Cik Stokholma gan ir skaista!

Kurš gan, viesojoties skaistajā Stokholmā, nav iegriezies rozā lukturu kvartālā? SNÖIG kvartāls visā pasaulē pazīstams ar saviem skārņiem, kur tirgo visaugstākās kvalitātes cūkgaļu. Šeit Jūs varat iegādāties košeršķiņķi, ražotu Haifas citronu rūpnīcā. Speciāli vegāniem pieejama kakla karbonāde, kūpināta ar organisku apša malku. SNÖIG ielās bieži var redzēt arī kioskus, kuros Pakistānieši piedāvā svaigi spiestu sivēna sulu ar speciālām garšvielām. Skārņu skatlogos gozējas labi nobarotas cūkas, kas sevi piedāvā garām ejošajiem kārumniekiem. Kad 1944. gada septembrī Stokholmu okupēja fašistiskās Vācijas karaspēks, reihsmaršals Gērings speciāli uzstāja, lai uzvaras parāde ietu caur SNÖIG ielām. Vecā gaļas izcirtēja Jadviga Telkvista vēl tagad atceras Gēringa balto zirgu, kurš bija apēdis viņas vīra, slavenā zviedru komponista Björna Kristiana Ulvaeus nošu burtnīcas, kurās viņš ietītu glabāja cūkgaļas aknu pastēti. Stokholma ir neaprakstāmi skaista!

snoig

 

Attēlā: Vaislas Kuilis viesojas Stokhomas rozā lukturu kvartālā

 

 

Ļeņina tētis pie friziera Pīļuta

Kā zināms, Iļja Nilokajevičs Uļjanovs bija kaislīgs maluzvejnieks. Lai arī sieva Marija Aleksandrovna Uļjanova viņam desmitajā kāzu jubilejā bija uzdāvinājusi licenci, viņš to demonstratīvi saplēsa un turpināja zvejot kā pagrīdnieks. Malu zveja aizņēma visu Iļjas Nikolajeviča laiku un uzmanību. Pat tad, kad sieva Marija paziņoja, ka ieņēmusi bērnu no Svētā Gara, Iļja tikai paraustīja plecus, pasita padusē pa dienu uzlādēto akumulatoru un devās ar saviem biedriem-konspiratoriem uz Volgu nodarboties ar elektrozveju. Lieki piebilst, ka pēc deviņiem mēnešiem kolchoza govju fermā dzimstot mazajam Ļeņinam, Iļja bija aizbraucis stažēties uz Staļingradu (pazīstamu arī kā Volgogradu) pie turienes maluzvejniekiem. Kā maluzvejnieks Iļja zvejoja zivis tomātu mērcē un Staļingradā iemācījies ķert arī kūpinātas zivis un zivis speciālā garšvielu sālījumā. Taču mīlestība uz tomātu mērci palika mūža garumā. Citi maluzvejnieki tāpēc draudzīgi saukāja viņu par Sarkano Iļju. Šķita, ka nekas nespēj izjaukt Iļjas mierīgo dzīves ritumu un nodošanos iemīļotajai maluzvejai, taču tieši viņa vizītes laikā Staļingradā ierindas friziera apmeklējums izrādījās liktenīgs. Pasitis padusē svaigi nozvejotu bundžu ar skumbriju tomātu mērcē, Iļja devās pie friziera. “Lūdzu, vai Jūs varētu man tos matus tā uz augšu saķemmēt, lai nav tik pieglausti?” Iļja lūdz frizierim. Frizieris uzmanīgi nopēta Iļju, paskatās apkārt, vai kāda dzirdīga auss viņus nenoklausās un pieklusinātā balsī jautā: “Biedri, vai jūs domājat organizēt matu sacelšanos?” Konservu bundža Iļjam izslīd no rokām, acis ieplestas pārsteigumā. “Vai… vai tiešām esmu atnācis pie revolucionāra friziera?!” Kā Tu jau nojaut, mans dārgais lasītāj, Iļju Nikolajeviču Uļjanovu apkalpoja neviens cits kā mūsdienās plaši pazīstamais frizieris Gaitis Raitis Pīļuts!

Ilja_Pilut

 

Attēlā: Šī Iļjas Nikolajeviča Uļjanova bilde teju 20 gadus rotāja Gaita Raita Pīļuta frizieru salonu Staļingradā.

Vārds vēsturniekiem: notikumi Astrahaņas masāžas salonā

Tie, kam šobrīd ir virs 30, labi atceras no skolas vēstures stundām, ka Ivans Bargais un Džastins Bībers bija laikabedri un zināmā mērā pat draugi. Tiesa, draudzība bija vairāk vajadzības uzspiesta, kad apvienotā Krievijas un Kanādas armija atbrīvoja Astrahaņu no turku iebrukuma. Atceros, kā mums skolā vēstures skolotājs stāstīja par slaveno kauju pie Astrahaņas melioratoru biedrības nama, kurā ļoti drosmīgu manevru veica kanādiešu ģenerālis Bībers un kas gandrīz izšķīra kaujas iznākumu par labu turkiem, ja ne Ivana Bargā karapulku pašaizliedzīgā uzupurēšanās. Mēs, skolnieki klausījāmies skolotāja stāstā izbrīnā ieplestām acīm, dzirdot, kā Džastins Bībers ielauzās melioratoru biedrības nama foajē, jājot zirgu atpakaļgaitā, un kaujas karstumā saplēšot blūzīti sekretārei.

Lasītāj, vai Tu zināji, ka Astrahaņa ir Astrahaņas apriņķa administratīvais centrs? Bail pat domāt, kāda traģēdija būtu, ja skaistā Astrahaņa būtu palikusi turku rokās. Sekas justu viss apriņķis!

1941. gada 12. janvārī Astrahaņa kopā ar trijām citām Pievolgas pilsētām pieteicās konkursam par vācu kultūras dienu pasākumu organizēšanu savā teritorijā, iegūstot otro vietu aiz Staļingradas. Kā izteicās kāds vācu virsnieks, kas vēlējās palikt anonīms, Astrajaņā esot pārāk maz masāžas salonu un pārāk daudz frizētavu.

Kad Ivans Bargais pēc kaujas iegriezās Astrahaņas masāžas salonā, viņš teju 40 minūtes dabūja gaidīt uzgaidāmajā telpā, šķirstot pusgadu vecu žurnālu “Sīrups”, no kura bija jau izņemti visi plakāti un pielikums “Seksiņš”. Žurnāls jau sen bija zaudējis pirmo svaigumu. Bija pretīgi tam pieskarties. Ivans Bargais bija ļoti sarūgtināts.

Vēstures eksāmenā man bija jautājums: kādu žurnāla “Sīrups” numuru pēc Astrahaņas kaujas masāžas salonā lasīja Ivans Bargais? Atbilde: 2009. gada aprīļa numurs! Eksāmenā saņēmu atzīmi “teicami”.

sirups

 

Attēlā: leģendārais Sīrupa 2009. gada aprīļa numurs, kas bija īpaši veltīts grupai One Direction. Vēstures revizionisti pēc tam retušēja faktu par Džastina Selēnai sarakstīto dziesmu.

