Dzintars Dzintars

Iespējams, daudzi nezina, ka populāro un tautā mīlēto Žaku Žani Dzintaru bērnībā sauca par Dzintaru Dzintaru. Vārdu izvēlējās neviens cits kā viņa tēvs Čingizs Dzintars. Tētis jau sen bija atmetis ar roku pārtrauktās dzeršanas metodei kā veidam, lai izsargātos no piedzeršanās. Tā vietā viņš nolēma izmantot dēlu, lai saskandinātu glāzes. “Dzintar Dzintar, dzin – dzin!” augām dienām no istabas atskanēja tie paši vārdi, un allaž reibumā esošais tētis atkal saskandināja ar mazo Dzintaru. “Tu man esi gan dēls, gan brālis – pudeles brālis!” svepstot smējās Čingizs.

Čingizs bija nelabojami slinks un (reizēm gar staru) nolaidīgs žūpa, kurš smirdēja pa gabalu un ar kuru neviens negribēja draudzēties. Doties laukā no dzīvokļa Pļaviņu hruščovkā viņš bija ar mieru tikai alkohola iegādes nolūkā, kad dēls Dzintars vēl bija pārāk jauns, lai varētu pirkt spirtotos dzērienus. Vēlāk Čingizs sarunāja ar tuvējā diennakts veikala īpašnieku, ka mazais Dzintars nočņikā varēs jebkurā diennakts laikā brīvi iegādāties dzērienus (neviens negrib zaudēt labu kundi), un kopš tā laika vienīgie brīži, kad Čingizs pameta dzīvokli, bija slimnīcas apmeklējumi atkačāšanas nolūkā. Tētis bieži smējās: “Kad tukša mana tara, es saucu pēc Dzintara: Dzintariņ – man tukšs “dzin – dzin”, aši uz veikalu trin!” Nebija liels pārsteigums, ka ģimeni pameta arī Čingiza sieva un Dzintara māte Gaļina Dzintare. “Tevi vienu varbūt es vēl paciestu, bet divi alkaši ģimenē ir par daudz!” pirms Dzintaru ģimenes pamešanas uz visiem laikiem noteica Gaļa, “man Dzintara istabā vairs nav gaisa.” Taisnība vien viņai bija, jo istaba, kurā alkohola smārds gadiem ilgi bija sajaucies ar bezfiltra cigarešu dūmiem un trūdošu ēdiena atlieku aromātu, Čingiza kaprīžu dēļ netika vēdināta, turklāt mazais Dzintars, dienu no dienas saskandinot ar tēti, bija kļuvis par alkoholiķi jau sešu gadu vecumā. Gaļinas un Dzintara ierosinājums, ka puika varētu ar tēvu saskandināt, iemalkojot limonādi “Buratino” vai Tarhūns”, Čingizam bija nepieņemams – viņš atzina tikai alu un degvīnu, bet vislabāk – abus kopā. Dzintars ar lielām grūtībām bija izlūdzies tēvam iespēju iet skolā tikai tad, kad bija apsolījis, ka uzreiz pēc stundām nāks mājās un neblandīsies kopā ar klasesbiedriem. “Dzintar Dzintar – dzin – dzin!” dēlam ierodoties majās, ik dienas atskanēja ierastā frāze. Kā ierasts, pašā vakarā pēc neskaitāmajiem “dzin dzin” mazais Dzintars parasti bija pamatīgā stuņķī, un no rīta devās uz skolu krietni paģirains.

Lūzuma brīdis Dzintara Dzintara dzīvē bija brauciens uz visu mīlētāju pilsētu Parīzi, lai zaudētu nevainību (tētis tobrīd kārtējo reizi tika slimnīcā atkačāts). Toreiz Dzintars vēlā vakara stundā pēc nelegāla bordeļa apmeklējuma Parīzes nomalē piedzīvoja fizisku vardarbību no franču skinhediem. “Tev ir pārāk aziātiski vaigu kauli,” pārkāpuma iemeslu paziņoja plikpauris vārdā Žaks Žans, kurš tajā pašā brīdī bija kļuvis par Dzintara elku, jo allaž piedzērušais un ļenganais tēvs bija spējīgs tikai uz emocionālu vardarbību. Īsi pēc atgriešanās Dzintaram apritēja 16 gadi un viņš pieņēma mazliet latviskotu Žaka Žaņa vārdu. Tā kā “žakžan – dzin” neizklausījās pietiekami rosinoši uz iedzeršanu, viņš nolēma saskandināšanu ar tēvu pārtraukt. Padzirdējis, ka Rīgā ir hitlerjūgendstila arhitektūra, Žaks Žanis devās pretī jaunai dzīvei galvaspilsētā.

