Kontrabass latviešu virtuvē

Kontrabasi jau izsenis ir bijuši ir bijuši katra kārtīga latvieša diētas sastāvdaļa. Kuram gan negribas apsēsties zem ozola un kūpināta kontrabasa šķēlei uz rupjmaizes piestrēbt klāt rūgušpienu. Kontrabasi kā neatņemama latviešu virtuves sastāvdaļa pirmoreizi minēti jau Indriķa hronikā. Kā rakstīja Indriķis: “Tas latwesh cilwehks uz to kontrabas ir dikti kahrs. Tas ehd to kontrabas, ka tauki tek pahr zod vien.” 1657. gadā tagadējās Alūksnes teritorijā kontrabasu amatnieki dibināja pirmo cunfti, par kuras patronu kļuva pats Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V. Jau pavisam drīz pēc karaļa un līdakas pavēles Alūksnē (tolaik saukta par Phenjanu) tika uzcelta pirmā kontrabasu rūpnīca, kas tobrīd bija lielākā Ziemeļeiropā un spēja pabarot vai pusi Eiropas. Tika uzbūvēts arī maģistrālais cauruļvads, pa kuru no Phenjanas uz Stokholmu tika sūknēti sašķidrināti kontrabasi. Kontrabasu diēta sāka kļūt aizvien izsmalcinātāka, un Latvijā ienāca arī aizjūras delikateses, piemēram, korejiešu gardums – kontrabasā iesprostots kucēns. Savukārt no Amerikas uz Latviju atceļoja kontrabasa giross teksasiešu gaumē, ko sevišķi iecienīja Ziemeļvidzemes kontrabasu kontrabandisti. Arī radošu pieeju izcēlās arī latvieši un uz vācu skābētā kontrabasa receptes bāzes izveidoja štovēto kontrabasu. Jebkurš kurzemnieks jums teiks, ka nav nekā labāka par jūrā svaigi nozvejotu un apšu malkas kūpinātu kontrabasu. Tajā pat laikā Zemgalos mežos bija savairojušies savvaļas kontrabasi, kas tolaik saplosīja ne vienu vien aitu ganāmpulku. Karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V lika ievērojami ierobežot savvaļas kontrabasu populāciju un tie tika izšauti kopā ar visām ģimenēm. Lai veicinātu nomedīto kontrabasu patēriņu, Zemgales piespiedu barošanas kopgaldos ceturtdienās tika pasniegti vienīgi kontrabasu ēdieni. Ēdnīcu ēdienkartē parādījas tādi vienkārši, taču barojoši ēdieni kā kontrabasu pelmeņi, salāti “Kontrabass kažokā” un torte “Kontrakārumnieks”. Pārtikas veikalos trīslitru burkās tika tirgota svaigi spiesta kontrabasu sula un auksti spiesta kontrabasu eļļa. Sabiedrības dāmas bija iecienījušas dažādus kontrabasu liķierus, savukārt vīri nesmādēja kontrabasu miestiņu. Protams, sabiedrībā netrūka arī deģenerātu, kuri lējā rīklē tīru kontrabasu ekstraktu, kas bija denaturēts un paredzēts riepu vulkanizēšanai un slidu asināšanai, kā arī peļu vanadziņu indēšanai.

1689. gads bija neražas gads. Gaidītās kontrabasu ražas vietā uzziedēja tikai vijolītes, un darbļaudis sadumpojās: “Vai mums būs tīri kartupeļi jāēd? Kas gan ir kartupelis bez kontrabasa? Būs jākar zobi vadzī.” Pēc neražas gada, kad vietējā aristokrātija konfiscēja darbļaudīm visus kontrabasu iekrājumus un konservus, izcēlās revolūcija. “Kontrabass pieder tautai!” sauca kontrabasu kombainieris stachanovietis Jākubs Kontrābs. Jau drīz revolucionāri šturmēja Alūksnes Ziemas pili un uzšāva ar lociņu pa vārīgu vietu Alūksnes hercogam, kurš tobrīd mielojās ar īpaši smalku tauriņa urīna mērcē marinētu pundurkontrabasu, piekožot klāt maizīti ar Foie gras de contrebasse no Francijas. Pēc revolūcijas visa vara tika nodota kontrabasu padomēm un dibināti pirmie kontrabasu kolchozi. Tautai sakās laimīgi laiki un šo dienu ļaudis joprojām svin ar kontrabasa krūtiņu gaileņu mērcē un krāsnī ceptiem kartupeļiem.

