Mēness noslēpums

Nīls Ārmstrongs kāpj ārā no Apollo kapsulas: “It’s one small step for a man, one giant leap for mankind… sasodīts! Es esmu iekāpis sūdā?!” “Piedošanu, tā būs mana vaina!” atsaucas Nezinītis. “Kas tas par knisli?” satrūkstas Nīls. “Es esmu Nezinītis no Padomju Savienības – esmu mazs, jo bērnībā biju badā. Un mani sauc Nezinītis, jo esmu stulbs kā malkas pagale.” “Tātad es uz Mēness neesmu pirmais?” Nīls dusmojas. “Tu šeit esi pirmais, kas iekāpis sūdā,” viņu mierina Nezinītis. “Paskaidro man, kā tāds sīkpirdis kā tu var tik daudz piedirst?” Nīls mēģina nokratīt sūdu no zābaka, taču ir iebridis sūdā līdz celim. “Es esmu liels dirsējs!” lepni paskaidro Nezinītis. “Vai tu esi šeit viens, dirsēj?” “Nē, šeit taču ir arī mans partneris Apalītis!” “Un kur ir tas dirsējs Apalītis?” “Viņš ir tavā lidmobilī, izēd tavas kotletes!” Nīls Ārmstrongs bļaudams metas atpakaļ uz savu kapsulu un skatās, ka tur jau viss izrīts. Nedēļas krājums ar bukstiņu biezputru terminēts, štovēti kāposti no mugursomas izēsti pa tukšo. Un viens resns lops ķeksē ārā pēdējo mazālīto gurķēnu no mučeles. “Baz Aldrin, kā tu tam lopam atļāvi šeit visu izsaimniekot?” Nīls brēc. No mazmājiņas atskan balss: “Bet es taču tikai čut-čut avīzīti palasīju, uz ķemertiņa sēžam. Kas noticis? Atkal žurkas pagrabā?” “Mūsu bukstiņu biezputra izēsta!!!” turpina kliegt Ārmstrongs. Ķemertiņā tiek norauts ūdens un nočaukst avīze. Bazs parādās ķemertiņa durvīs ar nolaistām biksēm un nopūšas, veroties uz postažu: “Pat šeit nav miera no jums, sovokiem…” Apalītim vajadzēja pieklājīgi atvainoties, taču viņam no milzu rīšanas apšķiebās dūša un viņš pievēma visu virtuvi (viena gruntīga šalts trāpīja arī biljarda galdam). Redzējis, kas noticis ar biljarda galdu, Nīls Ārmstrongs saprot, ka situācija ir kritiska un sazinās ar Hjūstonu. “Hjūstona, Hjūstona, mums ir notikusi liela skāde! Šeit uz Mēness ir pāris sīku sūda sovoku, kas izrija mūsu bukstiņu biezputru un apvēma biljarda galdu.” “Jēzus Marija! Svētā Skočices Dievmāte!” Hjūstona ipārmet krustu “tas ir jānoklusē – pasaule nedrīkst zināt par tādu blamāžu. Vai biljarda galds ir stipri cietis? Cik bukstiņu biezputras vēl palicis?” “Galds ir iznīcināts pilnībā, pievemtas ir pat galda kabatiņas. Un no bukstiņu biezputras nav palicis ne kripatiņas. Ko darīt?” attrauc Ārmstrongs. Pēc ieilguša pārdomu mirkļa Hjūstona, nojaušot ļaunāko, vaicā: “Vai kontrabasi ir palikuši neskarti?” “Visi seši mūsu kontrabasi bija zem biljarda galda un… skatos.. . diemžēl tie ir pilnībā iznīcināti. Ko mums tagad darīt?!” parasti nosvērtais Nīls Ārmstrongs ir tuvu panikai. Hjūstona intensīvi domā: “Paga, bet avārijas kontrabass taču aptieciņā ir?” Nīls pirmoreiz jūt, ka ir palikusi cerība izdzīvot un atgriezties mājās “ir! Ir! Atradu!” Hjūstona brēc mikrofonā: “Svētās Skočices Dievmātes vārdā – sasit, sadragā tiem sovokiem stilba kaulus!!!” Nīls Ārmstrongs metas virsū Nezinītim un Apalītim ar kontrabasu un metodiski sašķaida viņiem stilbus lupatu lēveros. Bazs Aldrins attopas, ka vēl arvien ar nolaistām biksēm stāv istabas vidū. Viņa skatiens žēli krīt uz savu apvemto mopēdu un lietussargu. “Nu, viss, ko lai es tagad daru uz Mēness?” viņš skumji nodomā. “Nekas, izdzīvosim” Nīlss Ārmstrongs ir uzkūris ugunskuru un nogriež pa dāsnai šķēlei kontrabasa sev un Bazam. “Kur tu dabūji malku?” Bazs jautā. “Tuvējā mežiņā,” klusi atbild Nīls. Visapkārt spīdēja mēness un likās, ka viss tomēr beigsies labi. Netālu mežābelē pakārti vaidēja Nezinītis un Apalītis.

iekāpsūdā

Advertisements

HUJAK!

– Beidz! – dusmojas Sergejs Ibrahims Iesalnieks.

– Es jau beidzu pirms 20 minūtēm! Ļauj taču atpūsties! – attrauc Žaks Žanis Dzintars.

– Tu zini, par ko es runāju! Neņem nost segu! – Iesalnieka kungs neliekas mierā.

Dzintara kungs nereaģē un turpina svīst zem segas, siekalojoties spilvenā.

HUJAK! – zveļ Iesalnieks ar kontrabasu taisni pa ciskām.

– Serjoža, Tu man KRIEVISKI iesiti! – Dzintara kungs raud.

brezh-hon

Sic transit gloria mundi jeb stāsts par Kuldīgu

Nav noslēpums, ka Kuldīga jau sen vairs nav pirmā svaiguma pilsēta. Šķiet, vēl vakar Venta bangoja, mutuļoja un šņāca tā, ka oktobrēni Talsos pie Vilkumuižas ezera dabūja aizspiest ausis. Bet tagad – Ventas tecējums kļuvis rāms un negribīgs un Ventas rumba vairs nešļāc ar bijušo spēku. Kuldīgas izpildkomitejā no griestiem lobās nost apmetums, no sienām lobās tapetes. Kuldīgas mēra Kima Jong-una darba vannasistabā pil krāns un no sienām birst flīzes. Pašvaldības milicijas darba grupa veica izmeklēšanu, taču bez rezultātiem. Kuldīgas partijas kongress pieņēma pusduci rezolūciju un uzsaukumu darbaļaudīm, taču krīzes cēloņi tā arī palika neizdibināti. Par laimi talkā nāca Kuldīgas simfoniskais orķestris, kura vecākais kontrabasists veica mērījumus pie pilsētas ūdenstorņa un katlumājas. Kontrabass uzrādīja pusmūža krīzi, kas sešas reizes pārsniedz normu.

Kuldīga ir veca sagurusi vazaņķe, kuras stāsti vienmēr atkārtojas un kuras joki ir vai nu jēli, vai sekli. Bet viss sākās tik cerīgi… Kuldīga bija brīnumbērns – 18 gadu vecumā ar izcilību pabeidza Pūņu Valsts konservatoriju un uz karstām pēdām bez rindas tika pieņemta darbā Talsu simfoniskajā orķestrī. Diemžēl cerīgais sākums neizvērtās par veiksmes stāstu. Likās, ka Kuldīgu pēc perspektīvā sākuma čellistes ampluā drīz paaugstinās par kontrabasisti, taču paplest kājas čellam viņa pārāk kūtra, turot čellu rokās kā tādu degvīna pudeli. Rezultāts bija likumsakarīgs – Kuldīga tika pazemināta par vijolnieci. Šķita, ka zemāk vairs nav kur krist, taču Kuldīga notrallināja arī savu vijoli, iemainot to pret stiprināto divlitrīgo alu. Izcēlās skandāls, kura dēļ Talsu pašvaldības milicija anulēja viņas vijolnieces licenci. Beigu beigās Kuldīga kļuva par orķestra slidu asinātāju, un nav brīnums, ka pusmūža krīze viņai sākās jau toreiz 19 gadu vecumā. Mūsdienās orķestra slidu asinātāja palīdzei neko daudz nemaksā un, dzīvojot no rokas mutē, knapi izdevās sakrāt Bugatī Vaironim. Nemaz nerunājot par kontrabasistiem, kuri dzīvoja kā nieres taukos, pat nieka vijolniekam Ferārī blakusvāģis allaž bija pilns ar bukstiņu biezputru un orķestra sagādes daļa ik mēnesi piešķīra bezmaksas karoti. Beigu beigās Kuldīga nolika karoti.

Kuldīga

Attēlā: 18 gadus vecā Kuldīga pēc Pūņu Valsts konservatorijas beigšanas ar čellu

Kontrabass latviešu virtuvē

Kontrabasi jau izsenis ir bijuši ir bijuši katra kārtīga latvieša diētas sastāvdaļa. Kuram gan negribas apsēsties zem ozola un kūpināta kontrabasa šķēlei uz rupjmaizes piestrēbt klāt rūgušpienu. Kontrabasi kā neatņemama latviešu virtuves sastāvdaļa pirmoreizi minēti jau Indriķa hronikā. Kā rakstīja Indriķis: “Tas latwesh cilwehks uz to kontrabas ir dikti kahrs. Tas ehd to kontrabas, ka tauki tek pahr zod vien.” 1657. gadā tagadējās Alūksnes teritorijā kontrabasu amatnieki dibināja pirmo cunfti, par kuras patronu kļuva pats Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V. Jau pavisam drīz pēc karaļa un līdakas pavēles Alūksnē (tolaik saukta par Phenjanu) tika uzcelta pirmā kontrabasu rūpnīca, kas tobrīd bija lielākā Ziemeļeiropā un spēja pabarot vai pusi Eiropas. Tika uzbūvēts arī maģistrālais cauruļvads, pa kuru no Phenjanas uz Stokholmu tika sūknēti sašķidrināti kontrabasi. Kontrabasu diēta sāka kļūt aizvien izsmalcinātāka, un Latvijā ienāca arī aizjūras delikateses, piemēram, korejiešu gardums – kontrabasā iesprostots kucēns. Savukārt no Amerikas uz Latviju atceļoja kontrabasa giross teksasiešu gaumē, ko sevišķi iecienīja Ziemeļvidzemes kontrabasu kontrabandisti. Arī radošu pieeju izcēlās arī latvieši un uz vācu skābētā kontrabasa receptes bāzes izveidoja štovēto kontrabasu. Jebkurš kurzemnieks jums teiks, ka nav nekā labāka par jūrā svaigi nozvejotu un apšu malkas kūpinātu kontrabasu. Tajā pat laikā Zemgalos mežos bija savairojušies savvaļas kontrabasi, kas tolaik saplosīja ne vienu vien aitu ganāmpulku. Karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V lika ievērojami ierobežot savvaļas kontrabasu populāciju un tie tika izšauti kopā ar visām ģimenēm. Lai veicinātu nomedīto kontrabasu patēriņu, Zemgales piespiedu barošanas kopgaldos ceturtdienās tika pasniegti vienīgi kontrabasu ēdieni. Ēdnīcu ēdienkartē parādījas tādi vienkārši, taču barojoši ēdieni kā kontrabasu pelmeņi, salāti “Kontrabass kažokā” un torte “Kontrakārumnieks”. Pārtikas veikalos trīslitru burkās tika tirgota svaigi spiesta kontrabasu sula un auksti spiesta kontrabasu eļļa. Sabiedrības dāmas bija iecienījušas dažādus kontrabasu liķierus, savukārt vīri nesmādēja kontrabasu miestiņu. Protams, sabiedrībā netrūka arī deģenerātu, kuri lējā rīklē tīru kontrabasu ekstraktu, kas bija denaturēts un paredzēts riepu vulkanizēšanai un slidu asināšanai, kā arī peļu vanadziņu indēšanai.

1689. gads bija neražas gads. Gaidītās kontrabasu ražas vietā uzziedēja tikai vijolītes, un darbļaudis sadumpojās: “Vai mums būs tīri kartupeļi jāēd? Kas gan ir kartupelis bez kontrabasa? Būs jākar zobi vadzī.” Pēc neražas gada, kad vietējā aristokrātija konfiscēja darbļaudīm visus kontrabasu iekrājumus un konservus, izcēlās revolūcija. “Kontrabass pieder tautai!” sauca kontrabasu kombainieris stachanovietis Jākubs Kontrābs. Jau drīz revolucionāri šturmēja Alūksnes Ziemas pili un uzšāva ar lociņu pa vārīgu vietu Alūksnes hercogam, kurš tobrīd mielojās ar īpaši smalku tauriņa urīna mērcē marinētu pundurkontrabasu, piekožot klāt maizīti ar Foie gras de contrebasse no Francijas. Pēc revolūcijas visa vara tika nodota kontrabasu padomēm un dibināti pirmie kontrabasu kolchozi. Tautai sakās laimīgi laiki un šo dienu ļaudis joprojām svin ar kontrabasa krūtiņu gaileņu mērcē un krāsnī ceptiem kartupeļiem.

Diemžēl mūsdienās situācija vairs nav tik rožaina kā 17. gadsimta beigās. Lielveikalu plaukti lūst no lētām kontrabasu filejām no Polijas. Vietējie bioloģisko kontrabasu ražotāji, kas savu produkciju piedāvā bez glutēna un laktozes, knapi velk dzīvību. Pēdējais trieciens pašmāju ražotājiem bija Pasaules Kontrabasu Savienības lēmums aizliegt kontrabasu kūpinājumus. Vērīgi ļaudis zināja stāstīt, ka tas ir rietumu kontrabastu un iluminatoru darbs, taču no tā jau nevienam labāk nekļuva. Ļaudis zvanīja uz Alūksnes radio un lamāja žunālistu Kārli no panckām laukā, ka pie visa vainīgs ir viņš un viņu kontrabastu mafija. Par laimi tauta tauta pateica kontrabastijai stingru “nē”, absolūto vairākumu Saeimā iegūstot partijai “Visu kontrabasu Latvijai” ar virsdiriģentu Žaku Žani Dzintaru priekšgalā. Kontrafašisms Latvijā bija veiksmīgi atdzimis un drīz sekoja kontrabasu etniskā tīrīšana. Urrā, biedri!

contrebasse

Attēlā: Rēzeknes delikatese – ar cūkgaļu un skābiem kāpostiem pildīts kontrabass

Ceļš uz žēlastību un mīlestību

Šodien visā Tbilisi pilsētā valda nervozs satraukums. Kā nu ne – Tbilisi garīgajā seminārā šodien eksāmeni! Studentus eksaminē neviens cits kā stingrais Kesperauli Dimiteradze. No Mtkvari upes ar steigu evakuējas zivis, jo tās zina, cik daudz sāls upē ieplūdīs līdz ar studentu asarām.

Joskiņš labi apzinās, ka nav nekāds teicamnieks. Tikko viņš redzēja klases labāko studentu Vasīliju Meladzi iznākam no eksāmenu telpas noraudājušos un drebošām kājām. Šķiet, Dimiteradzes kungs šodien ir īpaši sliktā omā. Neizbēgami ir pienākusi Joskiņa kārta vērt eksāmenu telpas durvis. Ja viņam ar bija palikušas kādas drosmes paliekas, tās izkūpēja kā nebijušas, sastopoties ar Kesperauli Dimiteradzes ļauno skatu. “Josif Visarionovič Džugašvilli, sēdieties!” Dimiteradzes balss ir ļauna un auksta kā no aizkapa.

“Kas ir Dievs?” atskan pirmais eksāmena jautājums. Joskiņš galīgi apstulbst. Viņš bija gatavojies analizēt protestantisma trūkumus un mīnusus, bija sagatavojis pārskatu par katoļu revizionisma sekām Rietumeiropā, bija gatavs izklāstīt pareizticības kā vienīgās īstenās kristietības priekšrocības. Bet te – tāds jautājums…

“J-Jūs, Dimiteradzes k-k-kungs…, J-J-Jūs…” viņš nedroši sāk, bet nevar pabeigt. Dimiteradzes tēraudcietajā sejā kaut kas atmaigst, viņa saltajā acu skatā atkūst viens mazs stūrītis.

“Negaidīju no Jums, Josif Visarionovič, saprātīgu atbildi. Jūs pats piekritīsiet, ka neesat ne gudrs, ne centīgs seminārists. Jūs manās acīs esat liberāls Ukrainas gejs, kas nemīl operu, grauj tradicionālo priekšstatu par ģimeni un cīnās par sieviešu tiesībām.”

Joskiņš šausmās iepleš acis. “Ko Jūs, Dimiteradzes kungs! Liberāļi, ukraiņi, geji, operas mākslinieki, ģimenes un sievietes – visi nekavējoties nosūtāmi uz koncentrācijas nometnēm būvēt Transpolāro vilciena maģistrāli no Salehardas līdz Igarkai!”

Dimiteradzes kungs ir ne pa jokam pārsteigts. “Koba, es nekad nedomāju, ka Tavu rupjo dvēseli reiz uzrunās Tā Kunga žēlastība un mīlestība! Jūtos gandarīts, ka esmu Tev tik daudz iemācījis!”

Saņēmis eksāmenā teicamu atzīmi, Josifs Visarionovičs Džugašvilli stingri apņēmās pasniedzējam solīto ieviest dzīvē.

cels

Attēlā: Ceļš uz žēlastību un mīlestību (gala pietura: Igarka), ko Josifs Visarionovičs veltīja savam mīļākajam skolotājam Dimiteradzem.

Tikai pieaugušajiem!

Ļeņins teica – no dzirksteles iedegsies liesma! Teiciens skaists, taču, kā teica Igo, dzīvē viss ir savādāk. Dzirksteles nebija, toties bija Piena Sivēns, kurš izauga par varenu Vaislas Kuili. Dzīve ir skaista. Bērnība ir skaista.

Piena Sivēns un Mazais Andrejs, abi lieli nerātņi, paslēpušies krūmos un šķirsta žurnālu pieaugušajiem, ko Andrejs tētim nospēris – par cūkgaļas ēdieniem.

– Paskat, kas par karbonādi! Apvārtīta mīklā un olā, pa virsu vēl siera šķēle un tomāts! – Andrejs siekalojas.
– Re, kur kotletes – Piena Sivēns nosarcis rāda ar šņukuru nākamajā lappusē.
– Aha, foršās! Es šitās piecas mierīgi varu apēst! – Andrejs ir trīs gadus vecāks par Piena Sivēnu un šad tad viņa priekšā lielās.
– Ar mārrutkiem apziestas. Nu… vai ar ābola šķēli virsū. – Piena Sivēns kautrīgi piebilst.
– O, re, kur aukstie ēdieni! Galerts! – Andrejs atver nākamo šķirkli.
– Auss un gabaliņš šņukura! – Piena Sivēns skatās intereses pilnām acīm – želatīns arī klāt, bet tas no liellopa.
– Un burkāna, sīpola gabaliņi! – Andrejs kāri skatās.
Abi skatās uz galertu, kādu laiku klusējot. Piena Sivēnam pēkšņi iešaujas prātā skumja doma:
– Andrej, kad es izaugšu, Tu mani ēdīsi? – Piena Sivēns jautā.
– Protams, mans dārgais draugs! – Andrejs apsola.

Drīz vien abi izrāpās no bērnības klēpja un devās lielajā dzīvē, taču viens otru neaizmirsa, palika draugi uz visu mūžu.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis

Tu saviļņoji mani

Reiz Sils satika Sili un viņi ilgi raudzījās viens otram acīs. „Mēs esam viens,” sacīja Sils, „tu esi es sieviešu dzimtē, bet es – tu vīriešu dzimtē.” „Tu saviļņoji mani,” teica Sile, sašūpojās un apgāzās. Neviens neraudāja, jo tas, kas izlija, nebija vācu vīns. “Kā tad, kā tād – asaris asaro, rauda raud, bet līnis līņā,” pie sevis bubināja alnis Vitālijs, kas blakus mielojās ar ogulājiem, “sūda ezotēriķi tādi! Vai tiešām jums nav skaidrs – ja tu neesi Katrīna, visticamāk tevi sauc Andrejs?”

Bet ar to šis stāsts vēl nav galā, manu mazo draudziņ, jo tajā brīdī Viestarts palaida sev restart un Gurnautam iestājās burnout.

Piskonts Bumbis-Bumbis