mēnesi sūtīja raķetes, lai astronauti varētu mieloties ar sulīgo desu proteīnu. Sojas proteīna putas ir maigas kā mīlošas sievietes pieskāriens un sātīgs kā kartupeļu biezputra ar dubultporciju sviesta. Apollo 13 vizītes laikā gadījās liksta – saplīsa mērces bļodiņa. Astronauti gandrīz gāja bojā, ēdot mēness gardumus bez mērces. Amerikas brašo dēlu dzīvības glāba vien avārijas sinepes, kuras kāds zviedru inženieris bija tālredzīgi integrējis Hasselblad kameras objektīvā. Sinepju graudiņu dēļ optikā mēness fotogrāfijas bija sanākušas graudainas, toties astronautiem uz Mēness sanāca maktena izēšanās. Interesantas ir astronauta Baza Aldrina atmiņas par sausiņiem, kurus uz Mēness virsmas bija izkaisījusi automātiskā stacija Luna 5 un sātīgais gulašs ar sīpoliem un kartupeļiem Lunohod mēnessgājējā, ko bija sarūpējuši Miķeļtorņa kolhoznieki. “Līdz ko ziņās dzirdu stāstām par Latviju, tā roka pati sniedzas pie siksnas palaist to vaļīgāk,” biedram Aldrinam par Latviju ir vislabākās atmiņas. Vectēvs asarām acīs rāda pastkarti, ko viņam personīgi bija atsūtījis biedrs Aldrins.

sausage-products-at-the-cooler-storage-dxej1f

Kā radās?

Kā radās zemeslode? Zeme vectēvam bija pie Jelgavas – Lielupes krastā. Savukārt lodi vectēvs dabūja 1943. gadā pie Smoļenskas. Tātad – kā radās zemeslode? Tikai ar smagu cīņu un grūtu darbu!

Kā radās saule? Šis jautājums patiesībā ir visvienkāršākais. 1958. gadā tā saucamā Hruščova atkušņa laikā Jūrkalnē notika UNESCO organizēts Tautu draudzības kongress. Delegācijā no Ēģiptes bija Saules dievs Ra (pildīja delegācijas sekretāra pienākumus). Ra, būdams ēģiptietis, nebija radis redzēt alkoholu brīvā tirdzniecībā, jo Ēģiptē kā islāma valstī tā pārdošana ir aizliegta. Ra vietējā Jūrkalnes Rīmī paķēra no plaukta astoņas degvīna pudeles (vēlāk rakstiskā paskaidrojumā milicijai viņš gan apgalvoja, ka esot bijušas tikai divas pudeles) un metās uz durvju pusi. Taču varonīgie Jūrkalnes miliči pašaizliedzīgi dzinās pakaļ Ra uguns ratiem ar blakusvāģa motociklu. Ra bija jau iereibis no brokastīs baudītā alus, tādēļ iegāzās grāvī un sasita uguns ratus. Viens ratu ritenis uzripoja debesīs un tagad tā ir Saulīte, kas mūs silda un dod gaismu visai dzīvajai radībai uz Zemes.

Kā radās Kuldīga? Jēzus Kristus ļoti mīlēja Latviju, jo tur dzīvo latvieši – Jēzus otrā mīļākā tauta. “Mani mīļie latvieši,” Jēzus sauca, izkāpis no autobusa, “ko es jums lai dāvāju?” “Naudu! Veceni, ar ko nopisties! Bē-em-vē! Nošauj visus krievus!” cits caur citu sauc ticīgie. “Mani mīļie, es jums varu dot ko daudz vērtīgāku!” Jēzus izvelk no kabatas šprotu konservu kārbu un noliek to zemē. Konservu kārba pārvēršas par Kuldīgu – Kurzemes pērli. Paldies Tev, Jēzu!

Kā radās velosipēds Spārīte? Pensionāre Ausma bija izcila rokdarbniece. Viņas tamborējumi ir pa divi lāgi bijuši uz žurnāla Padomju Latvijas Sieviete vāka. Ausma vēl Staļina laikos bija pabijusi cietumā 10 gadus – nelegālu tamborējumu dēļ. Reiz Ausma smagi piedzērās un nākusi pie samaņas konstatēja, ka ir uztamborējusi velosipēdu Spārīte. Viņas vīrs viņu pēc tam makteni lamāja, jo bija skaidri un gaiši prasījis uztamborēt āmuru un līmeņrādi, kas bija steidzami vajadzīgi biešu lauka remontam.

Kā radās Mēness? Vācijas ziemeļrietumos ir pasaules skaistākā pilsēta Brēmene. Brēmene ir slavena ar savu simfonisko orķestri, kura sastāvā ir gailis, kaķis, suns un ēzelis. Netālu no Brēmenes ir ostas pilsēta Brēmerhāfene, kurā atrodas pasaulē lielākais mazuta un tomātu sulas terminālis. Brēmenē bieža parādība ir strāvas pārrāvumi, tāpēc, lai orķestris varētu mēģināt naktīs, tika par pieņemamu cenu pasūtīts Mēness no Ķīnas. Ķīnas ražojuma Mēness izrādījās defektīvs – ar aizsērējušiem gaisa filtriem. Tāpēc tika pieņemts lēmums uzcelt Mēness rūpnīcu starp Brēmeni un Brēmerhāfeni. Fermentētas smiltis rūpnīcas celtniecībai ar kuģiem tika piegādātas no Austrālijas, kūdra no Sedas, bet velosipēdi no Baltkrievijas (BeloVelo). Rūpnīca nepilna mēneša laikā izgatavoja mēnesi, kas tika iecelts debesīs ar ceļamkrānu. Bērni priecājās: “Mēness! Īsts vācu Mēness!” Tad sākās karš.

Kā radās bērniņš? Dzimumakta rezultātā.

Kuldigas-tilts-20sep08

Attēlā: eļļa iztek no šprotu bundžiņas.

Rīts grūtāks par vakaru

Rīts grūtāks par vakaru. Miesai laiks mosties, bet vakardienas uzdzīves sekas liek sevi manīt. “Jēzus!” sten Jānis Moretti-Paukštello, ķerdams pie pieres. “Lieciet mani mierā!” no istabas stūra sten Jēzus. “Tu labāk paklusē!“ Jēzu pamāca Uldis Dumpis-Trumpis, “kurš Tev lika vakar visu Jordānas upi vīnā pārvērst?” “Bļaģ, jūs visi man to likāt! Un Māŗa Magone-Zālīte vēl pa purnu solījās sadot. Esi vīrietis vai neesi – tā viņa man teica.” Jēzus pieceļas sēdus “tu jau arī lauzies kā veca meita.” Magone-Zālīte rūc. “Liecieties mierā. Labāk pasakiet, kur mēs esam?” Jāņa Moretti-Paukštello balss vēl arvien ir sāpju pilna. “Pie manis!” attrauc Sātans, ienākot viesistabā ar smaržīgām nūdelēm. “Brokastis gatavas!” “Viss, tētis mani nositīs…” vaid Jēzus. “Liecies mierā, pakošļā košļeni – tad nesaodīs smēķus.” “Izķemmē matus un būsi svaigs kā odziņa.” “Noteikti pārvelc kreklu, jo tas Tev apvemts!” draugi māca Jēzu. “Man ir pāris t-krekli, ko varu Tev aizdot – kuru gribi – ar Dzeguzīti vai Rammstein?” “Dod šurp Rammstein – ar Dzeguzīti Tētis visu sapratīs. Viņš ir visu varošs un visu zinošs.” “Muļķības!” protestē Ričards Dokinss. “Tavs tētis neeksistē un Tu pats arī esi tāds šaubīgs.” “Vai es arī neeksistēju?” ziņkāri jautā Sātans. “Sāča, piever pāksti”, Ričards Hokinss ir īgns, “labāk padod vīniņu. Galva plīst pušu.” “Palūdz Jēzum, viņš mums ir lielais vīna speciālists. Pajautā viņam, ko viņš vakar izdarīja ar Jordānas upi.” “Ej dirst, Ričiņ, ne lāses vīna Tu no manis dedabūsi. Beidz zākāties par manu fāteru!” Jēzus ir pikts bez gala. “Kurš, ja ne Tu, Ričiņ, vakar krita manā priekšā ceļos, lai es pārvērstu ūdeni vīnā – mīļais Jēzu, lūdzu, dod man Merlot vai Cabernet Sauvignon. Un pēc tam bučoji roku un sauci par Pestītāju.” “Kuš, Jēzu, beiz bļaut! Pamodināsi vēl Armandu. Viņš ir izredzētais, kurš iztulkos manu grāmatu “The God Delusion” latviešu valodā.” Ričards Dokinss kļūst tramīgs. “Ha! Tētis teica, ka personīgi gādās, lai Armands Tavu stulbo grāmatu neiztulkotu,” teic Jēzus. “Jēzu, Tu alojies! Armands iztulkos manu grāmatu ka nemetās un tas kalpos par neapgāžamu pierādījumu Dieva neesamībai,” protestē Dokinss. “Ričiņam taisnība,” saka Sātans, “Armands mani pārliecināja, ka es neeksistēju.” “Nākamreiz paši pirksiet vīnu! Tādi pudeles brāļi man nav vajadzīgi!” Jēzus dusmīgs aiziet.

Autora piezīme: Dzejnieks un erudīts Armands Latvijas literārajās aprindās ir pazīstams kā Ričarda Dokinsa grāmatas “The God Delusion” tulkotājs. Tulkojums būšot gatavs vistuvākajā laikā un Armandaprāt kalpošot par neapgāžamu Dieva neesamības pierādījumu.

RussianDrunks