Pļaujas svētki kolhozā Uzvara

Saturies, lasītāj, un pieņem kaut ko dūšai – kolhozā Uzvara šodien pļaujas svētki! Kolhoznieki ar dēļiem aizsit ciet logus, mātes bērniem stingri piesaka neiet ārā rotaļāties, draudot ar elektrību. Nepaklausīgākie bērni tiek sasieti ar trosi, ieslodzīti pagrabā un apbērti ar kartupeļiem. Kolhoza tīrums, kur audzē marinētos gurķīšus, tiek apvilkts ar dzeloņdrātīm un to apsargā īpaši no Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas uzaicināti kaujas jenoti. (Pašmāju jenotu izmantošana pļaujas svētkos Latvijas PSR ir aizliegta, jo pret to iestājas mūsu republikas kaujas jenotu arodbiedrība, kas stingi atbalsta tradicionālās ģimenes vērtības. Tādējādi tiek nodrošināts, ka bērni nesamācās no jenotiem rupjības – korejiešu valodu bērni nesaprot, tāpēc tas ir drošāk.)

Attēlā: Kolhoza Uzvara labākais kombainieris Šņakars Džonsons-Jaičkins

Īpašas rūpes pirms pļaujas svētkiem ir kolhoza slaucējām. Govis jātur ganībās, bet kā garantēt to drošību? Stāsta slaucēja-pulkvežleitnante Ausma: “Biedri no brālīgās Čehoslovākijas mums speciāli uz pļaujas svētkiem atsūtīja govju ķiveres Jawa. Ķiveres ir patīkami sārtā krāsā un govīm pēc to valkāšanas pat nedaudz paaugstinājies izslaukums!” Bet kā tad ar govju astu aizsardzību? Arī še dārgie čehoslovāku biedri ir parūpējušies par mūsu kolhozniekiem – no rūpnīcas “Škoda” piegādāti moderni govju astu sargi TOS-1, kas darbojas ar elektrību. “Pirms tam mums bija tikai buržuāziskajā Latvijā ražoti astes sargi ‘Vadonis’ ar lielkubatūras iekšdedzes dzinējiem. Govīm no tām bija aplam bail un tās tik skrēja uz priekšu, kamēr vien darbojās dzinējs un nebeidzās degviela. Ikreiz pēc pļaujas svētkiem mums vajadzēja braukt uz Vladivostoku, uz Sahalīnu, uz Kamčatku pēc mūsu brūnaliņām. Tagad – pavisam cita lieta!” stāsta Ausma. 

“Kolhoza zootehniķis mums apsolīja – ja visas Uzvaras govis pēc pļaujas svētkiem būs palikušas LPSR teritorijā, viss govju fermas personāls brauks uz Rīgu, uz teātri.” Slaucēja-ģenerālmajore Jadviga saka, ka jau gadu neesot redzējusi izrādi “Trīnes grēki” tādēļ nevar vien sagaidīt kāroto braucienu uz Rīgu. Neapmierināta ir vien fermas vecākā govs Gauja: “Mūsu kolhoza govis ir lielas Backstreet Boys fanes – boibendi mums tīk vairāk nekā Nora Bumbero.” Diemžēl pēc vairākiem vardarbīgiem starpgadījumiem tika atcelta grupas Backstreet Boys koncertturneja pa Zemgales kolhoziem un sovhoziem. Govs Jandzi ar tai uzstādītu astes sargu ‘Vadonis’ aiztraucās uz Vladivostoku un panikā sabadīja divus grupas Backstreet Boys dalībniekus un slidu asinātāju.

Attēlā: pļaujas svētki Uzvaras kolhozā rit godam.

Tikmēr notiek gatavošanās pļaujas svētkiem – lielā degvīna cisterna, kura ir vienīgais UNESCO aizsargājamais objekts visā kolhozā, ir piepildīta līdz malai un tai pievienotas ugunsdzēsēju šļūtenes – katram iepļāvējam pa vienai. Stāsta pļāvējs-stahanovietis Vasilijs: “Mūsu kolhoza iepļāvēji jau trīs gadus saņēmuši ceļojošo vimpeli kā labākie Latvijas PSR. Pie mums brauc stažēties biedri no Moldāvijas, Gruzijas un pat Botsvanas. Atšķirībā no buržuāziskās Latvijas iepļaušana mūsdienās ir mehanizēta – ugunsdzēsības šļūtenes pievienotas elektriskajam augstspiediena sūknim. Labākie iepļāvēji spēl izdzert līdz piecām tonnām degvīna stundā.” Kolhoza priekšsēdētājs Raimonds Pauls Pots ir lepns par sasniegto, tomēr teic, ka plāns ir līdz piecgades beigām sasniegt sešas tonnas stundā, industriālajām uzkodām izmantojot ģenētiski modificētus marinētus gurķus un militārās gultņu desas no PSRS Aizsardzības ministrijas stratēģiskajām rezervēm. 

Pļaujas svētku laikā Mūsas upē ūdens pilnībā tiek aizstāts ar kanalizāciju – ūdeni upē pēc Partijas pavēles izdzer mūžam izslāpušie un badīgie Lietuvas PSR komjaunieši. Augstvērtīgā kanalizācija ir svētki arī zemūdens bara iemītniekiem – sporta zivis karūsas, līdakas un grunduļi priecājas par kolhoza Uzvara dāsnajām veltēm – ar fosforu bagāto mēslojumu, kas palīdz augt gan ūdensaugiem, gan upes faunai. Mūsas upe ir pazīstama visā pasaulē ne tikai ar fosforu bagāto kanalizāciju bet arī ar savu slaveno mūsieti Eduardu Ševardnadzi, kuru upē adoptēja kāda Mūsas varžu ģimene. Neskatoties uz audžumātes kurkstēšanu, Edžiņš aizgāja politikā, tomēr visu mūžu mīlēja ūdeni un sapņoja par Mūsas rāmajiem ūdeņiem un Zemgales līdzenumiem. (No Kaukāza kalniem man nāk vēmiens, draugu lokā mēdza teikt Eduards.)

Attēlā: Kolhoza Uzvara traktors un automobilis Ņiva taisa naftas zivi.

Bet kolhozā Uzvara tiek atklāti pļaujas svētki. Visas govis ir aprīkotas ar kaskām un astu sargiem, marinētie gurķīši ir drošā jenotu aizardzībā, bērni ieslodzīti pagrabos un kolhoza mehāniķi svinīgi dodas uz degvīna cisternas pusi. Vīri saprot mirkļa svarīgumu, svinīgi klusē, stāvot pie sava kolhoza kultūras un arhitektūras pieminekļa – degvīna cisternas. “Nu ko, biedri, varbūt mazliet jāiepļauj?” saka kolhoza priekšēdētājs un svinīgi paceļ pirmo šļūteni. Pļaujas svētki kolhozā Uzvara var sākties.

Lielie dzīves jautājumi

Grieķija ir necila Vidusjūras valstiņa. Pēc pirmā acu uzmetiena ir grūti pateikt, ka Grieķijai pieder divi izcili sasniegumi: tā ir rietumu civilizācijas, zinātnes un filosofijas šūpulis, taču galvenokārt mēs to pazīstam kā Piskonta pirmsākumu. Kaut vai tāpēc Grieķija ir pelnījusi eksistēt dižās Albānijas ēnā.

