Sit – tātad mīl

Jebkuram īstam Latvijas patriotam ir skaidrs, ka Latvijas un latviskuma pastāvēšana šobrīd ir apdraudēta kā vēl nekad. Acis asaro, dvēsele žēlabās kliedz un sirds sažņaudzas šaušalās. Tikai tagad mēs jūtam, kāda sīka, nebūtiska neērtība patiesībā bija 1940. gada jūnijs. Karš un gulags varbūt nedaudz skādēja omulībai, taču kopumā, tagad kavējoties atmiņās, varam teikt, ka padomju gadi bija kā skaists dancis plaukstošu rožu dārzā. Un tas viss, mani brāļi un māsas, tikai tādēļ, ka pašā baigākajā dzīves nestundā mēs vienmēr varējām paļauties uz mūsu tautas kultūrvēsturisko vērtību, uz latviskas ģimenes balstu un pamatu – vīra tiesībām iekraut sievai pa purnu.

Cerībai zūdot, mums paliek atmiņa. Šķiet, tas ir vienīgais, ko liberasti mums vēl nejaudājuši atņemt. Mēs slēdzam acis šodienas ļaunumam un savā prātā pārceļamies uz tālo 1940. gadu. Tolaik pie Usmas ezera dzīvoja Kaspars un Līga. Kaspars vienudien pārnāk mājās ātrāk no zivju rūpnīcas: “Līga, Līga, Rīgā tanki!” “Amerikāņi?” “Nē, krievi.” “Paldies Dievam!” Tovakar Kaspars īpaši sirsnīgi sadeva Līgai pa kaklu. Drīz sarkanarmieši atnāca arī līdz Usmas ezeram, nodedzināja Kaspara personīgo baznīcu, izvaroja Līgu, taču Kaspara dibens palika kara neskarts. Laba lieta – heteroseksualitāte!

Šķiet, liberasti tagad jau ir tā aptrakuši, ka zaudējuši pēdējās saprāta paliekas. Pat viņiem vajadzētu saprast, ka sieviete nevar visu laiku dzīvot dzimumdzīvi un gatavot ēst – sievietei ir arī jāpavada laiks ar ģimeni. Varbūt liberasts var stundām pļāpāt ar savu sievu par dzimumu līdztiesību, seksu ar dzīvniekiem un citām patoloģiskām nenormālībām. Bet konservatīvs ģimenes tēvs nav diez ko runātīgs. Taču viņš ņem un – ras, ras – iešauj sievišķim ar kulaku pa lukturi un vakars ar ģimeni ir izdevies.

Liberastijas sērga piemetusies arī dažai labai sevi par sievieti saucošai radībai. Radikālais feminisms nekaunās iet tik tālu kā apšaubīt vīrieša tiesības uz piespiedu dzimumattiecībām. Šodien bez seksa, rīt jau elpot būs aizliegts? Vai tiešām ir grūti atšķirt piespiedu dzimumattiecības no izvarošanas? Pat Bībelē ir rakstīts, ka izvarošana, ja vien tā nav vērsta pret neprecētu sievieti, sievu, meitu, kara gūstekni, verdzeni, ir kategoriski nepieņemama. Radikālās feministes riebj vīriešiem ik uz soļa un grib visus riktīgos tēviņus padarīt par lupatām, kas ņem par pilnu sievietes teikto “nē”.

Mūsu tauta ir uz iznīcības robežas. Šķita, ka latvju vīram atņemts ir viss, palicis tikai pliks kulaks ar pigu. Un tagad pat ar to nevarēs sist sievai pa aci.

TraditionalComic

Kaspars un Līga skatās Pirmo Kanālu

Advertisements

Jaunbiedra Brežņeva cūkgaļas izjūta

Mazās Zemes zvejnieku kolhozam Gudronas ezera krastā bija liela cūku ferma. Gudronas ezerā nebija zivju, tāpēc zivju konservos parasti nonāca cūkgaļa. Nevienu nepārsteidza, ka, atverot šprotu konservu bundžiņu, pretim tev raugās sivēna šņukuriņš vai aste. Šī prakse ir aizgūta no Dobeles zvejnieku kolhoza, kura rīcībā nav nevienas ūdenstilpnes zvejai, bet no piecgades plāna izpildes neviens nav atbrīvots.

Mazajam Ļoņam bērnībā bija cūciņas – Valērija un Josifs. Ļoņečka stundām spēlējās ar saviem sivēniem, kasīja tiem muguriņu, štepselēja kontaktdakšas to šņukuros un metās ar tiem kopā Gudronas ezera bangās. Viņa bērnības labākie gadi pagāja kopā ar jautriem sivēniem, brangiem rukšiem, resnām cūkām, grūsnām sivēnmātēm, omulīgiem vepriem un vaislīgiem kuiļiem. Tā Leonīds Iļjičs Brežņevs iemīlēja cūkgaļu.

Nevienam Politbirojā nebija noslēpums, ka visu savu brīvo laiku Leonīds Iļjičs pavadīja cūku fermās. Daudzi uzskatīja, ka ar cūkām viņš saprotas daudz labāk kā ar cilvēkiem. Neskaitāmas cūkas no visas pasaules bija viņa vēstuļu draugi. Tikai runājot cūku valodā viņš varēja brīvi un artikulēti izteikties, nelasot vārdus no papīra lapas. Tāpēc kā pērkons no skaidrām debesīm visus pārsteidza tiesas prāva – Vaislas Kuilis iesūdzēja tiesā Leonīdu Iļjiču Brežņevu par izmantošanu bērnībā: būdams piena sivēns, viņš saņēma vēstuli, kuras rakstītājs stādījās priekšā kā tuvo austrumu kuilis Halalmāgens. Vēstules autors sajauca mazā piena sivēna prātu, kārdinot ar sarkanvīnu un citām marinādēm, taču, sivēnam ierodoties uz apsolīto banketu ar diskusijām par cūkgaļas lomu Tuvo Austrumu miera procesā, Leonīds Iļjičs viņu uzreiz brutāli guldīja uz sviestmaizes. Piena sivēns kviekdams aizbēga, taču pāridarījums palika atmiņā uz visu mūžu.

Bet kā gan Leonīds Iļjičs sāka iet pa grēka taku? Viss sākās liktenīgajā 1946. gadā zvejnieku kolhozā “Rudais oktobris”, neilgi pēc kolhoza apbalvošanas ar Ļeņina odeni par īpašiem nopelniem cūkkopībā. Tobrīd visam nopelniem bagātās cūku fermas personālam bija sakāpis galvā, tāpēc jauno Ļoņu neviens negribēja ņemt darbā par mākslīgo apsēklotāju, baidoties, ka viņa talants atstās ēnā pieredzējušos fermas apsēklotājus. Īpaši pret Ļoņas pieņemšanu darbā iebilda ilggadējais fermas darbinieks akadēmiķis Semenovs, kura vairāki desmiti publikāciju par dabīgās apsēklošanas priekšrocībām bija krasā pretunā ar jaunā censoņa Brežņeva revolucionārajām idejām mākslīgās apsēklošanas jomā. Visiem fermas darbiniekiem vēl atmiņā bija jaunā Leonīda Iļjiča publiskā uzstāšanās Kopenhāgenas starptautiskajā cūku apsēklošanas kongresā pret konservatīvajām Semenova idejām. Ļoņa norādīja, ka cūku fermu tradicionālais papildu ienākumu avots – dabīgās apsēklošanas video komerciāla straumēšana internetā – ir kontrrevolūcijas iedīglis, kas nekavējoties izskaužams, un ka akadēmiķis Semenovs ir nodevis akadēmiskos ideālus, kļūstot par cūku seksa simbolu un video zvaigzni. Leonīda Iļjiča trāpīgā argumentācija tomēr nenesa gaidītos augļus, jo “Rudā oktobra” cūku fermas kolektīva prāti bija piesūkušies ar Semenova konservatīvisma sēklu un viltus idejām par tradicionālām cūku ģimenes vērtībām. Beigu beigās progresīvais Leonīds Iļjičs tika izstumts no kolhoza ar buldozeru. Ļoņam nekas cits neatlika kā meklēt darbu Politbirojā, kur viņš tika pieņemts par stažieri zīmuļu drāzēju triecienbrigādē. Jau pirmajā dienā viņam bija labs drāziens, kuru augsti novērtēja pieredzējušie kolēģi. Leonīds sāka strauji kāpt pa karjeras kāpnēm, taču visstraujāko lēcienu uz augšu viņa karjera piedzīvoja gadskārtējajā Politbiroja skaistuma konkursā, kurā Ļoņa pārliecinoši ieguva pirmo vietu. Kā konkursa uzvarētājs, viņš automātiski kļuva par Politbiroja locekli. Šķiet, viņa karjera bija sasniegusi kulmināciju, panākumi dzīvē bija reibinoši. Taču Ļoņa ilgojās pēc savām saknēm – cūkkopības un sēklošanas. Iemantotās slavas dēļ vairs nebija iespējams ieiet jebkurā cūku fermā un aprunāties ar cūkām par sadzīvi un iekšpolitikas problēmām, jo cūkas sajūsmā uzreiz metās viņam virsū. Izmisumā Ļoņa nolēma ievietot sludinājumu avīzē “Sarkanais Vaislinieks”, kura tekstā bija teikts: “Loceklis bez aizspriedumiem vēlas iepazīties ar sivēnu kopīgai gulēšanai uz sviestmaizes”. Uz sludinājumu viņš saņēma tikai vienu atbildi ar klāt pievienotu atpakaļadresi: “Leonīd Iļjič, man ļoti labpatiktos gulties ar jums kopā uz sviestmaizes. Piena Sivēns.” Jau pēc pusotras nedēļas prokuratūra pret Leonīdu Iļjiču izvirzīs apsūdzību. Bet kurš gan nosūtīja šo viltus vēstuli, kurš sēja šo naida sēklu, kurš lika pamatu šim briesmīgajam noziegumam? Kurš? Semenovs!!!

breznevs