Pļaujas svētki kolhozā Uzvara

Saturies, lasītāj, un pieņem kaut ko dūšai – kolhozā Uzvara šodien pļaujas svētki! Kolhoznieki ar dēļiem aizsit ciet logus, mātes bērniem stingri piesaka neiet ārā rotaļāties, draudot ar elektrību. Nepaklausīgākie bērni tiek sasieti ar trosi, ieslodzīti pagrabā un apbērti ar kartupeļiem. Kolhoza tīrums, kur audzē marinētos gurķīšus, tiek apvilkts ar dzeloņdrātīm un to apsargā īpaši no Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas uzaicināti kaujas jenoti. (Pašmāju jenotu izmantošana pļaujas svētkos Latvijas PSR ir aizliegta, jo pret to iestājas mūsu republikas kaujas jenotu arodbiedrība, kas stingi atbalsta tradicionālās ģimenes vērtības. Tādējādi tiek nodrošināts, ka bērni nesamācās no jenotiem rupjības – korejiešu valodu bērni nesaprot, tāpēc tas ir drošāk.)

Attēlā: Kolhoza Uzvara labākais kombainieris Šņakars Džonsons-Jaičkins

Īpašas rūpes pirms pļaujas svētkiem ir kolhoza slaucējām. Govis jātur ganībās, bet kā garantēt to drošību? Stāsta slaucēja-pulkvežleitnante Ausma: “Biedri no brālīgās Čehoslovākijas mums speciāli uz pļaujas svētkiem atsūtīja govju ķiveres Jawa. Ķiveres ir patīkami sārtā krāsā un govīm pēc to valkāšanas pat nedaudz paaugstinājies izslaukums!” Bet kā tad ar govju astu aizsardzību? Arī še dārgie čehoslovāku biedri ir parūpējušies par mūsu kolhozniekiem – no rūpnīcas “Škoda” piegādāti moderni govju astu sargi TOS-1, kas darbojas ar elektrību. “Pirms tam mums bija tikai buržuāziskajā Latvijā ražoti astes sargi ‘Vadonis’ ar lielkubatūras iekšdedzes dzinējiem. Govīm no tām bija aplam bail un tās tik skrēja uz priekšu, kamēr vien darbojās dzinējs un nebeidzās degviela. Ikreiz pēc pļaujas svētkiem mums vajadzēja braukt uz Vladivostoku, uz Sahalīnu, uz Kamčatku pēc mūsu brūnaliņām. Tagad – pavisam cita lieta!” stāsta Ausma. 

“Kolhoza zootehniķis mums apsolīja – ja visas Uzvaras govis pēc pļaujas svētkiem būs palikušas LPSR teritorijā, viss govju fermas personāls brauks uz Rīgu, uz teātri.” Slaucēja-ģenerālmajore Jadviga saka, ka jau gadu neesot redzējusi izrādi “Trīnes grēki” tādēļ nevar vien sagaidīt kāroto braucienu uz Rīgu. Neapmierināta ir vien fermas vecākā govs Gauja: “Mūsu kolhoza govis ir lielas Backstreet Boys fanes – boibendi mums tīk vairāk nekā Nora Bumbero.” Diemžēl pēc vairākiem vardarbīgiem starpgadījumiem tika atcelta grupas Backstreet Boys koncertturneja pa Zemgales kolhoziem un sovhoziem. Govs Jandzi ar tai uzstādītu astes sargu ‘Vadonis’ aiztraucās uz Vladivostoku un panikā sabadīja divus grupas Backstreet Boys dalībniekus un slidu asinātāju.

Attēlā: pļaujas svētki Uzvaras kolhozā rit godam.