Lūzuma brīdis Dzintara Dzintara dzīvē bija brauciens uz visu mīlētāju pilsētu Parīzi, lai zaudētu nevainību (tētis tobrīd kārtējo reizi tika slimnīcā atkačāts). Toreiz Dzintars vēlā vakara stundā pēc nelegāla bordeļa apmeklējuma Parīzes nomalē piedzīvoja fizisku vardarbību no franču skinhediem. “Tev ir pārāk aziātiski vaigu kauli,” pārkāpuma iemeslu paziņoja plikpauris vārdā Žaks Žans, kurš tajā pašā brīdī bija kļuvis par Dzintara elku, jo allaž piedzērušais un ļenganais tēvs bija spējīgs tikai uz emocionālu vardarbību. Īsi pēc atgriešanās Dzintaram apritēja 16 gadi un viņš pieņēma mazliet latviskotu Žaka Žaņa vārdu. Tā kā “žakžan – dzin” neizklausījās pietiekami rosinoši uz iedzeršanu, viņš nolēma saskandināšanu ar tēvu pārtraukt. Padzirdējis, ka Rīgā ir hitlerjūgendstila arhitektūra, Žaks Žanis devās pretī jaunai dzīvei galvaspilsētā.

dzin-dzin

Kontrabass latviešu virtuvē

Kontrabasi jau izsenis ir bijuši ir bijuši katra kārtīga latvieša diētas sastāvdaļa. Kuram gan negribas apsēsties zem ozola un kūpināta kontrabasa šķēlei uz rupjmaizes piestrēbt klāt rūgušpienu. Kontrabasi kā neatņemama latviešu virtuves sastāvdaļa pirmoreizi minēti jau Indriķa hronikā. Kā rakstīja Indriķis: “Tas latwesh cilwehks uz to kontrabas ir dikti kahrs. Tas ehd to kontrabas, ka tauki tek pahr zod vien.” 1657. gadā tagadējās Alūksnes teritorijā kontrabasu amatnieki dibināja pirmo cunfti, par kuras patronu kļuva pats Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V. Jau pavisam drīz pēc karaļa un līdakas pavēles Alūksnē (tolaik saukta par Phenjanu) tika uzcelta pirmā kontrabasu rūpnīca, kas tobrīd bija lielākā Ziemeļeiropā un spēja pabarot vai pusi Eiropas. Tika uzbūvēts arī maģistrālais cauruļvads, pa kuru no Phenjanas uz Stokholmu tika sūknēti sašķidrināti kontrabasi. Kontrabasu diēta sāka kļūt aizvien izsmalcinātāka, un Latvijā ienāca arī aizjūras delikateses, piemēram, korejiešu gardums – kontrabasā iesprostots kucēns. Savukārt no Amerikas uz Latviju atceļoja kontrabasa giross teksasiešu gaumē, ko sevišķi iecienīja Ziemeļvidzemes kontrabasu kontrabandisti. Arī radošu pieeju izcēlās arī latvieši un uz vācu skābētā kontrabasa receptes bāzes izveidoja štovēto kontrabasu. Jebkurš kurzemnieks jums teiks, ka nav nekā labāka par jūrā svaigi nozvejotu un apšu malkas kūpinātu kontrabasu. Tajā pat laikā Zemgalos mežos bija savairojušies savvaļas kontrabasi, kas tolaik saplosīja ne vienu vien aitu ganāmpulku. Karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V lika ievērojami ierobežot savvaļas kontrabasu populāciju un tie tika izšauti kopā ar visām ģimenēm. Lai veicinātu nomedīto kontrabasu patēriņu, Zemgales piespiedu barošanas kopgaldos ceturtdienās tika pasniegti vienīgi kontrabasu ēdieni. Ēdnīcu ēdienkartē parādījas tādi vienkārši, taču barojoši ēdieni kā kontrabasu pelmeņi, salāti “Kontrabass kažokā” un torte “Kontrakārumnieks”. Pārtikas veikalos trīslitru burkās tika tirgota svaigi spiesta kontrabasu sula un auksti spiesta kontrabasu eļļa. Sabiedrības dāmas bija iecienījušas dažādus kontrabasu liķierus, savukārt vīri nesmādēja kontrabasu miestiņu. Protams, sabiedrībā netrūka arī deģenerātu, kuri lējā rīklē tīru kontrabasu ekstraktu, kas bija denaturēts un paredzēts riepu vulkanizēšanai un slidu asināšanai, kā arī peļu vanadziņu indēšanai.

1689. gads bija neražas gads. Gaidītās kontrabasu ražas vietā uzziedēja tikai vijolītes, un darbļaudis sadumpojās: “Vai mums būs tīri kartupeļi jāēd? Kas gan ir kartupelis bez kontrabasa? Būs jākar zobi vadzī.” Pēc neražas gada, kad vietējā aristokrātija konfiscēja darbļaudīm visus kontrabasu iekrājumus un konservus, izcēlās revolūcija. “Kontrabass pieder tautai!” sauca kontrabasu kombainieris stachanovietis Jākubs Kontrābs. Jau drīz revolucionāri šturmēja Alūksnes Ziemas pili un uzšāva ar lociņu pa vārīgu vietu Alūksnes hercogam, kurš tobrīd mielojās ar īpaši smalku tauriņa urīna mērcē marinētu pundurkontrabasu, piekožot klāt maizīti ar Foie gras de contrebasse no Francijas. Pēc revolūcijas visa vara tika nodota kontrabasu padomēm un dibināti pirmie kontrabasu kolchozi. Tautai sakās laimīgi laiki un šo dienu ļaudis joprojām svin ar kontrabasa krūtiņu gaileņu mērcē un krāsnī ceptiem kartupeļiem.

Diemžēl mūsdienās situācija vairs nav tik rožaina kā 17. gadsimta beigās. Lielveikalu plaukti lūst no lētām kontrabasu filejām no Polijas. Vietējie bioloģisko kontrabasu ražotāji, kas savu produkciju piedāvā bez glutēna un laktozes, knapi velk dzīvību. Pēdējais trieciens pašmāju ražotājiem bija Pasaules Kontrabasu Savienības lēmums aizliegt kontrabasu kūpinājumus. Vērīgi ļaudis zināja stāstīt, ka tas ir rietumu kontrabastu un iluminatoru darbs, taču no tā jau nevienam labāk nekļuva. Ļaudis zvanīja uz Alūksnes radio un lamāja žunālistu Kārli no panckām laukā, ka pie visa vainīgs ir viņš un viņu kontrabastu mafija. Par laimi tauta tauta pateica kontrabastijai stingru “nē”, absolūto vairākumu Saeimā iegūstot partijai “Visu kontrabasu Latvijai” ar virsdiriģentu Žaku Žani Dzintaru priekšgalā. Kontrafašisms Latvijā bija veiksmīgi atdzimis un drīz sekoja kontrabasu etniskā tīrīšana. Urrā, biedri!

contrebasse

Attēlā: Rēzeknes delikatese – ar cūkgaļu un skābiem kāpostiem pildīts kontrabass

Kima Jong-una personības veidošanās

Iespējams, daudzi nezina, ka ilggadējais Kuldīgas mērs Kims Jong-uns nāk no Talsu puses – Pastendes, maldīgi pieņemot, ka viņš ir caur un caur kuldīdznieks. Šis skaistais stāsts sākās 1983. gada 8. augusta rītā, kad kodolfiziķes Leontīnes un baletdejotāja Aldoņa Kimu ģimenes mīlulis – čau-čau kucēns Sučuks –, līksmi riedams, ziņoja par atradumu burkānu laukā. Tā Kimu ģimenē ienāca apaļīgs puisēns, kam deva Jong-una vārdu. Par godu šim priecīgajam notikumam vecāki apsolīja mazajam Jong-unam trīs gadu jubilejā pasniegt Sučuka cepeti ar burkāniem korejiešu gaumē, ko pēc Pastendes Baleta teātra viesizrādēm Phenjanas Nacionālajā suņaudzētavā bija ļoti iecienījis Kims Aldonis.

Kā pēc daudziem gadiem paša izdotajā vīriešu dzīvesstila žurnālā “Uns” stāsta Kims Jong-uns: “Tieši šis dzimšanas dienas mielasts nostiprināja manu mīlestību pret brašajiem kanīnajiem draugiem. Savus čau-čau šķirnes suņus es dēvēju par universālajiem kareivjiem, jo atšķirībā no daudziem šaubīgiem Kuldīgas Domes darbiniekiem tie ir gan lieliski draugi ikdienā un uzticami miesassargi, gan teicama maltīte. Ne velti arī mans padomnieks Kuldīgas pašvaldības kodolieroču apsaimniekošanas jautājumos un viens no labākajiem draugiem Kalvins Kalvītis ir suns. Cik žēl, ka viņš pats nevarēs piedalīties nākamo pilsētas svētkiem veltītajā svinīgajā mielastā, jo tiks celts galdā.”

Par citu svarīgu pavērsienu savā dzīvē Kims Jong-uns uzskata dziesmas “Mazais panks” videoklipa noskatīšanos piecu gadu vecumā. Klipa galvenā varoņa matu sasuka ir būtiski ietekmējusi tagadējā Kuldīgas mēra vizuālo tēlu. Tiesa gan, mērs saviem padotajiem, pat čau-čau suņiem, neļauj sevi saukt par mazo panku, aizrādot, ka cilvēks ar tik ievērojamu svaru var būt vienīgi liels panks.

kimchow

chauffeur chow chow dog[2]
Attēlos: Kims Jong-uns bērnībā Pastendē kopā ar Sučuku

Ceļš uz žēlastību un mīlestību

Šodien visā Tbilisi pilsētā valda nervozs satraukums. Kā nu ne – Tbilisi garīgajā seminārā šodien eksāmeni! Studentus eksaminē neviens cits kā stingrais Kesperauli Dimiteradze. No Mtkvari upes ar steigu evakuējas zivis, jo tās zina, cik daudz sāls upē ieplūdīs līdz ar studentu asarām.

Joskiņš labi apzinās, ka nav nekāds teicamnieks. Tikko viņš redzēja klases labāko studentu Vasīliju Meladzi iznākam no eksāmenu telpas noraudājušos un drebošām kājām. Šķiet, Dimiteradzes kungs šodien ir īpaši sliktā omā. Neizbēgami ir pienākusi Joskiņa kārta vērt eksāmenu telpas durvis. Ja viņam ar bija palikušas kādas drosmes paliekas, tās izkūpēja kā nebijušas, sastopoties ar Kesperauli Dimiteradzes ļauno skatu. “Josif Visarionovič Džugašvilli, sēdieties!” Dimiteradzes balss ir ļauna un auksta kā no aizkapa.

“Kas ir Dievs?” atskan pirmais eksāmena jautājums. Joskiņš galīgi apstulbst. Viņš bija gatavojies analizēt protestantisma trūkumus un mīnusus, bija sagatavojis pārskatu par katoļu revizionisma sekām Rietumeiropā, bija gatavs izklāstīt pareizticības kā vienīgās īstenās kristietības priekšrocības. Bet te – tāds jautājums…

“J-Jūs, Dimiteradzes k-k-kungs…, J-J-Jūs…” viņš nedroši sāk, bet nevar pabeigt. Dimiteradzes tēraudcietajā sejā kaut kas atmaigst, viņa saltajā acu skatā atkūst viens mazs stūrītis.

“Negaidīju no Jums, Josif Visarionovič, saprātīgu atbildi. Jūs pats piekritīsiet, ka neesat ne gudrs, ne centīgs seminārists. Jūs manās acīs esat liberāls Ukrainas gejs, kas nemīl operu, grauj tradicionālo priekšstatu par ģimeni un cīnās par sieviešu tiesībām.”

Joskiņš šausmās iepleš acis. “Ko Jūs, Dimiteradzes kungs! Liberāļi, ukraiņi, geji, operas mākslinieki, ģimenes un sievietes – visi nekavējoties nosūtāmi uz koncentrācijas nometnēm būvēt Transpolāro vilciena maģistrāli no Salehardas līdz Igarkai!”

Dimiteradzes kungs ir ne pa jokam pārsteigts. “Koba, es nekad nedomāju, ka Tavu rupjo dvēseli reiz uzrunās Tā Kunga žēlastība un mīlestība! Jūtos gandarīts, ka esmu Tev tik daudz iemācījis!”

Saņēmis eksāmenā teicamu atzīmi, Josifs Visarionovičs Džugašvilli stingri apņēmās pasniedzējam solīto ieviest dzīvē.

cels

Attēlā: Ceļš uz žēlastību un mīlestību (gala pietura: Igarka), ko Josifs Visarionovičs veltīja savam mīļākajam skolotājam Dimiteradzem.

Laime ir šķidrums

“Laime ir šķidrums, laimi var dzert!” –
Tā dzejnieks iesāka dzejoli slaveno.
Tad roka tam stiepās pudeli tvert,
Bet – pudele tukša! Viņš zaudēja samaņu…

Ir dzejnieka liktenis paskarbs un padrūms,
Jo nāves roka to savādi  skauj:
Ne sifiliss ķerts ir ne dilonis dabūts,
Bet izbeidzies dzēriens dzejnieku kauj!

Image

Ar cieņu,

Dainis T