Sīkstāsti par Sabili

1986. gadā pēc Genādija Lapčenoka iniciatīvas Sabilē notika referendums – viņš ierosināja Sabili pārdēvēt par Šņabili, jo tas labāk raksturojot pilsētas garu. Visi balsstiesīgie pilsētas iedzīvotāji ar entuziasmu nobalsoja par nosaukuma maiņu, vienīgi kaņepju sviesta un virvju ražotājs Jukums Magonis bija pret. Drīz viņu notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

* * *

1347. gada augustā Sabiles kolhoznieku klubā notika koncerts. Uzstājās underground leģendas Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Jaunatne priecājās un posās apmeklēt šo daudzsološo pasākumu, taču vecāki ļaudis grozīja galvas, jo neticēja, ka Sabilē varētu notikt kas labs, pozitīvs. (Kā zināja stāstīt Sabiles medmāsiņa Laura, vienīgais, kas Sabilē bija konsekventi pozitīvs ir sifilisa asins analīzes.) Sabiles slikto slavu nepazīstot, sabrauca ļaudis pat no tādām tālām zemēm kā Divupe, Ēģipte un Sicīlija. Koncerts ritēja mierīgi un publika ar entuziasmu klausījās vienu hītu pēc otra, jestri dejojot mūzikas ritmā. Pienāca koncerta noslēgums. Bija pienākusi kārta vispretrunīgākajam grāvējam, pret ko regulāri iebildumus cēluši vadošie Latvijas narkologi – dziesmai “Ar mani atkal runā kaijas”. Basa ritms aizvien skaļākiem dārdiem pavada dziesmas pēdējos pantus. Maestro Ramons Pauls izvelk aiz jostas aizsprausto cirvi, nebalsī ieķērcas un sāk skaldīt klavieres. Viktors Lapčenoks sašķaida savu Fenderu pret Marshall pastiprinātāju. Publika ķērc transā. Taču vecajiem ļaudīm izrādījās taisnība – labi Sabilē nekas nebeidzas. Sicīlietis Frīdis Sinatra pievēma Marutas tantes konfekšu tūti. Frīdim bija tikai 16 gadi un latvju underground viņam izrādījās par stipru. Zālē pēkšņi bija kapa klusums. Dzirdēja tikai zīdaiņa raudas, kuru māte izmisīgi mēģināja pabarot ar krūti. Sicīlija bija iespļāvusi Sabiles pilsētas dvēselē. Atriebība bija ātra un nežēlīga. Jau septembra sākumā trīs sabilieši laivā devās uz Sicīliju, sērkociņu kastītē vezdami uz Sicīliju mēra baciļus. Baciļus atriebējiem aizlienēja sabilietis Mēra Indriķis, kurš baciļus zaga no kolhoza baciļu audzētavas. 14. gadsimta mēra epidēmija bija sabiliešu roku darbs. Narkologu Jāni Strazdupu drīz notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

* * *

Katrs students ir dzirdējis par Sabiles vīna kaunu. Sākotnēji Sabiles vīns tika eksportēts uz Vāciju un Beļģiju kā līdzeklis pret žurkām. Taču vācu žurkas bija pieradušas pie smalkākas apiešanās un iesniedza sūdzību Bundestāgā, kur tika pieņemts likums aizliegt žurku genocīdu ar īpaši sadistiskiem paņēmieniem. Nu sabiliešiem savu velna dziru nācās realizēt vietējā tirgū – pārdot to studentiem. Vīns bija tik katastrofāli zemas kvalitātes, ka pat studenti no tā viebās. Latvijas Universitātes Vēstures un Filosofijas fakultātes profesore Kļavas kundze ar basām kājām devās līdz pašam Vatikānam, lai kristu pāvesta priekšā ceļos un lūgtu pēc palīdzības. Pāvests paskaidroja, ka teju kopš pašas baznīcas dibināšanas tās galvas rīta lūgšanā velta lāstus un zaimus Sabiles velna dzirai, taču līdz šim nekāds pozitīvs rezultāts nav ticis manīts. Situācija esot bezcerīga. Narkologu Jāni Strazdupu drīz atkārtoti notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

lailabigarso

Dzintars Dzintars

Iespējams, daudzi nezina, ka populāro un tautā mīlēto Žaku Žani Dzintaru bērnībā sauca par Dzintaru Dzintaru. Vārdu izvēlējās neviens cits kā viņa tēvs Čingizs Dzintars. Tētis jau sen bija atmetis ar roku pārtrauktās dzeršanas metodei kā veidam, lai izsargātos no piedzeršanās. Tā vietā viņš nolēma izmantot dēlu, lai saskandinātu glāzes. “Dzintar Dzintar, dzin – dzin!” augām dienām no istabas atskanēja tie paši vārdi, un allaž reibumā esošais tētis atkal saskandināja ar mazo Dzintaru. “Tu man esi gan dēls, gan brālis – pudeles brālis!” svepstot smējās Čingizs.

