Mosties!

Ļeņins guļ stikla zārkā un gaida Daiļo Princi. Uz krūtīm Iļjičam guļ Piena Sivēns un osta saindēto ābolu, ko Ļeņinam Ļaunā Burve it kā iedevusi. (Patiesībā ābols vienkārši nopirkts kādā Latvijā plaši pazīstamu lielveikalu tīkla veikalā.) Turpat arī Volmārs, kas Ļeņinam taisa pedikīru.

– Mosties! – Volmārs pa jokam kutina Iļjiča pēdas.
– Viņš nemodīsies, viņš ir miris. – Sivēns saka, turpinādams ostīt ābolu.
– Tas it tik jocīgi – ar mirušu apieties kā ar dzīvu. Sak, viņš tikai aizsnaudies bet drīz pamodīsies.
– Klau, paosti šito ābolu! Točna kaut kas nav labi! – Sivēns nevar rimties.
Volmārs noliek nagu vīlīti un nāk apskatīt ābolu, kurš it kā esot saindēts.
– Zini, man liekas, ka saindēts ir nevis ābols, bet veids, kā Tu uz viņu skaties. – Vomārs domīgi berzē zodu.
– Ja es sev apkārt gribu redzēt tikai slikto, man uz to ir tiesības! Ja es sev apkārt gribu atrast tikai slikto, man tas noteikti izdosies! Liec man mieru… nē… hihihīīīīī…
– Mosties! – Volmārs pa jokam kutina Sivēnu.

Te piepeši Ļeņins pieceļas sēdus un sāk stāstīt:
“Šajā mirklī Piena Sivēns kļuva par budistu. Taču Sivēna gaļas garšas īpašības no tā it nemaz nemainījās. Kāda no tā bija jēga? Nekāda. Jo dzīvē ir jēga tikai materiālajam. Sivēns savā mūžā var izlasīt simtiem grāmatu, izdarīt simtiem labu darbu, izdomāt simtiem labu domu. Bet galu galā visu izšķir marināde ar ābolu etiķi un ēdamkaroti citrona sulas. Garīgas vērtības, nesavtīgums, jūtas, intelektuālisms – tas viss ir melu plīvurs, ko pār sabiedrības acīm klāj elite, kas visu materiālo vēlas sagrābt sev. Tā vietā, lai ļautos šiem māņiem, mums visiem ir… ir…”

Te Ļeņinam pārtrūkst domas pavediens. Iestājas neveikls klusums. Visi klātesošie saskatās un visiem ir ļoti, ļoti neērti. Sivēns paosta saindēto ābolu. Viņš tagad ir budists.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis

Advertisements

Ļeņins un Piena Sivēns

Ļeņins guļ stikla zārkā un gaida Daiļo Princi. Uz krūtīm Iļjičam guļ Piena Sivēns un osta saindēto ābolu, ko Ļeņinam Ļaunā Burve iedevusi.

– Zini, man liekas, ka Princis tā arī neatnāks. – domīgi saka Sivēns.
– Aizveries. – attrauc Ļeņins.
– Klau, vectētiņ, kāpēc Tu šeit guli un nemaz neizej pastaigāties? – Piena Sivēns ir ziņkārīgs.
– Tāpēc, draudziņ, ka es esmu iebalzamēts. – Iļjičs rāmi atbild.
– Iebalzamēts? O, es arī gribētu marinēties balzametiķī! Vai Melnajā Balzamā un upeņu sulā!
Ļeņins noskaišas:
– Zini, Sivēn, lielākā daļa jaunībā ir ideālisti, bet Tu esi vienkārši stulbs!
Ļeņins kļūdījās – Piena Sivēns nebija stulbs, viņš 5 gadu vecumā iemācījās braukt ar velosipēdu.
Image
Piskonts Bumbis-Bumbis

Vienmēr gatavs!

Volmārs jau ir liels puika un tikko uzņemts pionieros. Protams, jaunais pionieru kaklauts un pioniera nozīmīte jāizrāda draugam Piena Sivēnam. Volmārs apsien Sivēnam kaklautu un rāda, kā pa pionieru modei salutēt. Sivēna purniņš, kurš redzams lienam ārā no mazliet neveikli apsietā kaklauta, kautrīgi iekviecas: “Vienmēr gatavs!” “Kur tad Tu gatavs? Vēl pat iemarinēts neesi!” – Volmārs atbild. Abi ilgi smejas.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis

Slepkavība Rakstnieku Savienībā

Apvienoto Nāciju Organizācija visus dzejniekus iedalījusi 3 ešelonos. Pirmajā ešelonā gan ir tikai 3 dzejnieki: Johans Volfgangs Gēte, Fricis Folkslīdfāters un Kims Irsens. Otrajā ešelonā no latvju dzejniekiem tikuši tikai Rainis un Andrejs Balodis. Pārējie trešajā ešelonā. Jānis Peters savulaik esot sūdzējies Rakstnieku Savienības KGB nodaļas vadītājam, kāpēc viņi visi, izņemot Pliekšānu un Balodi, trešajā ešelonā, uz ko KGB pulkvedis atjokojis, ka viņam personīgi priekš rakstniekiem ešelonu neesot žēl. Abi pēc tam ilgi smējušies.

Imants Ziedonis, vēl filoloģijas fakultātes students būdams, esot ieminējies Vizmai Belševicai, ka īsts latvju rakstnieks kā grāmatzīmi izmantojot tikai cauraugušas cūkgaļas šķēli. Vizma Belševica jau bija pazīstama ar jaunā Ziedoņa lielo muti, tāpēc pasniegusi viņam taukainu kotleti. Imants Ziedonis bijis principiāls un, lasot Raiņa kopotos rakstus, kā grāmatzīmi izmantojis tikai šo kotleti. Tagad šī kotlete apskatāma Vēstures un Kuģniecības Muzejā. Labi redzams robiņš vienā kotletes malā, kuru izkodis badīgais Jānis Peters.

Jānis Peters reiz zaudējis derībās un nu viņam bija ‘jāsajauc durvis’, KGB istabā ieejot ar skaļu saucienu: “Ojār, vai pie Tevis ir mans Solžeņicina tulkojums?” KGB virsnieks esot dusmīgi skatījies uz Peteru, bet tomēr pacienājis ar tēju un cepumiem.

Filoloģijas fakultāte. Trešā kursa students Imants Ziedonis atrāda atdzejoto kāda armēņu rakstnieka poēmu. Ne pasniedzējs, ne pats Ziedonis vēl nezina, ka poēma patiesībā ir ‘Hroma sakausējumu metināšanas instrukcija’. Pasniedzējs lasa:

“Dzirksts šķiļas, uguns deg –
To droša roka ved…
Loks noslēdzies!”

Pasniedzējs: “Aiz ‘roka ved’ neliec daudzpunktu – manuprāt tur nekas nav atstāts nepateikts.”
Imantam vēl daudz jāmācās.

Kā zināms, Aleksandrs Čaks, pirms doties ārā no dzīvokļa vismaz 30 minūtes pulējis savu pliko pauri ar grīdas vasku, līdz tas ieguvis vienmērīgu spīdumu. Meitenes uz Marijas ielas mēdza viņu ķircināt, skrienot pakaļ, saukdamas: “Sašeņka, paņem mani zem sava lietussarga!” Viņas ļoti labi zināja, ka Čakam lietussarga nevajag – ūdens no ievaskotā galvvidus tūdaļ nopil uz lietusmēteļa, galvu atstājot sausu. Arī Peters vienmreiz mēģināja Čaku ķircināt, atbalstīdamies ar roku pret viņa pakausi, taču roka no ievaskotā galvvidus tūdaļ noslīdējusi, Peters pakritis, gūdams īpaši smagas sejas, galvaskausa un krūšukurvja traumas. Ievērojiet ugunsdrošības un drošības tehnikas noteikumus!
Rakstnieks
Piskonts Bumbis-Bumbis

Ko mums māca Gēte?

Aplam slikti, ka cilvēki neinteresējas par dzejas vēsturi. Maz kurš zina, ka cenzūra ir ievērojami izmainījusi vai pilnībā aizliegusi daudzus Gētes dzejoļus. Piemēram, slavenais dzejolis Heidenroeslein oriģinālā skanēja šādi:

Rotwein, Rotwein, Rowtein rot –
Rotwein auf dem Tische…

Tā laika kritiķi, lielākā daļa no kuriem bija atturībnieki, “Rotwein” piespieda aizstāt ar “Roeslein”. Poēma Erlkoenig sākotnēji bija par to, kā tēvs dēlam dod ēst cūkgaļu. Tikai šīs rindas saglabājušās nemainīgas no oriģināla:

“Ich liebe dich, mich reizt deine schöne Gestalt;
Und bist du nicht willig, so brauch ich Gewalt.”

