Month: marts 2016

Mēness noslēpums

Posted by

0

Nīls Ārmstrongs kāpj ārā no Apollo kapsulas: “It’s one small step for a man, one giant leap for mankind… sasodīts! Es esmu iekāpis sūdā?!” “Piedošanu, tā būs mana vaina!” atsaucas Nezinītis. “Kas tas par knisli?” satrūkstas Nīls. “Es esmu Nezinītis no Padomju Savienības – esmu mazs, jo bērnībā biju badā. Un mani sauc Nezinītis, jo esmu stulbs kā malkas pagale.” “Tātad es uz Mēness neesmu pirmais?” Nīls dusmojas. “Tu šeit esi pirmais, kas iekāpis sūdā,” viņu mierina Nezinītis. “Paskaidro man, kā tāds sīkpirdis kā tu var tik daudz piedirst?” Nīls mēģina nokratīt sūdu no zābaka, taču ir iebridis sūdā līdz celim. “Es esmu liels dirsējs!” lepni paskaidro Nezinītis. “Vai tu esi šeit viens, dirsēj?” “Nē, šeit taču ir arī mans partneris Apalītis!” “Un kur ir tas dirsējs Apalītis?” “Viņš ir tavā lidmobilī, izēd tavas kotletes!” Nīls Ārmstrongs bļaudams metas atpakaļ uz savu kapsulu un skatās, ka tur jau viss izrīts. Nedēļas krājums ar bukstiņu biezputru terminēts, štovēti kāposti no mugursomas izēsti pa tukšo. Un viens resns lops ķeksē ārā pēdējo mazālīto gurķēnu no mučeles. “Baz Aldrin, kā tu tam lopam atļāvi šeit visu izsaimniekot?” Nīls brēc. No mazmājiņas atskan balss: “Bet es taču tikai čut-čut avīzīti palasīju, uz ķemertiņa sēžam. Kas noticis? Atkal žurkas pagrabā?” “Mūsu bukstiņu biezputra izēsta!!!” turpina kliegt Ārmstrongs. Ķemertiņā tiek norauts ūdens un nočaukst avīze. Bazs parādās ķemertiņa durvīs ar nolaistām biksēm un nopūšas, veroties uz postažu: “Pat šeit nav miera no jums, sovokiem…” Apalītim vajadzēja pieklājīgi atvainoties, taču viņam no milzu rīšanas apšķiebās dūša un viņš pievēma visu virtuvi (viena gruntīga šalts trāpīja arī biljarda galdam). Redzējis, kas noticis ar biljarda galdu, Nīls Ārmstrongs saprot, ka situācija ir kritiska un sazinās ar Hjūstonu. “Hjūstona, Hjūstona, mums ir notikusi liela skāde! Šeit uz Mēness ir pāris sīku sūda sovoku, kas izrija mūsu bukstiņu biezputru un apvēma biljarda galdu.” “Jēzus Marija! Svētā Skočices Dievmāte!” Hjūstona ipārmet krustu “tas ir jānoklusē – pasaule nedrīkst zināt par tādu blamāžu. Vai biljarda galds ir stipri cietis? Cik bukstiņu biezputras vēl palicis?” “Galds ir iznīcināts pilnībā, pievemtas ir pat galda kabatiņas. Un no bukstiņu biezputras nav palicis ne kripatiņas. Ko darīt?” attrauc Ārmstrongs. Pēc ieilguša pārdomu mirkļa Hjūstona, nojaušot ļaunāko, vaicā: “Vai kontrabasi ir palikuši neskarti?” “Visi seši mūsu kontrabasi bija zem biljarda galda un… skatos.. . diemžēl tie ir pilnībā iznīcināti. Ko mums tagad darīt?!” parasti nosvērtais Nīls Ārmstrongs ir tuvu panikai. Hjūstona intensīvi domā: “Paga, bet avārijas kontrabass taču aptieciņā ir?” Nīls pirmoreiz jūt, ka ir palikusi cerība izdzīvot un atgriezties mājās “ir! Ir! Atradu!” Hjūstona brēc mikrofonā: “Svētās Skočices Dievmātes vārdā – sasit, sadragā tiem sovokiem stilba kaulus!!!” Nīls Ārmstrongs metas virsū Nezinītim un Apalītim ar kontrabasu un metodiski sašķaida viņiem stilbus lupatu lēveros. Bazs Aldrins attopas, ka vēl arvien ar nolaistām biksēm stāv istabas vidū. Viņa skatiens žēli krīt uz savu apvemto mopēdu un lietussargu. “Nu, viss, ko lai es tagad daru uz Mēness?” viņš skumji nodomā. “Nekas, izdzīvosim” Nīlss Ārmstrongs ir uzkūris ugunskuru un nogriež pa dāsnai šķēlei kontrabasa sev un Bazam. “Kur tu dabūji malku?” Bazs jautā. “Tuvējā mežiņā,” klusi atbild Nīls. Visapkārt spīdēja mēness un likās, ka viss tomēr beigsies labi. Netālu mežābelē pakārti vaidēja Nezinītis un Apalītis.

