Es – palaidnīga jaunuve
Un Tu – mans mazais draugs!
Man mīļa katra sēnīte:
Gan piepe, beka, raugs.
Šo pašsacetēto dzejoli Krupskaja nodeklamēja Pasaules Mikologu kongesā Parīzē, 1921. gadā. Ļeņins esot bijis tik aizgrābts, ka izvilcis no kabatas piecīti un iebāzis Ņadjai kabatā. Tā radās Ļeņina Prēmija par izciliem sasniegumiem mākslā un kultūrā.
Piskonts Bumbis-Bumbis
Latvijas Brīvvalsts pirmais rakstnieku savienības kongress. Rainis lamājas pie ieejas – nelaiž viņu iekšā, netic ka dzejnieks, jo acis neesot saraudātas. “Jūs, pidari, zināt, kas es esmu? Bļaģ, es esmu Rainis!” – dižais dzejnieks un domātājs lamājas. Par laimi uzrodas Aspazija, izvelk no rokas somiņas vienmēr pa rokai esošo ārsta zīmi, pasniedz to apsargam. Apsargs pārlaiž aci garajam sarakstam ar Raiņa kaitēm, atvainojas un aicina viņu iekšā. Ticis iekšā, Rainis uzreiz raujas pie tribīnes, sak’ neesmu te nācis klausīties, runāt esmu nācis. Un atkal apsargi klāt Raini stādināt. “Ejat jūs nahuj, pimpji!” – Rainis enerģiski vicinās ar rokām. Un atkal talkā nāk Aspazija, izvilkdama no rokas somiņas asaru gāzes baloniņu. Rainis priecīgs ticis līdz tribīnei, lūko teikt runu, taču tieši tanī brīdī kongresu namā ielaužas bars savvaļas aļņu, kas ņemas badīt dzejniekus. Viens alnis Eduardam Veidanbaumam izdara injekciju, kurā tuberkulozes nūjiņu kultūra. Aļņu vadonis Vitālijs kliedz: “Nost ar ogulāju bradātājiem! Atriebe!”
Šeit ir vietā piebilst, ka Latvijas Brīvvalsts dzejnieki un rakstnieki mīlēja braukt zaļumos un bija izbradājuši visus Pierīgas ogulājus, ar kuriem aļņi mīlēja mieloties. Tā gan – dabūja ko pelnījuši!
Ar cieņu,
Piskonts Bumbis-Bumbis
Bāliņa Bāleliņa gaudu dziesma:
Ar sēru lentēm rotā mani, māt,
Ļauj as’ru upēm vagot manus bālos vaigus –
Nē, cerība un laime nespēj mani mierināt,
Man prieks ir liegts, man nevaj’g vārdus maigus!
Bāliņš Bāleliņš tika izgudrojis bezalkoholisku šprotu pastēti, bet krievi to nozaga.
No viņa pārdzīvojumiem dzima šī gaudu dziesma.
BB sacerēja arī Naida Dziesmu pret krieviem:
Manas acis – debeszilas,
Mans bālais vaigs ir sudrabdzidrs.
Bet jūsu vārds ir Ļaunums!
Jūsu acis – tukšuma pilnas,
Jūsu vaigs ir baigs un dubļiem klāts.
Es apsūdzu jūs!
Krievi par to pabrīnījās un pacienāja BB ar alkoholu, pēc kā BB esot palicis daudz labāk un vēl vēlu vakarā viņš kopā ar Vasīliju esot dziedājis Smugļanku-Moldovanku.
