Ivars un Vitālijs

Kādu rītu Ivars pazūd no zārka un nerādās mājās jau trešo dienu.  Rainis un Aspazija ir pamatoti satraukti, jo Ivars vienmēr ir brīdinājis, ja dodas savās gaitās uz ilgāku laiku. Trešajā dienā vecāki neiztur un dodas meklēt dēlu Lugāno ezerā, bet bez panākumiem – gulbji cittautieši uz Ivara vārdu neatsaucas.  Abi domā, kā rīkoties tālāk. Iniciatīvu uzņemas Rainis.

Rainis: – Ir jau vakars un metas tumšs. Aizstaigājam uz Lugāno centru? Man ir sajūta, ka Ivars ir kaut kur tepat netālu un viņam nekādas nepatikšanas nedraud.
Aspazija: – Kaut nu tā būtu…

Nonākuši pilsētas centrā, Rainis ar Aspaziju smaidot saskatās – gulbis Ivars stāv vairākus kvartālus garas rindas vidū pie Lugāno Apple Store.

Rainis: – Nu, Ivar, tu gan mūs sabiedēji…
Ivars: – Piedodiet… Man bija tāds kauns, pat nespēju jums pateikt…
Rainis: – …ka gribi jauno aifonu?
Ivars: – Jā… Gribēju palielīties savam Latvijā palikušajam draugam alnim Vitālijam, kurš joprojām sūta oldskūlīgas pastkartes ar ogulājiem! Vai tad kāds varēja iedomāties, ka būs šitāda rinda?
Rainis (smejas): – Ivar, tava aifona ekrāns taču sadruptu pie pirmā pieskāriena ar knābi! Un vispār – lai rindā pēc aifona stāv konsūmerisma apsēstais proletariāts. Šodien saņēmu sūtījumu no vīndara Luidži – iekurināsim kamīnu un iedzersim vācu Cabernet Sauvignon no Toskānas. Un par aifonu nesatraucies – es kaut ko izdomāšu.
Ivars: – Paldies, tēt! Lūdzu, piedodiet, ka liku jums satraukties.

Tovakar Ivars stipri piedzērās, un Rainim nācās viņu iecelt zārkā. Rīta pusē Ivars redzēja sapnī, ka viņa draugs alnis Vitālijs raudādams nesekmīgi mēģina ar ragiem aipadā uzrakstīt vēstuli ar vārdiem “Ivar, man tevis pietrūkst”, iznīcinot vairākus desmitus jaunāko aipadu, un pēc tam bezspēcīgā niknumā sabradā savus mīļākos ogulājus.

Pēc nedēļas Ivars no vecākiem saņēma ekskluzīvā Ženēvas birojā uzlabotu jaunāko aifonu ar knābjajutīgu un knābjaizturīgu ekrānu un īpašu brīvknābja sistēmu. “Nanotehnoloģijas – radīts cilvēkam, pielāgots gulbim!” smējās Rainis.

Piskonts Bumbis-Bumbis

Žigulis-Šmigulis

Rūķītis-Žūpītis brauca Žigulī-Šmigulī un nejauši sabrauca Bagiru-Paģiru.
“Pareizi darīji,” Rūķīti-Šūpīti slavēja Bārabērns, “no tās Bagiras-Paģiras tik vienas vienīgas nelaimes. Pie manis bārā tik daudzi vīri nākuši ārstēties. Atnāk salīkuši zem ciešanu nastas un aiziet braši kā ozoli!”

Rūķītis-Žūpītis saausās: “Saki man, bāriņ, kāpēc latvju dainās ‘bāriņš’ un ‘sērdienītis’ teju ar vienādu nozīmi iraid?”
Bārabērns: “Bārs jebkuras tautas folklorā ir gaismas, laimes, pozitīvisma avots. Nav skaidrības par vārda ‘sērdienis’ nozīmi. Populārs ir uzskats, ka tam sakars ar sērām un tradicionālo melno lenti pie mūsu valsts karoga. Taču patiesībā tas saistīs ar sēru – ķīmisko elementu, ja runa ir par pirotehniku, vai ausu sēru, ja runa ir par medicīnu vai veselību.”
Rūķītis-Žūpītis pasper Bagiras-Paģiras nedzīvo miesu un domīgs jautā: “Bet ko ar šo darīt?”
Bārabērns: “Iemet bagāžniekā, gan kaut ko izdomāsim…”

Bagira-Paģira tika ievietota Ziguļa-Šmiguļa bagāžniekā un vēlāk aprakta grāvjmalā, netālu no kādas alusdarītavas.
Viss beidzās labi. Priekā!

