Eļļassuņi

Bezcerīgas nolemtības priekšā ir grūti saglabāt racionālu domāšanu. Labi zinot, ka mūsu lūgumi pēc žēlastības ir tikai prieks un iedrošinājums mūsu spīdzinātājam (un pēc mirkļa slepkavam), mēs tomēr metamies ceļos, lūdzot ātru un nesāpīgu galu, mēģināt sataustīt kaut cerības ēnu bezcerības tumsā. Piedod, mans lasītāj, šādu emocionālu ievadu, bet aprakstīt šausmas Džūkstes sojas kautuvē ar sausu statistiku vien būtu nepilnīgi un negodīgi.

Kautuves bezpersoniskā, monotonā betona siena labi slēpj eļļaspirti, varmācīgo sojas pupiņu masveida slepkavošanu, kas še notiek ik dienas. Bet to, ko slēpj sienas, gatavas ir izrādīt kautuves durvis. Jā, mans lasītāj, Džūkstes kautuves durvis allaž ir atvērtas gan mazdūšīgākiem skatītājiem, kam pašiem uz slepkavību roka neceļas, bet sirds smilkst pēc eļļas, gan tiem, kuru eļļaskārā roka pati sniedzas pēc naža, pēc upura. “Kautuves demonstrāciju zālē ir divdesmit skatītāju rindas, katrā rindā pa trīsdesmit piecām vietām.” lepni stāsta kautuves publisko un bērnu pasākumu koordinatore Biruta Ratniece, kas vēlējās palikt anonīma. “Vietas demonstrāciju zālē jārezervē vismaz gadu iepriekš un tās tiek izķertas uzreiz pēc palaišanas tirdzniecībā. Daudz pie mums brauc grupas no skolām.” Nežēlība pret sojas pupiņām mūsu valstī ir kļuvusi par lētu izklaidi, no kuras negribam pasargāt pat bērnus.

Pieļāvām kļūdu, sarunājot tikšanos ar kautuves vecāko tehnologu – spīdzinātāju Viktoru Erbsenbergu, piekrītot tikties demonstrāciju zālē pēc darba dienas beigām. Viktors mūs sagaida savā “darba tērpā” – iznēsātās džinsās un flaneļa kreklā, kam pa virsu biezas ādas priekšauts. Mati, seja, apģērbs klāti ar eļļu. Uz rokām eļļaini sojas proteīna gabaliņi. Kājās uzvilktie zābaki šļurkst pie katra soļa. Viktors pastiepj roku sveicienam, ne mirkli nenolaizdams no mums acu. Pirms intervijas sev solījāmies par katru cenu neizrādīt emocijas, tādējādi liedzot prieku šim morālajam deģenerātam, taču pastiepto eļļas klāto roku paspiest nespējam. Viktors uzreiz saprot, ar ko viņam darīšana – neesam vieni no viņa “ierastās auditorijas”. No viņa saņemam nicīgu, ņirdzīgu smaidu. Viktors bāž roku kabatā un izvelk to tās ap pusotru duci sojas pupiņu – daudzas no tām vēl tikai pusaudzes. Otrā rokā viņam ir aprūsējis nazis, kas, šķiet, ir lielāks, nekā praktiski vajadzīgs. Ar nazi Vikotrs rāda uz pupiņām: “Kuru?” Vēl nesapratis jautājumā ietvertās šausmas, ziņkārīgi skatos uz pupiņām. Manu uzmanību piesaista pati mazākā no tām – tās linubaltais vaidziņš ir kā no samta. Domāju pie sevis, cik daudz savas cilvēcības ir jāzaudē, lai darītu pāri kādam tik tīram un nevainīgam. Paņemu to rokās. Pupiņa, manas rokas siltuma iedrošināta, paskatās man acīs un smalkā balstiņā saka: “Mani sauc Elī. Vai Tu man darīsi pāri?” “Laba izvēle!” – Viktora uzslava mani atgriež realitātē. “Dod!” Viktors prasa, nazi turot gatavībā. 

