Mēness noslēpums

Nīls Ārmstrongs kāpj ārā no Apollo kapsulas: “It’s one small step for a man, one giant leap for mankind… sasodīts! Es esmu iekāpis sūdā?!” “Piedošanu, tā būs mana vaina!” atsaucas Nezinītis. “Kas tas par knisli?” satrūkstas Nīls. “Es esmu Nezinītis no Padomju Savienības – esmu mazs, jo bērnībā biju badā. Un mani sauc Nezinītis, jo esmu stulbs kā malkas pagale.” “Tātad es uz Mēness neesmu pirmais?” Nīls dusmojas. “Tu šeit esi pirmais, kas iekāpis sūdā,” viņu mierina Nezinītis. “Paskaidro man, kā tāds sīkpirdis kā tu var tik daudz piedirst?” Nīls mēģina nokratīt sūdu no zābaka, taču ir iebridis sūdā līdz celim. “Es esmu liels dirsējs!” lepni paskaidro Nezinītis. “Vai tu esi šeit viens, dirsēj?” “Nē, šeit taču ir arī mans partneris Apalītis!” “Un kur ir tas dirsējs Apalītis?” “Viņš ir tavā lidmobilī, izēd tavas kotletes!” Nīls Ārmstrongs bļaudams metas atpakaļ uz savu kapsulu un skatās, ka tur jau viss izrīts. Nedēļas krājums ar bukstiņu biezputru terminēts, štovēti kāposti no mugursomas izēsti pa tukšo. Un viens resns lops ķeksē ārā pēdējo mazālīto gurķēnu no mučeles. “Baz Aldrin, kā tu tam lopam atļāvi šeit visu izsaimniekot?” Nīls brēc. No mazmājiņas atskan balss: “Bet es taču tikai čut-čut avīzīti palasīju, uz ķemertiņa sēžam. Kas noticis? Atkal žurkas pagrabā?” “Mūsu bukstiņu biezputra izēsta!!!” turpina kliegt Ārmstrongs. Ķemertiņā tiek norauts ūdens un nočaukst avīze. Bazs parādās ķemertiņa durvīs ar nolaistām biksēm un nopūšas, veroties uz postažu: “Pat šeit nav miera no jums, sovokiem…” Apalītim vajadzēja pieklājīgi atvainoties, taču viņam no milzu rīšanas apšķiebās dūša un viņš pievēma visu virtuvi (viena gruntīga šalts trāpīja arī biljarda galdam). Redzējis, kas noticis ar biljarda galdu, Nīls Ārmstrongs saprot, ka situācija ir kritiska un sazinās ar Hjūstonu. “Hjūstona, Hjūstona, mums ir notikusi liela skāde! Šeit uz Mēness ir pāris sīku sūda sovoku, kas izrija mūsu bukstiņu biezputru un apvēma biljarda galdu.” “Jēzus Marija! Svētā Skočices Dievmāte!” Hjūstona ipārmet krustu “tas ir jānoklusē – pasaule nedrīkst zināt par tādu blamāžu. Vai biljarda galds ir stipri cietis? Cik bukstiņu biezputras vēl palicis?” “Galds ir iznīcināts pilnībā, pievemtas ir pat galda kabatiņas. Un no bukstiņu biezputras nav palicis ne kripatiņas. Ko darīt?” attrauc Ārmstrongs. Pēc ieilguša pārdomu mirkļa Hjūstona, nojaušot ļaunāko, vaicā: “Vai kontrabasi ir palikuši neskarti?” “Visi seši mūsu kontrabasi bija zem biljarda galda un… skatos.. . diemžēl tie ir pilnībā iznīcināti. Ko mums tagad darīt?!” parasti nosvērtais Nīls Ārmstrongs ir tuvu panikai. Hjūstona intensīvi domā: “Paga, bet avārijas kontrabass taču aptieciņā ir?” Nīls pirmoreiz jūt, ka ir palikusi cerība izdzīvot un atgriezties mājās “ir! Ir! Atradu!” Hjūstona brēc mikrofonā: “Svētās Skočices Dievmātes vārdā – sasit, sadragā tiem sovokiem stilba kaulus!!!” Nīls Ārmstrongs metas virsū Nezinītim un Apalītim ar kontrabasu un metodiski sašķaida viņiem stilbus lupatu lēveros. Bazs Aldrins attopas, ka vēl arvien ar nolaistām biksēm stāv istabas vidū. Viņa skatiens žēli krīt uz savu apvemto mopēdu un lietussargu. “Nu, viss, ko lai es tagad daru uz Mēness?” viņš skumji nodomā. “Nekas, izdzīvosim” Nīlss Ārmstrongs ir uzkūris ugunskuru un nogriež pa dāsnai šķēlei kontrabasa sev un Bazam. “Kur tu dabūji malku?” Bazs jautā. “Tuvējā mežiņā,” klusi atbild Nīls. Visapkārt spīdēja mēness un likās, ka viss tomēr beigsies labi. Netālu mežābelē pakārti vaidēja Nezinītis un Apalītis.

iekāpsūdā

Advertisements

Kontrabass latviešu virtuvē

Kontrabasi jau izsenis ir bijuši ir bijuši katra kārtīga latvieša diētas sastāvdaļa. Kuram gan negribas apsēsties zem ozola un kūpināta kontrabasa šķēlei uz rupjmaizes piestrēbt klāt rūgušpienu. Kontrabasi kā neatņemama latviešu virtuves sastāvdaļa pirmoreizi minēti jau Indriķa hronikā. Kā rakstīja Indriķis: “Tas latwesh cilwehks uz to kontrabas ir dikti kahrs. Tas ehd to kontrabas, ka tauki tek pahr zod vien.” 1657. gadā tagadējās Alūksnes teritorijā kontrabasu amatnieki dibināja pirmo cunfti, par kuras patronu kļuva pats Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V. Jau pavisam drīz pēc karaļa un līdakas pavēles Alūksnē (tolaik saukta par Phenjanu) tika uzcelta pirmā kontrabasu rūpnīca, kas tobrīd bija lielākā Ziemeļeiropā un spēja pabarot vai pusi Eiropas. Tika uzbūvēts arī maģistrālais cauruļvads, pa kuru no Phenjanas uz Stokholmu tika sūknēti sašķidrināti kontrabasi. Kontrabasu diēta sāka kļūt aizvien izsmalcinātāka, un Latvijā ienāca arī aizjūras delikateses, piemēram, korejiešu gardums – kontrabasā iesprostots kucēns. Savukārt no Amerikas uz Latviju atceļoja kontrabasa giross teksasiešu gaumē, ko sevišķi iecienīja Ziemeļvidzemes kontrabasu kontrabandisti. Arī radošu pieeju izcēlās arī latvieši un uz vācu skābētā kontrabasa receptes bāzes izveidoja štovēto kontrabasu. Jebkurš kurzemnieks jums teiks, ka nav nekā labāka par jūrā svaigi nozvejotu un apšu malkas kūpinātu kontrabasu. Tajā pat laikā Zemgalos mežos bija savairojušies savvaļas kontrabasi, kas tolaik saplosīja ne vienu vien aitu ganāmpulku. Karalis Gustavs Ādolfs Hitlersons V lika ievērojami ierobežot savvaļas kontrabasu populāciju un tie tika izšauti kopā ar visām ģimenēm. Lai veicinātu nomedīto kontrabasu patēriņu, Zemgales piespiedu barošanas kopgaldos ceturtdienās tika pasniegti vienīgi kontrabasu ēdieni. Ēdnīcu ēdienkartē parādījas tādi vienkārši, taču barojoši ēdieni kā kontrabasu pelmeņi, salāti “Kontrabass kažokā” un torte “Kontrakārumnieks”. Pārtikas veikalos trīslitru burkās tika tirgota svaigi spiesta kontrabasu sula un auksti spiesta kontrabasu eļļa. Sabiedrības dāmas bija iecienījušas dažādus kontrabasu liķierus, savukārt vīri nesmādēja kontrabasu miestiņu. Protams, sabiedrībā netrūka arī deģenerātu, kuri lējā rīklē tīru kontrabasu ekstraktu, kas bija denaturēts un paredzēts riepu vulkanizēšanai un slidu asināšanai, kā arī peļu vanadziņu indēšanai.

1689. gads bija neražas gads. Gaidītās kontrabasu ražas vietā uzziedēja tikai vijolītes, un darbļaudis sadumpojās: “Vai mums būs tīri kartupeļi jāēd? Kas gan ir kartupelis bez kontrabasa? Būs jākar zobi vadzī.” Pēc neražas gada, kad vietējā aristokrātija konfiscēja darbļaudīm visus kontrabasu iekrājumus un konservus, izcēlās revolūcija. “Kontrabass pieder tautai!” sauca kontrabasu kombainieris stachanovietis Jākubs Kontrābs. Jau drīz revolucionāri šturmēja Alūksnes Ziemas pili un uzšāva ar lociņu pa vārīgu vietu Alūksnes hercogam, kurš tobrīd mielojās ar īpaši smalku tauriņa urīna mērcē marinētu pundurkontrabasu, piekožot klāt maizīti ar Foie gras de contrebasse no Francijas. Pēc revolūcijas visa vara tika nodota kontrabasu padomēm un dibināti pirmie kontrabasu kolchozi. Tautai sakās laimīgi laiki un šo dienu ļaudis joprojām svin ar kontrabasa krūtiņu gaileņu mērcē un krāsnī ceptiem kartupeļiem.

Diemžēl mūsdienās situācija vairs nav tik rožaina kā 17. gadsimta beigās. Lielveikalu plaukti lūst no lētām kontrabasu filejām no Polijas. Vietējie bioloģisko kontrabasu ražotāji, kas savu produkciju piedāvā bez glutēna un laktozes, knapi velk dzīvību. Pēdējais trieciens pašmāju ražotājiem bija Pasaules Kontrabasu Savienības lēmums aizliegt kontrabasu kūpinājumus. Vērīgi ļaudis zināja stāstīt, ka tas ir rietumu kontrabastu un iluminatoru darbs, taču no tā jau nevienam labāk nekļuva. Ļaudis zvanīja uz Alūksnes radio un lamāja žunālistu Kārli no panckām laukā, ka pie visa vainīgs ir viņš un viņu kontrabastu mafija. Par laimi tauta tauta pateica kontrabastijai stingru “nē”, absolūto vairākumu Saeimā iegūstot partijai “Visu kontrabasu Latvijai” ar virsdiriģentu Žaku Žani Dzintaru priekšgalā. Kontrafašisms Latvijā bija veiksmīgi atdzimis un drīz sekoja kontrabasu etniskā tīrīšana. Urrā, biedri!

contrebasse

Attēlā: Rēzeknes delikatese – ar cūkgaļu un skābiem kāpostiem pildīts kontrabass

Suņu remonts

Nelabvēļi apgalvo, ka Krišjāņa B. galvenie sasniegumi Lidostas direktora amatā saistīti ar personīgā izskata uzlabošanu. Viņi aizmirst, ka Krišjāņa kungs Lidostas teritorijā izveidojis pasaules klases suņu remontdarbnīcu, piesaistot labāko nozares speciālistu Žaku-Žani Dzintara kungu. Ja savulaik suņu remonts bija nopietna problēma, tad tagad jebkurš bez raizēm var savu suni atvest šeit un saremontēt, un cilvēki to arī dara – brauc ne tikai no Latvijas, bet arī no brālīgajām republikām. Pajautāsim Dzintara kungam, kā viņš, tik jauns būdams, tik daudz sasniedzis suņu remontinženierijas jomā.

– Viss sākās astoņu gadu vecumā, kad vecaistēvs atnesa mājās divus beigtus sanbernārus un teica – naudas dzīvam sunim mums nav – izklaidējies, kā proti. Un aizvēra durvis. Liels bija viņa pārsteigums, kad pēc nedēļas es biju no beigtajiem suņiem salicis dzīvu pūdeli, kurš turklāt runāja latviski ar Kārļa Ulmaņa akcentu, lai arī abi sambernāri bija ukraiņi no Krimas apgabala. Gruzīnu akcenta dēļ mani nepieņēma Rīgas Franču suņu licejā. Nācās iestāties Suņu mehānikas arodskolā, kuru arī pabeidzu ar izcilību, iegūstot suņu atslēdznieka diplomu. Loģisks turpinājums bija studijas Rīgas Politehniskajā Institūtā, suņu metinātāju un atslēdznieku nodaļā, kurā iestājos studēt suņu inženierzinātnes. Pēc tam – doktorantūra Austrumberlīnes Starptautiskajā suņu institūtā ‘Karl Marx Forschungsinstitut der Schweindehunde Wissenschaft’, kur iepazinos ar savu partneri. Pēc tam privātprakse Madridē, kur strādāju 7 gadus, līdz nāca piedāvājums no Krišjāņa P., kuru patriotisku apsvērumu dēļ nevarēju noraidīt. Tagad esmu lepns, ka Latvijai ir tikpat laba suņu remontdarbnīca kā Vācijā vai Spānijā.

– Runājot par pakalpojumiem, kurus jūs piedāvājat – vai īstam latvju patriotam beidzot ir iespēja tikt pie sava suņa, ja viņa rīcībā ir tikai tukša alus pudele un sauja ar sliekām?

– Jūs varat būt drošs, ka tiksiet pie angļu buldoga un 10 punktiem Maksimas klienta kartē.

– Ko darīt, ja sunim nepatīk, ka viņam izdara mākslīgo elpināšanu?

– Mūsu darbnīcā ir brīnišķīgs metinātājs, kas lieliski tiek galā ar šo problēmu.

– Vai darbā gadījušies kādi kuriozi?

– Nesen bija gadījums – mūsu pastāvīgais klients no Erevānas atsūtīja lielu kasti ar apelsīniem un apsveikuma karti ar sava suņa foto. Mēs sapratām, ka viņš vēlas rezerves kopiju savam sunim, un no apelsīniem ātri vien samontējām labradoru, kas uz mata līdzīgs sunim bildē, un aizsūtījām atpakaļ. Pēc kāda laika pienāca zvans no Erevānas, mūsu klients smejas un saka, ka tā bija pateicības dāvana par nevainojamu astes garantijas remontu. Apelsīni bija domāti ēšanai!

– Un kas notika ar suņa kopiju?

– Dzirdējām, ka vēl neesot atmuitots un iestrēdzis Erevānas muitā uz pāris gadiem.

Dzintara kungs skatās pulkstenī un teic, ka saruna jābeidz, jo steidzami jāveic Kārļa Gunta Ulmaņa čivavas remonts, kam nestrādā atpakaļgaita. Garantijas laiks nupat beidzies, taču atpakaļgaitas problēmām Lidostas suņu remontdarbnīca ir pretimnākoša.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis

Viedas Zintis (gruzīnu izcelsmes lietuvietis)

Cilvēks domā, pudele dara.

Dari ko darīdams, atdari pudeli. Un pudele atdarīs tev.

Alkohols tiek iepildīts pudelē. Bet piepilda tas dzīvi. Dzīve ir dāvana un alkohols ir tās piepildījums.

Kāds ir bargākais likums pasaulē? Sausais likums!

Laimi pudelē nespēj atrast tikai tas, kam nav korķviļķa.

Aristokrāts interesējas par vīna ražošanas gadu, inteliģents – par vīna tilpumu un alkohola saturu.

Sasniegt dzērumu ir daudz vieglāk nekā apgaismību. Turrklāt rezultāts ir identisks.

Labs vīns ir kā sievietes – alkohola procents un tilpums ir daudz svarīgāki par ražošanas gadu.

Visbriesmīgākās paģiras nav salīdzināmas ar tukšuma sajūtu, pamostoties skaidrā.

Alkohola trūkums organismā ir pastāvīga sāpju sajūta. Taču to apzināmies tikai īsi pirms reibuma zaudēšanas.

Ārsti vienprātīgi atzīst, ka galvenā problēma veselības aprūpē saistīta ar faktu, ka cilvēki pārāk maz dzer uz savu veselību.

Ja cilvēks tev jautā, kā atrast dzīvē laimi, iedod viņam korķviļķi.

No praktiskā viedokļa globālā sasilšana nozīmē to, ka daudz vairāk nāksies dzert karstvīnu.

Alkoholiķim lai palīdz narkologs, atturībniekam – psihiatrs (sadarbībā un prokuratūru un Sorosa fondu).

Ar vīnu ir kā ar sievietēm – izvairies no bezalkoholiskās versijas!

Sausais likums ir visefektīvākais genocīda veids.

Tu esi pusbite. Kāpēc? Tāpēc, ka bite lido uz stopu. Bet tu lido uz pusstopu.

Alkohols neapnīk. Cilvēks var vienīgi apnikt pats sev.

Ja no bērza tek nevis koka spirts, bet bērzu sula, tas ir bezalkoholiskais bērzs. Nocirst nekavējoties!

Pirms pārmest cilvēkam, ka tas nepatīkams, noskaidrojiet, vai viņš nav skaidrā.

Tas nekas, ka cilvēks ir vājš – galvenais, lai dzēriens ir stiprs.

Tukšas glāzes lāsts,
Pilnas glāzes glāsts…
Tev nerūp, nesāp tas,
Ja lej no kakla kaklā.
Ja pudeles kakls ir arī tavs kakls,
Tā ir visaugstākā mīlestība!

Katras pudeles atvēršana ir kā sākums jaunai dzīvei.

Pilnas pudeles skaistumu stāstīt nav iespējams,
Jo mute ir aizņemta ar dzeršanu.
Pilnas pudeles skaistumu aprakstīt nav iespējams,
Jo rokas aizņemtas ar liešanu.

Gribi atzīties pudelei mīlestībā? Atkorķē to! Pudele sapratīs, pudele novērtēs.

Pudele Tevi pieņem
Tādu, kāds Tu esi.
Bet Tu pudeli nodod!

Atturībnieks ir augstākā cilvēka pagrimuma, deģenerācijas pakāpe.

Image

 

Papildināts (pēc Dzintara kunga lūguma): 

Par cilvēka garaspēku liecina tukšu pudeļu daudzums, kas paliek aiz viņa.

Tikai atturībnieks var dot bērnam vārdu ‘Skaidrīte’.

Dzintara kungs stāsa: “Nelabvēļi bieži saka, ka man pietrūkst vienas skrūvītes. Savukārt labvēļi man pasniedz skrūvīti ar degvīnu, kas ražots no Zemgales graudiem, un špricīti apelsīnu sulas no skaistajiem Ziemeļkurzemes apelsīnu dārziem.”

 

Piskonts Bumbis-Bumbis

Tu saviļņoji mani

Reiz Sils satika Sili un viņi ilgi raudzījās viens otram acīs. „Mēs esam viens,” sacīja Sils, „tu esi es sieviešu dzimtē, bet es – tu vīriešu dzimtē.” „Tu saviļņoji mani,” teica Sile, sašūpojās un apgāzās. Neviens neraudāja, jo tas, kas izlija, nebija vācu vīns. “Kā tad, kā tād – asaris asaro, rauda raud, bet līnis līņā,” pie sevis bubināja alnis Vitālijs, kas blakus mielojās ar ogulājiem, “sūda ezotēriķi tādi! Vai tiešām jums nav skaidrs – ja tu neesi Katrīna, visticamāk tevi sauc Andrejs?”

Bet ar to šis stāsts vēl nav galā, manu mazo draudziņ, jo tajā brīdī Viestarts palaida sev restart un Gurnautam iestājās burnout.

Piskonts Bumbis-Bumbis