Makašānu Aleksandrs un pērsieši

Netālu no Ludzas mājo Makašānu Aleksandrs. Mamma viņu sauca piemīlīgi par Sašeņku, taču tēvs daudzināja viņu par Lielo Aleksandru. Tēvs bija kaislīgs makšķernieks un bija zaudējis labās kājas augšstilbu Pērses upē, cīnoties ar raudu. (Tēvam bija paštaisīta raudu žāvētāva, ko ludzieši sauca par raudu mūri.) Koknesieši stāvējuši upes malā un smējušies, vēderus turēdami. Kopš tā laika tēvam liels naids pret pērsiešiem.

Māte bija daudz mierīgākas dabas. Viņa Ludzā strādāja kolhoza griķu laukā par vecāko ravētāju. Darba dienas pagāja klajā laukā saules spelgonī. Atpūtas brīžos mātei patika gulēt dižozola atēnā un lasīt klasiķu darbus, tādus kā Traktora Odiseja – par traktora piedzīvojumiem kolhoza biežu laukā. Diemžēl viņu mēdza iztraucēt ciema ciniķis un žūpa Sokurātu Pičs, kurš uzplijās viņai ar visādiem muļķīgiem jautājumiem par griķu audzēšanas un ravēšanas jēgu.

Paša Aleksandra bērnība pagāja provinciālajos Makašānos. Jauneklis sapņoja par Ludzu un fantastiskajām iespējām, ko tā piedāvā, – Ludzas kolhoza bibliotēku un bagātīgajiem griķu laukiem. Sašas draugs Āris Stotelis bija dzimis un audzis Ludzā, nedaudz vecāks par viņu un samācīja zēnam visas nejēdzības, kādas zināja. Taču visai bērnībai un agrajai jaunībai skanjēja cauri tēva brīdinājums: sadod, dēls, pērsiešiem pa biksēm.

Divdesmit gadu vecumā radās izdevība: Koknesē notika Pērkona koncerts. Mamma aizdeva naudu un Saša kopā ar saviem drauģeļiem, tajā skaitā Āri Stoteli, sēdās iekšā vilcienā un – aidā uz Koknesi. Koncerts bija skaists un neaizmirstams. Taču atpakaļceļā notika traģēdija: vilcienā iekāpa divas pērsiešu tantiņas un sāka ļoti izaicinoši uzvesties, skaļi dižojoties par saviem izslaukumiem un nozveju Pērses upē. “Mana go’s ir visu govju go’s!” viena plātījās, vicinādamās ar savu lapčeni. Aleksandrā uzjundīja no tēva mantotais naids pret pērsiešiem taču viņš vispirms korekti aizrādīja: “Atvainojiet, vai jūs varētu neuzvesties kā pustrakas stervas?” Tā vietā, lai klausītu Aleksandra lēnprātīgajam padomam, tantuki sašuta un viena pat atļāvās nogrozīt galvu. Aleksandra mērs bija pilns – viņš norāva vienai no galvas lapčeni. (Radikālās Viktora Lapčenoka fanes, kuras apvienojušās huligānu bandās, par lapčeni sauc savu pazīšanās zīmi – galvas lakatu.) Tad nu otra tante nogrozīja galvu. Un vilciena vagonā sākās pamatīgs grautiņš, kura rezultāts bija daudz sadauzītu degunu, saplēstas un asinīm notraipītas lapčenes un izsisti teju visi vilciena logi. Viss beidzās ar traģēdiju – vagonā ienāca biļešu kontrole.

Tiesā Aleksandrs asarām acīs stāstīja, ka tantiņas viņu nežēlīgi un ciniski provocējušas. Bija pat liecinieki, kas paši sacām acīm redzējuši viņām uz galvas lapčenes. Taču tas nelīdzēja – Aleksandru izsūtīja uz Rīgu – pie Nila upes. Beigas! Конец!

granicus

Aleksandrs uz sava iemīļotā ēzeļa Bucefāla jāj uz pieturu. “Sašeņka, neaizmirsti aplikt šalli!” sauc mamma no mājām.

Atskats Kuldīgas pagātnē

Pirmās vēsturiskās liecības par Kuldīgas slavas pilno pagātni mums ir jau no 4 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, kad Kuldīgā tikai izveidota pirmā rakstu sistēma civilizācijas vēsturē: piedegušā bukstiņu biezputrā ar karoti tika ieskrāpēts Kuldīgas – Kanndavas autobusu saraksts. Sākotnēji autobuss darbojās kā pašizgāzējs, izgāžot kanndaviešus pa taisno grāvī. Progresīvie Kuldīgas humānisti iebilda, ka vismaz bērnus varētu izkraut ar dakšām, taču paši kanndavieši atvairījās, ka tā uz viņu pieticības fona būtu nevajadzīga greznība. Līdz ar biezputras rakstību un autobusu reisa iedibināšanu Kuldīgas attīstība notika sprādzienveidīgi – tā kļuva par modernās civilizācijas un demokrātijas šūpuli.