Barontēva pirkums

Barontēvs sākumā nebija nekāds lielais dainu kolekcionārs, taču tieši suņu dainu jomā, it īpaši retu šķirņu kā čaučau gadījumā, viņš bija trešais labākais visā Kuldīgā. Viņa kolekcijā bija trijas dainas par čaučau, kādu nebija nevienam citam dainu kolekcionāram visā Kurzemē, tomēr divas no tām vēlāk ziemeļkorejiešu eksperti atzina par viltojumiem. Kā jau amatieru kolekcionāram, viņam nebija dainu kolekcijai piemērotas mēbeles, un savas suņu dainas viņš glabāja spaiņos un kaimiņienes Jadvigas lejkannā. Neskatoties uz grūtībām, Barontēva suņu dainu kolekcija pamazām auga un kļuva pazīstama plašāk ­– Barontēvu pat bija uzmeklējuši Ziemeļkorejas suņu dainu entuziasti, kurus interesē suņu šķirnes – delikateses, kā arī bezšķirnes jeb parastie galda suņi. Ietekmīgais suņu gurmāns Kims Jong-uns, izmantojot savus kontaktus, iekārtoja Barontēvu Kuldīgas Dzelzceļnieku klubā notiekošajā Starptautiskajā dainu kolekcionāru 18. kongresā par vietu ierādītāju, jo par nopelnīto naudiņu varbūt sanākšot mazs skapītis viņa dainām. Taču tieši pēc tam kad, ierādījis vietas daudzajiem kongresa delegātiem, Baronēvs izgāja ārā pie Dzelzceļnieku kluba uzļuļķēt, notika bēdīgi slavenā zemestrīce, kas paņēma visu Dainu kolekcionāru kongresa delegātu dzīvības. Zemestrīce vēl nebija beigusies, kad, ar elkoņiem stumdams malā marodierus, Barontēvs operatīvi klēpjiem vien no karstajiem gruvešiem grāba par bārenītēm kļuvušās dainas, lādējot tās ugunsdrošos kartupeļu maisos. Atgādināsim, ka pilnībā tika iznīcināti arī visi amatieru dainu kolekcionāri, kas tobrīd bija pulcējušies Ventas krastā esošajā Kuldīgas jūrnieku klubā, – viņus aprija zemestrīces izraisītais cunami. Tā nu Barontēvs bija palicis vienīgais dainu kolekcionārs ārpus Ziemeļkorejas (Ziemeļkorejas delegācija uz kongresu neieradās, jo kolchozu suņu fermās bija ražas laiks, un visi delegāti tika brīvprātīgi pieteikti kā talcinieki). Barontēvs nu bija savācis visas pēc katastrofas palikušās dainas. Viņš skatījās uz šo milzīgo vezumu, saprotot, ka nebūs gana daudz līdzekļu pietiekami liela dainu skapja iegādei. Barontēvam nācās pieņemt ļoti grūtu lēmumu par bargu naudu pārdot visu savu suņu dainu kolekciju ziemeļkorejiešu draugam Kimam Jong-unam.  Tie bija lieli svētki visā Ziemeļkorejā, un daudzi teicās redzējuši trīs košas varavīksnes vienu pēc otras uzlecam pār Phenjanu. Bet Barontēvs, naudas zutnim lepni guļot kabatā, steigšus devās uz IKEJU, nepievēršot uzmanību spiedzošajām meitenēm (vērīgākie lasītāji sapratīs, ka zutnis spiedās laukā no Barontēva bikšupriekšas). Kuldīgas IKEJA lepojās ar īpaši plašu dainu skapju klāstu – tiem veikalā bija veltīts vesels stāvs. Barontēvam nevajadzēja jautāt ceļu uz šo nodaļu, jo ne reizi vien viņš tur bija snaikstījies gar dārgākajiem un modernākajiem dainu skapju modeļiem. Un tieši uz dainu skapju dārgāko galu šodien veda viņa ceļš. Pārdevējs, redzot tuvojoties Barontēvu, pēc ieraduma jau gribēja saukt apsardzi, taču Barontēvs izvilka no kabatas naudas zutni, novicināja to gar degunu pārdevējam un kā lielskungs teica: “Izrādi nu man savu sortimentu!” Pārdevējs nobālēja un, ceļiem ļodzoties, pieveda Barontēvu pie paša lielākā un prestižākā skapja modeļa “Blåmärke Blåögd” no prestižās Mikaela Eklunda dainu skapju kolekcijas.  Barontēvs lika pārdevējam saprast, ka nav ar pliku roku jemams, tam stingri jautājot: “No kurienes nāk zāģu skaidas, kas izmantotas šā produkta ražošanā?” “Mikaels Eklunds savos produktos izmanto tikai organiskās Talsu gatera zāģu skaidas!” pārdevējs iztapīgi atbild.  “Bet uz ko ir spējīgs šis dainu skapja modelis?” Barontēvs nav tik labticīgs. Atbildes vietā pārdevējs Barontēvu ieved VIP klientu istabā, atstājot viņu divatā ar nolūkoto dainu skapi. Par to, kas notika turpmākās stundas laikā, vēsture delikāti klusē. Iznācis no VIP istabas, sasārtušais un izspūrušais Barontēvs iespiež pārdevējam rokā naudas zutni, papliķē tam pa vaigu un noelšas: “Pērku!”

zutnis

 

Attēlā: zutnis īsi pirms nonākšanas Barontēva bikšu kabatā.

Neiroskeptiķa monologs

Katram kārtīgam latvju patriotam zināms, ka visi cilvēki nav radīti vienlīdzīgi. Ir tautas, kas ir sliktākas par citām. Ir sliktās tautas. Un ir laba tauta – viena. Mīļajam Dieviņam mūsu latviešu tauta allaž bijusi vistuvākā sirdij. Krievus viņš nīst. Tā viņš pats man viņdien atzinās. Mūsu ārstējošais ārsts ir krievs.

Kā zināms, nav nekā svarīgāka kā cilvēkiem apvienoties bariņos pret citiem cilvēku bariņiem. Tas ne tikai palīdz pret garlaicību, bet dod spēcīgu dzīves piepildījuma sajūtu citādi vienmuļajā palātas dzīvē. Mūsu trešā palāta allaž naidojas ar piekto. Kāpēc viņiem pīles zem gultas bet mums jāiet uz koridora ateju? Es no sirds lūdzu Mīļo Dieviņu, lai dod man pīli. Bet Mīļais nedod. Viņš ir mans labākais draugs no piektās palātas. Dažreiz es brīnos, kas viņš man par draugu, ja nedod pīli? Kas viņš par draugu, ja ir no citas palātas? Bet, kā Mīļais Dieviņš lēmis, tā jādzīvo.

