Kima Jong-una kodolgalviņa

Kims Jong-uns bija emo. Neviens viņu nemīlēja un negribēja ar viņu draudzēties. Viņa mīļākā grupa bija Tokio Hotel, taču Bils atsacījās viesoties Phenjanā, aizbildinoties ar to, ka ir veģetārietis. Kims ģērbās melnā un lielāko daļu laika, gods kam gods, pavadīja skumjā sevis apcerēšanā. Kims bija arī panks – kā jau dumpīgam pusaudzim, viņam patika sacelties. Kādu rītu, vienā no sacelšanās reizēm, viņš konstatēja, ka viņam ir galviņa. Galviņa viņam bija tāda, kādas nav nevienam no vienaudžiem – to viņš noskaidroja, salīdzinot savu galviņu ar vienaudžu galviņām. Visiem galviņas bija parastas, gludenas, miklas. Bet Kimam bija kodolgalviņa! Tā gailēja sarkana un izstaroja radiāciju. Vai tas ir normāli – vņš satraukti jautāja tētim Kimam Jong-ilam. “Tas ir normāli”, meloja tētis un paskaidroja, “gan man, gan vectēvam arī ir tāda pati. Ar vienu šāvienu var iznīcināt veselu kontinentu.” Mazais Jong-uns bija neizpratnē, kādēļ tētis iepriekš nebija brīdinājis, pie kā var novest galviņas stimulācija. Neko darīt – šādu galviņu esmu mantojis no saviem dižajiem senčiem – Kima Jong-ila un Kima Il-sunga, nopūtās mazais Jong-uns, kad emo atkal ņēma virsroku pār panku.

Kas tad tas – kādu dienu tētis Koms Jong-ils uzdāvina mazajam Jong-unam grāmatu par Čučhes principu. Un divas trešdaļas Čučhes filosofijas, kā izrādās, ir par galviņu, tās uzbūvi, pareizu stimulēšanu un šaušanu no galviņas. Mazais Jong-uns ar prieku atklāja sev Čučhi. “Čučhe ir mans stils, yo!” viņš priecīgs sauc.

Ei, resnais sivēn, cik suņus šodien notiesāji?” sauc ļauna balss no dienvidiem. Amerikāņu pakalpiņiem atkal nav miera, Jong-uns sūkstās un mēģina sevi nomierināt, glāstot sev kodolgalviņu, taču uzbudinās arvien vairāk. “Tu esi resns un tavs ģīmis ir kā pankūka!” balss no dienvidiem neliekas mierā. Tikai baisas un asiņainas Apokalipses ainas no Čučhes grāmatas atturēja Jong-unu no galviņas stimulēšanas līdz katastrofai, un emo atkal ņēma virsroku gan pār panku, gan galviņu. “Stulbais emo, es pat padročīt nevaru,” sūkstījās Kims.

Kimam Jong-unam tomēr nav miera un viņš vaicā tētim: “Kā es rados, ja reiz gan tev, gan vectēvam ir nopietnas problēmas ar galviņu?” “Mēs tevi, mazo draudziņ, atradām kāpostos. Svētdienā aizstaigājām uz Phenjanas tirgu pēc kimči kāpostiem, un mājās spannītī atradām tevi, mazais bumbuli!” stāsta Kims Jong-Ils, “tolaik pārdevēji bija blēdīgi un kāpostos lika bērnus, lai noblēdītu klientiem daļu kāpostu un paši tos aprītu. Protams, pirkumu neviens nemainīja un atpakaļ nepieņēma. Tā mēs tikām pie tevis, apalīt.” “Bet kā tad radies tu? Vai vectēvs arī tevi atrada kāpostos?” tēti turpina izjautāt ziņkārīgais Jong-uns. “Nē, vai tu traks! Vectēvs mani atrada maltajā gaļā. Gribēja cept kotletes, noņēma iepakojumu, bet tur viens apaļvaidzis skatās pretim! Vectēvs no dusmām sprāga vai pušu – tie sliņķi nevīžo līdz galam samalt gaļu. Vecmamma saka – bet tas taču biedrs Kims Jong-ils! Vectēvs pakasa galviņu un noteic – tad jau mums sanāks pārāk maz kotlešu. Vecmamma mierina vectēvu – kuš, kuš, piecepšu kartupeļiem klāt bobīti. Kā redzi, dēls, būt par vecākiem nemaz nav viegli – ir jāpieņem daudz kompromisu,” atmiņu pavedienu šķetina Jong-ils, piebilstot “drāzt tu vari zīmuļus, dēls, bet galviņu liec mierā!”

Kims Jong-uns, paslēpis aiz krekla “Viktorijas sekrēta” katalogu, skumji devās uz savu iemīļotāko guļamistabu pagrabā. Drīz Korejas pussalā tika reģistrēts pazemes kodolizmēģinājums.

galvina

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s