Eļļassuņi

Bezcerīgas nolemtības priekšā ir grūti saglabāt racionālu domāšanu. Labi zinot, ka mūsu lūgumi pēc žēlastības ir tikai prieks un iedrošinājums mūsu spīdzinātājam (un pēc mirkļa slepkavam), mēs tomēr metamies ceļos, lūdzot ātru un nesāpīgu galu, mēģināt sataustīt kaut cerības ēnu bezcerības tumsā. Piedod, mans lasītāj, šādu emocionālu ievadu, bet aprakstīt šausmas Džūkstes sojas kautuvē ar sausu statistiku vien būtu nepilnīgi un negodīgi.

Kautuves bezpersoniskā, monotonā betona siena labi slēpj eļļaspirti, varmācīgo sojas pupiņu masveida slepkavošanu, kas še notiek ik dienas. Bet to, ko slēpj sienas, gatavas ir izrādīt kautuves durvis. Jā, mans lasītāj, Džūkstes kautuves durvis allaž ir atvērtas gan mazdūšīgākiem skatītājiem, kam pašiem uz slepkavību roka neceļas, bet sirds smilkst pēc eļļas, gan tiem, kuru eļļaskārā roka pati sniedzas pēc naža, pēc upura. “Kautuves demonstrāciju zālē ir divdesmit skatītāju rindas, katrā rindā pa trīsdesmit piecām vietām.” lepni stāsta kautuves publisko un bērnu pasākumu koordinatore Biruta Ratniece, kas vēlējās palikt anonīma. “Vietas demonstrāciju zālē jārezervē vismaz gadu iepriekš un tās tiek izķertas uzreiz pēc palaišanas tirdzniecībā. Daudz pie mums brauc grupas no skolām.” Nežēlība pret sojas pupiņām mūsu valstī ir kļuvusi par lētu izklaidi, no kuras negribam pasargāt pat bērnus.

Pieļāvām kļūdu, sarunājot tikšanos ar kautuves vecāko tehnologu – spīdzinātāju Viktoru Erbsenbergu, piekrītot tikties demonstrāciju zālē pēc darba dienas beigām. Viktors mūs sagaida savā “darba tērpā” – iznēsātās džinsās un flaneļa kreklā, kam pa virsu biezas ādas priekšauts. Mati, seja, apģērbs klāti ar eļļu. Uz rokām eļļaini sojas proteīna gabaliņi. Kājās uzvilktie zābaki šļurkst pie katra soļa. Viktors pastiepj roku sveicienam, ne mirkli nenolaizdams no mums acu. Pirms intervijas sev solījāmies par katru cenu neizrādīt emocijas, tādējādi liedzot prieku šim morālajam deģenerātam, taču pastiepto eļļas klāto roku paspiest nespējam. Viktors uzreiz saprot, ar ko viņam darīšana – neesam vieni no viņa “ierastās auditorijas”. No viņa saņemam nicīgu, ņirdzīgu smaidu. Viktors bāž roku kabatā un izvelk to tās ap pusotru duci sojas pupiņu – daudzas no tām vēl tikai pusaudzes. Otrā rokā viņam ir aprūsējis nazis, kas, šķiet, ir lielāks, nekā praktiski vajadzīgs. Ar nazi Vikotrs rāda uz pupiņām: “Kuru?” Vēl nesapratis jautājumā ietvertās šausmas, ziņkārīgi skatos uz pupiņām. Manu uzmanību piesaista pati mazākā no tām – tās linubaltais vaidziņš ir kā no samta. Domāju pie sevis, cik daudz savas cilvēcības ir jāzaudē, lai darītu pāri kādam tik tīram un nevainīgam. Paņemu to rokās. Pupiņa, manas rokas siltuma iedrošināta, paskatās man acīs un smalkā balstiņā saka: “Mani sauc Elī. Vai Tu man darīsi pāri?” “Laba izvēle!” – Viktora uzslava mani atgriež realitātē. “Dod!” Viktors prasa, nazi turot gatavībā. 

Sekoja gara, emocionāla saruna, kuras laikā likām saprast, ka sojas pupiņu slepkavošana mūsu klātbūtnē nenotiks. Draudējām iesaistīt gan NATO, gan Latvijas gaļēdāju asociāciju, gan Romas Katoļu baznīcu un personīgi Jaunavu Mariju – gaļēdāju aizbildni. Galu galā Viktors piekrita tālākai sarunai, sēžot skatītāju rindās.

Viktors piedzima vegānu ģimenē. Tēvs Ādolfs bija ultraradikāls vegāns, kas iestājās par kotlešu pilnīgu aizliegšanu. Slavens viņš kļuva ar savām regulārajām publikācijām laikrakstā Auseklis, kurā aģitēja par īpaši cietsirdīgu attieksmi pret augļiem un dārzeņiem. “Ja ābols tavās rokās nekliedz, tu to ēd nepareizi.” viņam patika teikt. Ādolfa sieva un vēlāk – Viktora māte – Ausma bija veģetāriete, lai arī strādāja Krimuldas cūku fermā par zootehniķi – apsēklotāju. (Tieši šajā cūku fermā selekcionēta cūku šķirne Krimuldas Sulīgais. Slavenais vaislas kuilis Andris ir Ausmas bērnības draugs.) Pēc Ādolfa satikšanas Ausma radikalizējās un, kad piedzima mazais Viktors, tas jau zīdīja sojas piena pudelīti. Bērnība pagāja vegānjūgenda azotē – Viktors veica diversijas ābeļdārzos, dedzināja pavārgrāmatas. Jaunības gados kļuva par aktīvu protestētāju pret cūku tiesībām tikt apēstām. Simboliska iesvētīšana ”vīra kārtā” notika, tēvam nododot viņam savu nazi. “Sēj naidu pret visu zaļo un augošo, kur vien sper tava kāja! Lai eļļas upes līst pār Krimuldu, Latviju un visu pasauli!” – asarām acīs stāstu pabeidz Viktors.