Tēva pienākums

Darbdienas rīts. Rainis klauvē pie gulbja Ivara istabas durvīm. Ivars neatbild. Rainis ienāk istabā un pieklauvē pie Ivara zārka. Ivars pamostas un izstaipa kaklu.

Ivars: – Labrīt, tēt!

Rainis: – Labrīt, dēls! Negribēju tevi modināt, bet man ir viena svarīga lieta tev sakāma.

Ivars: – Viss kārtībā, saulīte jau augstu – bija laiks celties. Laikam vakar par ilgu sēdējām… Teic nu, tēt, savu sakāmo!

Rainis: – Kad tu jau biji nolūzis, mēs vakar ar tavu mammu piebeidzām vēl vienu Sauvignon Blanc un spriedām par to, cik pretīgi pret tevi izturējās tie fašisti – Cīrihes eitanāzijas konveijera darboņi. Ivar, tev vairs nebūs jāpacieš viņu sardoniskais skatiens un pazemojums par naudas trūkumu un – galu galā – to, ka neesi cilvēks! Ja vien tu vēlēsies, es pats tev apgriezīšu kaklu vai noraušu galvu, vai noindēšu tevi ar Patujāra šķiedrgalvīti. Vari man ticēt – es izpildīšu tēva pienākumu pēc labākās sirdsapziņas.

Ivars: – Paldies! Tu esi labākais tētis pasaulē!

Rainis: – Ja vien tu nebūtu gulbis, mēs vērstos Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā un to Cīrihes kantori uzvarētu.

Ivars: – Nešaubos ne mirkli!

Rainis: – Nu ko, par to nedaudz jāiemalko! Ivar, ko tu izvēlies – Chardonnay no Čīles vai Grüner Veltliner no Austrijas?

Ivars: – Nevis „vai”, bet „un”, tēt!

Rainis: – Es lepojos ar tevi, Ivar! Tieši tādu dēlu biju vēlējies visu apzināto mūžu!

 

Piskonts Bumbis-Bumbis

Jānis, Elza un Ivars

Karsta jūlija diena bez mākoņiem. Pikniks. Rainis aizmidzis guļ zem palmas pie Lugāno ezera. Aspazija zem saulessarga lēni malko baltvīnu un lasa jaunāko Mišela Velbeka romānu par pusmūža vientulību un vērtību sabrukumu. Rainis pēkšņi pamostas un iekliedzas.

Aspazija: – Kas notika?

Rainis: – Kur es esmu?

Aspazija: – Kā kur? Pie Lugāno ezera.

Rainis: – Kāpēc tieši šeit? Kāpēc mēs neesam pie Lubāno ezera? Es taču esmu latvietis un man jābūt pie Lubāno…

Rainis sāk raudāt.

Aspazija: – It kā tu nezinātu…

Rainis: – Man jāpaguļ un jānomierinās.

Rainis atkal aizmieg. Aspazija turpina lasīt jaunāko Mišela Velbeka romānu. Rainis pēc stundas pamostas.

Aspazija: – Atkal sapnī dziedāji Rozenštrauha dziesmas?

Rainis: – Jā, lustīgi rāvu vaļā „Vecās likteņdzirnas”! Bet kā tu zini? Es skaļi dziedāju miegā?

Aspazija: – Nē, tu vienkārši esi nosiekalojies.

Rainis: – Neviens mani nepazīst tā, kā pazīsti tu, Elza. Ko es bez tevis darītu? Ielej man glāzi franču baltvīna!