Sekoja gara, emocionāla saruna, kuras laikā likām saprast, ka sojas pupiņu slepkavošana mūsu klātbūtnē nenotiks. Draudējām iesaistīt gan NATO, gan Latvijas gaļēdāju asociāciju, gan Romas Katoļu baznīcu un personīgi Jaunavu Mariju – gaļēdāju aizbildni. Galu galā Viktors piekrita tālākai sarunai, sēžot skatītāju rindās.

Viktors piedzima vegānu ģimenē. Tēvs Ādolfs bija ultraradikāls vegāns, kas iestājās par kotlešu pilnīgu aizliegšanu. Slavens viņš kļuva ar savām regulārajām publikācijām laikrakstā Auseklis, kurā aģitēja par īpaši cietsirdīgu attieksmi pret augļiem un dārzeņiem. “Ja ābols tavās rokās nekliedz, tu to ēd nepareizi.” viņam patika teikt. Ādolfa sieva un vēlāk – Viktora māte – Ausma bija veģetāriete, lai arī strādāja Krimuldas cūku fermā par zootehniķi – apsēklotāju. (Tieši šajā cūku fermā selekcionēta cūku šķirne Krimuldas Sulīgais. Slavenais vaislas kuilis Andris ir Ausmas bērnības draugs.) Pēc Ādolfa satikšanas Ausma radikalizējās un, kad piedzima mazais Viktors, tas jau zīdīja sojas piena pudelīti. Bērnība pagāja vegānjūgenda azotē – Viktors veica diversijas ābeļdārzos, dedzināja pavārgrāmatas. Jaunības gados kļuva par aktīvu protestētāju pret cūku tiesībām tikt apēstām. Simboliska iesvētīšana ”vīra kārtā” notika, tēvam nododot viņam savu nazi. “Sēj naidu pret visu zaļo un augošo, kur vien sper tava kāja! Lai eļļas upes līst pār Krimuldu, Latviju un visu pasauli!” – asarām acīs stāstu pabeidz Viktors.

Ne velti tieši ar savu nežēlību bēdīgi slavenais Viktors tika izvēlēts par Slampes Pākšaugu darba nometnes pārvaldnieku. Ikdienā veicot vissmagākos darbus un izpildot viszemiskākās un eļļainākās vegānu iegribas, Slampē dzīvību zaudēja miljoniem zirņu un pupiņu stādu.

Lūk, mans lasītāj, lūk kā rodas sojas proteīna kāri eļļassuņi! Krimulda, Džūkste un daudzi citi mūsu valsts reģioni mirkst sojas pupiņu eļļā. Atcerieties – vienaldzība nogalina! Vegānu banda, kas nīst visu augu valsti tikai tāpēc, ka paši sastāv no gaļas, ir jāaptur. Kopā mēs to varam!

Covid vakcīna – bijušā patriota stāsts

Group Of Scientists Carrying A Giant Microchip High-Res Stock Photo - Getty  Images

Mans mīļais, mīļais lasītāj, man Tev stāstāms kas patiesi svarīgs! Kad biju mazs puišelis, ziņkārības dzīts iebāzu galvu tukšā kartupeļu maisā. Tur neatradu nekā, izņemot tumsu un puvušu tupeņu smaku. Bet tagad, ak, tagad ir noticis kas pavisam pretējs – es šķietami peldu siltumā, gaismā un jaunā cerībā! Es saņēmu COVID-19 vakcīnu ar vismodernāko čipu – to, kam ir pilns 5G atbalsts!

Kā Krimuldā dzimušam un augušam man bija izteikti nacionālpatriotiska domāšana. Mīlēju visu latvisko, tradicionālo un konservatīvo, pret svešo jūtot bailes un naidu aptuveni vienādās devās. Cilvēkus stingri iedalīju savējos un svešos, vīriešos un sievietēs, pirms sāku izvērtēt viņu rīcību vai viņu cilvēcisko vērtību savās acīs. To visu mainīja vakcīna – Dieva dāvana, kā es to būtu saucis, pirms vakcīna mani padarīja par ateistu. Bet, pag’, mans lasītāj, Tu esi pelnījusi(-is) šo stāstu dzirdēt no sākuma!