Ne velti tieši ar savu nežēlību bēdīgi slavenais Viktors tika izvēlēts par Slampes Pākšaugu darba nometnes pārvaldnieku. Ikdienā veicot vissmagākos darbus un izpildot viszemiskākās un eļļainākās vegānu iegribas, Slampē dzīvību zaudēja miljoniem zirņu un pupiņu stādu.

Lūk, mans lasītāj, lūk kā rodas sojas proteīna kāri eļļassuņi! Krimulda, Džūkste un daudzi citi mūsu valsts reģioni mirkst sojas pupiņu eļļā. Atcerieties – vienaldzība nogalina! Vegānu banda, kas nīst visu augu valsti tikai tāpēc, ka paši sastāv no gaļas, ir jāaptur. Kopā mēs to varam!

Covid vakcīna – bijušā patriota stāsts

Group Of Scientists Carrying A Giant Microchip High-Res Stock Photo - Getty  Images

Mans mīļais, mīļais lasītāj, man Tev stāstāms kas patiesi svarīgs! Kad biju mazs puišelis, ziņkārības dzīts iebāzu galvu tukšā kartupeļu maisā. Tur neatradu nekā, izņemot tumsu un puvušu tupeņu smaku. Bet tagad, ak, tagad ir noticis kas pavisam pretējs – es šķietami peldu siltumā, gaismā un jaunā cerībā! Es saņēmu COVID-19 vakcīnu ar vismodernāko čipu – to, kam ir pilns 5G atbalsts!

Kā Krimuldā dzimušam un augušam man bija izteikti nacionālpatriotiska domāšana. Mīlēju visu latvisko, tradicionālo un konservatīvo, pret svešo jūtot bailes un naidu aptuveni vienādās devās. Cilvēkus stingri iedalīju savējos un svešos, vīriešos un sievietēs, pirms sāku izvērtēt viņu rīcību vai viņu cilvēcisko vērtību savās acīs. To visu mainīja vakcīna – Dieva dāvana, kā es to būtu saucis, pirms vakcīna mani padarīja par ateistu. Bet, pag’, mans lasītāj, Tu esi pelnījusi(-is) šo stāstu dzirdēt no sākuma!

Tāpat kā patiesības meklējumi bieži sākas ar maldiem, arī mans ceļš uz vakcinēšanos sākās ar prozaisku apmaldīšanos. Braucu ciemā pie drauga Alekša, ar kuru pirms gadiem strādājām kopā Krimuldas ātro neitronu kodolreaktorā. Kopš viņu atlaida no darba par 96-procentīga (bagātināta) urāna pārdošanu Valmieras 4. skautu vienībai, viņš Rīgā pie Juglas ezera audzē vistas. Būdams vecs, rūdīts krimuldietis Aleksis diemžēl bija aizmirsis, cik liela Rīga. “Jautā tik pēc Alekša!” viņš man pamācīja. Izkāpis autoostā, apmulsis jautāju pēc vistām, gaiļiem, ezera, Alekša un žūpošanas, taču cilvēki tajā atpazina Gaiļezeru un iesēdināja mani 21. autobusā. Izkāpis meklēju Aleksi taču atradu bārdainus tēvaiņus baltos halātos, kuriem ap rokām apsēji ar pārsvītrotu auseklīti. Viņi mani piekāva, sasēja un novakcinēja.

Asarām acīs atgriezos Krimuldā. Ja neskaita to, ka man galvā stingra balss visu laiku jautāja pēc Wi-Fi bezvadu tīkla paroles, nemanīju nekā īpaša. Pēc paroles nodiktēšanas balss mitējās. Izdzēru lielu krūzi liepziedu tējas ar medu un devos pie miera. Sapnī redzēju tēva mājas Murjāņos, ko visu laiku pārtrauca Rīgas Miesnieka pelmeņu, Microsoft programmatūras un žurnāla Ciānas Kosmopolīts reklāmas. Pamodos ar sāpošu galvu. Nedeva mieru sapnī redzētā saruna ar tēvu:

  • Šo sēklu, dēls, dēstīsim dzimtajā zemītē, lai no tās saulei pretim stiepjas zeltainas vārpas – lai dotu mums dienišķo maizīti un mūsu dzimtajai zemei svētīb… VAI TU JAU IEGĀDĀJIES ŽURNĀLA “CIĀNAS KOSMOPOLĪTS” GADA ABONEMENTU? PIRMIE PIECSIMT ABONENTI SAŅEM GRĀMATU “LATVIJAS LIBERALIZĀCIJA” PAR BRĪVU! – smaidīgs saka tēvs. Viņa smagā, sastrādātā roka uzguļ man uz pleca.
  • JAU SEN VĒLĒJOS IEGĀDĀTIES ŠO GRĀMATU! – dzirdu sevi sakām.
  • TAS VĒL NAV VISS, – priecīgs turpina tēvs – MASONU LOŽAS BIEDRI SAŅEM DIVDESMIT PROCENTU ATLAIDI!
  • CIK IZDEVĪGS PIEDĀVĀJUMS! – iesaucos, vērodams labības graudus guļam ecešu glīti ķemmētajā zemē.

Kosmopolītisms un liberalizācija, ko mēs, nacionālpatrioti, lamājam par liberastiju, man allaž bijuši sveši. Jūtu sevī uzjundījam dusmu vilni, taču tas ātri noplok. Nogurums?

Visu dienu nedod mieru sapnī redzētais žurnāls. “Kam man tādi mēsli?” mēģinu sevi apsaukt. Taču ziņkāre ik mirkli pieņemas spēkā. Vakarā, kā parasts, dodos uz veikalu pēc aliņa. Pārdevējai jautāju, vai viņa kaut ko dzirdējusi par žurnālu Ciānas Kosmopolīts? “Kā nu ne? Lūk, man te viss stends pilns ar liberālo literatūru! Vai tevi, dēliņ, arī nočipoja?” viņa man rāda uz grāmatām un žurnāliem, kurus, šķiet, redzu pirmo reizi. Nudien, atrodu žurnālu Ciānas Kosmopolīts – tieši starp Kārļa Marksa kopotajiem rakstiem krievu valodā, Sorosa kunga bērnības atmiņām un fotogrāmatu “Mana skaistā Izraēla”. Paķeru žurnālu, izvairoties no pārdevējas skatiena, samaksāju un steidzos ārā pa veikala durvīm. Dzirdu pārdevēju saucam pakaļ “Bet aliņš?”