iekāpsūdā

HUJAK!

Posted by

0

– Beidz! – dusmojas Sergejs Ibrahims Iesalnieks.

– Es jau beidzu pirms 20 minūtēm! Ļauj taču atpūsties! – attrauc Žaks Žanis Dzintars.

– Tu zini, par ko es runāju! Neņem nost segu! – Iesalnieka kungs neliekas mierā.

Dzintara kungs nereaģē un turpina svīst zem segas, siekalojoties spilvenā.

HUJAK! – zveļ Iesalnieks ar kontrabasu taisni pa ciskām.

– Serjoža, Tu man KRIEVISKI iesiti! – Dzintara kungs raud.

brezh-hon

Kima Jong-una kodolgalviņa

Posted by

0

Kims Jong-uns bija emo. Neviens viņu nemīlēja un negribēja ar viņu draudzēties. Viņa mīļākā grupa bija Tokio Hotel, taču Bils atsacījās viesoties Phenjanā, aizbildinoties ar to, ka ir veģetārietis. Kims ģērbās melnā un lielāko daļu laika, gods kam gods, pavadīja skumjā sevis apcerēšanā. Kims bija arī panks – kā jau dumpīgam pusaudzim, viņam patika sacelties. Kādu rītu, vienā no sacelšanās reizēm, viņš konstatēja, ka viņam ir galviņa. Galviņa viņam bija tāda, kādas nav nevienam no vienaudžiem – to viņš noskaidroja, salīdzinot savu galviņu ar vienaudžu galviņām. Visiem galviņas bija parastas, gludenas, miklas. Bet Kimam bija kodolgalviņa! Tā gailēja sarkana un izstaroja radiāciju. Vai tas ir normāli – vņš satraukti jautāja tētim Kimam Jong-ilam. “Tas ir normāli”, meloja tētis un paskaidroja, “gan man, gan vectēvam arī ir tāda pati. Ar vienu šāvienu var iznīcināt veselu kontinentu.” Mazais Jong-uns bija neizpratnē, kādēļ tētis iepriekš nebija brīdinājis, pie kā var novest galviņas stimulācija. Neko darīt – šādu galviņu esmu mantojis no saviem dižajiem senčiem – Kima Jong-ila un Kima Il-sunga, nopūtās mazais Jong-uns, kad emo atkal ņēma virsroku pār panku.

Kas tad tas – kādu dienu tētis Koms Jong-ils uzdāvina mazajam Jong-unam grāmatu par Čučhes principu. Un divas trešdaļas Čučhes filosofijas, kā izrādās, ir par galviņu, tās uzbūvi, pareizu stimulēšanu un šaušanu no galviņas. Mazais Jong-uns ar prieku atklāja sev Čučhi. “Čučhe ir mans stils, yo!” viņš priecīgs sauc.

“Ei, resnais sivēn, cik suņus šodien notiesāji?” sauc ļauna balss no dienvidiem. Amerikāņu pakalpiņiem atkal nav miera, Jong-uns sūkstās un mēģina sevi nomierināt, glāstot sev kodolgalviņu, taču uzbudinās arvien vairāk. “Tu esi resns un tavs ģīmis ir kā pankūka!” balss no dienvidiem neliekas mierā. Tikai baisas un asiņainas Apokalipses ainas no Čučhes grāmatas atturēja Jong-unu no galviņas stimulēšanas līdz katastrofai, un emo atkal ņēma virsroku gan pār panku, gan galviņu. “Stulbais emo, es pat padročīt nevaru,” sūkstījās Kims.