Tāpat kā patiesības meklējumi bieži sākas ar maldiem, arī mans ceļš uz vakcinēšanos sākās ar prozaisku apmaldīšanos. Braucu ciemā pie drauga Alekša, ar kuru pirms gadiem strādājām kopā Krimuldas ātro neitronu kodolreaktorā. Kopš viņu atlaida no darba par 96-procentīga (bagātināta) urāna pārdošanu Valmieras 4. skautu vienībai, viņš Rīgā pie Juglas ezera audzē vistas. Būdams vecs, rūdīts krimuldietis Aleksis diemžēl bija aizmirsis, cik liela Rīga. “Jautā tik pēc Alekša!” viņš man pamācīja. Izkāpis autoostā, apmulsis jautāju pēc vistām, gaiļiem, ezera, Alekša un žūpošanas, taču cilvēki tajā atpazina Gaiļezeru un iesēdināja mani 21. autobusā. Izkāpis meklēju Aleksi taču atradu bārdainus tēvaiņus baltos halātos, kuriem ap rokām apsēji ar pārsvītrotu auseklīti. Viņi mani piekāva, sasēja un novakcinēja.

Asarām acīs atgriezos Krimuldā. Ja neskaita to, ka man galvā stingra balss visu laiku jautāja pēc Wi-Fi bezvadu tīkla paroles, nemanīju nekā īpaša. Pēc paroles nodiktēšanas balss mitējās. Izdzēru lielu krūzi liepziedu tējas ar medu un devos pie miera. Sapnī redzēju tēva mājas Murjāņos, ko visu laiku pārtrauca Rīgas Miesnieka pelmeņu, Microsoft programmatūras un žurnāla Ciānas Kosmopolīts reklāmas. Pamodos ar sāpošu galvu. Nedeva mieru sapnī redzētā saruna ar tēvu:

  • Šo sēklu, dēls, dēstīsim dzimtajā zemītē, lai no tās saulei pretim stiepjas zeltainas vārpas – lai dotu mums dienišķo maizīti un mūsu dzimtajai zemei svētīb… VAI TU JAU IEGĀDĀJIES ŽURNĀLA “CIĀNAS KOSMOPOLĪTS” GADA ABONEMENTU? PIRMIE PIECSIMT ABONENTI SAŅEM GRĀMATU “LATVIJAS LIBERALIZĀCIJA” PAR BRĪVU! – smaidīgs saka tēvs. Viņa smagā, sastrādātā roka uzguļ man uz pleca.
  • JAU SEN VĒLĒJOS IEGĀDĀTIES ŠO GRĀMATU! – dzirdu sevi sakām.
  • TAS VĒL NAV VISS, – priecīgs turpina tēvs – MASONU LOŽAS BIEDRI SAŅEM DIVDESMIT PROCENTU ATLAIDI!
  • CIK IZDEVĪGS PIEDĀVĀJUMS! – iesaucos, vērodams labības graudus guļam ecešu glīti ķemmētajā zemē.

Kosmopolītisms un liberalizācija, ko mēs, nacionālpatrioti, lamājam par liberastiju, man allaž bijuši sveši. Jūtu sevī uzjundījam dusmu vilni, taču tas ātri noplok. Nogurums?

Visu dienu nedod mieru sapnī redzētais žurnāls. “Kam man tādi mēsli?” mēģinu sevi apsaukt. Taču ziņkāre ik mirkli pieņemas spēkā. Vakarā, kā parasts, dodos uz veikalu pēc aliņa. Pārdevējai jautāju, vai viņa kaut ko dzirdējusi par žurnālu Ciānas Kosmopolīts? “Kā nu ne? Lūk, man te viss stends pilns ar liberālo literatūru! Vai tevi, dēliņ, arī nočipoja?” viņa man rāda uz grāmatām un žurnāliem, kurus, šķiet, redzu pirmo reizi. Nudien, atrodu žurnālu Ciānas Kosmopolīts – tieši starp Kārļa Marksa kopotajiem rakstiem krievu valodā, Sorosa kunga bērnības atmiņām un fotogrāmatu “Mana skaistā Izraēla”. Paķeru žurnālu, izvairoties no pārdevējas skatiena, samaksāju un steidzos ārā pa veikala durvīm. Dzirdu pārdevēju saucam pakaļ “Bet aliņš?”

