Rupjība

Rupju maizi tautiet’s ēda,
Rupjus vārdus runājās.
Sarg’, Laimiņa, bērnu ausis
No tautieša sakāmā.

Rupja meita es uzaugu,
Rupju teicu valodiņu.
Rupji manu vainadziņu
Rupjš tautietis paņēmās.

rupjmaize

Dzejas normalizācija

Jūsu uzmanībai piedāvājam populāru latviešu dzejas darbu normalizāciju – adaptāciju sieviešu auditorijai:

Man

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums mani lejup māc.
Un es atkal šodien nevarēju
Atnākt turp, kā bija norunāts. (Ha!)

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka es nākšu tad, kad saule riet,
Ja es zinu, ka uz citu pusi
Gribas man šai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma man un jūta
Ka tu mokies, mani gaidot viens
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi
Ka tur sēdi skumjš un vientulīgs
Tavi draugi tagad – ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums mani lejup māc,
Un es atkal šodien nevarēju
Izturēt jūs, dienas kritiskās!

1048734-bigthumbnail