Tikmēr notiek gatavošanās pļaujas svētkiem – lielā degvīna cisterna, kura ir vienīgais UNESCO aizsargājamais objekts visā kolhozā, ir piepildīta līdz malai un tai pievienotas ugunsdzēsēju šļūtenes – katram iepļāvējam pa vienai. Stāsta pļāvējs-stahanovietis Vasilijs: “Mūsu kolhoza iepļāvēji jau trīs gadus saņēmuši ceļojošo vimpeli kā labākie Latvijas PSR. Pie mums brauc stažēties biedri no Moldāvijas, Gruzijas un pat Botsvanas. Atšķirībā no buržuāziskās Latvijas iepļaušana mūsdienās ir mehanizēta – ugunsdzēsības šļūtenes pievienotas elektriskajam augstspiediena sūknim. Labākie iepļāvēji spēl izdzert līdz piecām tonnām degvīna stundā.” Kolhoza priekšsēdētājs Raimonds Pauls Pots ir lepns par sasniegto, tomēr teic, ka plāns ir līdz piecgades beigām sasniegt sešas tonnas stundā, industriālajām uzkodām izmantojot ģenētiski modificētus marinētus gurķus un militārās gultņu desas no PSRS Aizsardzības ministrijas stratēģiskajām rezervēm. 

Pļaujas svētku laikā Mūsas upē ūdens pilnībā tiek aizstāts ar kanalizāciju – ūdeni upē pēc Partijas pavēles izdzer mūžam izslāpušie un badīgie Lietuvas PSR komjaunieši. Augstvērtīgā kanalizācija ir svētki arī zemūdens bara iemītniekiem – sporta zivis karūsas, līdakas un grunduļi priecājas par kolhoza Uzvara dāsnajām veltēm – ar fosforu bagāto mēslojumu, kas palīdz augt gan ūdensaugiem, gan upes faunai. Mūsas upe ir pazīstama visā pasaulē ne tikai ar fosforu bagāto kanalizāciju bet arī ar savu slaveno mūsieti Eduardu Ševardnadzi, kuru upē adoptēja kāda Mūsas varžu ģimene. Neskatoties uz audžumātes kurkstēšanu, Edžiņš aizgāja politikā, tomēr visu mūžu mīlēja ūdeni un sapņoja par Mūsas rāmajiem ūdeņiem un Zemgales līdzenumiem. (No Kaukāza kalniem man nāk vēmiens, draugu lokā mēdza teikt Eduards.)

Attēlā: Kolhoza Uzvara traktors un automobilis Ņiva taisa naftas zivi.

Bet kolhozā Uzvara tiek atklāti pļaujas svētki. Visas govis ir aprīkotas ar kaskām un astu sargiem, marinētie gurķīši ir drošā jenotu aizardzībā, bērni ieslodzīti pagrabos un kolhoza mehāniķi svinīgi dodas uz degvīna cisternas pusi. Vīri saprot mirkļa svarīgumu, svinīgi klusē, stāvot pie sava kolhoza kultūras un arhitektūras pieminekļa – degvīna cisternas. “Nu ko, biedri, varbūt mazliet jāiepļauj?” saka kolhoza priekšēdētājs un svinīgi paceļ pirmo šļūteni. Pļaujas svētki kolhozā Uzvara var sākties.

Lielie dzīves jautājumi

Grieķija ir necila Vidusjūras valstiņa. Pēc pirmā acu uzmetiena ir grūti pateikt, ka Grieķijai pieder divi izcili sasniegumi: tā ir rietumu civilizācijas, zinātnes un filosofijas šūpulis, taču galvenokārt mēs to pazīstam kā Piskonta pirmsākumu. Kaut vai tāpēc Grieķija ir pelnījusi eksistēt dižās Albānijas ēnā.

Dzirdējis pieminam Grieķiju no dzēruma pamostas grieķu-romiešu cīņas meistars un brunču un aļņu mednieks Pālivaldis Ļuļe-Švimpelsons. Vārds Pālivaldim:

Nesen biju Grieķijā, Apenēs. Mazliet iemalkoju savu iecienīto dzērienu un aizgāju pie dieviem. Proti, kāpu Olimpa kalnā. Olimps man ļoti atgādināja Gaiziņa bezalkoholisko versiju, tādēļ kāpjot gauži raudāju. Pa ceļam sastapu daudz grūtību – lija lietus, rupji lamājās skudras (jo es viņas dzērumā nosaucu jobaniem posmkājiem) un pusceļā līdz virsotnei man uzbruka Zolitūdes huligāni. Taču kalnā uzkāpu. Biju pamatīgā žvingulī, jo teju ik uz soļa iestiprinājos ar limonādi Hektors. Kalna virsotnē redzēju šādu apburošu skatu – dievi bija sasēduši puslokā un klausījās pavērtām mutēm brašā, bārdainā vīrā, kurš rokā turēja paša tulkotu Ričarda Dokinsa grāmatu “Dieva delīrijs” un skaidroja dieviem, ka viņu nav. “Jums ir vistas smadzenes!” paziņoja bārdainais kungs.