Diemžēl mūsdienās situācija vairs nav tik rožaina kā 17. gadsimta beigās. Lielveikalu plaukti lūst no lētām kontrabasu filejām no Polijas. Vietējie bioloģisko kontrabasu ražotāji, kas savu produkciju piedāvā bez glutēna un laktozes, knapi velk dzīvību. Pēdējais trieciens pašmāju ražotājiem bija Pasaules Kontrabasu Savienības lēmums aizliegt kontrabasu kūpinājumus. Vērīgi ļaudis zināja stāstīt, ka tas ir rietumu kontrabastu un iluminatoru darbs, taču no tā jau nevienam labāk nekļuva. Ļaudis zvanīja uz Alūksnes radio un lamāja žunālistu Kārli no panckām laukā, ka pie visa vainīgs ir viņš un viņu kontrabastu mafija. Par laimi tauta tauta pateica kontrabastijai stingru “nē”, absolūto vairākumu Saeimā iegūstot partijai “Visu kontrabasu Latvijai” ar virsdiriģentu Žaku Žani Dzintaru priekšgalā. Kontrafašisms Latvijā bija veiksmīgi atdzimis un drīz sekoja kontrabasu etniskā tīrīšana. Urrā, biedri!

contrebasse

Attēlā: Rēzeknes delikatese – ar cūkgaļu un skābiem kāpostiem pildīts kontrabass

Advertisements

Kā veidot attiecības

Vai ar tevi ir viss kārtībā? Ko izvēlas Vaislas Kuilis? Cūkgaļu. Tas nav izvēles jautājums, bet, ja būtu, Vaislas Kuilis tāpat izvēlētos cūkgaļu. Meitene čukstēja Vaislas Kuilim: “Jūs esat tik pievilcīgs vīrietis.” Taču meitenei bija tikai sautējuma nolūki – viņa kuilī redzēja vienīgi cūkgaļu. Kuilis zināja, ka meitenes no viņa vienmēr grib tikai vienu. Kuilis mīlēja cūkgaļu. Mīlestība ir.

Lauki un pilsēta ir kā divas pasaules. Vaislas Kuilis kā pilsētnieks mielojas ar cūkgaļas konserviem. Meža Kuilis kā laucinieks mielojas ar paša kūpinātu cūkgaļu un biezpienu. Dāmas un kungi, cūkgaļa gatava! Vaislas Kuilis arī ir gatavs. Vienmēr gatavs! Kuilim nepatīk, ka cūkgaļu griež ar nazi, jo tas ir sāpīgi (šņukurā iezogas sāpju grimase).

Kuilis piedzeras un aizmieg ar ābolu mutē. Vaislas Kuilis nekad nepeldas un nemērcējas, viņš tikai marinējas. Viņš marinējas šampanietī, citronu sulā un, protams, ābolu etiķī. Bezfilmā nolūztot, Vaislas Kuilim reizēm mutē bija ābolu etiķis, nevis ābols.

Kuilis disenē uzvedas cūcīgi. Tas, kurš vislabāk nomarinējies, disenē visvairāk veceņu nocopē. Disenē visi skuķi viņu sauc par suķi, par cūku. Bet viņš saprot, ka tie ir tikai tukši glaimi, jo viņām visām interesē tikai viens – cūkgaļa. Lai izsargātos no venēriskajām slimībām, Vaislas Kuilim ir īpaša zobu protēze (svaru nepieminēsim, jo šī ir Vaislas Kuiļa publiskā dzīve, kam nav nekāda sakara ar SAS). “Mīli sevi, mīli cūkgaļu!”, teic Vaislas Kuilis.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis

Kā Ļeņins ar celtniekiem sarunājās

Celtnieki Tukumā ceļ jaunu kolhoza kultūras namu. Vīri strādā vaiga sviedros. Te garām nāk Ļeņins, žāvādamies aiz garlaicības.

Image

Sadomā viņš vīrus uzmundrināt:

– Labdien, biedri!

– Labdien, Vladimir Iļjič – atbild čaklie darbarūķi.