Cieņā,
Piskonts Bumbis-Bumbis
Bāliņš Bāleliņš ar sēru lentēm piesiets pie gultas – pliks. Tikai visprivātākās vietas sedz mazs auseklītis. Bāliņam Bāleliņam acīs asaras. Pie gultas, ādās un ķēdēs tērpta, stāv Krieviete. Viņas acis ir ļaunuma un auksta tukšuma pilnas. Uzlikusi zābaku Bāliņam Bāleliņam uz mutes, Krieviete pavēl: laizi manus zābakus, cūka! Bāliņš Bāleliņš vēl nekad nebija juties tik aizmirsts, tik apbižots, tik nenovērtēts. Krieviete viņam izēdusi visas šprotes un tagad te mēģina pielabināties! “Huļi Tu izriji manas šprotes, kuce?!” – Bāliņš Bāleliņš svepst no zābaka apakšas. Krieviete apjūk, taču attopas spiest zābaku ciešāk uz Bāliņa sejas. Es Tev auseklīti atņemšu! – Krievietei ienāk prātā – Atņemšu Tev auseklīti un došu vietā sarkanu zvaigzni. Bāliņš Bāleliņš spirinās kā traks, mēģina kliegt, taču Krievietes zābaks un sēru lentes tura viņu fiksētā guļus pozīcijā. Divas bundžiņas izēdu, vajadzēja arī siļķi noēst! – Krieviete dusmojas par savu aizmāršību un dusmās nospļaujas. Taču notiek nelaime – spļāviens trāpa Bāliņam Bālēliņam tieši sejā un viņš no priekiem zaudē samaņu. Nākamajā dienā Krieviete Bāliņam uzdāvināja lielu rulli ar jaunām sēru lentēm īpašā krāsā – tās ir melnas un tajā pat laikā pelēkas. Bāliņš jutās ļoti apbižots. Viss beidzās laimīgi!
Attēls no Piskonta privātās kolekcijas.
Ar cieņu,
Piskonts Bumbis-Bumbis
Decembra vidus. Ļeņins vārtās pa gultu un gruzās, jūtot, ka nevienam nav īsti vajadzīgs – meitenes vairs gandrīz nezvana un nesūta SMS un pat Nadežda Konstantinovna katru dienu dodas uz mikologu sapulci, lai arī ir sniegota ziema. Uzmanības trūkums padara Ļeņinu skumju. Ko darīt? Jāpiezvana draugam Rainim – viņš ir ne tikai revolucionārs, bet arī dzejnieks, tātad cilvēks ar izdomu. Jā, Rainis mācēs palīdzēt, un Lielais Ļeņins atkal būs topā. Ļeņins ņem savu jauno Android viedtālruni, ko viņam revolūcijas gadadienā dāvāja oktobrēni, un čortojoties mēģina atrast Raini. Kā es viņu saglabāju? Jānis, Janka, Pliekšāns, Rainis? Nu kur viņš ir? Ā, uz Ž burta – Žaniņš. Ļeņins zvana. Atbild sieviete.
Ļeņins: – Čau Elza! Vai Jānis ir tuvumā?
Aspazija: – Čau, Vova! Jānis ir ieslēdzies istabā un raksta vārdus jaunajai Džastina Bībera dziesmai.
Ļeņins: – Pasaki Jankam, ka Vovans zvana. Tas ir svarīgi revolūcijai.
Aspazija: – Iešu palūkot.
Rainis: – Sveiks, Vova! Kas uz sirds?
Ļeņins: – Sveiks, Janka! Man liekas, ka es nevienam neesmu vajadzīgs. Meitenes vairs neraksta un nesūta īsziņas, Nadežda Konstantinovna katru iet uz mikologu sanāksmi, lai arī ir ziema. Es gribu būt nevis Vova, bet Lielais Ļeņins. Kā agrāk.
Rainis: – Klausies, Vovan, es pašlaik esmu baigi aizņemts – Timbaland ik pa piecām minūtēm zvana un prasa, kad būs gatavs teksts Džastina Bībera jaunajam gabalam, bet es tev došu padomu – uzraksti par sevi pantiņu un anonīmi iepostē Feisbukā un Tviterī. Tādu vienkāršu un foršu, lai tauta saprot, kas ir Lielais Ļeņins, un visi reāli pavelkas. Tas ir baigi vienkārši, izdomā, piemēram, kaut ko šādu – Jānis Rainis, galvā spainis! Ok, Vova, man nav laika ilgāk runāt. Piezvani vēlāk un pastāsti, kā izgāja.
– Ļeņins: – Paldies, Janka!
Ļeņins ņem papīra lapu un uzraksta rindiņu. Tā, tā, Ļeņins štuko, un ja nu meitenēm nepatīk? Vispirms jāizmēģina ar Nadeždu Konstantinovnu. Ļeņins zvana Nadeždai Konstantinovnai.
Nadežda Konstantinovna: – Halo, Vova!
Ļeņins: – Nadežda Konstantinovna, vai tu vari steidzami ierasties mājās? Tas ir svarīgi revolūcijai.
Nadežda Konstantinovna: – Vova, mēs pašlaik spriežam par Linneja bērzlapes izplatību Maskavas apgabala lapu koku mežos. Tas tiešām ir tik svarīgi? Pasaki pa telefonu.
Ļeņins: – Tu taču zini, ka visapkārt ir imperiālisma spiegi un ir vajadzīga konspirācija. Esi tik laba un atnāc.
Nadežda Konstantinovna: – Labi, labi, Vova, pēc stundas būšu. Tu man samaksāsi par taksi?
Ļeņins (nopūšas): – Jā, samaksāšu.
Pēc stundas mājās ierodas Nadežda Konstantinovna. Ļeņins viņu sagaida ar lapiņu rokās un turpat pie durvīm nolasa pirms brīža pierakstīto pantiņu – Vladimirs Ļeņins, galvā spainis. Ļeņins rūpīgi vēro Nadeždas Konstantinovnas reakciju. Nadežda Konstantinovna uz brīdi sastingt.
Nadežda Konstantinovna: – Vova, vai tas ir tas, kā dēļ man bija jābrauc?
Ļeņins: – Jā.
Nadežda Konstantinovna: – Stulbenis! Fiksi dod naudu par taksi un vēl tikpat – man nekavējoties jātiek atpakaļ uz mikologu sanāksmi.
Kopš tā laika Ļeņins ar Raini vairs nedraudzējas.
Piskonts Bumbis-Bumbis
Celtnieki Tukumā ceļ jaunu kolhoza kultūras namu. Vīri strādā vaiga sviedros. Te garām nāk Ļeņins, žāvādamies aiz garlaicības.
Sadomā viņš vīrus uzmundrināt:
– Labdien, biedri!
– Labdien, Vladimir Iļjič – atbild čaklie darbarūķi.
– Strādnieki, atcerieties – izvairīties no venēriskām saslimšanām ir darbaļaužu kā šķiras pienākums! Tieši izsargāšanās ir tā, kas mūs atšķir no kapitālisma dekadentās buržuāzijas, no kulaku šķiras mūsu Dzimtenes laukos.
Strādnieki šausmās skatās viens uz otru – kāpēc Ļeņins runā tādas aplamības? Ļeņins pie sevis nodomā – iet tīri labi, būs jāizstāsta anekdote.
– Biedri, izstāstīšu jums anekdoti: Reiz bija divas bites, Gundars un Guntars. Reiz Gundars saka Guntaram – paskat, cik seksīga puķe – izpišam! Guntars ir labi audzināts un negrib par to ne dzirdēt. Gundars viens pats stājas dzimumattiecībās ar ziedu – zzzzzz-zzzzzzz-zz-zzzz-ZZZZZZZZ!!! Pēc trim nedēļām Gundars nomira ar sifilisu, kamēr Guntars darbaļaužu vārdā iesniedza bišumātei petīciju par stropa ģenerālstreiku.
– Paldies, Vladimir Iļjič, nu gan mēs visu sapratām! – strādnieki priecājas.
Piskonts Bumbis-Bumbis
Rūdolfs Hess ļoti mīlēja savu sievu Ilzi. “Ilžuk, Ilžuk…” – viņš mēdza teikt, mīļi bužinādams tai matus. Vēl viņš mīlēja vafeļu trubiņas ar krēma pildījumu. Un, protams, viņš mīlēja Vāciju.
Nacistu partijā Hesu nemīlēja viņa tuvo attiecību ar Hitleru dēļ, dēļ intelekta, dēļ varas kāres trūkuma, neskatoties uz ko viņš atradās varas virsotnē. Taču Hesa asais prāts nekļūdīgi ļāva viņam redzēt, ka Vācija ir uz posta un iznīcības ceļa.
attēlā Hess 30-to gadu beigās
Hess rīkojās nekavējoties, sēzdamies lidmašīnā un dodoties pa taisno uz zemi, kur fašisma gars vēl arvien ir tīrs un stiprs – uz Latviju. Lidojums sākotnēji noritēja veiksmīgi, taču, lidojot virs Lielbritānijas, notika traģēdija – beidzās alus. Hess veica avārijas nosēšanos Skotijā, netālu no Glāzgovas.
Vinstons Čērčils sākotnēji Hesu negribēja laist uz Latviju – vēl arvien taču risinājās karš un uz spēles bija Apvienotās Karalistes prestižs. Beidzot tika panākta vienošanās – Hess slepeni turpinās lidojumu uz Latviju, bet oficiāli tiks paziņots, ka Hess atrodas apcietinājumā.
Latvijā Hess izvēlējās apmesties Jēkabpilī – Latvijas fašisma citadelē. Daugavas tumšo ūdeņu dzelmē viņš ierīkoja sev ligzdu, 1942. gada pavasarī izdēja ap pusduci olu, no rītiem vadīja fašistu sapulces Daugavpils kultūras namā, vakaros bija redzams peldam Daugavā. Hesu bariem nāca raudzīt bērni, kas tam svieda cepumus un baltmaizes gabaliņus. Hess ļoti mīlēja bērnus.
Hess Jēkabpilī pavadīja bezbēdīgus teju 17 gadus, līdz 1959. gada ziemā uz Daugavas ledus notika traģēdija. Hess, lielā ātrumā slidinādamies, ietriecās Arturā Irbē, kurš garajās ziemas naktīs uz Daugavas ledus vienatnē spēlēja hokeju. Tā bija traģēdija visam Latvijas fašismam.
attēlā Arturs Irbe 1956. gadā
1960. gada Vislatvijas fašistu kongresā tiek pieņemts lēmums: jaunceļamo Pļaviņu hidroelektrostaciju nosaukt par godu Rudolfam Hesam – par Pļaviņu Hesu. Lieki teikt, ka 1965. gada decembrī, tieši sešus gadus pēc traģēdijas, iedarbinot pirmo Pļaviņu spēkstacijas hidroagregātu, asaras acīs bija ne vienam vien rūdītam Latvju fašistam.
Un kas no šī mantojuma ir dzīvs šodien? No Hesa olām izšķīlušies daudz šobrīd sabiedrībā pazīstami darboņi: aktieris Jānis Jarāns, politiķe Helēna Demakova, dzejnieks Gundars Račs. Un vēl līdz šaj dienai strāvu mums dod Pļaviņu Hess.
attēlā Pļaviņu Hess īsi pirms atklāšanas
Piskonts Bumbis-Bumbis
“Laime ir šķidrums, laimi var dzert!” –
Tā dzejnieks iesāka dzejoli slaveno.
Tad roka tam stiepās pudeli tvert,
Bet – pudele tukša! Viņš zaudēja samaņu…
Ir dzejnieka liktenis paskarbs un padrūms,
Jo nāves roka to savādi skauj:
Ne sifiliss ķerts ir ne dilonis dabūts,
Bet izbeidzies dzēriens dzejnieku kauj!
Ar cieņu,
Dainis T
– Stāsti, kas tad īsti notika.
– Traks biju, jauns… Zināju jau, ka nav pareizi. Bet vispār nedomāju līdzi. Vienkārši darīju. Bija ticība, ka nekas slikts jau nenotiks.
– Kad Tu pirmo reizi izmēģināji zāli?
– Kopā ar draugiem… Mamma jau visu laiku teica – aitas ēd tikai kombikormu un sienu, uzmanies, dēls!
– Neklausīji?
– Kur nu.
– Kāpēc?
– Nezinu… zināju jau… zināju, ka zāle… nu, ka zāle – tas nav pareizi. Vienkārši gribējās arī parādīt pasaulei, pateikt, ka man to ir tikpat grūti pieņemt kā viņai mani.
– Kas Tev pirmoreiz ieteica zāli.
– Baiba. Mana draudzene. Viņa jau bija ēdusi zāli kolhoza pļavā un teica, ka visas aitas kaut reizi mūžā ir ēdušas zāli un ka tas vienkārši esot jāizmēģina.
– Izmēģināji?
– Jā. Pieķēra. Kolhoza zootehniķis Vasīlijs.
– Cik ilgi Tu jau esi apcietinājumā?
– Nu jau trešā diena.
– Kad būs tiesa?
– It kā rīt. Nezinu, Grūtups teica, ka rīt varbūt vēl nē, lai nezaudējot cerību. Bet dzirdēju, ka marināde jau esot gatava.
Auns tika nokauts sestdienas rītā un ievietots marinādē un pēc divām dienām cepts uz iesma. Jāņabērni pēcāk atzina, ka esot bijis ļoti garšīgs.
Labu apetīti,
Piskonts Bumbis-Bumbis
piskonts 