Aspazija: – Beidz nu snoboties, Jāni. Vienmēr esi dzēris no kakla un tagad te iztaisies. Tas gulbis, kas te peld gar krastu, tāpat nenovērtēs tavas manieres.

Rainis (iedzer no kakla krietnu šļuku vīna): – Ak, Elza… Paklau, pasvied gulbim to sapelējušo maizi – viņš izskatās izbadējies.

Gulbis piepeld tuvāk un uzrunā Raini: – Savu sapelējušo maizi vari ēst pats, bet no vācu vīna neatteikšos.

Rainis (apstulbis): – Latviski runājošu gulbi gan šai pusē vēl nebiju manījis.

Gulbis: – Mani sauc Ivars. Es esmu latvietis.

Rainis: – Es esmu Jānis, bet viņu sauc Elza. Mēs arī esam latvieši. Prieks iepazīties, Ivar. Elza, ielej Ivaram vīnu! Diemžēl vācu vīna mums nav. Vai franču baltvīns derēs?

Ivars: – Tas ir vācu vīns.

Rainis: – Nē, franču. Lūk, uz etiķetes rakstīts – Vin d’Alsace, Gewurztraminer, 2016, Produit de France.

Ivars: – Tieši tā – vācu vīns.

Rainis: – Ivar, revanšisms Eiropā nav populārs jau krietni ilgu laiku.

Ivars: – Tam nav nekāda sakara ar revanšismu. Jebkurš vīns ir vācu vīns.

Rainis: – Kā to saprast?

Ivars: – To sākumā būs vieglāk pieņemt, nevis saprast.

Rainis: – Nu labi, par to parunāsim vēlāk. Elza, ielej Ivaram vācu vīnu.

Ivars: – Lūdzu, tajā rozā bļodiņā.

Rainis: – Pag, bet tomēr – ja jau jebkurš vīns ir vācu vīns, vārdu salikums „vācu vīns” ir liekvārdība.

Ivars: – Jā. Līdzīgi kā „stulbais lasis”. Visi zina, ka lasis ir stulbs, un sauc to vienkārši par lasi. Tāpat ar vīnu saprotam vācu vīnu.

Rainis: – Tātad „franču vīns” ir oksimorons. Līdzīgi kā, piemēram, „progresīvs republikānis”.

Ivars: – „Franču vīns” viennozīmīgi ir oksimorons, bet progresīvu republikāni var skatīt plašāk – republikānis var būt progresīvs savas partijas kontekstā, taču liberālim viņš vienalga var šķist tumsonības un aprobežotības iemiesojums.

Rainis: – Bet kā es varu norādīt, ka vīns ir no Francijas, ja franču vīna nav?

Ivars: – Tu jau pats pateici – vīns no Francijas. Garāks, taču ne obligāts variants – vācu vīns no Francijas.

Rainis: – Vai varu piedāvāt… hmmm… Foie gras? Gewurztraminer passt gut zu Foie gras, mein Schwanfreund.

Ivars: – Man nav ētiskas dabas iebildumu pret Foie gras. Galu galā mēs ar zosīm un pīlēm konkurējam par pārtiku.

Rainis: – Elza, lūdzu, sataisi maizītes ar Foie gras! Bet vispirms vācu vīns.

Ivars: – Pateicos!

Rainis (saskandina pudeli pret Aspazijas glāzi un Ivara bļodiņu): – Nu tad priekā, mūsu jaunais draugs!

Ivars: – Priekā!

Aspazija: – Priekā!

Rainis: – Ja jau sēžam šeit visi kopā, pastāsti, Ivar, kādi vēji tevi atpūtuši uz Tičino kantonu.

Ivars: – Tas ir garš stāsts… Īsumā bija tā – nolaidos Cīrihē veikt eitanāziju, kas nav nekas neparasts, ņemot vērā, ka esmu latvietis. Jo īpaši tāpēc, ka esmu latvietis. Būt latvietim nav viegli, tas savā ziņā ir darbs.

Rainis: – Izskatās, ka eitanāzija tev ir gājusi secen, vai arī šī ir tava postputna dzīve?

