Kontrabass latviešu virtuvē

Kontrabasi jau izsenis ir bijuši ir bijuši katra kārtīga latvieša diētas sastāvdaļa. Kuram gan negribas apsēsties zem ozola un kūpināta kontrabasa šķēlei uz rupjmaizes piestrēbt klāt rūgušpienu. Kontrabasi kā neatņemama latviešu virtuves sastāvdaļa pirmoreizi minēti jau Indriķa hronikā. Kā rakstīja Indriķis: “Tas latwesh cilwehks uz to kontrabas ir dikti kahrs. Tas ehd to kontrabas, ka tauki tek pahr zod vien.” 1657. gadā tagadējās Alūksnes teritorijā kontrabasu amatnieki dibināja pirmo cunfti, par kuras patronu kļuva pats Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V. Jau pavisam drīz pēc karaļa un līdakas pavēles Alūksnē (tolaik saukta par Phenjanu) tika uzcelta pirmā kontrabasu rūpnīca, kas tobrīd bija lielākā Ziemeļeiropā un spēja pabarot vai pusi Eiropas. Tika uzbūvēts arī maģistrālais cauruļvads, pa kuru no Phenjanas uz Stokholmu tika sūknēti sašķidrināti kontrabasi. Kontrabasu diēta sāka kļūt aizvien izsmalcinātāka, un Latvijā ienāca arī aizjūras delikateses, piemēram, korejiešu gardums – kontrabasā iesprostots kucēns. Savukārt no Amerikas uz Latviju atceļoja kontrabasa giross teksasiešu gaumē, ko sevišķi iecienīja Ziemeļvidzemes kontrabasu kontrabandisti. Arī radošu pieeju izcēlās arī latvieši un uz vācu skābētā kontrabasa receptes bāzes izveidoja štovēto kontrabasu. Jebkurš kurzemnieks jums teiks, ka nav nekā labāka par jūrā svaigi nozvejotu un apšu malkas kūpinātu kontrabasu. Tajā pat laikā Zemgalos mežos bija savairojušies savvaļas kontrabasi, kas tolaik saplosīja ne vienu vien aitu ganāmpulku. Karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V lika ievērojami ierobežot savvaļas kontrabasu populāciju un tie tika izšauti kopā ar visām ģimenēm. Lai veicinātu nomedīto kontrabasu patēriņu, Zemgales piespiedu barošanas kopgaldos ceturtdienās tika pasniegti vienīgi kontrabasu ēdieni. Ēdnīcu ēdienkartē parādījas tādi vienkārši, taču barojoši ēdieni kā kontrabasu pelmeņi, salāti “Kontrabass kažokā” un torte “Kontrakārumnieks”. Pārtikas veikalos trīslitru burkās tika tirgota svaigi spiesta kontrabasu sula un auksti spiesta kontrabasu eļļa. Sabiedrības dāmas bija iecienījušas dažādus kontrabasu liķierus, savukārt vīri nesmādēja kontrabasu miestiņu. Protams, sabiedrībā netrūka arī deģenerātu, kuri lējā rīklē tīru kontrabasu ekstraktu, kas bija denaturēts un paredzēts riepu vulkanizēšanai un slidu asināšanai, kā arī peļu vanadziņu indēšanai.

1689. gads bija neražas gads. Gaidītās kontrabasu ražas vietā uzziedēja tikai vijolītes, un darbļaudis sadumpojās: “Vai mums būs tīri kartupeļi jāēd? Kas gan ir kartupelis bez kontrabasa? Būs jākar zobi vadzī.” Pēc neražas gada, kad vietējā aristokrātija konfiscēja darbļaudīm visus kontrabasu iekrājumus un konservus, izcēlās revolūcija. “Kontrabass pieder tautai!” sauca kontrabasu kombainieris stachanovietis Jākubs Kontrābs. Jau drīz revolucionāri šturmēja Alūksnes Ziemas pili un uzšāva ar lociņu pa vārīgu vietu Alūksnes hercogam, kurš tobrīd mielojās ar īpaši smalku tauriņa urīna mērcē marinētu pundurkontrabasu, piekožot klāt maizīti ar Foie gras de contrebasse no Francijas. Pēc revolūcijas visa vara tika nodota kontrabasu padomēm un dibināti pirmie kontrabasu kolchozi. Tautai sakās laimīgi laiki un šo dienu ļaudis joprojām svin ar kontrabasa krūtiņu gaileņu mērcē un krāsnī ceptiem kartupeļiem.

Diemžēl mūsdienās situācija vairs nav tik rožaina kā 17. gadsimta beigās. Lielveikalu plaukti lūst no lētām kontrabasu filejām no Polijas. Vietējie bioloģisko kontrabasu ražotāji, kas savu produkciju piedāvā bez glutēna un laktozes, knapi velk dzīvību. Pēdējais trieciens pašmāju ražotājiem bija Pasaules Kontrabasu Savienības lēmums aizliegt kontrabasu kūpinājumus. Vērīgi ļaudis zināja stāstīt, ka tas ir rietumu kontrabastu un iluminatoru darbs, taču no tā jau nevienam labāk nekļuva. Ļaudis zvanīja uz Alūksnes radio un lamāja žunālistu Kārli no panckām laukā, ka pie visa vainīgs ir viņš un viņu kontrabastu mafija. Par laimi tauta tauta pateica kontrabastijai stingru “nē”, absolūto vairākumu Saeimā iegūstot partijai “Visu kontrabasu Latvijai” ar virsdiriģentu Žaku Žani Dzintaru priekšgalā. Kontrafašisms Latvijā bija veiksmīgi atdzimis un drīz sekoja kontrabasu etniskā tīrīšana. Urrā, biedri!

contrebasse

Attēlā: Rēzeknes delikatese – ar cūkgaļu un skābiem kāpostiem pildīts kontrabass

Advertisements

Hess

Rūdolfs Hess ļoti mīlēja savu sievu Ilzi. “Ilžuk, Ilžuk…” – viņš mēdza teikt, mīļi bužinādams tai matus. Vēl viņš mīlēja vafeļu trubiņas ar krēma pildījumu. Un, protams, viņš mīlēja Vāciju.

Nacistu partijā Hesu nemīlēja viņa tuvo attiecību ar Hitleru dēļ, dēļ intelekta, dēļ varas kāres trūkuma, neskatoties uz ko viņš atradās varas virsotnē. Taču Hesa asais prāts nekļūdīgi ļāva viņam redzēt, ka Vācija ir uz posta un iznīcības ceļa.

Image

attēlā Hess 30-to gadu beigās

Hess rīkojās nekavējoties, sēzdamies lidmašīnā un dodoties pa taisno uz zemi, kur fašisma gars vēl arvien ir tīrs un stiprs – uz Latviju. Lidojums sākotnēji noritēja veiksmīgi, taču, lidojot virs Lielbritānijas, notika traģēdija – beidzās alus. Hess veica avārijas nosēšanos Skotijā, netālu no Glāzgovas.

Vinstons Čērčils sākotnēji Hesu negribēja laist uz Latviju – vēl arvien taču risinājās karš un uz spēles bija Apvienotās Karalistes prestižs. Beidzot tika panākta vienošanās – Hess slepeni turpinās lidojumu uz Latviju, bet oficiāli tiks paziņots, ka Hess atrodas apcietinājumā.

Latvijā Hess izvēlējās apmesties Jēkabpilī – Latvijas fašisma citadelē. Daugavas tumšo ūdeņu dzelmē viņš ierīkoja sev ligzdu, 1942. gada pavasarī izdēja ap pusduci olu, no rītiem vadīja fašistu sapulces Daugavpils kultūras namā, vakaros bija redzams peldam Daugavā. Hesu bariem nāca raudzīt bērni, kas tam svieda cepumus un baltmaizes gabaliņus. Hess ļoti mīlēja bērnus.

Hess Jēkabpilī pavadīja bezbēdīgus teju 17 gadus, līdz 1959. gada ziemā uz Daugavas ledus notika traģēdija. Hess, lielā ātrumā slidinādamies, ietriecās Arturā Irbē, kurš garajās ziemas naktīs uz Daugavas ledus vienatnē spēlēja hokeju. Tā bija traģēdija visam Latvijas fašismam.

Image

attēlā Arturs Irbe 1956. gadā

1960. gada Vislatvijas fašistu kongresā tiek pieņemts lēmums: jaunceļamo Pļaviņu hidroelektrostaciju nosaukt par godu Rudolfam Hesam – par Pļaviņu Hesu. Lieki teikt, ka 1965. gada decembrī, tieši sešus gadus pēc traģēdijas, iedarbinot pirmo Pļaviņu spēkstacijas hidroagregātu, asaras acīs bija ne vienam vien rūdītam Latvju fašistam.

Un kas no šī mantojuma ir dzīvs šodien? No Hesa olām izšķīlušies daudz šobrīd sabiedrībā pazīstami darboņi: aktieris Jānis Jarāns, politiķe Helēna Demakova, dzejnieks Gundars Račs. Un vēl līdz šaj dienai strāvu mums dod Pļaviņu Hess.

Image

attēlā Pļaviņu Hess īsi pirms atklāšanas

Piskonts Bumbis-Bumbis