Kimam Jong-unam tomēr nav miera un viņš vaicā tētim: “Kā es rados, ja reiz gan tev, gan vectēvam ir nopietnas problēmas ar galviņu?” “Mēs tevi, mazo draudziņ, atradām kāpostos. Svētdienā aizstaigājām uz Phenjanas tirgu pēc kimči kāpostiem, un mājās spannītī atradām tevi, mazais bumbuli!” stāsta Kims Jong-Ils, “tolaik pārdevēji bija blēdīgi un kāpostos lika bērnus, lai noblēdītu klientiem daļu kāpostu un paši tos aprītu. Protams, pirkumu neviens nemainīja un atpakaļ nepieņēma. Tā mēs tikām pie tevis, apalīt.” “Bet kā tad radies tu? Vai vectēvs arī tevi atrada kāpostos?” tēti turpina izjautāt ziņkārīgais Jong-uns. “Nē, vai tu traks! Vectēvs mani atrada maltajā gaļā. Gribēja cept kotletes, noņēma iepakojumu, bet tur viens apaļvaidzis skatās pretim! Vectēvs no dusmām sprāga vai pušu – tie sliņķi nevīžo līdz galam samalt gaļu. Vecmamma saka – bet tas taču biedrs Kims Jong-ils! Vectēvs pakasa galviņu un noteic – tad jau mums sanāks pārāk maz kotlešu. Vecmamma mierina vectēvu – kuš, kuš, piecepšu kartupeļiem klāt bobīti. Kā redzi, dēls, būt par vecākiem nemaz nav viegli – ir jāpieņem daudz kompromisu,” atmiņu pavedienu šķetina Jong-ils, piebilstot “drāzt tu vari zīmuļus, dēls, bet galviņu liec mierā!”

Kims Jong-uns, paslēpis aiz krekla “Viktorijas sekrēta” katalogu, skumji devās uz savu iemīļotāko guļamistabu pagrabā. Drīz Korejas pussalā tika reģistrēts pazemes kodolizmēģinājums.

galvina

Sic transit gloria mundi jeb stāsts par Kuldīgu

Posted by

0

Nav noslēpums, ka Kuldīga jau sen vairs nav pirmā svaiguma pilsēta. Šķiet, vēl vakar Venta bangoja, mutuļoja un šņāca tā, ka oktobrēni Talsos pie Vilkumuižas ezera dabūja aizspiest ausis. Bet tagad – Ventas tecējums kļuvis rāms un negribīgs un Ventas rumba vairs nešļāc ar bijušo spēku. Kuldīgas izpildkomitejā no griestiem lobās nost apmetums, no sienām lobās tapetes. Kuldīgas mēra Kima Jong-una darba vannasistabā pil krāns un no sienām birst flīzes. Pašvaldības milicijas darba grupa veica izmeklēšanu, taču bez rezultātiem. Kuldīgas partijas kongress pieņēma pusduci rezolūciju un uzsaukumu darbaļaudīm, taču krīzes cēloņi tā arī palika neizdibināti. Par laimi talkā nāca Kuldīgas simfoniskais orķestris, kura vecākais kontrabasists veica mērījumus pie pilsētas ūdenstorņa un katlumājas. Kontrabass uzrādīja pusmūža krīzi, kas sešas reizes pārsniedz normu.