Dzirdējis pieminam Grieķiju no dzēruma pamostas grieķu-romiešu cīņas meistars un brunču un aļņu mednieks Pālivaldis Ļuļe-Švimpelsons. Vārds Pālivaldim:

Nesen biju Grieķijā, Apenēs. Mazliet iemalkoju savu iecienīto dzērienu un aizgāju pie dieviem. Proti, kāpu Olimpa kalnā. Olimps man ļoti atgādināja Gaiziņa bezalkoholisko versiju, tādēļ kāpjot gauži raudāju. Pa ceļam sastapu daudz grūtību – lija lietus, rupji lamājās skudras (jo es viņas dzērumā nosaucu jobaniem posmkājiem) un pusceļā līdz virsotnei man uzbruka Zolitūdes huligāni. Taču kalnā uzkāpu. Biju pamatīgā žvingulī, jo teju ik uz soļa iestiprinājos ar limonādi Hektors. Kalna virsotnē redzēju šādu apburošu skatu – dievi bija sasēduši puslokā un klausījās pavērtām mutēm brašā, bārdainā vīrā, kurš rokā turēja paša tulkotu Ričarda Dokinsa grāmatu “Dieva delīrijs” un skaidroja dieviem, ka viņu nav. “Jums ir vistas smadzenes!” paziņoja bārdainais kungs.

Roku paceļ zēns peldbiksēs un džemperī. Viņš izskatās pēc pārcentīga teicamnieka. Un izklausās arī. Zēna vārds ir Poseidons. “Es šaubos par savu eksistenci – tātad domāju. Ja es domāju, man ir vistas smadzenes. Bet vista eksistē. Tātad es arī eksistēju.” 

Attēlā: bārdainais kungs diskutē ar grieķu dieviem. (Reālajā dzīvē bārdainais kungs ir dūšīgāks.)

Bārdanais vīrs uzmet skatienu Poseidonam un iztēlojas viņu kā kautķermeni.

“Vistas eksistences jēga ir šašliks. Taču kāda ir jēga tavai eksistencei? Tu neesi funkcionāls – viens vienīgs liesumiņš un tas pats tik sīksts, tik nesagremojams! Tu manās acīs esi nulle! Tu neeksistē!” 

Poseidons mēģina kaut ko svepstēt par marinādi, taču bārdainais vīrs attrauc: “Kad būsi uzbarojies, tad arī runāsim. Pasaule radusies Lielā Sprādziena rezultātā. Vai tiešām Lielais Sprādziens varēja radīt tādu sīku tirliņu kā tu?” Poseidonam mute ir ciet.

“Sakiet lūdzu, kāda bija Lielā Sprādziena jauda kilotonnās?” ziņkārīgi jautā Atēna. Atēna ir pusmūža dāma bikškostīmā un peldcepurē.

“Lielā Sprādziena jaudu mēra litros un promilēs!” dusmojas bārdainais vīrs, “aizver taču muti, zoss! Tu neko nesaproti no astrofizikas!”

“Jūsu erudīcija liek man justies kā pamuļķim,” nobēdājies teic Zevs. Viņam rokā ir vimpelis “Gada labākais kombainieris – sociālistiskā darba varonis”, kuru viņš kaunīgi mēģina sarullēt. Vēl pirms brīža viņš bija pirmais puika kolhozā, vēl pirms brīža viņam bija viss – zagts vimpelis, motocikls Iž Planeta-Jupiter un pie sāniem glītākās slaucējas, bet nu vienā mirklī viss lepnums pačibējis.

“Nu, priekš grieķu kolhoznieka tu esi diezgan gudrs,” saka gudrības dieviete Minerva.

“Bļaaaaaaaaaaģ! Ko tu, slampa, te dari? Kurš tevi ielaida Grieķijā? Kur skatās robežsargi? Tevi nekavējoties jādeportē atpakaļ uz smirdīgo Romu!”

“Romā ir Hanibāls. Es esmu kara bēgle! Ļaujiet man palik!” caur asarām lūdzas Minerva.

“Tu esi šeit atlīdusi izstrēbt mūsu Metaxu, izrīt mūsu zaceni, izvarot mūsu sievietes! Tu esi sliņķe, kas grib dzīvot no sociālajiem pabalstiem. Tu gribi mums atņemt darbu, lai mēs kļūstam par lūdzējiem paši savā zemē! Vācies atpakaļ uz savu Romu, Minsterva! Grieķija nav iebraucamā sēta imigrantiem un pašlabuma meklētājiem. Mēs esam par tīru grieķu nāciju!” auro bārdainais kungs. Viņš sniedzas pēc blašķītes, taču tā izrādās tukša. “Bļāāāā. Minsterva iztempusi manu Metaxu!” Bārdainais kungs pamana Hektoru Pālivalža Ļuļe-Švimpelsona rokā un jau sniedzas pēc tā: “Dod šurp! Man to vajag vairāk nekā tev, man atšķirībā no tevis smadzenes jābaro!”

“Mums ir desmit sekundes lai aizbēgtu!” Minerva saka Pālivaldim.

Pālivaldim acīs ir asaras. Viņš nobeidz savu stāstu:

“Bija laiks tīt makšķeri. Minerva paņēma mani pičpaunā un mēs abi šļūcām lejā no Olimpa kalna. Kopā pievārētās grūtības mūs ļoti satuvināja. Pie tam izrādījās, ka mūsu mātes abas strādājušas Iecavas suņu izolatorā un abām vārds ir Vallija Ļuļe. Mīlestība uzziedēja kā pienenes zieds, kaisle virmoja kā tikko izmaisīts kompots. Mēs sapratām, ka mums lemts būt kopā. Šoruden mēs precēsimies.”

Lūk, dārgais lasītāj, meklējot atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, cilvēks atrod mīlestību un aizmirstu Hektora pudeli mēteļa kabatā.

Atklāta vēstule vācu desu ražotājam

Dārgais Piskonta lasītāj, Tu droši vien nezināji, ka lielisko vācu desu ražotāji ne nieka nerunā latviski. Žēl. Viņiem paliek neatklāta latviešu valodas vārda “cūgaļa” saldā garša. Mēs viņiem uzrakstījām pateicības vēstuli par lieliskajiem produktiem. Lasītāj, baudi šo vēstuli un baudi cūgaļu!

Lieber Wikinger,

Alle Probleme im Leben komen davon dass Leute keinen Wurst haben! Der Titanik hat nur deswegen gesunken weil es keinen Wurst gab und nur sehr wenig Wurstwassercocktail mit Eiswürfeln. Der Franzose Robespierre hat den Kopf verloren nur weil in Frankreich keine Putenfleischwürstchen mehr gab. (Ja. Bundesregierung ohne Wurst kann nicht lange dauern.) Wohin man schaut, wo ein Wurst nicht zu finden ist, findet eine Tragödie stadt! Leute brauchen Wurst aber die Regierung pennt mit Augen offen. Aber nicht du, lieber Wiki!