Galvenā numura tēma ir homoseksualitāte un tās priekšrocības. Lasot uzzinu, ka vienīgais, vienīgais, kas attur jaunu un veselīgu vīrieti no homoseksuālām dzimumattiecībām ir stingra, nacionālkonservatīva audzināšana un zvērīgas bailes no Dieva dusmām. “Dieva nav! Katram, kas to nesaprot, ir cāļa smadzenes!” postulē žurnāls. Es iedomājos, ka Visaugstākais un Taisnīgākais, kurš neapšaubāmi man pārgriezīs vēderu ar sarūsējušu nazi un pēc tam nožņaugs mani ar paša zarnām (atkal un atkal atkārtojot to līdz pašam mūžības vakaram), šis Visaugstākais un Taisnīgākais nemaz neeksistē! Un nepārvarama homoseksuāla dzimumtieksme manī uzliesmo kā uguns pakulās.

Šķiru tālāk. Problēmraksts par varas un tautību sadrumstalotību pasaulē. Raksta autors gudri argumentē, cik pasaule būtu labāka, ja visa vara un nauda būtu tikai vienas – ebreju tautas – rokās. “Vai zinājāt, ka pasaules politiķi visu savu laiku pavada ķildojoties un aizstāvot vien savas tautiņas intereses, tā vietā, lai vairāk rūpētos par Izraēlu? Ja neesi cionists, politikā tev nav vietas!” autors saliek punktus uz “i”.

Tālāk žurnālā, sadaļā Microsoft, neticot savai laimei, atrodu interviju ar pašu Bilu Geitsu! Šis ģeniālais cilvēks mums stāsta par COVID-19 vakcīnās iekļautiem jauniem, paaugstinātas veiktspējas čipiem. “Mākslīgais intelekts īpaši noderīgs tiem, kam trūkst dabiskā” mums māca šis lielais cilvēks. Cik vienkārši bet ģeniāli ir viņa vārdi, cik pieejami vienkāršajai tautai, kas brien nacionālpatriotisma zaņķī bez jebkādām elektroniskām palīgierīcēm.

Žurnālā atrodu ievietotus kuponus programmatūrai, kas instalējama manā čipā: bezmaksas programma ‘iKonts’ (“i” esot saīsinājums no vārda Izraēla – vismaz tā reklamē kupons). Šī programmatūra atļauj manu bankas kontu automātiski savienot ar Vispasaules Masonu ložas krājkontu, lai viņi paši no manis var paņemt naudiņu, ja viņiem ievajagās un lai man pašam par to nav jābēdā – cik ērti! Vēl viens kupons, tiesa, ne bezmaksas, bet ar prāvu 50% atlaidi ir iKontrole, kas masoniem ļauj novērot un nepieciešamības gadījumā kontrolēt manas domas, kā arī ietver izmēģinājuma versiju iespējai kontrolēt mana ķermeņa kustības – pēdējā iespēja esot pieejama tikai ar 5G funkciju apveltītajiem čipiem, kas man par laimi ir. Šādu iespēju garām laist netaisos un savā čipā ieinstalēju abas programmas. Sajūta ir vienreizēja!

Sadaļā Cionista Atpūta atrodu īsus padomus bijušajam Latvijas patriotam: kā izdevīgi pārdot auseklīti, kā uzspiest citiem homoseksualitāti, trīs kosmopolītiskas alternatīvas Bukstiņu biezputrai, tālruņa numurs, pa kuru ziņot, ja dzirdi kādu teicam latvju dainas vai dziedam tautasdziesmas, kā sadzīvē ierobežot latviešu valodas lietošanu, kā latviešu kultūras un gara mantojumu aizstāt ar pilnvērtīgāku liberāli kosmopolītisko jaunkultūru. Cik daudz vērtīga vienā žurnālā!

Mans mīļais lasītāj, ja Tev ir svešs mans jaunrastais prieks, ja Tava dvēsele ir mirkusi konservatīva nacionālpatriotisma un tradicionālu ģimenes vērtību purvā, nezinot kosmopolītisma, cionisma, ateisma, marksisma, liberālisma un homoseksualitātes saldo garšu, vakcinējies jau šodien un kopā ar mani sildies zem Bila Geitsa, Vispasaules Masonu ložas, cionistu sazvērestības un Mātes Izraēlas gādīgā spārna!

Par latvisku matemātiku!

Pasaules, kurā dzīvojam, aukstums un nežēlība, šķiet, nezin mēru. Ir skaidrs, ka viņpus Latvijas Republikas robežām nekas labs nav meklējams. Modrākie Latvijas patrioti pratīsies norādīt arī uz ļaunumu pašu mājās: Austrumzilupe un Rēzeknes autoosta ne velti īstam latvietim šķiet sveši. Taču šodien nerunāsim par apdzīvotajām vietām mūsu mazajā valstī, kuras nav pelnījušas siekaloties Mātes Latvijas siltajā klēpī. Šodien runāsim par nopietnu tēmu – visu zinātņu māti un numeroloģijas jaunāko māsu matemātiku. Lai arī kopumā latviešu tautai pret matemātiku pretenziju nav, pat vispusējs tās pārskats atklāj daudz nesavietojamā ar tautisku, patriotisku domāšanu.

  • Atņemšana – šī aritmētiskā darbība ir kļuvusi par matemātikas daļu, šķiet, ar vienu vienīgu mērķi – ņirgāties par mūsu tautas sūro likteni. “Es strādāju kā vergs, bet krievi un žīdi man visu atņēma!” – šo asaru skaudrais sāļums pazīstams katram īstam latvietim.
  • Vienādības zīme – vienādības ideja mūsu tautai ir pasveša. Vienādības ideju neatradīsim ievītu ne Lielvārdes jostā, ne mūsu ģenētiskajā kodā. Mūsu tautai tuvāki ir jēdzieni ‘lielāks’ un ‘mazāks’. Nekavēsimies sniegt piemērus: “Kāpēc Oļegam ir vairāk cūkgaļas?” “Kāpēc man ir īsākas bizes nekā Jeļenai?” Ne mazāk problemātiska un mūsu tautai sveša ir tā saucamā dzimumu tiesību vienādība jeb līdztiesība. Liberastu banda neko šajā dzīvē nav pieredzējusi, tādēļ nezina, ka 0,7 litri degvīna ir ļoti maz. Ja sievietes dzers tikpat lielus malkus kā vīri un līdīs viņiem rindā pa priekšu, vīriem nepietiks dzeramā!
  • Dalīšana, diemžēl, ir kārtējais piemērs mūsu tautas plānveidīgai iznīdēšanai. Saka, ka dalīšanu izgudrojis pats Sorosa kungs, lai piespiestu latviešus dalīties ar savas tautas bagātībām. Vai kāds no mums ir redzējis kaut kripatiņu zelta no Džūkstes purva raktuvēm? Raktuvju apsargs Deviņgalvis pūķis, kuram distanču slēpošanas disciplīnā bija paredzēts pārstāvēt Latviju 1994. gada Lilehameras olimpiskajās spēlēs, naktī pirms savas olimpiskās debijas aizbēga uz Somiju, kur kļuva par degustatoru brigadieri Koskenkorvas rūpnīcā. Neilgi pēc tam atklājās, ka Džūkstes zelta raktuves nodotas Sorosa fonda rīcībā. Kur vien notiek kāda dalīšana, latvietis vienmēr paliek tukšenieks! Sorosa kungs latvju dainās pieminēts kā mūsu tautas lielākais kopīgais dalītājs.
  • Parciālā integrēšana idejiski ir savietojama ar latvisko nacionālpatriotismu. Taču principiālākie latviešu tautas patrioti to neatzīst, aizstājot to ar ausekļošanu, kas matemātiski ir ļoti līdzīga parciālajai integrēšanai, taču skaitļošanas galarezultāts tiek izvērtēts un, iespējams, koriģēts atbilstoši latviešu tautas interesēm. Piemēram, ja rezultātā iegūstam funkciju, kas konverģē uz homoseksualitāti, ausekļošana to aizstāj ar tradicionālajām ģimenes vērtībām. Nekādas konverģences uz homoseksualitāti – visam ir robežas!

Par latviešu tautu tiek smiets visvisādos veidos – gan prozā, gan dzejā, gan sociāli, gan ekonomiski. Vismaz dabaszinātnes un matemātiku pasargāsim no liberastijas zaņķa. Par latvisku matemātiku!

Matemātikas svētki - Labs of Latvia