Galvenā numura tēma ir homoseksualitāte un tās priekšrocības. Lasot uzzinu, ka vienīgais, vienīgais, kas attur jaunu un veselīgu vīrieti no homoseksuālām dzimumattiecībām ir stingra, nacionālkonservatīva audzināšana un zvērīgas bailes no Dieva dusmām. “Dieva nav! Katram, kas to nesaprot, ir cāļa smadzenes!” postulē žurnāls. Es iedomājos, ka Visaugstākais un Taisnīgākais, kurš neapšaubāmi man pārgriezīs vēderu ar sarūsējušu nazi un pēc tam nožņaugs mani ar paša zarnām (atkal un atkal atkārtojot to līdz pašam mūžības vakaram), šis Visaugstākais un Taisnīgākais nemaz neeksistē! Un nepārvarama homoseksuāla dzimumtieksme manī uzliesmo kā uguns pakulās.

Šķiru tālāk. Problēmraksts par varas un tautību sadrumstalotību pasaulē. Raksta autors gudri argumentē, cik pasaule būtu labāka, ja visa vara un nauda būtu tikai vienas – ebreju tautas – rokās. “Vai zinājāt, ka pasaules politiķi visu savu laiku pavada ķildojoties un aizstāvot vien savas tautiņas intereses, tā vietā, lai vairāk rūpētos par Izraēlu? Ja neesi cionists, politikā tev nav vietas!” autors saliek punktus uz “i”.

Tālāk žurnālā, sadaļā Microsoft, neticot savai laimei, atrodu interviju ar pašu Bilu Geitsu! Šis ģeniālais cilvēks mums stāsta par COVID-19 vakcīnās iekļautiem jauniem, paaugstinātas veiktspējas čipiem. “Mākslīgais intelekts īpaši noderīgs tiem, kam trūkst dabiskā” mums māca šis lielais cilvēks. Cik vienkārši bet ģeniāli ir viņa vārdi, cik pieejami vienkāršajai tautai, kas brien nacionālpatriotisma zaņķī bez jebkādām elektroniskām palīgierīcēm.

Žurnālā atrodu ievietotus kuponus programmatūrai, kas instalējama manā čipā: bezmaksas programma ‘iKonts’ (“i” esot saīsinājums no vārda Izraēla – vismaz tā reklamē kupons). Šī programmatūra atļauj manu bankas kontu automātiski savienot ar Vispasaules Masonu ložas krājkontu, lai viņi paši no manis var paņemt naudiņu, ja viņiem ievajagās un lai man pašam par to nav jābēdā – cik ērti! Vēl viens kupons, tiesa, ne bezmaksas, bet ar prāvu 50% atlaidi ir iKontrole, kas masoniem ļauj novērot un nepieciešamības gadījumā kontrolēt manas domas, kā arī ietver izmēģinājuma versiju iespējai kontrolēt mana ķermeņa kustības – pēdējā iespēja esot pieejama tikai ar 5G funkciju apveltītajiem čipiem, kas man par laimi ir. Šādu iespēju garām laist netaisos un savā čipā ieinstalēju abas programmas. Sajūta ir vienreizēja!

Sadaļā Cionista Atpūta atrodu īsus padomus bijušajam Latvijas patriotam: kā izdevīgi pārdot auseklīti, kā uzspiest citiem homoseksualitāti, trīs kosmopolītiskas alternatīvas Bukstiņu biezputrai, tālruņa numurs, pa kuru ziņot, ja dzirdi kādu teicam latvju dainas vai dziedam tautasdziesmas, kā sadzīvē ierobežot latviešu valodas lietošanu, kā latviešu kultūras un gara mantojumu aizstāt ar pilnvērtīgāku liberāli kosmopolītisko jaunkultūru. Cik daudz vērtīga vienā žurnālā!

Mans mīļais lasītāj, ja Tev ir svešs mans jaunrastais prieks, ja Tava dvēsele ir mirkusi konservatīva nacionālpatriotisma un tradicionālu ģimenes vērtību purvā, nezinot kosmopolītisma, cionisma, ateisma, marksisma, liberālisma un homoseksualitātes saldo garšu, vakcinējies jau šodien un kopā ar mani sildies zem Bila Geitsa, Vispasaules Masonu ložas, cionistu sazvērestības un Mātes Izraēlas gādīgā spārna!

Patiesība par Sabili

Nav pilsētas mūsu mīļajā Latvijā ar bēdīgāku slavu par Sabili. Sabile ir pazudušais dēls, kas atradies Pašvaldības policijas izolatorā, Sabile ir nedēļu veci majonēzes salāti, Sabile ir lauku ateja karstā vasaras dienā. Tieši Sabili atcerējās Džordžs Bušs, kad bumbvedēji lidoja uz Bagdādi: “Vai nevarētu pārīti uzmest Sabilei?” – jautāja Amerikas Savienoto Valstu armijas virspavēlnieks. Sabiles sētas stabi paliek suņu neapčurāti. Kaķi atsakās atklepot matu kamolus. Vienīgo cūku fermu pie Abavas krastiem nācās likvidēt, jo kuiļu arodbiedrība kategoriski atteicās dzīvot dzimumdzīvi. Sabilē tajā pašā Sporta ielā ir dzimuši gan Hitlers, gan Mao Dzeduns, gan arī Merilins Mensons. Vienīgā viltus cerība uz Sabiles renesansi parādījās 1977. gadā, kad mehāniķis Genādijs Lapčenoks (slavenā dziedātāja Viktora Lapčenoka klasesbiedrs) nejauši sajauca kopā mašīneļļu ar kūtsmēsliem. Rezultāts bija slavenā torte “Elvīra”, ar ko tik ļoti lepojās Sabiles patrioti. Iespējams, tieši tāpēc viņi tortes recepti pilsoņu kara laikā mēģināja pārdod Lielbritānijai, taču sabilnieka Rūdolfa Hesa lidmašīna avarēja virs Skotijas un torte gāja bojā, jo tai neatvērās izpletnis. Hesu apcietināja un vēlāk tiesāja par noziegumiem pret cilvēci. Kāpēc, ak, mans mīļais lasītāj, tik daudzi stāsti par Sabili beidzas ar vārdiem “un tad viņu tiesāja par noziegumiem pret cilvēci”? Skumji.

