“Trumpapā!” iebrēcas mazais Gandi un stiepjas pēc gardā piena pudelītes. Trumpapā jeb Tramps seniors ir priecīgs par mazuļa apetīti un sniedz tam oranžu pudelīti ar pienu: “Sifī! Sifī! Kurš malacis mums grib sifī?” Mazulim apnīk gaidīt gardo, ar sifilisa biokultūrām bagātināto pienu un tas iesper ar kājiņu tēvam pa ūsām. “Gandonald Tramp, kā jūs uzvedaties!” tēvs nikni iebrēcas.

Dārgais lasītāj, es tev varētu stundām aprakstīt šo bagāto ļaužu ģimenes idilli 18. gadsimta Francijā. Bagātie dzēra aristokrātu dzērienu – ar sifilisa baktērijām bagātinātu pienu, kamēr vienkāršajiem ļaudīm tika vien purva ūdens ar holēru. Mazais Gandi auga, nezinādams nabadzību, nepazīdams badu un slāpes. Trumpapā bija sifilisa biokultūru importētājs Francijā – visi, kas gribēja izrādīt savu tuvību kultūrai un augstākajai sabiedrībai, maksāja bargu naudu par sifilisa pienu, maizi, jogurtu.

Trumpapā pacēja mazuli pār plecu un pacietīgi to ucināja. Kā dzeguze no mazā Gandi mutes izspurdza un pār Francijas kalniem un lejām aiztraucās Atrauga.

* * *

“Jūs saprotat, ka jūsu mazajam riebeklim nav ne balss, ne muzikālās dzirdes?” kapelmeistars Ramons pikts jautāja Trumpapā. “Bet zēnam tik ļoti patīk dziedāt! Viņš spīdzina suņus un kaķus, šauj dzeguzes ar kaķeni – un viss tikai tāpēc, ka viņa dvēsele neapturama tiecas pēc mākslas, pēc augstākām vērtībām!” Kapelmeistaram kļuva nelabi, tas laida pār lūpu, apvemdams svečturi, vīna biķeri un altāri. Saruna beidzās pāragri.

Es tevi dzirdu mani pārtraucam, mans dārgais lasītāj. Es tevi redzu brīdinoši ceļam rādītājpirkstu un saucam: “Stop!” Nudien, vai vēsturē trūkst piemēru mācībām, kas notiek, ja narcistiska maniaka mākslinieka ambīcijas paliek nepiepildītas: sekas vienmēr ir tās pašas – maniaks izvēlas vienīgo jomu, kur nav nepieciešamas ne zināšanas, ne talants – politiku!

Diemžēl kapelmeistaram Ramonam Paulam par to nebija ne mazākās sajēgas – Gandi netika pieņemts baznīcas korī absolūta muzikālā talanta trūkuma un pārmērīgas aizraušanās ar sātanismu dēļ. Mazais Gandi auga garumā un pār māti Franciju parklājās melni mākoņi.

* * *

Viņu bija vairāk kā trīs tūkstoši: Francijas dekabristi jeb décembristes. Tie bija studenti, kas no mācībām un vīna brīvajā laikā darbojās politikā. Bija piektdienas vakars un viņi visi bija pamatīgā stuņķī. Te pēkšņi vienam, šķiet, Gandi, radās ideja – davai, paķeram vēl pa mučelei vīna un laižam uz Versaļu protestēt pret karaļa Luija XIV pārāk resno vēderu! Sacīts – darīts! Studenti, balstīdami savus staigātspēju zaudējušos biedrus, devās uz Versaļu protestēt. Te Gandi saka – ak, vai, biedri, man jāieskrien mājās, jāpadzer garšīgais sifī pieniņš! Neko darīt, dekabristi soļo tālāk us Versaļu, aiz sevis atstādami bezrūpīgas uzdzīves pēdas.

Place d’Armes ganās milzīgs bars studentu, kas izkliedz nievājošus saukļus par karaļa Luija XIV korpulento miesasbūvi un dzimumorgānu un neiroloģisku saslimšanu nosaukumus. Jaunie delveri nemana, ka laukumu ir ielenkuši zaldāti. Zaldātus komandē virsnieks ar oranžu seju un oranžu piena pudelīti rokā. “Uguni!”, tas komandē. Puse dekabristu zaudēja dzīvības tajā liktenīgajā dienā, atlikušie tika arestēti, nežēlīgi spīdzināti un tiem tika izteikts ultimāts: jums jāatsakās no savām studijām un no savas politiskās darbības un jākļūst par dalībniekiem bērnu vokālajā ansamblī Dzeguzīte. Lielākais vairākums izvēlējās nāvi tāda apkaunojuma vietā. Neviens no izdzīvojušajiem tā arī neuzzināja, ka viņus nodevis viņu pašu biedrs Gandi.

* * *

“Es labāk bāžu galvu atejā, nevis studēju vēsturi!” – tā esot teicis nenopietns taču principiāls cilvēks Mario Džovanni Paukštello, kurš bija spiests muzicēt kopā ar Dzeguzīti. Izvēle bija vienkārša taču skarba: desmit gadi katorgas darbu urāna raktuvēs vai uzstāšanās kopā ar Dzeguzīti – publiski! Vēsture nudien ir briesmīgs pētījuma priekšmets – galvenokārt tāpēc, ka tajā figurē Trumpapā, viņa dēlēns Gandonalds Tramps un citi riebīgi tipi.

Gandonalds cita starpā bija slavens ar to, ka brīvprātīgi pieteicās dziedāt Dzeguzītē. Tā pirmoreiz tika diagnozticēts viņa patoloģiskais stulbums un narcisisms. Taču, dārgais lasītāj, ļauj man Tev norādīt, ka pat tādā padibeņu kopienā kā Dzeguzīte ir savi standarti. Kapelmeistars Ramons Pauls dusmīgs skatās uz Gandi: “’Maize’! Vai Tu nevari izdziedāt vārdu ‘maize’?” Gandi piepūlē saviebjas, paver muti, taču pa to izveļas vārds “Trump!” “Nerunā rupjības!” aizrāda kapelmeistars.

Gandonaldu apcietināja un izmeta no Francijas. Savu pēdējo dienu dzimtajā Francijā Gandonalds pavadīja, rakstot karali nievājošus uzrakstus uz māju sienām. Tas izvērtās veselā skandālā – par to apcietināja stādniekus un zemniekus, sākās nemieri un lielas nepatikšanas. Bet Gandonalds pārcēlās uz dzīvi Krievijā, kur revolūcijas nevienam nebija prātā.

* * *

Gandonalds Krievijā pavadīja daudzus gadus, mācot tautai apspiešanas šarmu, genocīda priekšrocības, māku pacelt sevi pār citām zemēm un tautām. Galu galā, lielā mērā pateicoties Gandonaldam, izcēlās Otrais pasaules karš, kurā pirmo reizi mūžā Gandonalds atrada sev īstu draugu – Leonīdu Iļjiču Brežņevu. Abi brašie karotāji frontē izcēlās ar īstu varonību – vadīja armijas atkāpšanos bez atkāpšanās pavēles un nejauši nodeva ienaidniekam informāciju par savu kaujas vienību atrašanās vietām un stratēģiju. Īpaši viņi abi izcēlās kaujās par Mazo Zemi, kur vadīja uzbrukumus pret kaimiņos esošajām Sarkanās armijas vienībām. Abus galu galā arestēja par huligānismu 1945. gadā un karš brīnumainas sakritības dēļ beidzās turpmāko divu nedēļu laikā. Neko darīt – Ļoņa un Gandons, kā viņi viens otru mīļi dēvēja, saprata, ka miera laikā sadismu vislabāk izpaust politikā. Ļoņa kļuva par genseku bet Gandons par savu upuri izvēlējās Amerikas Savienotās Valstis.

Krievija un ASV – divas vadošās pasaules gerontokrātijas – tagad rāda ceļu gan Geiropai, gan visai pasaulei. Cilvēks-politiķis ir kā piens ar sifilisa biokultūru – ar laiku tas kļūst tikai labāks. Kā tev un man ir paveicies, mans dārgais lasītāj, ka dzīvojam tādos skaistos laikos!