1992. gada kontrabasu kaujas Alūksnē

Daudzi nezina, ka kontrabasus var izmantot arī mūzikā. Piemēram, Alūksnes Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieki kontrabasus lieto biežo savstarpējo kautiņu un izrēķināšanos laikā starp stīdziniekiem, pūtējiem, sitējiem un izcirtējiem. Savulaik 1984. gadā alūksnietis Brusis Līdums (pazīstams arī kā Brūss Lī) izstrādāja slaveno stilbakaula salaušanas paņēmienu ar kontrabasu. To savstarpējo rēķinu kārtošanai drīz vien pārņēma un turpmāk aktīvi izmantoja Alūksnes Nacionālā simfomniskā orķestra mūziķi. Ikreiz, kad diriģents pie pults pacēla zizli, virs orķestra bedres sāka zibēt kontrabasi un stilbakauli krakšķēt krakšķēja. Alūksnes Filharmonijai pat nācās ieviest papildu hidroizolāciju, jo mūziķu asins straumes bieži gāzās pāri skatītājiem un sabojāja viņu garderobē atstātos kontrabasus. Pēc koncertiem parasti orķestra bedre bija pārvērtusies par asins jūru, kurā starp baltiem stilbakauliem ar glābšanas riņķi peldēja izdzīvojušie mūziķi. Orķestrī reti kurš noturējās ilgāk par pāris nedēļām (koncerti parasti notika reizi divās nedēļās), izņemot gadījumus, kad mūziķim bija īpaši izturīgs stilbakauls. Īpašam riskam tika pakļauti pirmās vijoles amata kandidāti – konkurences dēļ viņu stilbakauli tika sadragāti ģērbtuvēs neilgi pirms koncerta sākšanās. 1992. gadā īpaši smags konflikts izcēlās starp pūtējiem un sitējiem. Asiņainas kaujas norisinājās vairākus mēnešus un katru dienu kaujā tika laisti vairāki tūkstoši kontrabasu, cīņās iesaistoties pat tuvējās Igaunijas iedzīvotājiem. Šķiet, 1992. gadā Alūksnē vairs nebija palicis neviens vesels stilbakauls. Sākumā pašvaldība mēģināja dumpiniekus samierināt, piešķirot viņiem papildu kontrabasus jeb tā sauktos miera kontrabasus, taču tie tika likti lietā kaujās, tādējādi asiņaino konfliktu saasinot vēl vairāk. Pašvaldība saprata, ka mierīgā ceļā cīņas pārtraukt neizdosies, un konflikta noregulēšanā tika iesaistīta Alūksnes lielveikala “Makstiņa” apsardzes smagā artilērija un pilsētas 16. pamatskolas gaisa spēku eskadriļa. Karadarbība ilga gandrīz sešus mēnešus, kaujām turpinoties dienu un nakti. Kara gaitu mainīja augstas precizitātes glutēna šāviņš no Igaunijas teritorijas, kurš iznīcināja orķestra kontrabasu bunkuru. Bija skaidrs, ka orķestra dalībnieki cīņas vairs turpināt nevarēja. Lielākā daļa mūziķu atteicās padoties dzīvi, saškaidot savus stilbakaulus pret vienīgo atlikušo kontrabasu, kurš tagad ir novietots pilsētas Kara muzejā kā atgādinājums par kontrabasu nozīmi un piemiņa 1992. gada kontrabasu kaujās kritušajiem. Kara laikā orķestris bija zaudējis daudz talantīgus mūziķus un orķestra skanējums vairs nebija agrākajā kvalitātē. Bija cietusi arī orķestra reputācija un bija grūti piesaistīt jaunus talantus ar izturīgiem stilba kauliem. Tādēļ no 1992. gada līdz 2001. gadam orķestrī bija obligātais iesaukums – visi Alūksnes apkārtnes jaunieši no 9 gadu vecuma tika pakļauti orķestraklausībai. 2000. gadu sākumā Alūksnē jau atkal bija savairojies gana daudz asinskāru varmāku, un ar talantu piesaistīšanu orķestrim vairs nebija grūtību. Mūsdienās Alūksnes centrā par šīm vēsturiskajām kaujām liecina arī piemineklis – liels bronzas kontrabass uz salauztu stilbakaulu čupas. Tas ir pastāvīgs atgādinājums alūksniešiem, ka māksla un mūzika prasa upurus.

Attēlos:
Augšā pa kreisi – diriģents pēc Imanta Kalniņa 4. simfonijas atskaņojuma tīra orķestra bedri.
Augšā pa labi – flautists/mežradzis Alfrēds Ž. pēc mēģinājuma ir apmierināts ar savu muzikālo sniegumu. “Obojists man sašķaidīja seju ar kontrabasu, taču pats tagad guļ baltās čībiņās.”
Apakšā – pēc 1992. gada kaujām Alūksnes nacionālā simfoniskā orķestra arfiste Kristīne pastaigājas ar savu suni.

Advertisements

Leņins ar Cukuru

Šerberts Cukura kungs saldumus nekad nav ēdis. Tas, ka viņš brīvprātīgi iestājies saldummīļu klubā, neko nenozīmē. Fakts, ka viņam kulīte vienmēr ir pilna ar eklēriem, vēl nenozīmē, ka viņš tos ēd. Sakaltuša šokolādes krēma pēdas uz mutes nebūt nav tas, ko jūs domājat. Kāro piena zobu viņš bija norāvis jau bērnībā un traģisku apstākļu sakritības dēļ tā vietā bija izaudzis baltais ilknis. Saldumu ēdāja bēdīgo slavu viņš bija iemantojis Rūgtupa kunga dēļ. Šis kungs slepus izkaisīja smilšu kūkas smiltis uz Cukura kunga palagiem, pūderēja viņa degunu ar pūdercukuru, triepa ūsās šokolādes krēmu, špricēja nāsīs iebiezināto pienu un piesūcināja apakšveļu un naktsmici ar kļavu sīrupu. Rūgtupa kungs darīja visu, lai aptraipītu Cukura kunga labo slavu un pidžamu. Pats Šerberts Cukurs saldumiem nepiedur ne pirkstu. Diemžēl Rūgtupa kunga melīgā propagandas kampaņa sabiedrībā nostiprinājusi viedoklis, ka Cukura kungs ir kārumnieks. “Nesauciet mani par saldumiņu!” asarām acīs kliedz Cukura kungs, kad kārtējais garāmgājējs mēģināja viņam iekniebt stilbā. “Redziet, man blašķītē ir vērmeļu uzlējums!” Cukura kungs rāda garāmgājējiem blašķīti, bet tie smejas, vēderus turēdami. Jo uz blašķītes greznojas uzraksts ‘Cukura sīrups “Trīskāršais”‘. “Rūgtupa kungs, nu Jūs esat aizgājis par tālu! Mana blašķīte ir neaizskarama! Par to Jūs samaksāsiet!” Cukura kungs nespēj valdīt asaras. Likās, ka bēdām nebūs gala. Taču, kas tad tas? No mugurpuses atskan vēlīga balss: “Biedri, neraudiet, drīz taču Oktobra svētki!” Cukura kungs pagriežas, un, tavu prieku, – viņš ierauga Lielo Ļeņinu! “Tas taču Lielais Ļeņins!” viņš prieka pilns iesaucas. “Nu, ko Jūs, ko Jūs. Kā Lielais Ļeņins es esmu pazīstams tikai filmās pieaugušajiem,” teic Vladimirs Iļjičs, “draugi mani sauc par Vovočku”. “”Mans Lielais Sarkanais Oktobris”, “Gultā ar Revolūciju”, “Draiskās komjaunietes”, “Dekabristu rīta sacelšanās” – esmu redzējis visas jūsu filmas, Vladimir Iļjič!” nespēj valdīt sajūsmu Cukura kungs. “Aicinu Jūs filmēties kopā ar mani!” piedāvā Iļjičs. Tā Cukura kungs kļuva par nopelniem bagāto skatuves mākslinieku un tautā mīlēto aktieri ar pseidonīmu Krupskaja. Darbs kūsāt kūsāja kūsā un viesizrādes ar Cukura kungu dažādās lomās aizvien biežāk notika malu malās – Krimuldas, Kazaņas, Novosibirskas, Pūņu un citās estrādēs. Ar laiku Lielais Ļeņins arvien vairāk sāka filmēties kopā ar politbiroja locekļiem, tāpēc Cukura kungs uzbūvēja lidmašīnu un piepūšanu Ļeņina pieminekli, lidojot viesizrādēs pa plašo Dzimteni. Tieši Cukura kungs aizsāka tradīciju būvēt Ļeņina pieminekļus – sākumā piepūšamus, bet pēc tam jau no bronzas, jo piepūšamie pieminekļi salā sprēgāja.

24(384) lenin-01