Kuldīga ir veca sagurusi vazaņķe, kuras stāsti vienmēr atkārtojas un kuras joki ir vai nu jēli, vai sekli. Bet viss sākās tik cerīgi… Kuldīga bija brīnumbērns – 18 gadu vecumā ar izcilību pabeidza Pūņu Valsts konservatoriju un uz karstām pēdām bez rindas tika pieņemta darbā Talsu simfoniskajā orķestrī. Diemžēl cerīgais sākums neizvērtās par veiksmes stāstu. Likās, ka Kuldīgu pēc perspektīvā sākuma čellistes ampluā drīz paaugstinās par kontrabasisti, taču paplest kājas čellam viņa pārāk kūtra, turot čellu rokās kā tādu degvīna pudeli. Rezultāts bija likumsakarīgs – Kuldīga tika pazemināta par vijolnieci. Šķita, ka zemāk vairs nav kur krist, taču Kuldīga notrallināja arī savu vijoli, iemainot to pret stiprināto divlitrīgo alu. Izcēlās skandāls, kura dēļ Talsu pašvaldības milicija anulēja viņas vijolnieces licenci. Beigu beigās Kuldīga kļuva par orķestra slidu asinātāju, un nav brīnums, ka pusmūža krīze viņai sākās jau toreiz 19 gadu vecumā. Mūsdienās orķestra slidu asinātāja palīdzei neko daudz nemaksā un, dzīvojot no rokas mutē, knapi izdevās sakrāt Bugatī Vaironim. Nemaz nerunājot par kontrabasistiem, kuri dzīvoja kā nieres taukos, pat nieka vijolniekam Ferārī blakusvāģis allaž bija pilns ar bukstiņu biezputru un orķestra sagādes daļa ik mēnesi piešķīra bezmaksas karoti. Beigu beigās Kuldīga nolika karoti.

Kuldīga

Attēlā: 18 gadus vecā Kuldīga pēc Pūņu Valsts konservatorijas beigšanas ar čellu

Kontrabass latviešu virtuvē

Posted by

0

Kontrabasi jau izsenis ir bijuši ir bijuši katra kārtīga latvieša diētas sastāvdaļa. Kuram gan negribas apsēsties zem ozola un kūpināta kontrabasa šķēlei uz rupjmaizes piestrēbt klāt rūgušpienu. Kontrabasi kā neatņemama latviešu virtuves sastāvdaļa pirmoreizi minēti jau Indriķa hronikā. Kā rakstīja Indriķis: “Tas latwesh cilwehks uz to kontrabas ir dikti kahrs. Tas ehd to kontrabas, ka tauki tek pahr zod vien.” 1657. gadā tagadējās Alūksnes teritorijā kontrabasu amatnieki dibināja pirmo cunfti, par kuras patronu kļuva pats Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V. Jau pavisam drīz pēc karaļa un līdakas pavēles Alūksnē (tolaik saukta par Phenjanu) tika uzcelta pirmā kontrabasu rūpnīca, kas tobrīd bija lielākā Ziemeļeiropā un spēja pabarot vai pusi Eiropas. Tika uzbūvēts arī maģistrālais cauruļvads, pa kuru no Phenjanas uz Stokholmu tika sūknēti sašķidrināti kontrabasi. Kontrabasu diēta sāka kļūt aizvien izsmalcinātāka, un Latvijā ienāca arī aizjūras delikateses, piemēram, korejiešu gardums – kontrabasā iesprostots kucēns. Savukārt no Amerikas uz Latviju atceļoja kontrabasa giross teksasiešu gaumē, ko sevišķi iecienīja Ziemeļvidzemes kontrabasu kontrabandisti. Arī radošu pieeju izcēlās arī latvieši un uz vācu skābētā kontrabasa receptes bāzes izveidoja štovēto kontrabasu. Jebkurš kurzemnieks jums teiks, ka nav nekā labāka par jūrā svaigi nozvejotu un apšu malkas kūpinātu kontrabasu. Tajā pat laikā Zemgalos mežos bija savairojušies savvaļas kontrabasi, kas tolaik saplosīja ne vienu vien aitu ganāmpulku. Karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V lika ievērojami ierobežot savvaļas kontrabasu populāciju un tie tika izšauti kopā ar visām ģimenēm. Lai veicinātu nomedīto kontrabasu patēriņu, Zemgales piespiedu barošanas kopgaldos ceturtdienās tika pasniegti vienīgi kontrabasu ēdieni. Ēdnīcu ēdienkartē parādījas tādi vienkārši, taču barojoši ēdieni kā kontrabasu pelmeņi, salāti “Kontrabass kažokā” un torte “Kontrakārumnieks”. Pārtikas veikalos trīslitru burkās tika tirgota svaigi spiesta kontrabasu sula un auksti spiesta kontrabasu eļļa. Sabiedrības dāmas bija iecienījušas dažādus kontrabasu liķierus, savukārt vīri nesmādēja kontrabasu miestiņu. Protams, sabiedrībā netrūka arī deģenerātu, kuri lējā rīklē tīru kontrabasu ekstraktu, kas bija denaturēts un paredzēts riepu vulkanizēšanai un slidu asināšanai, kā arī peļu vanadziņu indēšanai.

1689. gads bija neražas gads. Gaidītās kontrabasu ražas vietā uzziedēja tikai vijolītes, un darbļaudis sadumpojās: “Vai mums būs tīri kartupeļi jāēd? Kas gan ir kartupelis bez kontrabasa? Būs jākar zobi vadzī.” Pēc neražas gada, kad vietējā aristokrātija konfiscēja darbļaudīm visus kontrabasu iekrājumus un konservus, izcēlās revolūcija. “Kontrabass pieder tautai!” sauca kontrabasu kombainieris stachanovietis Jākubs Kontrābs. Jau drīz revolucionāri šturmēja Alūksnes Ziemas pili un uzšāva ar lociņu pa vārīgu vietu Alūksnes hercogam, kurš tobrīd mielojās ar īpaši smalku tauriņa urīna mērcē marinētu pundurkontrabasu, piekožot klāt maizīti ar Foie gras de contrebasse no Francijas. Pēc revolūcijas visa vara tika nodota kontrabasu padomēm un dibināti pirmie kontrabasu kolchozi. Tautai sakās laimīgi laiki un šo dienu ļaudis joprojām svin ar kontrabasa krūtiņu gaileņu mērcē un krāsnī ceptiem kartupeļiem.

Diemžēl mūsdienās situācija vairs nav tik rožaina kā 17. gadsimta beigās. Lielveikalu plaukti lūst no lētām kontrabasu filejām no Polijas. Vietējie bioloģisko kontrabasu ražotāji, kas savu produkciju piedāvā bez glutēna un laktozes, knapi velk dzīvību. Pēdējais trieciens pašmāju ražotājiem bija Pasaules Kontrabasu Savienības lēmums aizliegt kontrabasu kūpinājumus. Vērīgi ļaudis zināja stāstīt, ka tas ir rietumu kontrabastu un iluminatoru darbs, taču no tā jau nevienam labāk nekļuva. Ļaudis zvanīja uz Alūksnes radio un lamāja žunālistu Kārli no panckām laukā, ka pie visa vainīgs ir viņš un viņu kontrabastu mafija. Par laimi tauta tauta pateica kontrabastijai stingru “nē”, absolūto vairākumu Saeimā iegūstot partijai “Visu kontrabasu Latvijai” ar virsdiriģentu Žaku Žani Dzintaru priekšgalā. Kontrafašisms Latvijā bija veiksmīgi atdzimis un drīz sekoja kontrabasu etniskā tīrīšana. Urrā, biedri!

