Kas, man jūs uz ceļiem būs jālūdzas, lai Jūs sekotu sava dēla sekmēm? – skolotāja lamā Jēzus tēti. Jēzus mācās Rīgas Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Vecāki ir izaukti uz skolu, lai pārrunātu nesekmību. “Peldēšanā Jūsu dēls ir nulle. Šķiet, viņš pat necenšas.” – skolotāja ir dusmīga. Jēzus māte izplūst asarās: “Bet matemātikā Jēziņam tik labas atzīmes…” “Kam ir vajadzīga tā jūsu sūda matemātika? Nevienam nevajadzīga disciplīna – pati nezinu, kāpēc tādus mēslus skolā māca. Kurš ar matemātiku ir pārpeldējis kaut pusbaseinam pāri? Dzīvē kaut ko sasniedz tas, kas peld kraulā vai tauriņstilā, nevis baksta diferenciālvienādojumus! Dievs vien zina, kam tādi sūdi ir vajadzīgi.” Skolotāja nosodoši skatās uz tēvu. Mamma iedunkā tēvu un tas zem deguna atbild: “Nu, laikam jau nekam.” Raidījusi iznīninošu skatienu tētim, māte mēģina taisnoties: “Jēziņam tak tik labi rezultāti rebublikas atklātajā matemātikas olimpiādē. Otrais labākais rezultāts…” “… aiz Armanda…” Skolotāja pārtrauc. “Šeit vainojams tomēr ir tēvs, ” viņa skaidro, “Armandam Jūs esat gatavs palīdzēt jebkurā laikā, bet savam miesīgam dēlam – ne par ko! Bet uz ko es te ceru: bērns nāk no nelabvēlīgas ģimenes. Tēvs, protams, zem mātes tupeles…” “Nu tik traki jau nav…” tēvs mēģina iebilst, saņemot dunku no mātes. “TĒVS IR ZEM MĀTES TUPELES”, skolotāja uzsvērti atkārto teikto, “bērnam vajag tēva stingro roku. Izlaidies līdz beidzamajam.”

Skolotajai bija taisnība – Jēzus nožēlojamās sekmes peldēšanā tā arī neuzlabojās. Kamēr citi bērni peldēja pirmšķirīgā kraulā, viņš kā miets stāvēja baseina vidū un urbināja degunu. Jēzus tika ar kaunu izmests no skolas. Vecākiem arī bija nepatikšanas – tēvu gandrīz atlaida no BeloVelo firmas veikala Ķekavā. Vecāki sprieda, ka dēļ tā, ka Jēzus ir no jauktas ģimenes (māte ebrejiete, tēvs baltkrievs) viņu nekad nepieņems konservatīvā Latvijas sabiedrība un aizsūtīja viņu uz Sabili pie vectēva mācīties vīndaru amata prasmi. Tomēr arī šeit neiztika bez starpgadījumiem. Vectēvs bija viņu pielicis pie pavisam vienkārša darba – izmaisīt cukuru un vīnogu garšas koncentrātu ūdens toverī, taču mazais Jēzus bija saaukstējies un, nejauši nošķaudījies, bija pārvērtis vīna iedaru Merlot vīnā. Vectēvs viņu ar pletni dzina cauri visai Sabilei, jo nedēļas peļņa bija vējā. Nonācis līdz Abavai, Jēzus mēģināja to pārpeldēt, taču sarijās ūdeni un noslīka. Morāle: ejiet dirst ar savu sūda matemātiku un iemācieties peldēt!

Attēlā: Rīgas Natālijas Draudziņas ģimnāzijas peldēšanas čempions Arturs Irbe.

Andris iztaujā vectēvu, kas strādājis Mēness rūpnīcā: “Vectēv, kā ražo mēnesi?”