“Es Tevi mīlu, man garšo Tava cūkgaļa,
Ja nedosies man rokās labprātīgi, ņemšu Tevi ar varu.”

(Pēdējā rindā ir runa par papildu porcijas ņemšanu, kas Vācijā vēsturiski tiek uzskatīta par ļoti varmācīgu, taču sabiedrībā akceptējamu rīcību.)

Fricis Folkslīdfāters Vācijā bija aizliegts pavisam un viņa ģeniālā dzeja tika pavairota tikai pagrīdes tipogrāfijās (avīzes Iskra pirmā iespiedmašīna tika nopirkta no Friča Folkslīdfātera Ķelnes fanu kluba.) Daudzi apvaino Gēti principialitātes trūkumā un muguras liekšanā cenzoriem, taču šie cilvēki nemāk lasīt starp rindām. Cūkgaļas jautājumos Gētem bija revolucionāri uzskati un daudzām cūku tiesību idejām saknes ir meklējamas tieši Gētes dzejā.

Image
Piskonts Bumbis-Bumbis

Fritz Volksliedfater

Katram pazīstama latvju recepte Siļķe Kažokā, kas ir garda. Tomēr jāsaka, ka tā nestāv līdzās slavenajai vācu receptei Cūka Uniformā, jeb cūkgaļas zupai. Katram vācu bērnam, beidzot 3. klasi, no galvas jāzina dzejolis par sivēnu Franci, piena sivēnu, kurš varonīgi atdod savu dzīvību, lai varētu tikt pagatavota cūkgaļas zupa. Piskonta lasītājiem piedāvājam stipri saīsinātu dzejoļa variantu, kas tiek pasniegts vācu reālskolās (Realschule):

Kleiner Ferkel Franz (ein Milschschwein)
Hat seinen Leben aufgegeben,
Damit Rudis Mutti Lotte
Schweinfleischsuppe kocken kann.

Kleiner Rudi ist sehr artig
Und sehr felissig in der Schule (Realschule),
Denn man weiss, dass schlechte Kinder
Essen keine Schweinfleischsuppe!

/Fritz Volksliedfater/

Image
Piskonts Bumbis-Bumbis

Tikai pieaugušajiem!

Ļeņins teica – no dzirksteles iedegsies liesma! Teiciens skaists, taču, kā teica Igo, dzīvē viss ir savādāk. Dzirksteles nebija, toties bija Piena Sivēns, kurš izauga par varenu Vaislas Kuili. Dzīve ir skaista. Bērnība ir skaista.

Piena Sivēns un Mazais Andrejs, abi lieli nerātņi, paslēpušies krūmos un šķirsta žurnālu pieaugušajiem, ko Andrejs tētim nospēris – par cūkgaļas ēdieniem.

– Paskat, kas par karbonādi! Apvārtīta mīklā un olā, pa virsu vēl siera šķēle un tomāts! – Andrejs siekalojas.
– Re, kur kotletes – Piena Sivēns nosarcis rāda ar šņukuru nākamajā lappusē.
– Aha, foršās! Es šitās piecas mierīgi varu apēst! – Andrejs ir trīs gadus vecāks par Piena Sivēnu un šad tad viņa priekšā lielās.
– Ar mārrutkiem apziestas. Nu… vai ar ābola šķēli virsū. – Piena Sivēns kautrīgi piebilst.
– O, re, kur aukstie ēdieni! Galerts! – Andrejs atver nākamo šķirkli.
– Auss un gabaliņš šņukura! – Piena Sivēns skatās intereses pilnām acīm – želatīns arī klāt, bet tas no liellopa.
– Un burkāna, sīpola gabaliņi! – Andrejs kāri skatās.
Abi skatās uz galertu, kādu laiku klusējot. Piena Sivēnam pēkšņi iešaujas prātā skumja doma:
– Andrej, kad es izaugšu, Tu mani ēdīsi? – Piena Sivēns jautā.
– Protams, mans dārgais draugs! – Andrejs apsola.

Drīz vien abi izrāpās no bērnības klēpja un devās lielajā dzīvē, taču viens otru neaizmirsa, palika draugi uz visu mūžu.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis