Saturies, lasītāj, un pieņem kaut ko dūšai – kolhozā Uzvara šodien pļaujas svētki! Kolhoznieki ar dēļiem aizsit ciet logus, mātes bērniem stingri piesaka neiet ārā rotaļāties, draudot ar elektrību. Nepaklausīgākie bērni tiek sasieti ar trosi, ieslodzīti pagrabā un apbērti ar kartupeļiem. Kolhoza tīrums, kur audzē marinētos gurķīšus, tiek apvilkts ar dzeloņdrātīm un to apsargā īpaši no Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas uzaicināti kaujas jenoti. (Pašmāju jenotu izmantošana pļaujas svētkos Latvijas PSR ir aizliegta, jo pret to iestājas mūsu republikas kaujas jenotu arodbiedrība, kas stingi atbalsta tradicionālās ģimenes vērtības. Tādējādi tiek nodrošināts, ka bērni nesamācās no jenotiem rupjības – korejiešu valodu bērni nesaprot, tāpēc tas ir drošāk.)

Īpašas rūpes pirms pļaujas svētkiem ir kolhoza slaucējām. Govis jātur ganībās, bet kā garantēt to drošību? Stāsta slaucēja-pulkvežleitnante Ausma: “Biedri no brālīgās Čehoslovākijas mums speciāli uz pļaujas svētkiem atsūtīja govju ķiveres Jawa. Ķiveres ir patīkami sārtā krāsā un govīm pēc to valkāšanas pat nedaudz paaugstinājies izslaukums!” Bet kā tad ar govju astu aizsardzību? Arī še dārgie čehoslovāku biedri ir parūpējušies par mūsu kolhozniekiem – no rūpnīcas “Škoda” piegādāti moderni govju astu sargi TOS-1, kas darbojas ar elektrību. “Pirms tam mums bija tikai buržuāziskajā Latvijā ražoti astes sargi ‘Vadonis’ ar lielkubatūras iekšdedzes dzinējiem. Govīm no tām bija aplam bail un tās tik skrēja uz priekšu, kamēr vien darbojās dzinējs un nebeidzās degviela. Ikreiz pēc pļaujas svētkiem mums vajadzēja braukt uz Vladivostoku, uz Sahalīnu, uz Kamčatku pēc mūsu brūnaliņām. Tagad – pavisam cita lieta!” stāsta Ausma. 

“Kolhoza zootehniķis mums apsolīja – ja visas Uzvaras govis pēc pļaujas svētkiem būs palikušas LPSR teritorijā, viss govju fermas personāls brauks uz Rīgu, uz teātri.” Slaucēja-ģenerālmajore Jadviga saka, ka jau gadu neesot redzējusi izrādi “Trīnes grēki” tādēļ nevar vien sagaidīt kāroto braucienu uz Rīgu. Neapmierināta ir vien fermas vecākā govs Gauja: “Mūsu kolhoza govis ir lielas Backstreet Boys fanes – boibendi mums tīk vairāk nekā Nora Bumbero.” Diemžēl pēc vairākiem vardarbīgiem starpgadījumiem tika atcelta grupas Backstreet Boys koncertturneja pa Zemgales kolhoziem un sovhoziem. Govs Jandzi ar tai uzstādītu astes sargu ‘Vadonis’ aiztraucās uz Vladivostoku un panikā sabadīja divus grupas Backstreet Boys dalībniekus un slidu asinātāju.

Tikmēr notiek gatavošanās pļaujas svētkiem – lielā degvīna cisterna, kura ir vienīgais UNESCO aizsargājamais objekts visā kolhozā, ir piepildīta līdz malai un tai pievienotas ugunsdzēsēju šļūtenes – katram iepļāvējam pa vienai. Stāsta pļāvējs-stahanovietis Vasilijs: “Mūsu kolhoza iepļāvēji jau trīs gadus saņēmuši ceļojošo vimpeli kā labākie Latvijas PSR. Pie mums brauc stažēties biedri no Moldāvijas, Gruzijas un pat Botsvanas. Atšķirībā no buržuāziskās Latvijas iepļaušana mūsdienās ir mehanizēta – ugunsdzēsības šļūtenes pievienotas elektriskajam augstspiediena sūknim. Labākie iepļāvēji spēl izdzert līdz piecām tonnām degvīna stundā.” Kolhoza priekšsēdētājs Raimonds Pauls Pots ir lepns par sasniegto, tomēr teic, ka plāns ir līdz piecgades beigām sasniegt sešas tonnas stundā, industriālajām uzkodām izmantojot ģenētiski modificētus marinētus gurķus un militārās gultņu desas no PSRS Aizsardzības ministrijas stratēģiskajām rezervēm. 

Pļaujas svētku laikā Mūsas upē ūdens pilnībā tiek aizstāts ar kanalizāciju – ūdeni upē pēc Partijas pavēles izdzer mūžam izslāpušie un badīgie Lietuvas PSR komjaunieši. Augstvērtīgā kanalizācija ir svētki arī zemūdens bara iemītniekiem – sporta zivis karūsas, līdakas un grunduļi priecājas par kolhoza Uzvara dāsnajām veltēm – ar fosforu bagāto mēslojumu, kas palīdz augt gan ūdensaugiem, gan upes faunai. Mūsas upe ir pazīstama visā pasaulē ne tikai ar fosforu bagāto kanalizāciju bet arī ar savu slaveno mūsieti Eduardu Ševardnadzi, kuru upē adoptēja kāda Mūsas varžu ģimene. Neskatoties uz audžumātes kurkstēšanu, Edžiņš aizgāja politikā, tomēr visu mūžu mīlēja ūdeni un sapņoja par Mūsas rāmajiem ūdeņiem un Zemgales līdzenumiem. (No Kaukāza kalniem man nāk vēmiens, draugu lokā mēdza teikt Eduards.)

Bet kolhozā Uzvara tiek atklāti pļaujas svētki. Visas govis ir aprīkotas ar kaskām un astu sargiem, marinētie gurķīši ir drošā jenotu aizardzībā, bērni ieslodzīti pagrabos un kolhoza mehāniķi svinīgi dodas uz degvīna cisternas pusi. Vīri saprot mirkļa svarīgumu, svinīgi klusē, stāvot pie sava kolhoza kultūras un arhitektūras pieminekļa – degvīna cisternas. “Nu ko, biedri, varbūt mazliet jāiepļauj?” saka kolhoza priekšēdētājs un svinīgi paceļ pirmo šļūteni. Pļaujas svētki kolhozā Uzvara var sākties.