Kuldīga īpaši uzplauka pateicoties bagātīgajām biezputras raktuvēm un kimči lauztuvēm Ventas krastos. Savulaik pie Ventas rūpnieciskos apjomos ražoja vīnu slavenie Ventas Château Connard vīndari, taču tad upes krastos tika atrastas kimči iegulas un Kuldīgas zinātnieki atklāja kimči bagātināšanas tehnoloģiju, ko nosauca par Kvašņevska procesu. Kuldīgā drīz sākās masveidīga biezputras un kimči ieguve. Ziemā biezputru izmantoja kā modes aksesuāru, taču vasaras tveicē biezputra izkusa un notecēja pār tās valkātāju. Tā sauktā biezputras seja nebija nekas tāds, ar ko kuldīdznieki īpaši lepotos. Vecāka gadagājuma un konservatīvie kuldīdznieki smējās par modīgajām biezputras sejām, ka tās atgādina Tallsus pēc bombardēšanas. Kimči tika eksportēts uz Dienvidaustrumāziju un visiem karstajiem punktiem, kur tas tika izmantots militāros nolūkos pēc tam, kad otrās Talsu bombardēšanas laikā ar kimči pilldītās aviobumbas izrādījās negaidīti efektīvas. Kuldīgas zinātnieki negulēja uz lauriem un izstrādāja bagātinātā kimči tehnoloģiju. Drīz vien uz Tallsiem tika nomesta pirmā bagātinātā kimči bumba, nolīdzinot līdz ar zemi pusi no jau tā nožēlojamās pilsēteles. Postaža Tallsos bija tik liela, ka ANO pieņēma rezolūciju, kas stingri aizliedz izmantot kimči militāriem mērķiem: pratināšanai, sprāgstvielu izgatavošanai un genocīdam. Aizliegums bija liels trieciens Kuldīgas kimči industrijai – kimči kalni krājās pie raktuvēm un vīri, kas bija raduši no saules līdz saulei strādāt šahtās, nu sēdēja, rokas klēpī salikuši. Šahtās mēģināja stādīt vīnogas, taču tur tās lāga neauga. Glābiņš nāca teju vai no zila gaisa – Kuldīgas gaisa spēku virspavēlnieks Kims Bukstiņš (tas pats slavenais Bukstiņš, kurš plānoja un vadīja otro un trešo Talsu bombardēšanu) nāca klajā ar atklājumu. Ģenerālis Bukstiņš, kurš pēc galvu reibinošajām uzvarām par Tallsiem, nu jau mēnesi plostoja un bija tuvu tam, lai kļūtu par admirāli. Taču gadījās liksta – viņš iekrita Ventā un nedaudz atžirga. Tas bija pietiekami, lai viņš sajustu smagas paģiras. Vajadzēja steidzami salāpīties, taču mugursomā bija tikai kimči. (Bukstiņš lika mīksto uz ANO aizliegumu un mugursomā principiāli visur nēsāja līdzi piecus kilogramus kimči.) Izmisuma dzīts viņš pietūcīja muti ar kimči, un pēc mirkļa paģiras bija kā ar roku atņemtas. “Bļā, kimči palīdz pret visu – gan pret Talsiem, gan pret paģirām!” pērkonbalsī iedārdējās Bukstiņš un tūdaļ pat marša ritmā aizsoļoja uz Kuldīgas mēriju darīt zināmu savu atklājumu Kuldīgas tautai. Ļaudis stāsta, ka todien redzējuši no Bukstiņa izelpas izsprūkam sulīgu varavīksni. Ar to Kuldīgā sākās tā saucamā kimči renesanse – uzplauka ar kimči saistīta zinātne, māksla un kulinārija. Bija pavasaris un sākās ziedu laiki. Nu visi vīri atkal bija šahtās iekšā un bija nepieciešams jauns darbaspēks kimči lauztuvēm. Pats Bukstiņš vadīja divas vergu ķeršanas ekspedīcijas uz Kanndavu. Kanndaviešiem gan bija iespēja arī brīvprātīgi pieteikties darbam kimči lauztuvēs, pēc trīsdesmit gadu smaga darba iegūstot Kuldīgas pilsonību, kas teorētiski viņiem pavēra ceļu uz Kuldīgas Senātu, taču gribētāju bija maz, jo neattīstītos kanndaviešus karjeras iespējas Senātā interesēja ļoti maz, un tos, kurus šīs iespējas interesēja, Kuldīgas vetārsts parasti atzina par etniski nepilnvērtīgiem.

Abu vergu ķeršanas ekspedīciju laikā Bukstiņš bija saķēris teju 30 miljonus vergu, kā rezultātā Kanndavā bija palikuši tikai pāris tuberkulozes nomocīti ciršļi un klibs kaķis. Pats Bukstiņš bija kļuvis aplam bagāts un aizgāja pensijā. Kā pensionārs viņš nolēma atgriezties pie savām akadēmiskajām saknēm. Pirms savas militārās karjeras viņš strādāja Kuldīgas meiteņu ģimnāzijā, mācot jaunajām zeltenēm genocīdu. Tolaik Bukstiņš sāka zaudēt interesi par savu darbu, jo genocīda nodarbības viņam šķita pārāk teorētiskas, savukārt hormonu vētru plosītās meitenes viņaprāt izrādīja nepietiekamu interesi par vardarbību. Pēc militārās karjeras noslēguma pensionārā Bukstiņā atmodās interese par akadēmisko pasauli. Taču šoreiz jau ar daudz praktiskāku ievirzi: viņš pievērsās kulinārijai un izveidoja savu kulināro blogu. Tas bija iemesls dramatiskākajai un asiņainākajai revolūcijai kulinārijas vēsturē – biezputrai ar kimči (un asinsdesu kā uzkodu). Par godu ģenerālim Bukstiņam to nosauca par ģenerāļa Bukstiņa biezputru. Prastāki ļaudis to sauc vienkārši par Bukstiņu biezputru, dažreiz pat bezkaunīgi (neapzināti vai ļaunprātīgi) aizmirstot pievienot biezputrai kimči. Ja jums kaut ko nozīmē Kuldīgas vēsture un virtuve, ģenerāļa Bukstiņa lielais devums Kuldīgai un cilvēcei, protieties biezputrai pievienot kimči. Bez kimči biezputra ir tikai bezputra.Iron_ore_mine_-_Cornwall__PA

Attēlā: “Māt, kur lielā karote?” Kaspars dūšīgi krauj biezputru bļodā.

Crémant

Labāk esi muļķis stundu nekā visu mūžu.”

Luxair lidojums no Londonas līdz Luksemburgai ilgst stundu. Lidojums paiet ātri kā skaists sapnis. Taču, kas tad tas – pasažierus gaida nopietns pārbaudījums: atšķirībā no zemākas klases aviokompānijām, tādām kā Rajeneir un Lufthanza (tautā saukta par luftī, kas ir nepelnīts mīļvārdiņš), pasažieri netiek cienāti ar gardiem ēdieniem un dzērieniem īsajos lidojumos. Taču Luxair ir pārāka par šīm pelēcībām – lidmašīnas salonā tiek piedāvāts alkohols – Crémant dzirkstošais vīns.

Bet kā lai šo dzērienu pasūta, ja esat dumjš kā zābaks un nezināt pat viselementārāko franču pamatvārdu izrunu? Sirds sažņaudzas, iedomājoties, kā viss lidmašīnas salons smiesies pie zemes krizdami un rādīs ar pirkstu visu atlikušo lidojuma laiku. “What’s a ‘cree-mant’, mate? Are you sure you’re on the right plane?” Vai tiešām dzēriena dēļ, lai cik svarīgs tas būtu, esmu gatavs padarīt sevi par muļķi?

Zemu zem lidmašīnas logiem krēsla nolaidās pār Vācijas kalniem un lejām, uz zāles stiebriem parādījās rasas pilieni. Kaut kur tālumā, vēl pārāk tālu, lai saskatītu, rimti uz Reinu tecēja Mozeles upe, kuras ielejās ierindā kā zaltātiņi stāvēja vīnogulāji. To pienākums pret dzimteni un visu cilvēci ir viens – radīt Crémant vīnu. Sirds sitas straujāk krūtīs, rodas drosme tur, kur tās pirms mirkļa vēl nebija. Gribas triumfs!

One glass of Crémant, please!” Stjuarte pasmaida un atzinīgi pamāj ar galvu – tā smaida tikai savējiem. Tiek pasniegta glāze zeltaina, dzirkstoša vīna. Dzīve ir izdevusies.

Ja būtu baigījies no stundas kauna, būtu palicis bez Crémant, būtu palicis muļķis uz visu mūžu. Lai šis stāsts kalpo par iedvesmu un pamācību jums visiem!

Cremant_teaser_170529

Attēlā – šmigas karalis Bernard-Massard Crémant.