Gestern habe ich Wurst gegessen und geweint. Ja! Weil der Wurst nicht gut war. Der Wurst war würzig aber ohne Knochen. Wer produziert ein knochenloses Wurst? Das sind doch die Engländer, die Englische Wurstmacher die als “Richmond” bekannt sind. (Wir sollten die umbenennen als die Englische Knochenloswurstmacherpenner. Schwache Wurstmacher, schwaches Land – Boris Johnson sollte das wissen, jetzt ist es aber zu spät.) Und der Wurstwasser – ich schweige davon! Über den Wurstwasser haben die überhaupt nichts gehört. (Typisch Englisches Bildungssystem – die lernen zu lesen und schreiben aber nichts über Wurstwasser. Die Engländer ignorieren Wurstwasser – wie immer.)! Aber nicht du, lieber Wiki!

Diese sind sehr schlechte Zeiten! Wurstlöslichkeit und teures Erdgas und Strom! Wiki, weil du mein Lieblingswurstmacher bist, werde ich meine Erfindung mit dir teilen: ein Wurstkraftwerk!

Die Würstchen haben die Kraft, die zu Gunsten von Deutschland und Europa arbeiten muss! Und Wurstkraft ist doch auch grün (besonders mit einer Gurke) und davon kommt kein CO2. Das ist was wir für den Europäischen Grünen Deal möchten!

Jeder weiss dass der Wurst mehr Energie produziert wenn Helene Fischer dabei steht und ein lustiges Lied singt. Ja. Frau Fischer soll mehr umweltbewusst sein und beim Wurstkraftwerk arbeiten. Dafür soll sie 10 Wikinger Qualitätswürstchen pro Arbeitstag kriegen.

Der Strom geht nach Deutschland und Europa, die uns dann bedanken sollten! Mit Europa meinen wir alle Europäische Länder einschließlich Dänemark. Aber bloß nicht nach England! Die Engländer sollten zu erst mehr wurstbewusst werden!

Klub der Englischen Feinsmecker

Eļļassuņi

Bezcerīgas nolemtības priekšā ir grūti saglabāt racionālu domāšanu. Labi zinot, ka mūsu lūgumi pēc žēlastības ir tikai prieks un iedrošinājums mūsu spīdzinātājam (un pēc mirkļa slepkavam), mēs tomēr metamies ceļos, lūdzot ātru un nesāpīgu galu, mēģināt sataustīt kaut cerības ēnu bezcerības tumsā. Piedod, mans lasītāj, šādu emocionālu ievadu, bet aprakstīt šausmas Džūkstes sojas kautuvē ar sausu statistiku vien būtu nepilnīgi un negodīgi.

Kautuves bezpersoniskā, monotonā betona siena labi slēpj eļļaspirti, varmācīgo sojas pupiņu masveida slepkavošanu, kas še notiek ik dienas. Bet to, ko slēpj sienas, gatavas ir izrādīt kautuves durvis. Jā, mans lasītāj, Džūkstes kautuves durvis allaž ir atvērtas gan mazdūšīgākiem skatītājiem, kam pašiem uz slepkavību roka neceļas, bet sirds smilkst pēc eļļas, gan tiem, kuru eļļaskārā roka pati sniedzas pēc naža, pēc upura. “Kautuves demonstrāciju zālē ir divdesmit skatītāju rindas, katrā rindā pa trīsdesmit piecām vietām.” lepni stāsta kautuves publisko un bērnu pasākumu koordinatore Biruta Ratniece, kas vēlējās palikt anonīma. “Vietas demonstrāciju zālē jārezervē vismaz gadu iepriekš un tās tiek izķertas uzreiz pēc palaišanas tirdzniecībā. Daudz pie mums brauc grupas no skolām.” Nežēlība pret sojas pupiņām mūsu valstī ir kļuvusi par lētu izklaidi, no kuras negribam pasargāt pat bērnus.

Pieļāvām kļūdu, sarunājot tikšanos ar kautuves vecāko tehnologu – spīdzinātāju Viktoru Erbsenbergu, piekrītot tikties demonstrāciju zālē pēc darba dienas beigām. Viktors mūs sagaida savā “darba tērpā” – iznēsātās džinsās un flaneļa kreklā, kam pa virsu biezas ādas priekšauts. Mati, seja, apģērbs klāti ar eļļu. Uz rokām eļļaini sojas proteīna gabaliņi. Kājās uzvilktie zābaki šļurkst pie katra soļa. Viktors pastiepj roku sveicienam, ne mirkli nenolaizdams no mums acu. Pirms intervijas sev solījāmies par katru cenu neizrādīt emocijas, tādējādi liedzot prieku šim morālajam deģenerātam, taču pastiepto eļļas klāto roku paspiest nespējam. Viktors uzreiz saprot, ar ko viņam darīšana – neesam vieni no viņa “ierastās auditorijas”. No viņa saņemam nicīgu, ņirdzīgu smaidu. Viktors bāž roku kabatā un izvelk to tās ap pusotru duci sojas pupiņu – daudzas no tām vēl tikai pusaudzes. Otrā rokā viņam ir aprūsējis nazis, kas, šķiet, ir lielāks, nekā praktiski vajadzīgs. Ar nazi Vikotrs rāda uz pupiņām: “Kuru?” Vēl nesapratis jautājumā ietvertās šausmas, ziņkārīgi skatos uz pupiņām. Manu uzmanību piesaista pati mazākā no tām – tās linubaltais vaidziņš ir kā no samta. Domāju pie sevis, cik daudz savas cilvēcības ir jāzaudē, lai darītu pāri kādam tik tīram un nevainīgam. Paņemu to rokās. Pupiņa, manas rokas siltuma iedrošināta, paskatās man acīs un smalkā balstiņā saka: “Mani sauc Elī. Vai Tu man darīsi pāri?” “Laba izvēle!” – Viktora uzslava mani atgriež realitātē. “Dod!” Viktors prasa, nazi turot gatavībā. 

Sekoja gara, emocionāla saruna, kuras laikā likām saprast, ka sojas pupiņu slepkavošana mūsu klātbūtnē nenotiks. Draudējām iesaistīt gan NATO, gan Latvijas gaļēdāju asociāciju, gan Romas Katoļu baznīcu un personīgi Jaunavu Mariju – gaļēdāju aizbildni. Galu galā Viktors piekrita tālākai sarunai, sēžot skatītāju rindās.