– Strādnieki, atcerieties – izvairīties no venēriskām saslimšanām ir darbaļaužu kā šķiras pienākums! Tieši izsargāšanās ir tā, kas mūs atšķir no kapitālisma dekadentās buržuāzijas, no kulaku šķiras mūsu Dzimtenes laukos.

Strādnieki šausmās skatās viens uz otru – kāpēc Ļeņins runā tādas aplamības? Ļeņins pie sevis nodomā – iet tīri labi, būs jāizstāsta anekdote.

– Biedri, izstāstīšu jums anekdoti: Reiz bija divas bites, Gundars un Guntars. Reiz Gundars saka Guntaram – paskat, cik seksīga puķe – izpišam! Guntars ir labi audzināts un negrib par to ne dzirdēt. Gundars viens pats stājas dzimumattiecībās ar ziedu – zzzzzz-zzzzzzz-zz-zzzz-ZZZZZZZZ!!! Pēc trim nedēļām Gundars nomira ar sifilisu, kamēr Guntars darbaļaužu vārdā iesniedza bišumātei petīciju par stropa ģenerālstreiku.

– Paldies, Vladimir Iļjič, nu gan mēs visu sapratām! – strādnieki priecājas.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis

Laime ir šķidrums

“Laime ir šķidrums, laimi var dzert!” –
Tā dzejnieks iesāka dzejoli slaveno.
Tad roka tam stiepās pudeli tvert,
Bet – pudele tukša! Viņš zaudēja samaņu…

Ir dzejnieka liktenis paskarbs un padrūms,
Jo nāves roka to savādi  skauj:
Ne sifiliss ķerts ir ne dilonis dabūts,
Bet izbeidzies dzēriens dzejnieku kauj!

Image

Ar cieņu,

Dainis T

Vēstule Veidenbaumam

Sveiks, Edžu!

Tev raksta fans no tālā 21. gadsimta. Mums še iet tīri labi, tikai šovasar daudz līst un ir vēsāks kā citus gadus. Edžu, ja Tu zinātu, kā pasaule pa šiem diviem gadu simtiem mainījusies! Mums ir datori, mobilie telefoni, sociālie tīkli. Sifilisu un tuberkulozi tagad ārstē, es pat teiktu, ka par normu ir kļuvis dzejniekam nodzīvot līdz sirmam vecumam. Šķiet, tiešām vienīgais, kas pasaulē ir palicis pa vecam, ir pilnīgi viss, ko Tu apraksti savā dzejā. Neaizmirsti nēsāt šalli!

Dainis T.

Image

Kā tētiem pisties mācīja?

Tēti bija komjaunieši. Kas komjauniešiem pisties mācīja?

Image

Pisties tētiem mācīja Komjaunatne.

“Biedri komjaunieti, nav grūtāka, nepatīkamāka sarunu temata par šo, taču to zināt ir katra komjaunieša pienākums. Runa ir par neērtāko, apkaunojošāko sarunu tematu vīrietim – jūtām. Jauns vīrietis mana, ka to, ko viņš līdz šim jutis pret darbu, Dzimteni, Sarkano Armiju, saviem biedriem rūpnīcā, viņš neizskaidrojamu iemeslu dēļ sāk just pret… sievieti. Un parādās vēlme sievieti skūpstīt – it kā viņa būtu Sarkanais Karogs vai biedrs, kas tikko atgriezies no armijas. Gribam uzsvērt, ka Padomju Savienības psihiatri jau sen šādas jūtas uzskata par normālām.”

“Nav nekā kaunpilnāka kā diskutēt par vai jebkādā veidā aprakstīt dzimumattiecības. Šīs grāmatas autori to kategoriski atsakās darīt. Atgādināsim tikai, ka vīrieša un sievietes attiecībās galvenais ir savstarpēja cieņa un sapratne. No vīrieša tiek sagaidīts spēks un uzstājība. No sievietes tiek prasīta personiskā higiēna.”

Image

“…minēsim vien dažus piemērus: triperis, herpes, gonoreja, sifiliss.”

Sifiliss!!! Penicilīnu 1928. gadā atklāja Aleksands Flemings. Paldies Tev, Saša!

Paldies arī man,

Piskontam Bumbim-Bumbim