Čingizs bija nelabojami slinks un (reizēm gar staru) nolaidīgs žūpa, kurš smirdēja pa gabalu un ar kuru neviens negribēja draudzēties. Doties laukā no dzīvokļa Pļaviņu hruščovkā viņš bija ar mieru tikai alkohola iegādes nolūkā, kad dēls Dzintars vēl bija pārāk jauns, lai varētu pirkt spirtotos dzērienus. Vēlāk Čingizs sarunāja ar tuvējā diennakts veikala īpašnieku, ka mazais Dzintars nočņikā varēs jebkurā diennakts laikā brīvi iegādāties dzērienus (neviens negrib zaudēt labu kundi), un kopš tā laika vienīgie brīži, kad Čingizs pameta dzīvokli, bija slimnīcas apmeklējumi atkačāšanas nolūkā. Tētis bieži smējās: “Kad tukša mana tara, es saucu pēc Dzintara: Dzintariņ – man tukšs “dzin – dzin”, aši uz veikalu trin!” Nebija liels pārsteigums, ka ģimeni pameta arī Čingiza sieva un Dzintara māte Gaļina Dzintare. “Tevi vienu varbūt es vēl paciestu, bet divi alkaši ģimenē ir par daudz!” pirms Dzintaru ģimenes pamešanas uz visiem laikiem noteica Gaļa, “man Dzintara istabā vairs nav gaisa.” Taisnība vien viņai bija, jo istaba, kurā alkohola smārds gadiem ilgi bija sajaucies ar bezfiltra cigarešu dūmiem un trūdošu ēdiena atlieku aromātu, Čingiza kaprīžu dēļ netika vēdināta, turklāt mazais Dzintars, dienu no dienas saskandinot ar tēti, bija kļuvis par alkoholiķi jau sešu gadu vecumā. Gaļinas un Dzintara ierosinājums, ka puika varētu ar tēvu saskandināt, iemalkojot limonādi “Buratino” vai Tarhūns”, Čingizam bija nepieņemams – viņš atzina tikai alu un degvīnu, bet vislabāk – abus kopā. Dzintars ar lielām grūtībām bija izlūdzies tēvam iespēju iet skolā tikai tad, kad bija apsolījis, ka uzreiz pēc stundām nāks mājās un neblandīsies kopā ar klasesbiedriem. “Dzintar Dzintar – dzin – dzin!” dēlam ierodoties majās, ik dienas atskanēja ierastā frāze. Kā ierasts, pašā vakarā pēc neskaitāmajiem “dzin dzin” mazais Dzintars parasti bija pamatīgā stuņķī, un no rīta devās uz skolu krietni paģirains.

Lūzuma brīdis Dzintara Dzintara dzīvē bija brauciens uz visu mīlētāju pilsētu Parīzi, lai zaudētu nevainību (tētis tobrīd kārtējo reizi tika slimnīcā atkačāts). Toreiz Dzintars vēlā vakara stundā pēc nelegāla bordeļa apmeklējuma Parīzes nomalē piedzīvoja fizisku vardarbību no franču skinhediem. “Tev ir pārāk aziātiski vaigu kauli,” pārkāpuma iemeslu paziņoja plikpauris vārdā Žaks Žans, kurš tajā pašā brīdī bija kļuvis par Dzintara elku, jo allaž piedzērušais un ļenganais tēvs bija spējīgs tikai uz emocionālu vardarbību. Īsi pēc atgriešanās Dzintaram apritēja 16 gadi un viņš pieņēma mazliet latviskotu Žaka Žaņa vārdu. Tā kā “žakžan – dzin” neizklausījās pietiekami rosinoši uz iedzeršanu, viņš nolēma saskandināšanu ar tēvu pārtraukt. Padzirdējis, ka Rīgā ir hitlerjūgendstila arhitektūra, Žaks Žanis devās pretī jaunai dzīvei galvaspilsētā.

Lūzuma brīdis Dzintara Dzintara dzīvē bija brauciens uz visu mīlētāju pilsētu Parīzi, lai zaudētu nevainību (tētis tobrīd kārtējo reizi tika slimnīcā atkačāts). Toreiz Dzintars vēlā vakara stundā pēc nelegāla bordeļa apmeklējuma Parīzes nomalē piedzīvoja fizisku vardarbību no franču skinhediem. “Tev ir pārāk aziātiski vaigu kauli,” pārkāpuma iemeslu paziņoja plikpauris vārdā Žaks Žans, kurš tajā pašā brīdī bija kļuvis par Dzintara elku, jo allaž piedzērušais un ļenganais tēvs bija spējīgs tikai uz emocionālu vardarbību. Īsi pēc atgriešanās Dzintaram apritēja 16 gadi un viņš pieņēma mazliet latviskotu Žaka Žaņa vārdu. Tā kā “žakžan – dzin” neizklausījās pietiekami rosinoši uz iedzeršanu, viņš nolēma saskandināšanu ar tēvu pārtraukt. Padzirdējis, ka Rīgā ir hitlerjūgendstila arhitektūra, Žaks Žanis devās pretī jaunai dzīvei galvaspilsētā.

dzin-dzin

Vaislas Kuiļa atmiņas no apcietinājuma

Liecinieki stāsta, ka brīdī, kad Vaislas Kuilis ievests Dzintara istabā un viņam noņemti kāju dzelži, ausu saspraudes un šņukura aizbāznis, viņš esot iekviecies: “Te nu gan ir cūkukūts!” Pašvaldības policistam esot bijis neērti un viņš iebildis: “Kuiļa kungs, tā ir cūcība! Kā jūs atļaujaties tādas rupjības latvju patriotisma templī?” Un tikai tad Vaislas Kuilis pamanījis prāvo Dzintara odekolona pudelīšu kaudzi istabas stūrī un ļoti nokaunējies. “Kungs, atvainojiet, es nudien izklausos pēc prasta liberasta!” nosarcis teic Vaislas Kuilis. “Būs jau labi, runčuk, tagad teci nu pie pelītēm!” norādot uz odekolona pudelītēm, uzmundrinoši nosaka Dzintara kungs un viegli uzšauj Vaislas Kuilim pa pakaļu.

Mēnesis arestā pagāja smagi – Vaislas Kuilis kārtoja pa plauktiem odekolona pudelītes un visu laiku lamājās: “Kas tie par cilvēkiem, kas nepilda odekolonu tetrapakās? Kur palicis patriotisms? Kur palikušas tradicionālās ģimenes vērtības?” viņš nevarēja rimties, “tik daudz mazo odekolona pudelīšu! Es apbrīnoju Dzintara kunga gara spēku izturēt šādos apstākļos.”

Runā, ka Vaislas Kuilis būtu palicis Dzintara istabā uz visiem laikiem, ja vien Dzintara kunga partneris nebūtu kļuvis greizsirdīgs. “Vai nu Kuilis, vai es,” partneris esot uzstādījis ultimātu. Dzintara kungs, ātri izkampis četras odekolona pudelītes pēc kārtas, uz to viņam atcirtis: “Kuilis vismaz ir kārtīgs latviešu puika, nevis spāņu mērkaķis kā tu! Kādu dienu kļūšu par diktofonu kā Kārlis Ulmanis, un tad visi man pakaļ skries, un tādiem kā tu vairs nepievērsīšu uzmanību!”

Savukārt Vaislas Kuilis vēlāk pēc aresta smējās: “Lai arī biju apcietinājumā, mans šķiņķis un karbonāde kļuvuši mīkstāki un sulīgāki!”

Piskonts Bumbis-Bumbis

arrested-pig1-e1321150237333

Čempionāts

Vislatvijas nopūtu čempionātā parasti uzvar tikai tas, kurš zaudē savu dzīvību nosmokot. Šogad nosmakuši pirmo divu vietu ieguvēji – sacensības līmenis ar katru gadu aug. Pirmās vietas ieguvējam tradicionāli tiek pasniegts Latvijas Republikas karogs ar speciālu, īpaši greznu sēru lenti. Otrās un trešās vietas ieguvējiem dāvanu sarūpējuši Ādažu čipsu ražotāji – jaunos čipsus ar asaru garšu.

Image

 

Piskonts Bumbis-Bumbis

Mammas padoms

Kāpēc Ļeņins guļ miris? Viņš apēda ābolu, ko viņam saindētu iedeva ļaunā burve. Tu, dēls, nekad neaizmirsti pirms ēšanas ābolus nomazgāt zem krāna, citādi beigts būsi un tēvs uztaisīs stikla būri, kur visi nāks Tevi skatīties un smiesies.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis