Kima Jong-una kodolgalviņa

Kims Jong-uns bija emo. Neviens viņu nemīlēja un negribēja ar viņu draudzēties. Viņa mīļākā grupa bija Tokio Hotel, taču Bils atsacījās viesoties Phenjanā, aizbildinoties ar to, ka ir veģetārietis. Kims ģērbās melnā un lielāko daļu laika, gods kam gods, pavadīja skumjā sevis apcerēšanā. Kims bija arī panks – kā jau dumpīgam pusaudzim, viņam patika sacelties. Kādu rītu, vienā no sacelšanās reizēm, viņš konstatēja, ka viņam ir galviņa. Galviņa viņam bija tāda, kādas nav nevienam no vienaudžiem – to viņš noskaidroja, salīdzinot savu galviņu ar vienaudžu galviņām. Visiem galviņas bija parastas, gludenas, miklas. Bet Kimam bija kodolgalviņa! Tā gailēja sarkana un izstaroja radiāciju. Vai tas ir normāli – vņš satraukti jautāja tētim Kimam Jong-ilam. “Tas ir normāli”, meloja tētis un paskaidroja, “gan man, gan vectēvam arī ir tāda pati. Ar vienu šāvienu var iznīcināt veselu kontinentu.” Mazais Jong-uns bija neizpratnē, kādēļ tētis iepriekš nebija brīdinājis, pie kā var novest galviņas stimulācija. Neko darīt – šādu galviņu esmu mantojis no saviem dižajiem senčiem – Kima Jong-ila un Kima Il-sunga, nopūtās mazais Jong-uns, kad emo atkal ņēma virsroku pār panku.

Kas tad tas – kādu dienu tētis Koms Jong-ils uzdāvina mazajam Jong-unam grāmatu par Čučhes principu. Un divas trešdaļas Čučhes filosofijas, kā izrādās, ir par galviņu, tās uzbūvi, pareizu stimulēšanu un šaušanu no galviņas. Mazais Jong-uns ar prieku atklāja sev Čučhi. “Čučhe ir mans stils, yo!” viņš priecīgs sauc.

Ei, resnais sivēn, cik suņus šodien notiesāji?” sauc ļauna balss no dienvidiem. Amerikāņu pakalpiņiem atkal nav miera, Jong-uns sūkstās un mēģina sevi nomierināt, glāstot sev kodolgalviņu, taču uzbudinās arvien vairāk. “Tu esi resns un tavs ģīmis ir kā pankūka!” balss no dienvidiem neliekas mierā. Tikai baisas un asiņainas Apokalipses ainas no Čučhes grāmatas atturēja Jong-unu no galviņas stimulēšanas līdz katastrofai, un emo atkal ņēma virsroku gan pār panku, gan galviņu. “Stulbais emo, es pat padročīt nevaru,” sūkstījās Kims.

Kimam Jong-unam tomēr nav miera un viņš vaicā tētim: “Kā es rados, ja reiz gan tev, gan vectēvam ir nopietnas problēmas ar galviņu?” “Mēs tevi, mazo draudziņ, atradām kāpostos. Svētdienā aizstaigājām uz Phenjanas tirgu pēc kimči kāpostiem, un mājās spannītī atradām tevi, mazais bumbuli!” stāsta Kims Jong-Ils, “tolaik pārdevēji bija blēdīgi un kāpostos lika bērnus, lai noblēdītu klientiem daļu kāpostu un paši tos aprītu. Protams, pirkumu neviens nemainīja un atpakaļ nepieņēma. Tā mēs tikām pie tevis, apalīt.” “Bet kā tad radies tu? Vai vectēvs arī tevi atrada kāpostos?” tēti turpina izjautāt ziņkārīgais Jong-uns. “Nē, vai tu traks! Vectēvs mani atrada maltajā gaļā. Gribēja cept kotletes, noņēma iepakojumu, bet tur viens apaļvaidzis skatās pretim! Vectēvs no dusmām sprāga vai pušu – tie sliņķi nevīžo līdz galam samalt gaļu. Vecmamma saka – bet tas taču biedrs Kims Jong-ils! Vectēvs pakasa galviņu un noteic – tad jau mums sanāks pārāk maz kotlešu. Vecmamma mierina vectēvu – kuš, kuš, piecepšu kartupeļiem klāt bobīti. Kā redzi, dēls, būt par vecākiem nemaz nav viegli – ir jāpieņem daudz kompromisu,” atmiņu pavedienu šķetina Jong-ils, piebilstot “drāzt tu vari zīmuļus, dēls, bet galviņu liec mierā!”

Kims Jong-uns, paslēpis aiz krekla “Viktorijas sekrēta” katalogu, skumji devās uz savu iemīļotāko guļamistabu pagrabā. Drīz Korejas pussalā tika reģistrēts pazemes kodolizmēģinājums.

galvina

Ziemeļkurzeme – 2. Inspekcija Ventas rumbā

Page_1

Page_2

Page_3

Ceļš uz žēlastību un mīlestību

Šodien visā Tbilisi pilsētā valda nervozs satraukums. Kā nu ne – Tbilisi garīgajā seminārā šodien eksāmeni! Studentus eksaminē neviens cits kā stingrais Kesperauli Dimiteradze. No Mtkvari upes ar steigu evakuējas zivis, jo tās zina, cik daudz sāls upē ieplūdīs līdz ar studentu asarām.

Joskiņš labi apzinās, ka nav nekāds teicamnieks. Tikko viņš redzēja klases labāko studentu Vasīliju Meladzi iznākam no eksāmenu telpas noraudājušos un drebošām kājām. Šķiet, Dimiteradzes kungs šodien ir īpaši sliktā omā. Neizbēgami ir pienākusi Joskiņa kārta vērt eksāmenu telpas durvis. Ja viņam ar bija palikušas kādas drosmes paliekas, tās izkūpēja kā nebijušas, sastopoties ar Kesperauli Dimiteradzes ļauno skatu. “Josif Visarionovič Džugašvilli, sēdieties!” Dimiteradzes balss ir ļauna un auksta kā no aizkapa.

“Kas ir Dievs?” atskan pirmais eksāmena jautājums. Joskiņš galīgi apstulbst. Viņš bija gatavojies analizēt protestantisma trūkumus un mīnusus, bija sagatavojis pārskatu par katoļu revizionisma sekām Rietumeiropā, bija gatavs izklāstīt pareizticības kā vienīgās īstenās kristietības priekšrocības. Bet te – tāds jautājums…

“J-Jūs, Dimiteradzes k-k-kungs…, J-J-Jūs…” viņš nedroši sāk, bet nevar pabeigt. Dimiteradzes tēraudcietajā sejā kaut kas atmaigst, viņa saltajā acu skatā atkūst viens mazs stūrītis.

“Negaidīju no Jums, Josif Visarionovič, saprātīgu atbildi. Jūs pats piekritīsiet, ka neesat ne gudrs, ne centīgs seminārists. Jūs manās acīs esat liberāls Ukrainas gejs, kas nemīl operu, grauj tradicionālo priekšstatu par ģimeni un cīnās par sieviešu tiesībām.”

Joskiņš šausmās iepleš acis. “Ko Jūs, Dimiteradzes kungs! Liberāļi, ukraiņi, geji, operas mākslinieki, ģimenes un sievietes – visi nekavējoties nosūtāmi uz koncentrācijas nometnēm būvēt Transpolāro vilciena maģistrāli no Salehardas līdz Igarkai!”

Dimiteradzes kungs ir ne pa jokam pārsteigts. “Koba, es nekad nedomāju, ka Tavu rupjo dvēseli reiz uzrunās Tā Kunga žēlastība un mīlestība! Jūtos gandarīts, ka esmu Tev tik daudz iemācījis!”

Saņēmis eksāmenā teicamu atzīmi, Josifs Visarionovičs Džugašvilli stingri apņēmās pasniedzējam solīto ieviest dzīvē.

cels

Attēlā: Ceļš uz žēlastību un mīlestību (gala pietura: Igarka), ko Josifs Visarionovičs veltīja savam mīļākajam skolotājam Dimiteradzem.

Pie dabas krūts

Vaislas Kuilis ir dabas draudzene – tās klātbūtnē ir ļoti draudzīgs, taču aiz muguras daudz aprunā… Taču tā tas bija, pirms daba nocēla Vaislas Kuilim Dzintara kungu. Un viss sākās tik labi un daudzsološi! Bija piektdienas vakars, un Vaislas Kuilis posās uz tusiņu – uzkrāsoja lūpas un apsēja sev ap kaklu burvīgu sēru lenti. Nonācis pie Saeimas nama, Vaislas Kuilis pamanīja baru huligānu. Taču, kā izrādījās, tas bija Žaks-Žanis Dzintars ar saviem miesas sargiem. “Ei, krievu cūka, iedod uzpīpēt!” uzbļāva Dzintara kungs. “Bet Dzintara kungs, tas taču esmu es – Vaislas Kuilis, latviešu cūka! Mana gaļa ir sarkanbalti sarkana cauraugusi!” Dzintara kungs apraudājās no aizkustinājuma un piedāvāja Vaislas Kuilim doties kopā uz diskotēku, kur abi līdz rītam dejoja smagā narkotiku reibumā…

Divas nedēļas aizritēja kā sapnī, un Vaislas Kuilim jau likās, ka ausīs skan kāzu zvani (patiesībā tas bija delīrijs). Tad kā pērkons no skaidrām debesīm atskanēja zvans no Dzintara kunga: “Klau, Vaislas Kuili, man ļoti gribētos pabūt divatā ar dabu. Tev taču nebūs iebildumu?” Vaislas Kuilis bija šokā. Ar pēdējām pašcieņas paliekām viņš piespieda sevi nomest klausuli un izplūda asarās. “To es tai kucei nepiedošu!” – Vaislas Kuilis zvērēja atriebību dabai un turpmāk cūkojās cik un kā varēdams.

Savukārt Dzintara kungs pret dabu izturējās arvien labāk – esot divatā ar dabu, iekodās dabas krūtī un regulāri uzšāva tai pa pakaļu. Dzintara kungs mierināja Vaislas Kuili: “Nesatraucies, tās taču pupu mizas!” Taču Vaislas Kuilis bija redzējis Dzintara kungu dārzā snaikstāmies gan pupu sējumiem un bāžam pupas mutē vienu pēc otras. “Zinu, no kurienes tev tās pupu mizas,” Vaislas Kuilis caur asarām elso.

Galu galā Vaislas Kuiļa pacietības mērs bija pilns un viņš uzstādīja Dzintara kungam ultimātu pārtraukt attiecības ar dabu. Dzintara kungs negribēja zaudēt Vaislas Kuili, tāpēc apsolījās par dabu aizmirst. Taču pavisam drīz Vaslas Kuilim radās aizdomas, ka Dzintara kungs dabas krūšu bildes un video skatās internetā. Nebija arī ilgi jāgaida, līdz Dzintara kungs tika pieķerts ar dabas krūti pa visu datora ekrānu. Dzintara kungs raudādams mēģināja taisnoties, ka viņš dabu nemaz nemīl un ka viņa interese par dabu ir tikai miesīga. “Tu esi pretīgs perverts!” iekviecās Vaislas Kuilis un iecirta Dzintara kungam pliķi.

Image

Traģēdija naktī

Direktora kungs, jūs esat pretīgs! Nepietiek ar to, ka jūs esat neglīts un jums ir absolūti nekopta sejas āda – jūsu produkti ir tikpat pretīgi kā jūsu ārējais izskats! Eiropas Savienības drošības un sanitārās normas jau sen nosaka, ka alkoholiskajiem dzērieniem ir jāsmaržo, lai dzeramo varētu atrast tumsā pēc ožas. Kāpēc jūs saviem produktiem nepievienojat smaržvielas? Kāpēc ražotne “Dzintars” tās var pievienot saviem odekoloniem, bet jūs, lūk, nevarat? Kāpēc jūs ņirgājaties par Latvijas valsti, par latviešu tautu? Ko darīsiet, kad tautas mēriņš būs pilns? Daru jums zināmu, ka jūsu neizdarības dēļ manā dzīvoklī vakarnakt notika traģēdija: es pamodos ap trijiem naktī un, kā parasti, sniedzos pēc kausiņa ar dzeramo, kurā vakarā biju iepildījis jūsu ražoto banānu liķieri. Sataustījis osiņu, es ceļu kausiņu pie lūpām un ņemos strēbt. Jau esmu teju visu izdzēris, te pēkšņi trauka dibenā – kas tad tas? “Kurš manā banānu liķerī ielicis kompotu?” – es skaļā balsī iesaucos. Mans partneris puspamiegam atbild, ka nekādu kompotu viņš nekur neesot licis klāt. Ieslēdzot gaismu, atklājās patiesība – biju izdzēris tukšu sava partnera naktspodu. Lieki piebilst, ka viņš izplūda asarās  (naktspodā bija piecu dienu čuras, un kakas un nu tas viss ir gājis zudībā – tas bija viņa diplomdarbs mākslas akadēmijā, kas jānodod jau pēc divām dienām). Man nekad nekas līdzīgs nav gadījies ar odekolonu! Direktora kungs, jums vajadzētu nopietnāk padomāt par jūsu ražoto produktu kvalitāti!

Image