Jebkurš zina, ka ebreji grib sagrābt savās rokās visu pasauli. Lai saprastu situācijas nopietnību, ļausim runāt skaitļiem. Cionismam šobrīd it 118 gadi, skaitot no 1896. gada grāmatas Der Judenstaat iznākšanas. Izraēlas teritorija ir 20’770 kvadrātkilometri un visa zemeslodes sauzsemes platība ir 148’326’000 kvadrātkilometri. Nav jābūt gudram, lai saprastu, ka visa pasaule būs žīdu nagos ne vēlāk kā pēc 842’680.2 gadiem. Lai Mīļais Dievs mums stāv klāt! 

Ir zināms, ka mūsdienās arvien populārākas kļūst idejas par cilvēku brālību un vienlīdzību, par robežu nojaukšanu starp cilvēku bariņiem. Man kā neiroskeptiķim šī liberastijas propaganda ir absolūti nepieņemama. Mans draugs Mīļais Dieviņš no piektās palātas saka, ka mūdienās cilēki no mūsdienu modernās pasaules šausmām glābiņu meklē kristietībā. Patiesi – īstenam kristietim ideja par jebkuru cilvēku kā vērtību, kas pieņemams tāds, kāds ir, par lēnprātīgu piedošanu – ir neiedomājama. Jebkurai reliģijai vajadzētu būt pietiekami brīvi interpretējamai, lai jebkurš cilvēks tās kanonus varētu pielāgot saviem personīgajiem uzskatiem – to sauc par fleksibilitāti.

Katrs, kurš apmeklē mūsu palātu, slavē mūsu sniegbaltos kreklus. Tik skaistus mezglus piedurknēs nesien nekur! Mēs visi esam stulbi, slimi un vājprātīgi. Taču mūsu palātā vājprātība ir savādāka nekā citās. Un ar to jau pietiek, lai mēs par viņiem būtu labāki. Lai dzīvo neiroskepse!

musu_palata

Attēlā: raksta autors balso par tradicionālām ģimenes vērtībām.

Reliģisks disputs

Jēzus ar Svēto Pēteri pastaigājas pa Paradīzi. Te Jēzus sarauc degunu un aizdomīgi osta gaisu: “Spirtots gars! Patiesi, Armands ir visuvarens!”

Pēteris: “Jēzu, Tev ir cāļa smadzenes! Teologi jau sen tic, ka Armands neeksistē!”

Jēzus: “Bet Pēteri, Armanda eksistence taču ir empīriski pierādīta. Atliek vienkārši izmērīt saražotā un izdzertā alkohola apjomus, lai būtu skaidrs – Armands patiešām eksistē!”

Pēteris: “Mana ticība man saka, ka vienkārši alkohola ticis saražots krietni mazāk. Kur tavos gudrajos mērījumos ir pierādījums, ka tik daudz alkohola tiešām ticis saražots? Tu tur klāt stāvēji?”

Jēzus: “Akcīzes nodokļa markas uz pudelēm skaidri liecina par saražotās partijas apjomu…”

Pēteris: “Teoloģijas autoritātes, balstoties uz alkohola etiķetēm, jau sen aprēķinājušas, ka dienā tiek saražotas ne vairāk kā 120 pudeles alkohola. Uz etiķetes skaidri un gaiši norādīts: 40%. Pareizinām to ar svēto trīsvienību un iegūts tiek teoloģiski autoratitatīvs apjoms: ne vairāk, ne mazāk kā 120 alkohola pudeles dienā. Ticīgi cilvēki to aprēķinājuši, un Tu te muldi par kaut kādām akcīzes markām! Iemācies rēķināt, stulbeni!”

Jēzus: “Kāds tam sakars ar svēto trīsvienību?!”

Pēteris: “Tāds, ka visi īsteni ticīgie tic: svētā trīsvienība eksistē bet Armands neeksistē. Vai arī Tu uzskati, ka visi ticīgie kļūdās?”

Jēzus: “Pēteri, Armands ir radies Lielā Drāziena rezultātā! Kā Tu izskaidrosi tukšās taras iegulas cietzemes iezī pie Jēkabpils, Rīgā, Čaka ielā, un, protams, Maskavas priekšpilsētā?”

Pēteris: “Jēzu, bļaģ! Mēs paši ne vienu vien no tām pudelēm esam izdzēruši. Tu esi stulbs! Pasaki man – ja Armands tiešām eksistē, kāpēc viņš neatbild uz lūgšanām?”

Jēzus: “Tāpēc, ka viņš ir atplīsis. Vai tiešām Tu neko nezini par narkoloģiju?”

Pēteris: “Ej dirst, Jēzu! Tev ir cāļa smadzenes!”

jesus_peter_arguing

 

Attēlā: Jēzus un Svētais Pēteris strīda karstumā.

Ļeņins Tamperes diskotēkā

Tamperes dzelzceļnieku kluba diskotēku Vladimirs Iļjičs Ļeņins apmeklēja katru piektdienas vakaru. Tas ir, gandrīz katru, jo pēdējās divas nedēļas viņš tur nerādījās kautiņa dēļ ar Miku Hakinenu. Mikus bija Iļjičam ar knaiblēm izrāvis divus gudrības zobus un nežēlīgi izplūkājis bārdu. Ļeņinam bija bail atgriezties klubā, galu galā kautiņi tur notika bieži, taču bez kluba bezbēdīgās atmosfēras un kvalitatīvās mūzikas viņš dzīvot nespēja. Uzzinājis, ka šo piektdien klubā koncertē slavenais duets “Sandris”, Ļeņins uztaisīja dūšu un devās uz diskotēku. Cik daudz kas divu prombūtnes nedēļu laikā bija mainījies – klubā ir daudz jaunas publikas. Gandrīz uz pusi vairāk ir elektriķu no tālās Ziemeļkorejas, pirmoreiz diskotēku apmeklē sveču lējējas no Kemijervi Lapzemē, savukārt kluba VIP zonā tusē nesenajā zemestrīcē izdzīvojušie Kuldīgas kombainieri. Taču, kas tad tur stūrī ierāvies vientuļi sūc kokteili? Ļeņins ātri izdzer savus divsimt gramus bumbieru sidra Fizz ar mušu, sašpicē ūsas un dodas iepazīties ar noslēpumaino jaunpienācēju.

–       Čau.

–       Nu, čau.

–       Tev smuks kokteilis. Kas tur iekšā glāzē?

–       Parastais Lapin Kulta ar Koskenkorva.

–       O, tas ir mans mīļākais kokteilis!

–       Tiešām?

–       Atvečaju! Klau, Tu labi izskaties, kā Tevi sauc? (Ļeņins šķelmīgi jautā, uzlikdams roku uz vidukļa)

–       Dainu Skapis. Nagus nost no manām atvilknēm!

–       Oj, oj, kāda ņedatroga. Davai, ejam uzdejot lēno! (atskan dziesmas “Puscenas mobilais” pirmie akordi)

–       Man vispirms jāpabeidz kokteilis.

–       Es Tev pēc tam veselu pudeli štengrā Pohjan Poika šņabja nopirkšu.

Dainu Skapis negribīgi ļaujas pierunāties un drīz jau abi griežas jautrā dancī, ik pa brīdim ieraujot krietnu malku sīvā. Vakars beidzas laimīgi – gultā. Abi ņemas visu nakti tā, ka atvilknes klaudz vien. No rīta Vladimirs Iļjičs Ļeņins pamostas ar ļoti stiprām galvassāpēm un pamatīgi izkaltušu rīkli. Ļeņina roka automātiski sniedzas pēc Pohjan Poikas pudeles, taču atduras pret atvilkni, un atskan vārgs vaids: “Kāpēc Tu mani pamodināji, dārgais?” Ļeņins ir šausmās:

–       Bļaģ! Esmu pārgulējis ar mēbeli! Ak, vai, tas jau vēl trakāk nekā piektajā gadā!

–       Tu vis nevaidēji vakarnakt, kad lustīgi dzīvojies pa manām atvilknēm. Paskat, viss palags piebērts ar nerātnajām dainām.

–       Šausmas, kas notiks, ja šitais nāks gaismā! Par mani viss politbirojs smiesies!

–       Beidz vaidēt, dārgais – labāk palīdzi man aiztaisīt atvilknes.

Ļeņins steidzīgi uzrauj kājās bikses un puspliks izskrien uz ielas, sev soloties turpmāk būt daudz uzmanīgākam.

 

Taču šim stāstam ir negaidīts turpinājums: pēc 9 mēnešiem no Dainu Skapja iznāk Žaks-Žanis Vladimirovičs Dzintars!  Piecu gadu vecumā viņš par tēva maksātajiem alimentiem nopērk trīsriteni “Spārīte”.

dainu_skapis_svenska_mobler

Attēlā: Dainu Skapis pozē erotiskajam izdevumam “Svenska Möbler”.