Viktors piedzima vegānu ģimenē. Tēvs Ādolfs bija ultraradikāls vegāns, kas iestājās par kotlešu pilnīgu aizliegšanu. Slavens viņš kļuva ar savām regulārajām publikācijām laikrakstā Auseklis, kurā aģitēja par īpaši cietsirdīgu attieksmi pret augļiem un dārzeņiem. “Ja ābols tavās rokās nekliedz, tu to ēd nepareizi.” viņam patika teikt. Ādolfa sieva un vēlāk – Viktora māte – Ausma bija veģetāriete, lai arī strādāja Krimuldas cūku fermā par zootehniķi – apsēklotāju. (Tieši šajā cūku fermā selekcionēta cūku šķirne Krimuldas Sulīgais. Slavenais vaislas kuilis Andris ir Ausmas bērnības draugs.) Pēc Ādolfa satikšanas Ausma radikalizējās un, kad piedzima mazais Viktors, tas jau zīdīja sojas piena pudelīti. Bērnība pagāja vegānjūgenda azotē – Viktors veica diversijas ābeļdārzos, dedzināja pavārgrāmatas. Jaunības gados kļuva par aktīvu protestētāju pret cūku tiesībām tikt apēstām. Simboliska iesvētīšana ”vīra kārtā” notika, tēvam nododot viņam savu nazi. “Sēj naidu pret visu zaļo un augošo, kur vien sper tava kāja! Lai eļļas upes līst pār Krimuldu, Latviju un visu pasauli!” – asarām acīs stāstu pabeidz Viktors.

Ne velti tieši ar savu nežēlību bēdīgi slavenais Viktors tika izvēlēts par Slampes Pākšaugu darba nometnes pārvaldnieku. Ikdienā veicot vissmagākos darbus un izpildot viszemiskākās un eļļainākās vegānu iegribas, Slampē dzīvību zaudēja miljoniem zirņu un pupiņu stādu.

Lūk, mans lasītāj, lūk kā rodas sojas proteīna kāri eļļassuņi! Krimulda, Džūkste un daudzi citi mūsu valsts reģioni mirkst sojas pupiņu eļļā. Atcerieties – vienaldzība nogalina! Vegānu banda, kas nīst visu augu valsti tikai tāpēc, ka paši sastāv no gaļas, ir jāaptur. Kopā mēs to varam!

Covid vakcīna – bijušā patriota stāsts

Group Of Scientists Carrying A Giant Microchip High-Res Stock Photo - Getty  Images

Mans mīļais, mīļais lasītāj, man Tev stāstāms kas patiesi svarīgs! Kad biju mazs puišelis, ziņkārības dzīts iebāzu galvu tukšā kartupeļu maisā. Tur neatradu nekā, izņemot tumsu un puvušu tupeņu smaku. Bet tagad, ak, tagad ir noticis kas pavisam pretējs – es šķietami peldu siltumā, gaismā un jaunā cerībā! Es saņēmu COVID-19 vakcīnu ar vismodernāko čipu – to, kam ir pilns 5G atbalsts!

Kā Krimuldā dzimušam un augušam man bija izteikti nacionālpatriotiska domāšana. Mīlēju visu latvisko, tradicionālo un konservatīvo, pret svešo jūtot bailes un naidu aptuveni vienādās devās. Cilvēkus stingri iedalīju savējos un svešos, vīriešos un sievietēs, pirms sāku izvērtēt viņu rīcību vai viņu cilvēcisko vērtību savās acīs. To visu mainīja vakcīna – Dieva dāvana, kā es to būtu saucis, pirms vakcīna mani padarīja par ateistu. Bet, pag’, mans lasītāj, Tu esi pelnījusi(-is) šo stāstu dzirdēt no sākuma!

Tāpat kā patiesības meklējumi bieži sākas ar maldiem, arī mans ceļš uz vakcinēšanos sākās ar prozaisku apmaldīšanos. Braucu ciemā pie drauga Alekša, ar kuru pirms gadiem strādājām kopā Krimuldas ātro neitronu kodolreaktorā. Kopš viņu atlaida no darba par 96-procentīga (bagātināta) urāna pārdošanu Valmieras 4. skautu vienībai, viņš Rīgā pie Juglas ezera audzē vistas. Būdams vecs, rūdīts krimuldietis Aleksis diemžēl bija aizmirsis, cik liela Rīga. “Jautā tik pēc Alekša!” viņš man pamācīja. Izkāpis autoostā, apmulsis jautāju pēc vistām, gaiļiem, ezera, Alekša un žūpošanas, taču cilvēki tajā atpazina Gaiļezeru un iesēdināja mani 21. autobusā. Izkāpis meklēju Aleksi taču atradu bārdainus tēvaiņus baltos halātos, kuriem ap rokām apsēji ar pārsvītrotu auseklīti. Viņi mani piekāva, sasēja un novakcinēja.

Asarām acīs atgriezos Krimuldā. Ja neskaita to, ka man galvā stingra balss visu laiku jautāja pēc Wi-Fi bezvadu tīkla paroles, nemanīju nekā īpaša. Pēc paroles nodiktēšanas balss mitējās. Izdzēru lielu krūzi liepziedu tējas ar medu un devos pie miera. Sapnī redzēju tēva mājas Murjāņos, ko visu laiku pārtrauca Rīgas Miesnieka pelmeņu, Microsoft programmatūras un žurnāla Ciānas Kosmopolīts reklāmas. Pamodos ar sāpošu galvu. Nedeva mieru sapnī redzētā saruna ar tēvu:

  • Šo sēklu, dēls, dēstīsim dzimtajā zemītē, lai no tās saulei pretim stiepjas zeltainas vārpas – lai dotu mums dienišķo maizīti un mūsu dzimtajai zemei svētīb… VAI TU JAU IEGĀDĀJIES ŽURNĀLA “CIĀNAS KOSMOPOLĪTS” GADA ABONEMENTU? PIRMIE PIECSIMT ABONENTI SAŅEM GRĀMATU “LATVIJAS LIBERALIZĀCIJA” PAR BRĪVU! – smaidīgs saka tēvs. Viņa smagā, sastrādātā roka uzguļ man uz pleca.
  • JAU SEN VĒLĒJOS IEGĀDĀTIES ŠO GRĀMATU! – dzirdu sevi sakām.
  • TAS VĒL NAV VISS, – priecīgs turpina tēvs – MASONU LOŽAS BIEDRI SAŅEM DIVDESMIT PROCENTU ATLAIDI!
  • CIK IZDEVĪGS PIEDĀVĀJUMS! – iesaucos, vērodams labības graudus guļam ecešu glīti ķemmētajā zemē.

Kosmopolītisms un liberalizācija, ko mēs, nacionālpatrioti, lamājam par liberastiju, man allaž bijuši sveši. Jūtu sevī uzjundījam dusmu vilni, taču tas ātri noplok. Nogurums?

Visu dienu nedod mieru sapnī redzētais žurnāls. “Kam man tādi mēsli?” mēģinu sevi apsaukt. Taču ziņkāre ik mirkli pieņemas spēkā. Vakarā, kā parasts, dodos uz veikalu pēc aliņa. Pārdevējai jautāju, vai viņa kaut ko dzirdējusi par žurnālu Ciānas Kosmopolīts? “Kā nu ne? Lūk, man te viss stends pilns ar liberālo literatūru! Vai tevi, dēliņ, arī nočipoja?” viņa man rāda uz grāmatām un žurnāliem, kurus, šķiet, redzu pirmo reizi. Nudien, atrodu žurnālu Ciānas Kosmopolīts – tieši starp Kārļa Marksa kopotajiem rakstiem krievu valodā, Sorosa kunga bērnības atmiņām un fotogrāmatu “Mana skaistā Izraēla”. Paķeru žurnālu, izvairoties no pārdevējas skatiena, samaksāju un steidzos ārā pa veikala durvīm. Dzirdu pārdevēju saucam pakaļ “Bet aliņš?”

Galvenā numura tēma ir homoseksualitāte un tās priekšrocības. Lasot uzzinu, ka vienīgais, vienīgais, kas attur jaunu un veselīgu vīrieti no homoseksuālām dzimumattiecībām ir stingra, nacionālkonservatīva audzināšana un zvērīgas bailes no Dieva dusmām. “Dieva nav! Katram, kas to nesaprot, ir cāļa smadzenes!” postulē žurnāls. Es iedomājos, ka Visaugstākais un Taisnīgākais, kurš neapšaubāmi man pārgriezīs vēderu ar sarūsējušu nazi un pēc tam nožņaugs mani ar paša zarnām (atkal un atkal atkārtojot to līdz pašam mūžības vakaram), šis Visaugstākais un Taisnīgākais nemaz neeksistē! Un nepārvarama homoseksuāla dzimumtieksme manī uzliesmo kā uguns pakulās.

Šķiru tālāk. Problēmraksts par varas un tautību sadrumstalotību pasaulē. Raksta autors gudri argumentē, cik pasaule būtu labāka, ja visa vara un nauda būtu tikai vienas – ebreju tautas – rokās. “Vai zinājāt, ka pasaules politiķi visu savu laiku pavada ķildojoties un aizstāvot vien savas tautiņas intereses, tā vietā, lai vairāk rūpētos par Izraēlu? Ja neesi cionists, politikā tev nav vietas!” autors saliek punktus uz “i”.

Tālāk žurnālā, sadaļā Microsoft, neticot savai laimei, atrodu interviju ar pašu Bilu Geitsu! Šis ģeniālais cilvēks mums stāsta par COVID-19 vakcīnās iekļautiem jauniem, paaugstinātas veiktspējas čipiem. “Mākslīgais intelekts īpaši noderīgs tiem, kam trūkst dabiskā” mums māca šis lielais cilvēks. Cik vienkārši bet ģeniāli ir viņa vārdi, cik pieejami vienkāršajai tautai, kas brien nacionālpatriotisma zaņķī bez jebkādām elektroniskām palīgierīcēm.

Žurnālā atrodu ievietotus kuponus programmatūrai, kas instalējama manā čipā: bezmaksas programma ‘iKonts’ (“i” esot saīsinājums no vārda Izraēla – vismaz tā reklamē kupons). Šī programmatūra atļauj manu bankas kontu automātiski savienot ar Vispasaules Masonu ložas krājkontu, lai viņi paši no manis var paņemt naudiņu, ja viņiem ievajagās un lai man pašam par to nav jābēdā – cik ērti! Vēl viens kupons, tiesa, ne bezmaksas, bet ar prāvu 50% atlaidi ir iKontrole, kas masoniem ļauj novērot un nepieciešamības gadījumā kontrolēt manas domas, kā arī ietver izmēģinājuma versiju iespējai kontrolēt mana ķermeņa kustības – pēdējā iespēja esot pieejama tikai ar 5G funkciju apveltītajiem čipiem, kas man par laimi ir. Šādu iespēju garām laist netaisos un savā čipā ieinstalēju abas programmas. Sajūta ir vienreizēja!

Sadaļā Cionista Atpūta atrodu īsus padomus bijušajam Latvijas patriotam: kā izdevīgi pārdot auseklīti, kā uzspiest citiem homoseksualitāti, trīs kosmopolītiskas alternatīvas Bukstiņu biezputrai, tālruņa numurs, pa kuru ziņot, ja dzirdi kādu teicam latvju dainas vai dziedam tautasdziesmas, kā sadzīvē ierobežot latviešu valodas lietošanu, kā latviešu kultūras un gara mantojumu aizstāt ar pilnvērtīgāku liberāli kosmopolītisko jaunkultūru. Cik daudz vērtīga vienā žurnālā!

Mans mīļais lasītāj, ja Tev ir svešs mans jaunrastais prieks, ja Tava dvēsele ir mirkusi konservatīva nacionālpatriotisma un tradicionālu ģimenes vērtību purvā, nezinot kosmopolītisma, cionisma, ateisma, marksisma, liberālisma un homoseksualitātes saldo garšu, vakcinējies jau šodien un kopā ar mani sildies zem Bila Geitsa, Vispasaules Masonu ložas, cionistu sazvērestības un Mātes Izraēlas gādīgā spārna!

Par latvisku matemātiku!

Pasaules, kurā dzīvojam, aukstums un nežēlība, šķiet, nezin mēru. Ir skaidrs, ka viņpus Latvijas Republikas robežām nekas labs nav meklējams. Modrākie Latvijas patrioti pratīsies norādīt arī uz ļaunumu pašu mājās: Austrumzilupe un Rēzeknes autoosta ne velti īstam latvietim šķiet sveši. Taču šodien nerunāsim par apdzīvotajām vietām mūsu mazajā valstī, kuras nav pelnījušas siekaloties Mātes Latvijas siltajā klēpī. Šodien runāsim par nopietnu tēmu – visu zinātņu māti un numeroloģijas jaunāko māsu matemātiku. Lai arī kopumā latviešu tautai pret matemātiku pretenziju nav, pat vispusējs tās pārskats atklāj daudz nesavietojamā ar tautisku, patriotisku domāšanu.

  • Atņemšana – šī aritmētiskā darbība ir kļuvusi par matemātikas daļu, šķiet, ar vienu vienīgu mērķi – ņirgāties par mūsu tautas sūro likteni. “Es strādāju kā vergs, bet krievi un žīdi man visu atņēma!” – šo asaru skaudrais sāļums pazīstams katram īstam latvietim.
  • Vienādības zīme – vienādības ideja mūsu tautai ir pasveša. Vienādības ideju neatradīsim ievītu ne Lielvārdes jostā, ne mūsu ģenētiskajā kodā. Mūsu tautai tuvāki ir jēdzieni ‘lielāks’ un ‘mazāks’. Nekavēsimies sniegt piemērus: “Kāpēc Oļegam ir vairāk cūkgaļas?” “Kāpēc man ir īsākas bizes nekā Jeļenai?” Ne mazāk problemātiska un mūsu tautai sveša ir tā saucamā dzimumu tiesību vienādība jeb līdztiesība. Liberastu banda neko šajā dzīvē nav pieredzējusi, tādēļ nezina, ka 0,7 litri degvīna ir ļoti maz. Ja sievietes dzers tikpat lielus malkus kā vīri un līdīs viņiem rindā pa priekšu, vīriem nepietiks dzeramā!
  • Dalīšana, diemžēl, ir kārtējais piemērs mūsu tautas plānveidīgai iznīdēšanai. Saka, ka dalīšanu izgudrojis pats Sorosa kungs, lai piespiestu latviešus dalīties ar savas tautas bagātībām. Vai kāds no mums ir redzējis kaut kripatiņu zelta no Džūkstes purva raktuvēm? Raktuvju apsargs Deviņgalvis pūķis, kuram distanču slēpošanas disciplīnā bija paredzēts pārstāvēt Latviju 1994. gada Lilehameras olimpiskajās spēlēs, naktī pirms savas olimpiskās debijas aizbēga uz Somiju, kur kļuva par degustatoru brigadieri Koskenkorvas rūpnīcā. Neilgi pēc tam atklājās, ka Džūkstes zelta raktuves nodotas Sorosa fonda rīcībā. Kur vien notiek kāda dalīšana, latvietis vienmēr paliek tukšenieks! Sorosa kungs latvju dainās pieminēts kā mūsu tautas lielākais kopīgais dalītājs.
  • Parciālā integrēšana idejiski ir savietojama ar latvisko nacionālpatriotismu. Taču principiālākie latviešu tautas patrioti to neatzīst, aizstājot to ar ausekļošanu, kas matemātiski ir ļoti līdzīga parciālajai integrēšanai, taču skaitļošanas galarezultāts tiek izvērtēts un, iespējams, koriģēts atbilstoši latviešu tautas interesēm. Piemēram, ja rezultātā iegūstam funkciju, kas konverģē uz homoseksualitāti, ausekļošana to aizstāj ar tradicionālajām ģimenes vērtībām. Nekādas konverģences uz homoseksualitāti – visam ir robežas!

Par latviešu tautu tiek smiets visvisādos veidos – gan prozā, gan dzejā, gan sociāli, gan ekonomiski. Vismaz dabaszinātnes un matemātiku pasargāsim no liberastijas zaņķa. Par latvisku matemātiku!

Matemātikas svētki - Labs of Latvia

Sīkstāsti par Sabili

1986. gadā pēc Genādija Lapčenoka iniciatīvas Sabilē notika referendums – viņš ierosināja Sabili pārdēvēt par Šņabili, jo tas labāk raksturojot pilsētas garu. Visi balsstiesīgie pilsētas iedzīvotāji ar entuziasmu nobalsoja par nosaukuma maiņu, vienīgi kaņepju sviesta un virvju ražotājs Jukums Magonis bija pret. Drīz viņu notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

* * *

1347. gada augustā Sabiles kolhoznieku klubā notika koncerts. Uzstājās underground leģendas Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Jaunatne priecājās un posās apmeklēt šo daudzsološo pasākumu, taču vecāki ļaudis grozīja galvas, jo neticēja, ka Sabilē varētu notikt kas labs, pozitīvs. (Kā zināja stāstīt Sabiles medmāsiņa Laura, vienīgais, kas Sabilē bija konsekventi pozitīvs ir sifilisa asins analīzes.) Sabiles slikto slavu nepazīstot, sabrauca ļaudis pat no tādām tālām zemēm kā Divupe, Ēģipte un Sicīlija. Koncerts ritēja mierīgi un publika ar entuziasmu klausījās vienu hītu pēc otra, jestri dejojot mūzikas ritmā. Pienāca koncerta noslēgums. Bija pienākusi kārta vispretrunīgākajam grāvējam, pret ko regulāri iebildumus cēluši vadošie Latvijas narkologi – dziesmai “Ar mani atkal runā kaijas”. Basa ritms aizvien skaļākiem dārdiem pavada dziesmas pēdējos pantus. Maestro Ramons Pauls izvelk aiz jostas aizsprausto cirvi, nebalsī ieķērcas un sāk skaldīt klavieres. Viktors Lapčenoks sašķaida savu Fenderu pret Marshall pastiprinātāju. Publika ķērc transā. Taču vecajiem ļaudīm izrādījās taisnība – labi Sabilē nekas nebeidzas. Sicīlietis Frīdis Sinatra pievēma Marutas tantes konfekšu tūti. Frīdim bija tikai 16 gadi un latvju underground viņam izrādījās par stipru. Zālē pēkšņi bija kapa klusums. Dzirdēja tikai zīdaiņa raudas, kuru māte izmisīgi mēģināja pabarot ar krūti. Sicīlija bija iespļāvusi Sabiles pilsētas dvēselē. Atriebība bija ātra un nežēlīga. Jau septembra sākumā trīs sabilieši laivā devās uz Sicīliju, sērkociņu kastītē vezdami uz Sicīliju mēra baciļus. Baciļus atriebējiem aizlienēja sabilietis Mēra Indriķis, kurš baciļus zaga no kolhoza baciļu audzētavas. 14. gadsimta mēra epidēmija bija sabiliešu roku darbs. Narkologu Jāni Strazdupu drīz notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

* * *

Katrs students ir dzirdējis par Sabiles vīna kaunu. Sākotnēji Sabiles vīns tika eksportēts uz Vāciju un Beļģiju kā līdzeklis pret žurkām. Taču vācu žurkas bija pieradušas pie smalkākas apiešanās un iesniedza sūdzību Bundestāgā, kur tika pieņemts likums aizliegt žurku genocīdu ar īpaši sadistiskiem paņēmieniem. Nu sabiliešiem savu velna dziru nācās realizēt vietējā tirgū – pārdot to studentiem. Vīns bija tik katastrofāli zemas kvalitātes, ka pat studenti no tā viebās. Latvijas Universitātes Vēstures un Filosofijas fakultātes profesore Kļavas kundze ar basām kājām devās līdz pašam Vatikānam, lai kristu pāvesta priekšā ceļos un lūgtu pēc palīdzības. Pāvests paskaidroja, ka teju kopš pašas baznīcas dibināšanas tās galvas rīta lūgšanā velta lāstus un zaimus Sabiles velna dzirai, taču līdz šim nekāds pozitīvs rezultāts nav ticis manīts. Situācija esot bezcerīga. Narkologu Jāni Strazdupu drīz atkārtoti notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

lailabigarso

Patiesība par Sabili

Nav pilsētas mūsu mīļajā Latvijā ar bēdīgāku slavu par Sabili. Sabile ir pazudušais dēls, kas atradies Pašvaldības policijas izolatorā, Sabile ir nedēļu veci majonēzes salāti, Sabile ir lauku ateja karstā vasaras dienā. Tieši Sabili atcerējās Džordžs Bušs, kad bumbvedēji lidoja uz Bagdādi: “Vai nevarētu pārīti uzmest Sabilei?” – jautāja Amerikas Savienoto Valstu armijas virspavēlnieks. Sabiles sētas stabi paliek suņu neapčurāti. Kaķi atsakās atklepot matu kamolus. Vienīgo cūku fermu pie Abavas krastiem nācās likvidēt, jo kuiļu arodbiedrība kategoriski atteicās dzīvot dzimumdzīvi. Sabilē tajā pašā Sporta ielā ir dzimuši gan Hitlers, gan Mao Dzeduns, gan arī Merilins Mensons. Vienīgā viltus cerība uz Sabiles renesansi parādījās 1977. gadā, kad mehāniķis Genādijs Lapčenoks (slavenā dziedātāja Viktora Lapčenoka klasesbiedrs) nejauši sajauca kopā mašīneļļu ar kūtsmēsliem. Rezultāts bija slavenā torte “Elvīra”, ar ko tik ļoti lepojās Sabiles patrioti. Iespējams, tieši tāpēc viņi tortes recepti pilsoņu kara laikā mēģināja pārdod Lielbritānijai, taču sabilnieka Rūdolfa Hesa lidmašīna avarēja virs Skotijas un torte gāja bojā, jo tai neatvērās izpletnis. Hesu apcietināja un vēlāk tiesāja par noziegumiem pret cilvēci. Kāpēc, ak, mans mīļais lasītāj, tik daudzi stāsti par Sabili beidzas ar vārdiem “un tad viņu tiesāja par noziegumiem pret cilvēci”? Skumji.

Taču šis stāsts, mans mīļais lasītāj, ir par senāku vēsturi. Proti, par teju divus ar pusi tūkstošus gadu veciem notikumiem, kad Galilejas svejnieki devās jūrā un ļoti stipri apmaldījās. Pēc nedēļām ilgiem maldu ceļiem tie izkāpa Abavas krastā. Sabilē bija vēls rudens un bija tumša bezmēness nakts. Pēdējais sidrs no ‘neaizskaramajām rezervēm’ tika izdzerts pirms trim dienām. Galilejieši metās upes krastā, skūpstīja zemi un pateicās Visaugstākajam par glābiņu. Tas Kungs viņus neaizmirsa un sūtīja zīmi: upes krastā parādījās mazs jēriņš ar burvīgu zvaniņu kaklā. Vīri metās tam virsū, taču jēriņš skrēja prom. Jēriņš tik skrien un skrien, līdz aizved viņus līdz diennakts dzērienu veikalam, par ko tiek pacienāts ar šokolādi. Taču šeit Tā Kunga svētība galilejiešus pamet – diennakts veikalā neņem pretī ne viņu maksājumu kartes, ne šekeļus. Izmisums bija absolūts. Vīri raudāja balsī, jo zināja, ka izeja ir tikai viena. Sabiles lombardā tika ieķīlāts Svētais Grāls.

Diemžēl ar to vēl šmuce nebeidzās. Viens no galilejiešiem izrādījās Ēģiptiešu žurnālists Jānis no Nīlas Lauku Avīzes. Viņš bija atbraucis paciemoties pie sava tētuka, kurš to bija pierunājis “izmest mazu līkumiņu pa jūru un noķert kādu zivtiņu”. Kā zināms, Nīlas Lauku Avīze mūsdienās galvenokārt pazīstama kā Mozus pirmā darbavieta. Protams, Jānis un Mozus bija labi pazīstami un Mozu Jāņa stāsts tik ļoti iedvesmoja, ka stāstu par Sabili viņš iekļāva savās grāmatās. Ēģiptiešu valodā tradicionāli vārdu “Sabile” raksta ar diviem simboliem: balodi (SO) un mēslu vaboli (DOM). Cik atbilstoši! Bet Sabiles diennakts dzērienu veikala pārdevēju sodīja par noziegumiem pret cilvēci.

sabile

 

Makašānu Aleksandrs un pērsieši

Netālu no Ludzas mājo Makašānu Aleksandrs. Mamma viņu sauca piemīlīgi par Sašeņku, taču tēvs daudzināja viņu par Lielo Aleksandru. Tēvs bija kaislīgs makšķernieks un bija zaudējis labās kājas augšstilbu Pērses upē, cīnoties ar raudu. (Tēvam bija paštaisīta raudu žāvētāva, ko ludzieši sauca par raudu mūri.) Koknesieši stāvējuši upes malā un smējušies, vēderus turēdami. Kopš tā laika tēvam liels naids pret pērsiešiem.

Māte bija daudz mierīgākas dabas. Viņa Ludzā strādāja kolhoza griķu laukā par vecāko ravētāju. Darba dienas pagāja klajā laukā saules spelgonī. Atpūtas brīžos mātei patika gulēt dižozola atēnā un lasīt klasiķu darbus, tādus kā Traktora Odiseja – par traktora piedzīvojumiem kolhoza biežu laukā. Diemžēl viņu mēdza iztraucēt ciema ciniķis un žūpa Sokurātu Pičs, kurš uzplijās viņai ar visādiem muļķīgiem jautājumiem par griķu audzēšanas un ravēšanas jēgu.

Paša Aleksandra bērnība pagāja provinciālajos Makašānos. Jauneklis sapņoja par Ludzu un fantastiskajām iespējām, ko tā piedāvā, – Ludzas kolhoza bibliotēku un bagātīgajiem griķu laukiem. Sašas draugs Āris Stotelis bija dzimis un audzis Ludzā, nedaudz vecāks par viņu un samācīja zēnam visas nejēdzības, kādas zināja. Taču visai bērnībai un agrajai jaunībai skanjēja cauri tēva brīdinājums: sadod, dēls, pērsiešiem pa biksēm.

Divdesmit gadu vecumā radās izdevība: Koknesē notika Pērkona koncerts. Mamma aizdeva naudu un Saša kopā ar saviem drauģeļiem, tajā skaitā Āri Stoteli, sēdās iekšā vilcienā un – aidā uz Koknesi. Koncerts bija skaists un neaizmirstams. Taču atpakaļceļā notika traģēdija: vilcienā iekāpa divas pērsiešu tantiņas un sāka ļoti izaicinoši uzvesties, skaļi dižojoties par saviem izslaukumiem un nozveju Pērses upē. “Mana go’s ir visu govju go’s!” viena plātījās, vicinādamās ar savu lapčeni. Aleksandrā uzjundīja no tēva mantotais naids pret pērsiešiem taču viņš vispirms korekti aizrādīja: “Atvainojiet, vai jūs varētu neuzvesties kā pustrakas stervas?” Tā vietā, lai klausītu Aleksandra lēnprātīgajam padomam, tantuki sašuta un viena pat atļāvās nogrozīt galvu. Aleksandra mērs bija pilns – viņš norāva vienai no galvas lapčeni. (Radikālās Viktora Lapčenoka fanes, kuras apvienojušās huligānu bandās, par lapčeni sauc savu pazīšanās zīmi – galvas lakatu.) Tad nu otra tante nogrozīja galvu. Un vilciena vagonā sākās pamatīgs grautiņš, kura rezultāts bija daudz sadauzītu degunu, saplēstas un asinīm notraipītas lapčenes un izsisti teju visi vilciena logi. Viss beidzās ar traģēdiju – vagonā ienāca biļešu kontrole.

Tiesā Aleksandrs asarām acīs stāstīja, ka tantiņas viņu nežēlīgi un ciniski provocējušas. Bija pat liecinieki, kas paši sacām acīm redzējuši viņām uz galvas lapčenes. Taču tas nelīdzēja – Aleksandru izsūtīja uz Rīgu – pie Nila upes. Beigas! Конец!

granicus

Aleksandrs uz sava iemīļotā ēzeļa Bucefāla jāj uz pieturu. “Sašeņka, neaizmirsti aplikt šalli!” sauc mamma no mājām.

Atskats Kuldīgas pagātnē

Pirmās vēsturiskās liecības par Kuldīgas slavas pilno pagātni mums ir jau no 4 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, kad Kuldīgā tikai izveidota pirmā rakstu sistēma civilizācijas vēsturē: piedegušā bukstiņu biezputrā ar karoti tika ieskrāpēts Kuldīgas – Kanndavas autobusu saraksts. Sākotnēji autobuss darbojās kā pašizgāzējs, izgāžot kanndaviešus pa taisno grāvī. Progresīvie Kuldīgas humānisti iebilda, ka vismaz bērnus varētu izkraut ar dakšām, taču paši kanndavieši atvairījās, ka tā uz viņu pieticības fona būtu nevajadzīga greznība. Līdz ar biezputras rakstību un autobusu reisa iedibināšanu Kuldīgas attīstība notika sprādzienveidīgi – tā kļuva par modernās civilizācijas un demokrātijas šūpuli.

Kuldīga īpaši uzplauka pateicoties bagātīgajām biezputras raktuvēm un kimči lauztuvēm Ventas krastos. Savulaik pie Ventas rūpnieciskos apjomos ražoja vīnu slavenie Ventas Château Connard vīndari, taču tad upes krastos tika atrastas kimči iegulas un Kuldīgas zinātnieki atklāja kimči bagātināšanas tehnoloģiju, ko nosauca par Kvašņevska procesu. Kuldīgā drīz sākās masveidīga biezputras un kimči ieguve. Ziemā biezputru izmantoja kā modes aksesuāru, taču vasaras tveicē biezputra izkusa un notecēja pār tās valkātāju. Tā sauktā biezputras seja nebija nekas tāds, ar ko kuldīdznieki īpaši lepotos. Vecāka gadagājuma un konservatīvie kuldīdznieki smējās par modīgajām biezputras sejām, ka tās atgādina Tallsus pēc bombardēšanas. Kimči tika eksportēts uz Dienvidaustrumāziju un visiem karstajiem punktiem, kur tas tika izmantots militāros nolūkos pēc tam, kad otrās Talsu bombardēšanas laikā ar kimči pilldītās aviobumbas izrādījās negaidīti efektīvas. Kuldīgas zinātnieki negulēja uz lauriem un izstrādāja bagātinātā kimči tehnoloģiju. Drīz vien uz Tallsiem tika nomesta pirmā bagātinātā kimči bumba, nolīdzinot līdz ar zemi pusi no jau tā nožēlojamās pilsēteles. Postaža Tallsos bija tik liela, ka ANO pieņēma rezolūciju, kas stingri aizliedz izmantot kimči militāriem mērķiem: pratināšanai, sprāgstvielu izgatavošanai un genocīdam. Aizliegums bija liels trieciens Kuldīgas kimči industrijai – kimči kalni krājās pie raktuvēm un vīri, kas bija raduši no saules līdz saulei strādāt šahtās, nu sēdēja, rokas klēpī salikuši. Šahtās mēģināja stādīt vīnogas, taču tur tās lāga neauga. Glābiņš nāca teju vai no zila gaisa – Kuldīgas gaisa spēku virspavēlnieks Kims Bukstiņš (tas pats slavenais Bukstiņš, kurš plānoja un vadīja otro un trešo Talsu bombardēšanu) nāca klajā ar atklājumu. Ģenerālis Bukstiņš, kurš pēc galvu reibinošajām uzvarām par Tallsiem, nu jau mēnesi plostoja un bija tuvu tam, lai kļūtu par admirāli. Taču gadījās liksta – viņš iekrita Ventā un nedaudz atžirga. Tas bija pietiekami, lai viņš sajustu smagas paģiras. Vajadzēja steidzami salāpīties, taču mugursomā bija tikai kimči. (Bukstiņš lika mīksto uz ANO aizliegumu un mugursomā principiāli visur nēsāja līdzi piecus kilogramus kimči.) Izmisuma dzīts viņš pietūcīja muti ar kimči, un pēc mirkļa paģiras bija kā ar roku atņemtas. “Bļā, kimči palīdz pret visu – gan pret Talsiem, gan pret paģirām!” pērkonbalsī iedārdējās Bukstiņš un tūdaļ pat marša ritmā aizsoļoja uz Kuldīgas mēriju darīt zināmu savu atklājumu Kuldīgas tautai. Ļaudis stāsta, ka todien redzējuši no Bukstiņa izelpas izsprūkam sulīgu varavīksni. Ar to Kuldīgā sākās tā saucamā kimči renesanse – uzplauka ar kimči saistīta zinātne, māksla un kulinārija. Bija pavasaris un sākās ziedu laiki. Nu visi vīri atkal bija šahtās iekšā un bija nepieciešams jauns darbaspēks kimči lauztuvēm. Pats Bukstiņš vadīja divas vergu ķeršanas ekspedīcijas uz Kanndavu. Kanndaviešiem gan bija iespēja arī brīvprātīgi pieteikties darbam kimči lauztuvēs, pēc trīsdesmit gadu smaga darba iegūstot Kuldīgas pilsonību, kas teorētiski viņiem pavēra ceļu uz Kuldīgas Senātu, taču gribētāju bija maz, jo neattīstītos kanndaviešus karjeras iespējas Senātā interesēja ļoti maz, un tos, kurus šīs iespējas interesēja, Kuldīgas vetārsts parasti atzina par etniski nepilnvērtīgiem.

Abu vergu ķeršanas ekspedīciju laikā Bukstiņš bija saķēris teju 30 miljonus vergu, kā rezultātā Kanndavā bija palikuši tikai pāris tuberkulozes nomocīti ciršļi un klibs kaķis. Pats Bukstiņš bija kļuvis aplam bagāts un aizgāja pensijā. Kā pensionārs viņš nolēma atgriezties pie savām akadēmiskajām saknēm. Pirms savas militārās karjeras viņš strādāja Kuldīgas meiteņu ģimnāzijā, mācot jaunajām zeltenēm genocīdu. Tolaik Bukstiņš sāka zaudēt interesi par savu darbu, jo genocīda nodarbības viņam šķita pārāk teorētiskas, savukārt hormonu vētru plosītās meitenes viņaprāt izrādīja nepietiekamu interesi par vardarbību. Pēc militārās karjeras noslēguma pensionārā Bukstiņā atmodās interese par akadēmisko pasauli. Taču šoreiz jau ar daudz praktiskāku ievirzi: viņš pievērsās kulinārijai un izveidoja savu kulināro blogu. Tas bija iemesls dramatiskākajai un asiņainākajai revolūcijai kulinārijas vēsturē – biezputrai ar kimči (un asinsdesu kā uzkodu). Par godu ģenerālim Bukstiņam to nosauca par ģenerāļa Bukstiņa biezputru. Prastāki ļaudis to sauc vienkārši par Bukstiņu biezputru, dažreiz pat bezkaunīgi (neapzināti vai ļaunprātīgi) aizmirstot pievienot biezputrai kimči. Ja jums kaut ko nozīmē Kuldīgas vēsture un virtuve, ģenerāļa Bukstiņa lielais devums Kuldīgai un cilvēcei, protieties biezputrai pievienot kimči. Bez kimči biezputra ir tikai bezputra.Iron_ore_mine_-_Cornwall__PA

Attēlā: “Māt, kur lielā karote?” Kaspars dūšīgi krauj biezputru bļodā.