Taču šis stāsts, mans mīļais lasītāj, ir par senāku vēsturi. Proti, par teju divus ar pusi tūkstošus gadu veciem notikumiem, kad Galilejas svejnieki devās jūrā un ļoti stipri apmaldījās. Pēc nedēļām ilgiem maldu ceļiem tie izkāpa Abavas krastā. Sabilē bija vēls rudens un bija tumša bezmēness nakts. Pēdējais sidrs no ‘neaizskaramajām rezervēm’ tika izdzerts pirms trim dienām. Galilejieši metās upes krastā, skūpstīja zemi un pateicās Visaugstākajam par glābiņu. Tas Kungs viņus neaizmirsa un sūtīja zīmi: upes krastā parādījās mazs jēriņš ar burvīgu zvaniņu kaklā. Vīri metās tam virsū, taču jēriņš skrēja prom. Jēriņš tik skrien un skrien, līdz aizved viņus līdz diennakts dzērienu veikalam, par ko tiek pacienāts ar šokolādi. Taču šeit Tā Kunga svētība galilejiešus pamet – diennakts veikalā neņem pretī ne viņu maksājumu kartes, ne šekeļus. Izmisums bija absolūts. Vīri raudāja balsī, jo zināja, ka izeja ir tikai viena. Sabiles lombardā tika ieķīlāts Svētais Grāls.

Diemžēl ar to vēl šmuce nebeidzās. Viens no galilejiešiem izrādījās Ēģiptiešu žurnālists Jānis no Nīlas Lauku Avīzes. Viņš bija atbraucis paciemoties pie sava tētuka, kurš to bija pierunājis “izmest mazu līkumiņu pa jūru un noķert kādu zivtiņu”. Kā zināms, Nīlas Lauku Avīze mūsdienās galvenokārt pazīstama kā Mozus pirmā darbavieta. Protams, Jānis un Mozus bija labi pazīstami un Mozu Jāņa stāsts tik ļoti iedvesmoja, ka stāstu par Sabili viņš iekļāva savās grāmatās. Ēģiptiešu valodā tradicionāli vārdu “Sabile” raksta ar diviem simboliem: balodi (SO) un mēslu vaboli (DOM). Cik atbilstoši! Bet Sabiles diennakts dzērienu veikala pārdevēju sodīja par noziegumiem pret cilvēci.

sabile

 

Sausais likums Sabilē

Sabiles vecākais vīndaris Teodors vienmēr dzēra ar mēru – Sabiles pilsētas mēru Miku. Abi jau otro nedēļu ir uz plosta Abavas upē. Pilsētā ir absolūts varas vakuums, kas nelietīgi tiek izmantots, lai organizētu apvērsumu un ieviestu sauso likumu. Apvērsuma galvenais organizators ir patriots un frankofils Žaks-Žanis Dzintars, kas Sabilei cauri ar velosipēdu brauca ciemos uz Kuldīgu pie sava drauga Kima Jong-una, taču nolēma uzkavēties Sabilē.

Dzintara kungs jau no bērnības mīl tikai sausos vīnus. Pret sabiliešu tradīciju vīna krūziņā iemaisīt pāris karotītes cukura vai kondensētā piena viņš izturas ar nicinājumu. Sabiles slavenos deserta vīnus, kas atzīti par otrajiem saldākajiem pasaulē (pirmo vietu ieņem Ķīnā ražotais vīna pulveris, kas patiesībā ir tīrs cukurs.), viņš uzskata par nedzeramiem.

Sausais likums pēc apvērsuma ātri pārtop par sauso diktatūru un teroru. Deserta vīna cienītāji tiek vai nu nošauti vai izsūtīti uz Kuldīgu, kur mērs viņus uz karstām pēdām liek pie darba urāna raktuvēs. Mēram Kimam Jong-unam maz rūp Dzintara kunga aprīļa tēzes, ka deserta vīns ir deģenerējies sausais vīns, taču draugs paliek draugs un urāns kādam ir jārok. Sprīdītis ir uz slimības lapas jau otro nedēļu – rentgenuzņēmumi konstatējuši lāpstas kāta lūzumu.

Apvērsums ir noritējis veiksmīgi un visā Sabilā valda stingra sausā likuma diktatūra. Pat jaundzimušajiem aizliegts zīst mātes krūti. Jaunajām māmiņām tiek izsliegtas pudelītes ar rīslingu. Atturībnieki tiek arestēti un policijas iecirknī ar varu dzirdīti (tā saucamais wine-boarding). Žaks-Žanis Dzintars ir apierināts – Sabilē valda absolūta kārtība un harmonija. Visi nāk klanīties pie viņa kājām. Pie Žaka-Žaņa Dzintara labās rokas sēd viņa uzticamākais draugs un padomdevējs bruts. “Brut, mans draugs, ko es bez Tevis darītu?” Dzintara kungs iesaucas un ceļ brutu pie lūpām. Taču bruts ir dzirkstošais un pamatīgi iesit Dzintara kungam pa galvu. “Arī Tu, brut!” Dzintara kungs iesaucas un pakrīt zem galda.

Sausais likums ir beidzies. Varas vakuumu savā labā aši izmanto pazīstamais lidonis Šerberts Cukurs, kurš tobrīd ligzdo uz Sabiles Domes ēkas jumta un ar savu saldo smaidu ātri iekaro vietu sabiliešu sirdīs, kļūstot par jauno mēriņu. No pagrīdes tiek izcelts Gewürztraminer – tauta to dzer, līksmo un bērni vemj Abavā. Tie ir svētki visai pilsētai un Abavas zivīm.

sausais-likums

Attēlā: Žaka-Žaņa Dzintara rokaspuiši lej ārā pussaldo (labu mantu).

Mēness noslēpums

Nīls Ārmstrongs kāpj ārā no Apollo kapsulas: “It’s one small step for a man, one giant leap for mankind… sasodīts! Es esmu iekāpis sūdā?!” “Piedošanu, tā būs mana vaina!” atsaucas Nezinītis. “Kas tas par knisli?” satrūkstas Nīls. “Es esmu Nezinītis no Padomju Savienības – esmu mazs, jo bērnībā biju badā. Un mani sauc Nezinītis, jo esmu stulbs kā malkas pagale.” “Tātad es uz Mēness neesmu pirmais?” Nīls dusmojas. “Tu šeit esi pirmais, kas iekāpis sūdā,” viņu mierina Nezinītis. “Paskaidro man, kā tāds sīkpirdis kā tu var tik daudz piedirst?” Nīls mēģina nokratīt sūdu no zābaka, taču ir iebridis sūdā līdz celim. “Es esmu liels dirsējs!” lepni paskaidro Nezinītis. “Vai tu esi šeit viens, dirsēj?” “Nē, šeit taču ir arī mans partneris Apalītis!” “Un kur ir tas dirsējs Apalītis?” “Viņš ir tavā lidmobilī, izēd tavas kotletes!” Nīls Ārmstrongs bļaudams metas atpakaļ uz savu kapsulu un skatās, ka tur jau viss izrīts. Nedēļas krājums ar bukstiņu biezputru terminēts, štovēti kāposti no mugursomas izēsti pa tukšo. Un viens resns lops ķeksē ārā pēdējo mazālīto gurķēnu no mučeles. “Baz Aldrin, kā tu tam lopam atļāvi šeit visu izsaimniekot?” Nīls brēc. No mazmājiņas atskan balss: “Bet es taču tikai čut-čut avīzīti palasīju, uz ķemertiņa sēžam. Kas noticis? Atkal žurkas pagrabā?” “Mūsu bukstiņu biezputra izēsta!!!” turpina kliegt Ārmstrongs. Ķemertiņā tiek norauts ūdens un nočaukst avīze. Bazs parādās ķemertiņa durvīs ar nolaistām biksēm un nopūšas, veroties uz postažu: “Pat šeit nav miera no jums, sovokiem…” Apalītim vajadzēja pieklājīgi atvainoties, taču viņam no milzu rīšanas apšķiebās dūša un viņš pievēma visu virtuvi (viena gruntīga šalts trāpīja arī biljarda galdam). Redzējis, kas noticis ar biljarda galdu, Nīls Ārmstrongs saprot, ka situācija ir kritiska un sazinās ar Hjūstonu. “Hjūstona, Hjūstona, mums ir notikusi liela skāde! Šeit uz Mēness ir pāris sīku sūda sovoku, kas izrija mūsu bukstiņu biezputru un apvēma biljarda galdu.” “Jēzus Marija! Svētā Skočices Dievmāte!” Hjūstona ipārmet krustu “tas ir jānoklusē – pasaule nedrīkst zināt par tādu blamāžu. Vai biljarda galds ir stipri cietis? Cik bukstiņu biezputras vēl palicis?” “Galds ir iznīcināts pilnībā, pievemtas ir pat galda kabatiņas. Un no bukstiņu biezputras nav palicis ne kripatiņas. Ko darīt?” attrauc Ārmstrongs. Pēc ieilguša pārdomu mirkļa Hjūstona, nojaušot ļaunāko, vaicā: “Vai kontrabasi ir palikuši neskarti?” “Visi seši mūsu kontrabasi bija zem biljarda galda un… skatos.. . diemžēl tie ir pilnībā iznīcināti. Ko mums tagad darīt?!” parasti nosvērtais Nīls Ārmstrongs ir tuvu panikai. Hjūstona intensīvi domā: “Paga, bet avārijas kontrabass taču aptieciņā ir?” Nīls pirmoreiz jūt, ka ir palikusi cerība izdzīvot un atgriezties mājās “ir! Ir! Atradu!” Hjūstona brēc mikrofonā: “Svētās Skočices Dievmātes vārdā – sasit, sadragā tiem sovokiem stilba kaulus!!!” Nīls Ārmstrongs metas virsū Nezinītim un Apalītim ar kontrabasu un metodiski sašķaida viņiem stilbus lupatu lēveros. Bazs Aldrins attopas, ka vēl arvien ar nolaistām biksēm stāv istabas vidū. Viņa skatiens žēli krīt uz savu apvemto mopēdu un lietussargu. “Nu, viss, ko lai es tagad daru uz Mēness?” viņš skumji nodomā. “Nekas, izdzīvosim” Nīlss Ārmstrongs ir uzkūris ugunskuru un nogriež pa dāsnai šķēlei kontrabasa sev un Bazam. “Kur tu dabūji malku?” Bazs jautā. “Tuvējā mežiņā,” klusi atbild Nīls. Visapkārt spīdēja mēness un likās, ka viss tomēr beigsies labi. Netālu mežābelē pakārti vaidēja Nezinītis un Apalītis.

iekāpsūdā

HUJAK!

– Beidz! – dusmojas Sergejs Ibrahims Iesalnieks.

– Es jau beidzu pirms 20 minūtēm! Ļauj taču atpūsties! – attrauc Žaks Žanis Dzintars.

– Tu zini, par ko es runāju! Neņem nost segu! – Iesalnieka kungs neliekas mierā.

Dzintara kungs nereaģē un turpina svīst zem segas, siekalojoties spilvenā.

HUJAK! – zveļ Iesalnieks ar kontrabasu taisni pa ciskām.

– Serjoža, Tu man KRIEVISKI iesiti! – Dzintara kungs raud.

brezh-hon

Kima Jong-una kodolgalviņa

Kims Jong-uns bija emo. Neviens viņu nemīlēja un negribēja ar viņu draudzēties. Viņa mīļākā grupa bija Tokio Hotel, taču Bils atsacījās viesoties Phenjanā, aizbildinoties ar to, ka ir veģetārietis. Kims ģērbās melnā un lielāko daļu laika, gods kam gods, pavadīja skumjā sevis apcerēšanā. Kims bija arī panks – kā jau dumpīgam pusaudzim, viņam patika sacelties. Kādu rītu, vienā no sacelšanās reizēm, viņš konstatēja, ka viņam ir galviņa. Galviņa viņam bija tāda, kādas nav nevienam no vienaudžiem – to viņš noskaidroja, salīdzinot savu galviņu ar vienaudžu galviņām. Visiem galviņas bija parastas, gludenas, miklas. Bet Kimam bija kodolgalviņa! Tā gailēja sarkana un izstaroja radiāciju. Vai tas ir normāli – vņš satraukti jautāja tētim Kimam Jong-ilam. “Tas ir normāli”, meloja tētis un paskaidroja, “gan man, gan vectēvam arī ir tāda pati. Ar vienu šāvienu var iznīcināt veselu kontinentu.” Mazais Jong-uns bija neizpratnē, kādēļ tētis iepriekš nebija brīdinājis, pie kā var novest galviņas stimulācija. Neko darīt – šādu galviņu esmu mantojis no saviem dižajiem senčiem – Kima Jong-ila un Kima Il-sunga, nopūtās mazais Jong-uns, kad emo atkal ņēma virsroku pār panku.

Kas tad tas – kādu dienu tētis Koms Jong-ils uzdāvina mazajam Jong-unam grāmatu par Čučhes principu. Un divas trešdaļas Čučhes filosofijas, kā izrādās, ir par galviņu, tās uzbūvi, pareizu stimulēšanu un šaušanu no galviņas. Mazais Jong-uns ar prieku atklāja sev Čučhi. “Čučhe ir mans stils, yo!” viņš priecīgs sauc.

Ei, resnais sivēn, cik suņus šodien notiesāji?” sauc ļauna balss no dienvidiem. Amerikāņu pakalpiņiem atkal nav miera, Jong-uns sūkstās un mēģina sevi nomierināt, glāstot sev kodolgalviņu, taču uzbudinās arvien vairāk. “Tu esi resns un tavs ģīmis ir kā pankūka!” balss no dienvidiem neliekas mierā. Tikai baisas un asiņainas Apokalipses ainas no Čučhes grāmatas atturēja Jong-unu no galviņas stimulēšanas līdz katastrofai, un emo atkal ņēma virsroku gan pār panku, gan galviņu. “Stulbais emo, es pat padročīt nevaru,” sūkstījās Kims.

Kimam Jong-unam tomēr nav miera un viņš vaicā tētim: “Kā es rados, ja reiz gan tev, gan vectēvam ir nopietnas problēmas ar galviņu?” “Mēs tevi, mazo draudziņ, atradām kāpostos. Svētdienā aizstaigājām uz Phenjanas tirgu pēc kimči kāpostiem, un mājās spannītī atradām tevi, mazais bumbuli!” stāsta Kims Jong-Ils, “tolaik pārdevēji bija blēdīgi un kāpostos lika bērnus, lai noblēdītu klientiem daļu kāpostu un paši tos aprītu. Protams, pirkumu neviens nemainīja un atpakaļ nepieņēma. Tā mēs tikām pie tevis, apalīt.” “Bet kā tad radies tu? Vai vectēvs arī tevi atrada kāpostos?” tēti turpina izjautāt ziņkārīgais Jong-uns. “Nē, vai tu traks! Vectēvs mani atrada maltajā gaļā. Gribēja cept kotletes, noņēma iepakojumu, bet tur viens apaļvaidzis skatās pretim! Vectēvs no dusmām sprāga vai pušu – tie sliņķi nevīžo līdz galam samalt gaļu. Vecmamma saka – bet tas taču biedrs Kims Jong-ils! Vectēvs pakasa galviņu un noteic – tad jau mums sanāks pārāk maz kotlešu. Vecmamma mierina vectēvu – kuš, kuš, piecepšu kartupeļiem klāt bobīti. Kā redzi, dēls, būt par vecākiem nemaz nav viegli – ir jāpieņem daudz kompromisu,” atmiņu pavedienu šķetina Jong-ils, piebilstot “drāzt tu vari zīmuļus, dēls, bet galviņu liec mierā!”

Kims Jong-uns, paslēpis aiz krekla “Viktorijas sekrēta” katalogu, skumji devās uz savu iemīļotāko guļamistabu pagrabā. Drīz Korejas pussalā tika reģistrēts pazemes kodolizmēģinājums.

galvina

Sic transit gloria mundi jeb stāsts par Kuldīgu

Nav noslēpums, ka Kuldīga jau sen vairs nav pirmā svaiguma pilsēta. Šķiet, vēl vakar Venta bangoja, mutuļoja un šņāca tā, ka oktobrēni Talsos pie Vilkumuižas ezera dabūja aizspiest ausis. Bet tagad – Ventas tecējums kļuvis rāms un negribīgs un Ventas rumba vairs nešļāc ar bijušo spēku. Kuldīgas izpildkomitejā no griestiem lobās nost apmetums, no sienām lobās tapetes. Kuldīgas mēra Kima Jong-una darba vannasistabā pil krāns un no sienām birst flīzes. Pašvaldības milicijas darba grupa veica izmeklēšanu, taču bez rezultātiem. Kuldīgas partijas kongress pieņēma pusduci rezolūciju un uzsaukumu darbaļaudīm, taču krīzes cēloņi tā arī palika neizdibināti. Par laimi talkā nāca Kuldīgas simfoniskais orķestris, kura vecākais kontrabasists veica mērījumus pie pilsētas ūdenstorņa un katlumājas. Kontrabass uzrādīja pusmūža krīzi, kas sešas reizes pārsniedz normu.

Kuldīga ir veca sagurusi vazaņķe, kuras stāsti vienmēr atkārtojas un kuras joki ir vai nu jēli, vai sekli. Bet viss sākās tik cerīgi… Kuldīga bija brīnumbērns – 18 gadu vecumā ar izcilību pabeidza Pūņu Valsts konservatoriju un uz karstām pēdām bez rindas tika pieņemta darbā Talsu simfoniskajā orķestrī. Diemžēl cerīgais sākums neizvērtās par veiksmes stāstu. Likās, ka Kuldīgu pēc perspektīvā sākuma čellistes ampluā drīz paaugstinās par kontrabasisti, taču paplest kājas čellam viņa pārāk kūtra, turot čellu rokās kā tādu degvīna pudeli. Rezultāts bija likumsakarīgs – Kuldīga tika pazemināta par vijolnieci. Šķita, ka zemāk vairs nav kur krist, taču Kuldīga notrallināja arī savu vijoli, iemainot to pret stiprināto divlitrīgo alu. Izcēlās skandāls, kura dēļ Talsu pašvaldības milicija anulēja viņas vijolnieces licenci. Beigu beigās Kuldīga kļuva par orķestra slidu asinātāju, un nav brīnums, ka pusmūža krīze viņai sākās jau toreiz 19 gadu vecumā. Mūsdienās orķestra slidu asinātāja palīdzei neko daudz nemaksā un, dzīvojot no rokas mutē, knapi izdevās sakrāt Bugatī Vaironim. Nemaz nerunājot par kontrabasistiem, kuri dzīvoja kā nieres taukos, pat nieka vijolniekam Ferārī blakusvāģis allaž bija pilns ar bukstiņu biezputru un orķestra sagādes daļa ik mēnesi piešķīra bezmaksas karoti. Beigu beigās Kuldīga nolika karoti.

Kuldīga

Attēlā: 18 gadus vecā Kuldīga pēc Pūņu Valsts konservatorijas beigšanas ar čellu

Kontrabass latviešu virtuvē

Kontrabasi jau izsenis ir bijuši ir bijuši katra kārtīga latvieša diētas sastāvdaļa. Kuram gan negribas apsēsties zem ozola un kūpināta kontrabasa šķēlei uz rupjmaizes piestrēbt klāt rūgušpienu. Kontrabasi kā neatņemama latviešu virtuves sastāvdaļa pirmoreizi minēti jau Indriķa hronikā. Kā rakstīja Indriķis: “Tas latwesh cilwehks uz to kontrabas ir dikti kahrs. Tas ehd to kontrabas, ka tauki tek pahr zod vien.” 1657. gadā tagadējās Alūksnes teritorijā kontrabasu amatnieki dibināja pirmo cunfti, par kuras patronu kļuva pats Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V. Jau pavisam drīz pēc karaļa un līdakas pavēles Alūksnē (tolaik saukta par Phenjanu) tika uzcelta pirmā kontrabasu rūpnīca, kas tobrīd bija lielākā Ziemeļeiropā un spēja pabarot vai pusi Eiropas. Tika uzbūvēts arī maģistrālais cauruļvads, pa kuru no Phenjanas uz Stokholmu tika sūknēti sašķidrināti kontrabasi. Kontrabasu diēta sāka kļūt aizvien izsmalcinātāka, un Latvijā ienāca arī aizjūras delikateses, piemēram, korejiešu gardums – kontrabasā iesprostots kucēns. Savukārt no Amerikas uz Latviju atceļoja kontrabasa giross teksasiešu gaumē, ko sevišķi iecienīja Ziemeļvidzemes kontrabasu kontrabandisti. Arī radošu pieeju izcēlās arī latvieši un uz vācu skābētā kontrabasa receptes bāzes izveidoja štovēto kontrabasu. Jebkurš kurzemnieks jums teiks, ka nav nekā labāka par jūrā svaigi nozvejotu un apšu malkas kūpinātu kontrabasu. Tajā pat laikā Zemgalos mežos bija savairojušies savvaļas kontrabasi, kas tolaik saplosīja ne vienu vien aitu ganāmpulku. Karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V lika ievērojami ierobežot savvaļas kontrabasu populāciju un tie tika izšauti kopā ar visām ģimenēm. Lai veicinātu nomedīto kontrabasu patēriņu, Zemgales piespiedu barošanas kopgaldos ceturtdienās tika pasniegti vienīgi kontrabasu ēdieni. Ēdnīcu ēdienkartē parādījas tādi vienkārši, taču barojoši ēdieni kā kontrabasu pelmeņi, salāti “Kontrabass kažokā” un torte “Kontrakārumnieks”. Pārtikas veikalos trīslitru burkās tika tirgota svaigi spiesta kontrabasu sula un auksti spiesta kontrabasu eļļa. Sabiedrības dāmas bija iecienījušas dažādus kontrabasu liķierus, savukārt vīri nesmādēja kontrabasu miestiņu. Protams, sabiedrībā netrūka arī deģenerātu, kuri lējā rīklē tīru kontrabasu ekstraktu, kas bija denaturēts un paredzēts riepu vulkanizēšanai un slidu asināšanai, kā arī peļu vanadziņu indēšanai.

1689. gads bija neražas gads. Gaidītās kontrabasu ražas vietā uzziedēja tikai vijolītes, un darbļaudis sadumpojās: “Vai mums būs tīri kartupeļi jāēd? Kas gan ir kartupelis bez kontrabasa? Būs jākar zobi vadzī.” Pēc neražas gada, kad vietējā aristokrātija konfiscēja darbļaudīm visus kontrabasu iekrājumus un konservus, izcēlās revolūcija. “Kontrabass pieder tautai!” sauca kontrabasu kombainieris stachanovietis Jākubs Kontrābs. Jau drīz revolucionāri šturmēja Alūksnes Ziemas pili un uzšāva ar lociņu pa vārīgu vietu Alūksnes hercogam, kurš tobrīd mielojās ar īpaši smalku tauriņa urīna mērcē marinētu pundurkontrabasu, piekožot klāt maizīti ar Foie gras de contrebasse no Francijas. Pēc revolūcijas visa vara tika nodota kontrabasu padomēm un dibināti pirmie kontrabasu kolchozi. Tautai sakās laimīgi laiki un šo dienu ļaudis joprojām svin ar kontrabasa krūtiņu gaileņu mērcē un krāsnī ceptiem kartupeļiem.

Diemžēl mūsdienās situācija vairs nav tik rožaina kā 17. gadsimta beigās. Lielveikalu plaukti lūst no lētām kontrabasu filejām no Polijas. Vietējie bioloģisko kontrabasu ražotāji, kas savu produkciju piedāvā bez glutēna un laktozes, knapi velk dzīvību. Pēdējais trieciens pašmāju ražotājiem bija Pasaules Kontrabasu Savienības lēmums aizliegt kontrabasu kūpinājumus. Vērīgi ļaudis zināja stāstīt, ka tas ir rietumu kontrabastu un iluminatoru darbs, taču no tā jau nevienam labāk nekļuva. Ļaudis zvanīja uz Alūksnes radio un lamāja žunālistu Kārli no panckām laukā, ka pie visa vainīgs ir viņš un viņu kontrabastu mafija. Par laimi tauta tauta pateica kontrabastijai stingru “nē”, absolūto vairākumu Saeimā iegūstot partijai “Visu kontrabasu Latvijai” ar virsdiriģentu Žaku Žani Dzintaru priekšgalā. Kontrafašisms Latvijā bija veiksmīgi atdzimis un drīz sekoja kontrabasu etniskā tīrīšana. Urrā, biedri!

contrebasse

Attēlā: Rēzeknes delikatese – ar cūkgaļu un skābiem kāpostiem pildīts kontrabass

1992. gada kontrabasu kaujas Alūksnē

Daudzi nezina, ka kontrabasus var izmantot arī mūzikā. Piemēram, Alūksnes Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieki kontrabasus lieto biežo savstarpējo kautiņu un izrēķināšanos laikā starp stīdziniekiem, pūtējiem, sitējiem un izcirtējiem. Savulaik 1984. gadā alūksnietis Brusis Līdums (pazīstams arī kā Brūss Lī) izstrādāja slaveno stilbakaula salaušanas paņēmienu ar kontrabasu. To savstarpējo rēķinu kārtošanai drīz vien pārņēma un turpmāk aktīvi izmantoja Alūksnes Nacionālā simfomniskā orķestra mūziķi. Ikreiz, kad diriģents pie pults pacēla zizli, virs orķestra bedres sāka zibēt kontrabasi un stilbakauli krakšķēt krakšķēja. Alūksnes Filharmonijai pat nācās ieviest papildu hidroizolāciju, jo mūziķu asins straumes bieži gāzās pāri skatītājiem un sabojāja viņu garderobē atstātos kontrabasus. Pēc koncertiem parasti orķestra bedre bija pārvērtusies par asins jūru, kurā starp baltiem stilbakauliem ar glābšanas riņķi peldēja izdzīvojušie mūziķi. Orķestrī reti kurš noturējās ilgāk par pāris nedēļām (koncerti parasti notika reizi divās nedēļās), izņemot gadījumus, kad mūziķim bija īpaši izturīgs stilbakauls. Īpašam riskam tika pakļauti pirmās vijoles amata kandidāti – konkurences dēļ viņu stilbakauli tika sadragāti ģērbtuvēs neilgi pirms koncerta sākšanās. 1992. gadā īpaši smags konflikts izcēlās starp pūtējiem un sitējiem. Asiņainas kaujas norisinājās vairākus mēnešus un katru dienu kaujā tika laisti vairāki tūkstoši kontrabasu, cīņās iesaistoties pat tuvējās Igaunijas iedzīvotājiem. Šķiet, 1992. gadā Alūksnē vairs nebija palicis neviens vesels stilbakauls. Sākumā pašvaldība mēģināja dumpiniekus samierināt, piešķirot viņiem papildu kontrabasus jeb tā sauktos miera kontrabasus, taču tie tika likti lietā kaujās, tādējādi asiņaino konfliktu saasinot vēl vairāk. Pašvaldība saprata, ka mierīgā ceļā cīņas pārtraukt neizdosies, un konflikta noregulēšanā tika iesaistīta Alūksnes lielveikala “Makstiņa” apsardzes smagā artilērija un pilsētas 16. pamatskolas gaisa spēku eskadriļa. Karadarbība ilga gandrīz sešus mēnešus, kaujām turpinoties dienu un nakti. Kara gaitu mainīja augstas precizitātes glutēna šāviņš no Igaunijas teritorijas, kurš iznīcināja orķestra kontrabasu bunkuru. Bija skaidrs, ka orķestra dalībnieki cīņas vairs turpināt nevarēja. Lielākā daļa mūziķu atteicās padoties dzīvi, saškaidot savus stilbakaulus pret vienīgo atlikušo kontrabasu, kurš tagad ir novietots pilsētas Kara muzejā kā atgādinājums par kontrabasu nozīmi un piemiņa 1992. gada kontrabasu kaujās kritušajiem. Kara laikā orķestris bija zaudējis daudz talantīgus mūziķus un orķestra skanējums vairs nebija agrākajā kvalitātē. Bija cietusi arī orķestra reputācija un bija grūti piesaistīt jaunus talantus ar izturīgiem stilba kauliem. Tādēļ no 1992. gada līdz 2001. gadam orķestrī bija obligātais iesaukums – visi Alūksnes apkārtnes jaunieši no 9 gadu vecuma tika pakļauti orķestraklausībai. 2000. gadu sākumā Alūksnē jau atkal bija savairojies gana daudz asinskāru varmāku, un ar talantu piesaistīšanu orķestrim vairs nebija grūtību. Mūsdienās Alūksnes centrā par šīm vēsturiskajām kaujām liecina arī piemineklis – liels bronzas kontrabass uz salauztu stilbakaulu čupas. Tas ir pastāvīgs atgādinājums alūksniešiem, ka māksla un mūzika prasa upurus.

Attēlos:
Augšā pa kreisi – diriģents pēc Imanta Kalniņa 4. simfonijas atskaņojuma tīra orķestra bedri.
Augšā pa labi – flautists/mežradzis Alfrēds Ž. pēc mēģinājuma ir apmierināts ar savu muzikālo sniegumu. “Obojists man sašķaidīja seju ar kontrabasu, taču pats tagad guļ baltās čībiņās.”
Apakšā – pēc 1992. gada kaujām Alūksnes nacionālā simfoniskā orķestra arfiste Kristīne pastaigājas ar savu suni.