Ivars: – Cīrihē par mani tikai pasmējās, teica, ka man esot nepareizs sakodiens, ieteica sākumā aizlidot uz Milānu veikt knābja korekciju. Padzīvoju pāris dienas Cīrihes ezerā un lidoju, kur acis rāda. Biju jau tuvu Alpiem, kad ieraudzīju šo ezeru, un te nu esmu. Un ko darāt šeit jūs abi?

Rainis: – Oi, man vēl krietni jāiedzer, lai sāktu stāstīt. Tas ir tik emocionāli… (iedzer krietnu malku no kakla). Nu labi, mēģināšu. Ivar, tu taču zini pulkvedi Bīberu?

Ivars: – Ja tu domā Kanādas diktatoru, tad personīgi nepazīstu, bet kurš gan nav dzirdējis par viņa nežēlību?

Rainis: – Jā, tas pats gan. Varbūt arī atceries, ka vēl pirms pieciem gadiem bija tāds dziedātājs Džastins Bībers?

Ivars: – Es tolaik biju pārāk jauns.

Rainis: – O, viņš bija megapopulārs visā pasaulē – bērni un sirmgalvji, strādnieki un uzņēmēji, dzērāji un atturībnieki, geji un hetero, mačo un bālie zēni, cacas un wannabe dzejnieces – visi viņa dēļ juka prātā. Tā gadījās, ka vienā ballītē Bulduros pie kokosu magnāta dona Gustavo ar Elzu lasījām savu dzeju, un tur bija iegriezies arī Bībera producents Timbaland, kurš reāli iefanoja par manu dzejoli „Zaķis un sals” un Elzas „Circenīša Ziemassvētkiem”. Saskandinājām, aprunājāmies, apmainījāmies ar numuriem un jau pēc nedēļas Timbaland zvanīja un lūdza uzrakstīt vārdus pāris Džastina singliem. Un tad aizgāja… Līdz tam dzīvojām kā jau radoši cilvēki dzīvo Latvijā – ne sevišķi pārticīgi, reizēm piehaltūrējot reklāmas aģentūrā, vadot kulinārijas šovu TV un rakstot dziesmu tekstus visādiem ne sevišķi apdāvinātiem un banāliem švabrakiem. Pārsvarā jau no rokas mutē dzīvojām.

Ivars: – „Tam kāja mutē, rokā suns un kabatā deg malduguns.”

Rainis (smaida): – Izskatās, ka Ivars ir nedaudz apgrozījies uņģika aprindās.

Ivars: – Man bija draudzene no melnajiem gulbjiem – viņa to klausījās. Es pats parasti klausījos ambient mūziku, jo tā man atgādināja par ainavām pārlidojumu laikā.

Rainis: – Atgriežoties pie Bībera… Singli ar mūsu tekstiem aizgāja, un mēs kļuvām par viņa pastāvīgajiem tekstu autoriem. Pēdējie trīs albumi ir ar mūsu vārdiem. Rakstījām arī scenārijus Bībera šoviem, braukājām līdzi turnejās, apceļojām vietas, kas mums pat sapņos nerādījās, tusējām ar slavenībām, bliezām, plosījāmies, atlaidām… Protams, kļuvām diezgan turīgi un nu jau esam miljonāri.

Ivars: – Un Latvijā kļuva par šauru?

Rainis: – Latvijā vairs nespēju atgriezties – visi bijušie draugi un amata brāļi sauc par oportūnistu un konjunktūristu, es esot gājis vēl tālāk par Raču… Man jau pašam arī ir kauns, tomēr tas nav vienīgais iemesls, kāpēc esam trimdā. Pulkvedis mūs nav aizmirsis, un mūsu bankas kontā katru mēnesi ieripo smuka naudiņa, bet… Tā kā pret Bībera autoritāro režīmu Eiropas Savienība ir noteikusi sankcijas, mūsu līdzekļi Latvijā un jebkur citur ES tiktu arestēti. Kas mums atliek? Āfrika? Dienvidamerika? Kanāda? Pulkvedis Bībers jebkurā brīdī ir gatavs mūs uzņemt, vienīgi mēs nespējam pamest veco, labo Eiropu. Un mūsu prasībām un vajadzībām Eiropā atbilst tikai Šveice – kara neskarta zeme ar satriecošu dabu, pienācīgu dzīves līmeni, imunitāti pret globāliem ekonomiskajiem satricinājumiem un pret pasaules ciešanām un naudas izcelsmi vienaldzīgu banku sektoru.

Aspazija: – Neaizmirsti Lihtenšteinu.

Rainis: – Ak jā, Lihtenšteina. Atceries, kā mēs galvaspilsētas meklējumos pirmoreiz izbraucām cauri Vaducai, to nepamanot?

Aspazija: – Neesi nu tāds lielvalstu šovinists – Lihtenšteinā ir skaisti, sevišķi Malbunā, uz kurieni pirmos gadus braucām slēpot.

Rainis: – Ir jau skaisti, piekrītu. Bet uz Latviju tā velk…

Rainis atkal sāk raudāt. Sarunas turpinās vēl vairākas stundas. Gewurztraminer seko neskaitāmas pudeles Elzasas Riesling un Pinot noir rosé.

Rainis: – Klau, Ivar, jau sāk krēslot. Labi sēžam, bet mums vajadzētu doties mājās – gribu noskatīties Nadeždas Konstantinovnas Krupskajas uzstāšanos par Patujāra šķiedrgalvīti Pasaules Mikologu kongresā. It kā jau varētu skatīties ar planšeti tepat, tomēr gribas redzēt Nadju uz lielā ekrāna.

Ivars: – Bija ļoti patīkami ar jums iepazīties. Esmu arī ļoti patīkami iereibis… Paldies par gardo vācu vīnu!

Rainis zīmīgi saskatās ar Aspaziju. Aspazija piekrītoši pamāj ar galvu.

Rainis: – Ivar, mums tev ir kas jāsaka. Tu jau pats redzi, ka mēs vairs neesam jauni, un bērnu mums arī nav… Īsāk sakot, gribam tevi adoptēt. Tas nekas, ka tu neesi cilvēks – galvenais, ka esi latvietis. Ko saki?

Ivars: – Vai jums ir zārks?

Rainis: – Protams, mēs taču esam latvieši. Katram savs zārks un vēl viens neparedzētiem gadījumiem, tātad – tev.

Ivars: – Tad esmu ar mieru.

Rainis: – Tad braucam mājās. Tūdaļ piezvanīšu šoferim, viņš būs klāt pēc piecām minūtēm. Mēs dzīvojam tepat kalnā Kastanjolā. Brauksi ar mums mašīnā vai lidosi?

Ivars: – Braukšu ar jums. Vispār man patīk pālī lidot, bet šovakar var visādi gadīties.

Rainis: – Pareizi. Zārkā izgulēsies, dēls.

Piskonts Bumbis-Bumbis

Informatīvs pielikums par pulkvedi Bīberu

Vīzija. Jau 40 gadus pār Kanādas tautu valda nepielūdzamais un asiņainais tirāns pulkvedis Bībers, viens no pēdējiem diktatoriem pasaulē.

Vecāki ļaudis pulkvedī atpazīst kādreizējo dziedātāju Džastinu Bīberu, taču valstī to pieminēt ir tabu un par to pienākas ilgs cietumsods.

Nācis pie varas popularitātes virsotnē 18 gadu vecumā, tautas mīlulis Bībers apsolīja Kanādas tautai pārtraukt ASV hegemoniju Ziemeļamerikā.

Ļaudis paslepus runāja, ka pulkvedim Bīberam patiesībā nav bijis balss lūzuma un pie sava dobjā basa viņš ticis ar operācijas palīdzību.

Pulkvedis Bībers ir nepiekāpīgs cilvēks. Viņš valdīšanas laikā piekāpās tikai vienreiz – Kanādas vīriešu skaistumkonkursā savam vectēvam.

Pulkveža Bībera vectēva Brūsa Deila uzvara šajā konkursā nebija pārsteigums nevienam.

Skaistums ir skaistums arī Kanādā, nosprieda pulkvedis Bībers un samierinājās ar 2. vietu. Citi kandidāti neizturēja atlases kritērijus.

Ļaudis bija nesaprašanā, kā skarbais pulkvedis Bībers savā valstī pacieš skaistāku cilvēku par sevi, un pareģoja Bībera vectēvam drīzu galu.

Taču vectēvs turpināja dzīvot un pieņemties skaistumā, un visādi citādi varenais pulkvedis Bībers dzīvoja vectēva skaistuma ēnā.

Versijas bija dažādas, piem., Bībera cieņa pret ģimenes saitēm un piesardzība pret starptautisku spiedienu vectēva eksterminēšanas gadījumā.

Taču tie visi bija maldi. Patiesībā pulkvedis Bībers bija gatavs likvidēt vectēvu tajā brīdī, kad izdosies atminēt viņa skaistuma noslēpumu.

***

Kādu dienu pulkvedis Bībers saprata, ka vectēva skaistums viņam nekad nebūs pieejams. Pēc dažām dienām pulkveža vectēvs Brūss Deils nomira.

Bēres notika vectēva dzimtajā Stretfordā Ontario provincē un tās rādīja valsts TV. Pulkvedis Bībers nācijas priekšā aizgūtnēm raudāja.

Taču jau pēc dažām dienām vīriešu skaistumkonkursā Misters Kanāda uzvarēja skarbais pulkvedis Bībers, kurš pēkšņi kļuva smaidīgs kā saulīte.

Pēc dažām dienām pulkvedis Bībers pamodās no šausmīga sapņa. Mirušais vectēvs viņam čukstēja: “Džastin, es esmu skaistāks par tevi pat kapā…”

Nākamais pulkveža sapnis bija vēl baisāks. Vectēvs teica, ka drīz augšāmcelsies un Kanādā tiks sarīkots jauns vīriešu skaistumkonkurss.

Pulkvedis Bībers bija satraukts, un tā nenotika bieži. Tādos brīžos, lai nomierinātos, viņš klausījās aizliegtos Džastina Bībera ierakstus.

***

Pulkvedim Bīberam gandrīz nebija draugu, izņemot nežēlīgos Īrijas vadoņus – dvīņubrāļus un ģenerāļus Džonu un Edvardu Graimsus.

Pulkvedis Bībers valsts vizītēs visbiežāk devās uz Īriju, taču neviens, pat Īrijas ĀM protokola nodaļa, nekad nezināja vizītes programmu.

Pulkvedi Bīberu no Dublinas lidostas kaut kur allaž aizveda rozā automašīnā Ford Sierra, kurā viņu jau gaidīja ģenerāļi Graimsi.

Patiesība bija pārāk skarba, lai to kāds uzzinātu Īrijā vai Kanādā, un šoreiz neko nezināja pat Bībera labā roka – viņa vectēvs.

Pulkvedis Bībers Īrijā vienmēr devās uz ģenerāļu Graimsu privāto bērnudārzu, kur visi trīs kopā bez izņēmuma dziedāja divas dziesmas.

Apsardze rūpējās, lai neviens no malas nekad nedzirdētu, kā trīs asiņainie diktatori dzied “I Will Always Love you” un “My Heart Will Go On”.

Izņemot vectēvu, vēl tikai blondajiem ģenerāļiem Džonam un Edvardam Graimsiem bija ļauts saukt pulkvedi Bīberu vārdā – par Džastinu.

***

Pulkvedis Bībers aplenkumā drudžaini domāja: atskaņojot savas dziesmas pilsētas skaļruņos, taču varētu vienā rāvienā patriekt nemierniekus!

Tomēr tā nenotika, jo Džastina dziesmas valstī bija tabu. Bībers sev apņēmīgi noteica: “Miršu cienīgi kā pulkvedis, nevis kā Džastins”.

Pie pulkveža rezidences nogranda spēcīgs sprādziens, un Bībers, izsaukdamies “nekad nesaki nekad”, no skapja izvilka singlu „Never Say Never”.

Pulkvedis Bībers juta beigas. Dziesmu atskaņošana vairs nelīdzēja, jo nemiernieki bija atklājuši pulkveža taktiku un pārrāva strāvas padevi.

Pulkvedis prātoja, ko vēl izdarīt pirms neizbēgamās krišanas vai padošanās, un pēkšņi aiz prieka iekliedzās: pēdējais skaistumkonkurss!

Vectēvs bija miris, nemiernieki vēl nebija pie varas, un tas garantēja uzvaru. Bībers izvilka no skapja kroni un lepni uzlika to sev galvā.

Vai tu esi?

Bet vai Tu esi gulbis?
Vai Tev kādreiz bērns ir metis ar baltmaizi?
Ja atbilde ir lepns ‘jā’, Tu esi gulbis!

Pag’, bet vai Tu esi vista?
Vai Tu sēdi uz olām?
Ja Tu sēdi uz olām, Tu taču esi vista!

Vai tad Tu esi sirpis?
Sirpis ir izliekts, tam ir daudz lielāka simboliska nekā praktiska nozīme.
Ja Tu esi izlieks un Tava simboliskā nozīme lielāka par praktisko, Tu, iespējams, esi sirpis, kaut tas ir maz ticams.
Visticamāk, ka Tavā īpašumā ir sirpis un Tu sevi ar viņu identificē. Tas ir normāli.

Sirpis ir āmuram draugs.
Draudzībai – slava!

 

Bet vai Tu esi? (Es apšaubu Tevi.)
Lietu, kuras ir, esamību ir bezjēdzīgi apšaubīt.
Tātad Tevis nav.
Samierinies ar to.

Vai es esmu? (Es apšaubu sevi.)
Ja Tevis nav, kāpēc lai būtu es?
Kas, es sliktāks par Tevi?
Vai man tiks mazāk kā Tev?
Es eju dirst.

Alnis – derīgs dzīvnieks!

Padomju skolēniem skolā mācīja: alnis ir derīgs dzīvnieks. Aļņi ziemā grauž krūmājus. Un, ja krūmājā noslēpies fašists, viņš tiek apēsts kopā ar krūmāju. Tādēļ aļņi Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā tika godā turēti. Esot pat bijuši mēģinājumi Tukuma rajona kolhozā ‘Sarkanā Ausma’ alni uzņemt Partijā. Alni Jēkabu Partijas kandidatūrai esot izvirzījusi pati sarkanā Ausma, taču viņai atteikts – esot pietrūcis kaut kāda tur zīmoga no kolhoza zootehniķa… Pats Jēkabs lielījās, ka esot noēdis pusduci fašistu. Kolhoza sievas gan zinājās stāstīt, ka Jēkabs ar zootehniķi esot lielākie kolhoza žūpas un tālāk fašistu ēšanā nav tikuši kā baidījuši skolēnus, kas tumšos ziemas vakaros pa lauku takām devās mājup. Padomju skolēni zināja – aļņi stāv nomodā un sargā mūsu Padomju Dzimteni! “Aļņiem – slava!” – mācīja skolotāji. “Aļņiem – slava!” – vienbalsīgi sauca skolēni. Bet kāpēc Ausma bija sarkana? Viņa bija slaucēja un viņai bija alerģija no piena. Pavisam vienkārši.

 

Kā ganuzēns muižkungu piemānīja

Ganiņš gana govis, labajā kājā zābaks, kreisā kāja plika. Garām iet muižkungs un dikti brīnās: “Kam tev vienā kājā zābaks un otrā kājā nekā?” “Āreče,” gudri nosaka ganiņš, “ja pa vienam zābakam velku, tie lēnāk novalkājas!”
Muižkungs aiziet, galvu grozīdams.

Ganiņš domā: “Kā es to muižkungu piemānīju – man nemaz nava otra zābaka!”
Muižkungs domā: “Ganiņš ir muļķis! Kāda jēga zābakus pa vienam valkāt?”
Zābaks domā: “Ja kājās ir divi zābaki, pa kuru bikšu staru lai čurā?”