contrebasse

Attēlā: Rēzeknes delikatese – ar cūkgaļu un skābiem kāpostiem pildīts kontrabass

1992. gada kontrabasu kaujas Alūksnē

Posted by

0

Daudzi nezina, ka kontrabasus var izmantot arī mūzikā. Piemēram, Alūksnes Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieki kontrabasus lieto biežo savstarpējo kautiņu un izrēķināšanos laikā starp stīdziniekiem, pūtējiem, sitējiem un izcirtējiem. Savulaik 1984. gadā alūksnietis Brusis Līdums (pazīstams arī kā Brūss Lī) izstrādāja slaveno stilbakaula salaušanas paņēmienu ar kontrabasu. To savstarpējo rēķinu kārtošanai drīz vien pārņēma un turpmāk aktīvi izmantoja Alūksnes Nacionālā simfomniskā orķestra mūziķi. Ikreiz, kad diriģents pie pults pacēla zizli, virs orķestra bedres sāka zibēt kontrabasi un stilbakauli krakšķēt krakšķēja. Alūksnes Filharmonijai pat nācās ieviest papildu hidroizolāciju, jo mūziķu asins straumes bieži gāzās pāri skatītājiem un sabojāja viņu garderobē atstātos kontrabasus. Pēc koncertiem parasti orķestra bedre bija pārvērtusies par asins jūru, kurā starp baltiem stilbakauliem ar glābšanas riņķi peldēja izdzīvojušie mūziķi. Orķestrī reti kurš noturējās ilgāk par pāris nedēļām (koncerti parasti notika reizi divās nedēļās), izņemot gadījumus, kad mūziķim bija īpaši izturīgs stilbakauls. Īpašam riskam tika pakļauti pirmās vijoles amata kandidāti – konkurences dēļ viņu stilbakauli tika sadragāti ģērbtuvēs neilgi pirms koncerta sākšanās. 1992. gadā īpaši smags konflikts izcēlās starp pūtējiem un sitējiem. Asiņainas kaujas norisinājās vairākus mēnešus un katru dienu kaujā tika laisti vairāki tūkstoši kontrabasu, cīņās iesaistoties pat tuvējās Igaunijas iedzīvotājiem. Šķiet, 1992. gadā Alūksnē vairs nebija palicis neviens vesels stilbakauls. Sākumā pašvaldība mēģināja dumpiniekus samierināt, piešķirot viņiem papildu kontrabasus jeb tā sauktos miera kontrabasus, taču tie tika likti lietā kaujās, tādējādi asiņaino konfliktu saasinot vēl vairāk. Pašvaldība saprata, ka mierīgā ceļā cīņas pārtraukt neizdosies, un konflikta noregulēšanā tika iesaistīta Alūksnes lielveikala “Makstiņa” apsardzes smagā artilērija un pilsētas 16. pamatskolas gaisa spēku eskadriļa. Karadarbība ilga gandrīz sešus mēnešus, kaujām turpinoties dienu un nakti. Kara gaitu mainīja augstas precizitātes glutēna šāviņš no Igaunijas teritorijas, kurš iznīcināja orķestra kontrabasu bunkuru. Bija skaidrs, ka orķestra dalībnieki cīņas vairs turpināt nevarēja. Lielākā daļa mūziķu atteicās padoties dzīvi, saškaidot savus stilbakaulus pret vienīgo atlikušo kontrabasu, kurš tagad ir novietots pilsētas Kara muzejā kā atgādinājums par kontrabasu nozīmi un piemiņa 1992. gada kontrabasu kaujās kritušajiem. Kara laikā orķestris bija zaudējis daudz talantīgus mūziķus un orķestra skanējums vairs nebija agrākajā kvalitātē. Bija cietusi arī orķestra reputācija un bija grūti piesaistīt jaunus talantus ar izturīgiem stilba kauliem. Tādēļ no 1992. gada līdz 2001. gadam orķestrī bija obligātais iesaukums – visi Alūksnes apkārtnes jaunieši no 9 gadu vecuma tika pakļauti orķestraklausībai. 2000. gadu sākumā Alūksnē jau atkal bija savairojies gana daudz asinskāru varmāku, un ar talantu piesaistīšanu orķestrim vairs nebija grūtību. Mūsdienās Alūksnes centrā par šīm vēsturiskajām kaujām liecina arī piemineklis – liels bronzas kontrabass uz salauztu stilbakaulu čupas. Tas ir pastāvīgs atgādinājums alūksniešiem, ka māksla un mūzika prasa upurus.

In this June 2, 2012 frame grab provided by WOI-DT John carryies a mammoth bone on Saturday, June 2, 2012, that was found on his rural farm near Oskaloosa, Iowa. The find is rare because it appears to include much of the animal’s skeleton undisturbed. That allows scientists to gather pollen and other plant evidence at the dig site that could reveal details about Iowa’s environment more than 12,000 years ago. (AP Photo/WOI-DT) MANDATORY CREDIT

Attēlos:
Augšā pa kreisi – diriģents pēc Imanta Kalniņa 4. simfonijas atskaņojuma tīra orķestra bedri.
Augšā pa labi – flautists/mežradzis Alfrēds Ž. pēc mēģinājuma ir apmierināts ar savu muzikālo sniegumu. “Obojists man sašķaidīja seju ar kontrabasu, taču pats tagad guļ baltās čībiņās.”
Apakšā – pēc 1992. gada kaujām Alūksnes nacionālā simfoniskā orķestra arfiste Kristīne pastaigājas ar savu suni.

Gaiziņa radikalizācija

Posted by

1

Daudzi nezina, ka Gaiziņš ir dzimis tālajā 1973. gadā Kandaharas apkaimē Afganistānā kā Abduls Habibs Gaiziņš. Zēna tēvs bija nelegāls alpīnists (malualpīnists), un mazais Gaiziņš iepazinās ar elektroalpīnismu jau agrā bērnībā. Māte Fatima cerēja, ka mazais Abduls kļūs par ārstu, bet viņš bija nepiekāpīgs un jau sešu gadu vecumā sāka apmeklēt ultraradikālu pagrīdes mūzikas skolu kalnos pie Bazgiras, kur kļuva par kalniņu. Pēc izglītības iegūšanas viņš sapazinās ar ekstrēmistiem no Latvijas Universitātes alpīnistu pulciņa un kopā ar tiem ceļoja pa Vidzemi, radikalizējot Vidzemes augstieni Cēsu rajonā. Šo apkaimi radikalizēt izdevās itin viegli – ne viens vien paugurs Gaujas krastā kļuva par kalniņu. Kaugurvēris pat nodibināja īpašu alpīnisma klubu suņiem. Igauņu kalniņš Mumameģis daudz palīdzēja Gaiziņam gan ar padomu, gan praktiski. Kad radikalizācija Vidzemē bija pabeigta, nākamajam kārta bija Zemgales līdzenumam, taču zemgalieši, būdami pa pusei leiši, pa pusei poļi, atteicās radikalizēties.

Gaiziņš sēdēja salīcis zem dzīves smaguma Lielupes krastā un domāja, kā gan radikalizēt Zemgali. Par laimi kalniņš Gaiziņš sastapa savu bijušo klasesbiedru Matīsu Kausu-Bojāru, kas iemācīja viņam nacionālpatriotismu. Gaiziņš piedzīvoja atklāsmi: Visu mūžu manas acis bijušas aklas, neredzot nacionālisma skaistumu! Jel ritiet, asaras un mazgājiet no manis kosmopolītisma mieles! Atlikušās mūža dienas es pavadīšu balts un šķīsts!

Viņš nomainīja savu neglīto afgāņu vārdu Gaiziņš uz latvisko Andreju, un dzīve izmainījās vienā acumirklī. Neviens vairs viņu neuzskatīja par izvarotāju, teroristu un sliņķi. “Skat, kāds Andrejs ir darba rūķis – viens riktīgs latvju puika!” visi viņu slavēja. Andreja patriotisms pieņēmās spēkā ik dienas. Jau drīz viņš sāka skaļi deklarēt, ka kalni ir nepilnvērtīgi, deģenerēti līdzenumi. Kurš ir redzējis, ka kalnā augtu kartupeļi? – Andrejs jautā. Atbildot aizrādītājam, ka rīsi tiek audzēti kalnos, Andrejs argumentē, ka rīsu grauds ir ģenētiski nepilnvērtīgs kartupelis. Spēkā pieņēmās ne tikai Andreja patriotisms bet arī alpinofobija. Alpīnisms ir nenormālība! Cilvēks nepiedzimst par alpīnistu – šo pataloģiju viņam uzspiež alpīnisti, kas grib izplatīt un mācīt bērniem savu nenormālību. Mums sveši kalni nav vajadzīgi! Kā izskatīsies Zemgale, ja pie Bauskas pēkšņi uzrodas sīriešu vai afgāņu kalns un uzvedas tā, it kā būtu mājās? Tās būs beigas visam līdzenajam!

Bet austrumos, bet austrumos, bet austrumos ir Valdemārs! Valdemārs Putniņš. Un Valdemāram austrumos ir šķūris. Valdemārs atbrauc ar šķūri un nošķūrē visu Vidzemes augstieni, nošķūrē arī Zemgales līdzenumu – nosķūrē visu, arī Andreju, kurš vairs neesot kalniņš. Valdemāram vienalga. Viņam ir šķūris. Valdemārs tūlīt brauks pie Tevis, mans dārgais lasītāj. Beigas!!!

gaizins

Attēlā: Munameģis un Andrejs aplūko jūrascūciņas Francijas lauksaimniecības izstādē.