Roku paceļ zēns peldbiksēs un džemperī. Viņš izskatās pēc pārcentīga teicamnieka. Un izklausās arī. Zēna vārds ir Poseidons. “Es šaubos par savu eksistenci – tātad domāju. Ja es domāju, man ir vistas smadzenes. Bet vista eksistē. Tātad es arī eksistēju.” 

Attēlā: bārdainais kungs diskutē ar grieķu dieviem. (Reālajā dzīvē bārdainais kungs ir dūšīgāks.)

Bārdanais vīrs uzmet skatienu Poseidonam un iztēlojas viņu kā kautķermeni.

“Vistas eksistences jēga ir šašliks. Taču kāda ir jēga tavai eksistencei? Tu neesi funkcionāls – viens vienīgs liesumiņš un tas pats tik sīksts, tik nesagremojams! Tu manās acīs esi nulle! Tu neeksistē!” 

Poseidons mēģina kaut ko svepstēt par marinādi, taču bārdainais vīrs attrauc: “Kad būsi uzbarojies, tad arī runāsim. Pasaule radusies Lielā Sprādziena rezultātā. Vai tiešām Lielais Sprādziens varēja radīt tādu sīku tirliņu kā tu?” Poseidonam mute ir ciet.

“Sakiet lūdzu, kāda bija Lielā Sprādziena jauda kilotonnās?” ziņkārīgi jautā Atēna. Atēna ir pusmūža dāma bikškostīmā un peldcepurē.

“Lielā Sprādziena jaudu mēra litros un promilēs!” dusmojas bārdainais vīrs, “aizver taču muti, zoss! Tu neko nesaproti no astrofizikas!”

“Jūsu erudīcija liek man justies kā pamuļķim,” nobēdājies teic Zevs. Viņam rokā ir vimpelis “Gada labākais kombainieris – sociālistiskā darba varonis”, kuru viņš kaunīgi mēģina sarullēt. Vēl pirms brīža viņš bija pirmais puika kolhozā, vēl pirms brīža viņam bija viss – zagts vimpelis, motocikls Iž Planeta-Jupiter un pie sāniem glītākās slaucējas, bet nu vienā mirklī viss lepnums pačibējis.

“Nu, priekš grieķu kolhoznieka tu esi diezgan gudrs,” saka gudrības dieviete Minerva.

“Bļaaaaaaaaaaģ! Ko tu, slampa, te dari? Kurš tevi ielaida Grieķijā? Kur skatās robežsargi? Tevi nekavējoties jādeportē atpakaļ uz smirdīgo Romu!”

“Romā ir Hanibāls. Es esmu kara bēgle! Ļaujiet man palik!” caur asarām lūdzas Minerva.

“Tu esi šeit atlīdusi izstrēbt mūsu Metaxu, izrīt mūsu zaceni, izvarot mūsu sievietes! Tu esi sliņķe, kas grib dzīvot no sociālajiem pabalstiem. Tu gribi mums atņemt darbu, lai mēs kļūstam par lūdzējiem paši savā zemē! Vācies atpakaļ uz savu Romu, Minsterva! Grieķija nav iebraucamā sēta imigrantiem un pašlabuma meklētājiem. Mēs esam par tīru grieķu nāciju!” auro bārdainais kungs. Viņš sniedzas pēc blašķītes, taču tā izrādās tukša. “Bļāāāā. Minsterva iztempusi manu Metaxu!” Bārdainais kungs pamana Hektoru Pālivalža Ļuļe-Švimpelsona rokā un jau sniedzas pēc tā: “Dod šurp! Man to vajag vairāk nekā tev, man atšķirībā no tevis smadzenes jābaro!”

“Mums ir desmit sekundes lai aizbēgtu!” Minerva saka Pālivaldim.

Pālivaldim acīs ir asaras. Viņš nobeidz savu stāstu:

“Bija laiks tīt makšķeri. Minerva paņēma mani pičpaunā un mēs abi šļūcām lejā no Olimpa kalna. Kopā pievārētās grūtības mūs ļoti satuvināja. Pie tam izrādījās, ka mūsu mātes abas strādājušas Iecavas suņu izolatorā un abām vārds ir Vallija Ļuļe. Mīlestība uzziedēja kā pienenes zieds, kaisle virmoja kā tikko izmaisīts kompots. Mēs sapratām, ka mums lemts būt kopā. Šoruden mēs precēsimies.”

Lūk, dārgais lasītāj, meklējot atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, cilvēks atrod mīlestību un aizmirstu Hektora pudeli mēteļa kabatā.

Atklāta vēstule vācu desu ražotājam

Dārgais Piskonta lasītāj, Tu droši vien nezināji, ka lielisko vācu desu ražotāji ne nieka nerunā latviski. Žēl. Viņiem paliek neatklāta latviešu valodas vārda “cūgaļa” saldā garša. Mēs viņiem uzrakstījām pateicības vēstuli par lieliskajiem produktiem. Lasītāj, baudi šo vēstuli un baudi cūgaļu!

Lieber Wikinger,

Alle Probleme im Leben komen davon dass Leute keinen Wurst haben! Der Titanik hat nur deswegen gesunken weil es keinen Wurst gab und nur sehr wenig Wurstwassercocktail mit Eiswürfeln. Der Franzose Robespierre hat den Kopf verloren nur weil in Frankreich keine Putenfleischwürstchen mehr gab. (Ja. Bundesregierung ohne Wurst kann nicht lange dauern.) Wohin man schaut, wo ein Wurst nicht zu finden ist, findet eine Tragödie stadt! Leute brauchen Wurst aber die Regierung pennt mit Augen offen. Aber nicht du, lieber Wiki!

Gestern habe ich Wurst gegessen und geweint. Ja! Weil der Wurst nicht gut war. Der Wurst war würzig aber ohne Knochen. Wer produziert ein knochenloses Wurst? Das sind doch die Engländer, die Englische Wurstmacher die als “Richmond” bekannt sind. (Wir sollten die umbenennen als die Englische Knochenloswurstmacherpenner. Schwache Wurstmacher, schwaches Land – Boris Johnson sollte das wissen, jetzt ist es aber zu spät.) Und der Wurstwasser – ich schweige davon! Über den Wurstwasser haben die überhaupt nichts gehört. (Typisch Englisches Bildungssystem – die lernen zu lesen und schreiben aber nichts über Wurstwasser. Die Engländer ignorieren Wurstwasser – wie immer.)! Aber nicht du, lieber Wiki!

Diese sind sehr schlechte Zeiten! Wurstlöslichkeit und teures Erdgas und Strom! Wiki, weil du mein Lieblingswurstmacher bist, werde ich meine Erfindung mit dir teilen: ein Wurstkraftwerk!

Die Würstchen haben die Kraft, die zu Gunsten von Deutschland und Europa arbeiten muss! Und Wurstkraft ist doch auch grün (besonders mit einer Gurke) und davon kommt kein CO2. Das ist was wir für den Europäischen Grünen Deal möchten!

Jeder weiss dass der Wurst mehr Energie produziert wenn Helene Fischer dabei steht und ein lustiges Lied singt. Ja. Frau Fischer soll mehr umweltbewusst sein und beim Wurstkraftwerk arbeiten. Dafür soll sie 10 Wikinger Qualitätswürstchen pro Arbeitstag kriegen.

Der Strom geht nach Deutschland und Europa, die uns dann bedanken sollten! Mit Europa meinen wir alle Europäische Länder einschließlich Dänemark. Aber bloß nicht nach England! Die Engländer sollten zu erst mehr wurstbewusst werden!

Klub der Englischen Feinsmecker