Andra vectēvs stāsta: Mēness ir blakusprodukts Wikinger desu ražošanā – desu labās garšas noslēpums ir sojas proteīns. Kad to vāra, tas puto. Putas tiek nosmeltas ar speciālu karoti un ar raķeti ievadītas orbītā. Sākotnēji tam tika izmantotas acs orbītas, taču modernās tehnoloģijas ļauj proteīna putas ievadīt orbītā ap zemi. Tā tika uzražots mēness. Amerikāņi uz Mēnesi sūtīja raķetes, lai astronauti varētu mieloties ar sulīgo desu proteīnu. Sojas proteīna putas ir maigas kā mīlošas sievietes pieskāriens un sātīgs kā kartupeļu biezputra ar dubultporciju sviesta. Apollo 13 vizītes laikā gadījās liksta – saplīsa mērces bļodiņa. Astronauti gandrīz gāja bojā, ēdot mēness gardumus bez mērces. Amerikas brašo dēlu dzīvības glāba vien avārijas sinepes, kuras kāds zviedru inženieris bija tālredzīgi integrējis Hasselblad kameras objektīvā. Sinepju graudiņu dēļ optikā mēness fotogrāfijas bija sanākušas graudainas, toties astronautiem uz Mēness sanāca maktena izēšanās. Interesantas ir astronauta Baza Aldrina atmiņas par sausiņiem, kurus uz Mēness virsmas bija izkaisījusi automātiskā stacija Luna 5 un sātīgais gulašs ar sīpoliem un kartupeļiem Lunohod mēnessgājējā, ko bija sarūpējuši Miķeļtorņa kolhoznieki. “Līdz ko ziņās dzirdu stāstām par Latviju, tā roka pati sniedzas pie siksnas palaist to vaļīgāk,” biedram Aldrinam par Latviju ir vislabākās atmiņas. Vectēvs asarām acīs rāda pastkarti, ko viņam personīgi bija atsūtījis biedrs Aldrins.

Kā radās zemeslode? Zeme vectēvam bija pie Jelgavas – Lielupes krastā. Savukārt lodi vectēvs dabūja 1943. gadā pie Smoļenskas. Tātad – kā radās zemeslode? Tikai ar smagu cīņu un grūtu darbu!

Kā radās saule? Šis jautājums patiesībā ir visvienkāršākais. 1958. gadā tā saucamā Hruščova atkušņa laikā Jūrkalnē notika UNESCO organizēts Tautu draudzības kongress. Delegācijā no Ēģiptes bija Saules dievs Ra (pildīja delegācijas sekretāra pienākumus). Ra, būdams ēģiptietis, nebija radis redzēt alkoholu brīvā tirdzniecībā, jo Ēģiptē kā islāma valstī tā pārdošana ir aizliegta. Ra vietējā Jūrkalnes Rīmī paķēra no plaukta astoņas degvīna pudeles (vēlāk rakstiskā paskaidrojumā milicijai viņš gan apgalvoja, ka esot bijušas tikai divas pudeles) un metās uz durvju pusi. Taču varonīgie Jūrkalnes miliči pašaizliedzīgi dzinās pakaļ Ra uguns ratiem ar blakusvāģa motociklu. Ra bija jau iereibis no brokastīs baudītā alus, tādēļ iegāzās grāvī un sasita uguns ratus. Viens ratu ritenis uzripoja debesīs un tagad tā ir Saulīte, kas mūs silda un dod gaismu visai dzīvajai radībai uz Zemes.

Kā radās Kuldīga? Jēzus Kristus ļoti mīlēja Latviju, jo tur dzīvo latvieši – Jēzus otrā mīļākā tauta. “Mani mīļie latvieši,” Jēzus sauca, izkāpis no autobusa, “ko es jums lai dāvāju?” “Naudu! Veceni, ar ko nopisties! Bē-em-vē! Nošauj visus krievus!” cits caur citu sauc ticīgie. “Mani mīļie, es jums varu dot ko daudz vērtīgāku!” Jēzus izvelk no kabatas šprotu konservu kārbu un noliek to zemē. Konservu kārba pārvēršas par Kuldīgu – Kurzemes pērli. Paldies Tev, Jēzu!

Kā radās velosipēds Spārīte? Pensionāre Ausma bija izcila rokdarbniece. Viņas tamborējumi ir pa divi lāgi bijuši uz žurnāla Padomju Latvijas Sieviete vāka. Ausma vēl Staļina laikos bija pabijusi cietumā 10 gadus – nelegālu tamborējumu dēļ. Reiz Ausma smagi piedzērās un nākusi pie samaņas konstatēja, ka ir uztamborējusi velosipēdu Spārīte. Viņas vīrs viņu pēc tam makteni lamāja, jo bija skaidri un gaiši prasījis uztamborēt āmuru un līmeņrādi, kas bija steidzami vajadzīgi biešu lauka remontam.

Kā radās Mēness? Vācijas ziemeļrietumos ir pasaules skaistākā pilsēta Brēmene. Brēmene ir slavena ar savu simfonisko orķestri, kura sastāvā ir gailis, kaķis, suns un ēzelis. Netālu no Brēmenes ir ostas pilsēta Brēmerhāfene, kurā atrodas pasaulē lielākais mazuta un tomātu sulas terminālis. Brēmenē bieža parādība ir strāvas pārrāvumi, tāpēc, lai orķestris varētu mēģināt naktīs, tika par pieņemamu cenu pasūtīts Mēness no Ķīnas. Ķīnas ražojuma Mēness izrādījās defektīvs – ar aizsērējušiem gaisa filtriem. Tāpēc tika pieņemts lēmums uzcelt Mēness rūpnīcu starp Brēmeni un Brēmerhāfeni. Fermentētas smiltis rūpnīcas celtniecībai ar kuģiem tika piegādātas no Austrālijas, kūdra no Sedas, bet velosipēdi no Baltkrievijas (BeloVelo). Rūpnīca nepilna mēneša laikā izgatavoja mēnesi, kas tika iecelts debesīs ar ceļamkrānu. Bērni priecājās: “Mēness! Īsts vācu Mēness!” Tad sākās karš.

Kā radās bērniņš? Dzimumakta rezultātā.

Attēlā: eļļa iztek no šprotu bundžiņas.

Rīts grūtāks par vakaru. Miesai laiks mosties, bet vakardienas uzdzīves sekas liek sevi manīt. “Jēzus!” sten Jānis Moretti-Paukštello, ķerdams pie pieres. “Lieciet mani mierā!” no istabas stūra sten Jēzus. “Tu labāk paklusē!“ Jēzu pamāca Uldis Dumpis-Trumpis, “kurš Tev lika vakar visu Jordānas upi vīnā pārvērst?” “Bļaģ, jūs visi man to likāt! Un Māŗa Magone-Zālīte vēl pa purnu solījās sadot. Esi vīrietis vai neesi – tā viņa man teica.” Jēzus pieceļas sēdus “tu jau arī lauzies kā veca meita.” Magone-Zālīte rūc. “Liecieties mierā. Labāk pasakiet, kur mēs esam?” Jāņa Moretti-Paukštello balss vēl arvien ir sāpju pilna. “Pie manis!” attrauc Sātans, ienākot viesistabā ar smaržīgām nūdelēm. “Brokastis gatavas!” “Viss, tētis mani nositīs…” vaid Jēzus. “Liecies mierā, pakošļā košļeni – tad nesaodīs smēķus.” “Izķemmē matus un būsi svaigs kā odziņa.” “Noteikti pārvelc kreklu, jo tas Tev apvemts!” draugi māca Jēzu. “Man ir pāris t-krekli, ko varu Tev aizdot – kuru gribi – ar Dzeguzīti vai Rammstein?” “Dod šurp Rammstein – ar Dzeguzīti Tētis visu sapratīs. Viņš ir visu varošs un visu zinošs.” “Muļķības!” protestē Ričards Dokinss. “Tavs tētis neeksistē un Tu pats arī esi tāds šaubīgs.” “Vai es arī neeksistēju?” ziņkāri jautā Sātans. “Sāča, piever pāksti”, Ričards Hokinss ir īgns, “labāk padod vīniņu. Galva plīst pušu.” “Palūdz Jēzum, viņš mums ir lielais vīna speciālists. Pajautā viņam, ko viņš vakar izdarīja ar Jordānas upi.” “Ej dirst, Ričiņ, ne lāses vīna Tu no manis dedabūsi. Beidz zākāties par manu fāteru!” Jēzus ir pikts bez gala. “Kurš, ja ne Tu, Ričiņ, vakar krita manā priekšā ceļos, lai es pārvērstu ūdeni vīnā – mīļais Jēzu, lūdzu, dod man Merlot vai Cabernet Sauvignon. Un pēc tam bučoji roku un sauci par Pestītāju.” “Kuš, Jēzu, beiz bļaut! Pamodināsi vēl Armandu. Viņš ir izredzētais, kurš iztulkos manu grāmatu “The God Delusion” latviešu valodā.” Ričards Dokinss kļūst tramīgs. “Ha! Tētis teica, ka personīgi gādās, lai Armands Tavu stulbo grāmatu neiztulkotu,” teic Jēzus. “Jēzu, Tu alojies! Armands iztulkos manu grāmatu ka nemetās un tas kalpos par neapgāžamu pierādījumu Dieva neesamībai,” protestē Dokinss. “Ričiņam taisnība,” saka Sātans, “Armands mani pārliecināja, ka es neeksistēju.” “Nākamreiz paši pirksiet vīnu! Tādi pudeles brāļi man nav vajadzīgi!” Jēzus dusmīgs aiziet.

Autora piezīme: Dzejnieks un erudīts Armands Latvijas literārajās aprindās ir pazīstams kā Ričarda Dokinsa grāmatas “The God Delusion” tulkotājs. Tulkojums būšot gatavs vistuvākajā laikā un Armandaprāt kalpošot par neapgāžamu Dieva neesamības pierādījumu.