Patiesība par Sabili

Nav pilsētas mūsu mīļajā Latvijā ar bēdīgāku slavu par Sabili. Sabile ir pazudušais dēls, kas atradies Pašvaldības policijas izolatorā, Sabile ir nedēļu veci majonēzes salāti, Sabile ir lauku ateja karstā vasaras dienā. Tieši Sabili atcerējās Džordžs Bušs, kad bumbvedēji lidoja uz Bagdādi: “Vai nevarētu pārīti uzmest Sabilei?” – jautāja Amerikas Savienoto Valstu armijas virspavēlnieks. Sabiles sētas stabi paliek suņu neapčurāti. Kaķi atsakās atklepot matu kamolus. Vienīgo cūku fermu pie Abavas krastiem nācās likvidēt, jo kuiļu arodbiedrība kategoriski atteicās dzīvot dzimumdzīvi. Sabilē tajā pašā Sporta ielā ir dzimuši gan Hitlers, gan Mao Dzeduns, gan arī Merilins Mensons. Vienīgā viltus cerība uz Sabiles renesansi parādījās 1977. gadā, kad mehāniķis Genādijs Lapčenoks (slavenā dziedātāja Viktora Lapčenoka klasesbiedrs) nejauši sajauca kopā mašīneļļu ar kūtsmēsliem. Rezultāts bija slavenā torte “Elvīra”, ar ko tik ļoti lepojās Sabiles patrioti. Iespējams, tieši tāpēc viņi tortes recepti pilsoņu kara laikā mēģināja pārdod Lielbritānijai, taču sabilnieka Rūdolfa Hesa lidmašīna avarēja virs Skotijas un torte gāja bojā, jo tai neatvērās izpletnis. Hesu apcietināja un vēlāk tiesāja par noziegumiem pret cilvēci. Kāpēc, ak, mans mīļais lasītāj, tik daudzi stāsti par Sabili beidzas ar vārdiem “un tad viņu tiesāja par noziegumiem pret cilvēci”? Skumji.

Taču šis stāsts, mans mīļais lasītāj, ir par senāku vēsturi. Proti, par teju divus ar pusi tūkstošus gadu veciem notikumiem, kad Galilejas svejnieki devās jūrā un ļoti stipri apmaldījās. Pēc nedēļām ilgiem maldu ceļiem tie izkāpa Abavas krastā. Sabilē bija vēls rudens un bija tumša bezmēness nakts. Pēdējais sidrs no ‘neaizskaramajām rezervēm’ tika izdzerts pirms trim dienām. Galilejieši metās upes krastā, skūpstīja zemi un pateicās Visaugstākajam par glābiņu. Tas Kungs viņus neaizmirsa un sūtīja zīmi: upes krastā parādījās mazs jēriņš ar burvīgu zvaniņu kaklā. Vīri metās tam virsū, taču jēriņš skrēja prom. Jēriņš tik skrien un skrien, līdz aizved viņus līdz diennakts dzērienu veikalam, par ko tiek pacienāts ar šokolādi. Taču šeit Tā Kunga svētība galilejiešus pamet – diennakts veikalā neņem pretī ne viņu maksājumu kartes, ne šekeļus. Izmisums bija absolūts. Vīri raudāja balsī, jo zināja, ka izeja ir tikai viena. Sabiles lombardā tika ieķīlāts Svētais Grāls.

Diemžēl ar to vēl šmuce nebeidzās. Viens no galilejiešiem izrādījās Ēģiptiešu žurnālists Jānis no Nīlas Lauku Avīzes. Viņš bija atbraucis paciemoties pie sava tētuka, kurš to bija pierunājis “izmest mazu līkumiņu pa jūru un noķert kādu zivtiņu”. Kā zināms, Nīlas Lauku Avīze mūsdienās galvenokārt pazīstama kā Mozus pirmā darbavieta. Protams, Jānis un Mozus bija labi pazīstami un Mozu Jāņa stāsts tik ļoti iedvesmoja, ka stāstu par Sabili viņš iekļāva savās grāmatās. Ēģiptiešu valodā tradicionāli vārdu “Sabile” raksta ar diviem simboliem: balodi (SO) un mēslu vaboli (DOM). Cik atbilstoši! Bet Sabiles diennakts dzērienu veikala pārdevēju sodīja par noziegumiem pret cilvēci.

sabile

 

Roks pret liberastiju

Ir izskanējis koncerts „Roks pret liberastiju”, kura hedlainerus — kapelu „Bumerangs” — iesildīja duets „Sandra” un grupa „One Direction”. Ļaudis dalās ar gaļas ēdienu receptēm un priecīgi ceļ pie mutes odekolona tetrapaku krāniņus, saucot tostus „Gaļai – slava!” un „Odekolons un gaļa – nācijas sirdsapziņa”. Odekolona tetrapaka ar krāniņu ir kļuvusi par ceturtās atmodas simbolu, bet iepakojuma idejas autors — Žaks-Žanis Dzintars — ir revolūcijas varonis. Daudzi darbaļaudis tur lielus plakātus ar trāpīgākajiem Dzintara kunga citātiem — „Odekolonu ārīgi lieto tikai ārišķīgi cilvēki”, “Odekolons uz vaigiem? Atvainojiet, bet man garšas kārpiņas ir uz mēles!”, “Vīns un odekolons ir kā divi dvīņu brāļi — abi labi smaržo, bet vēl labāk garšo”.

 

Par godu pasākumam Brīvības pieminekļa apkārtnē ir izvietots desmitiem gaļas tirdzniecības stendu – darbaļaudis var izvēlēties šašliku, gulašu, bifšteku, šniceli, karbonādi, steiku, tartaru, asinsdesu, kotletes, cūkas ribiņas, tītara fileju, vistas spārniņus, brieža cepeti un neskaitāmus citus gaļas ēdienus ikviena krietna cilvēka gaumei. Visizvēlīgākie gardēži var iegādāties pat belašu speciālā, ar auseklīšiem rotātā tūtiņā. Tiem, kas nav paņēmuši līdzi savas tetrapakas vai kam ar līdzpaņemto ir par īsu, pasākuma ģenerālsponsors “Dzintars” tirgo izlejamās smaržas no “stabiņa”, pildot tās puslitra plastmasas glāzēs vai pašu klientu sagādātos traukos. Neiztiek arī bez kurioziem — Aivars stāv rindā ar divām 30 litru benzīna kannām, un ļaudis viņam aiz muguras satraukti spriež, vai viņš viens pats tik daudz izdzeršot. Taču pārdevēja mierina, ka smaržu pietikšot visiem.

 

Novārguši vegāni grozās pie kanālmalas un kaut ko sačukstas. “Laikam apspriežas par burkānu ēšanu!” tauta smejas. “Tu, puis, tāds vājš, nāc, pacienāšu ar cūkgaļas kotletēm!” kādam īpaši vārgam vegānam, kas knapi turas kājās, uzsauc gaļēdājs Kārlis. Vegāni naidīgi noskatās un klusēdami aiziet. Šodiena pieder tautai, nevis liberastu kliķei!

Dzintara kungs velk galvā melno (ar pelēkiem auseklīšiem) bendes kapuci, jo tuvojas pasākuma kulminācija – Vaislas Kuiļa upurēšanas ceremonija. Uz skatuves valda absolūta un svinīga nopietnība – centrā uz postamenta guļ Vaislas Kuilis, un viņa lielais, saules apspīdētais vēders izskatās treknāks nekā jebkad. Trīs studenti no augstskolas “Turība” masē Kuili ar speciāli šim pasākumam pagatavotu marinādi no ābolu etiķa, sīpoliem, rapšu eļļas un garšvielām. Drīz jau Vaislas Kuilis ir viscaur ieziests un cauraugušie sāni un vēders labi izmasēti. Tagad tikai punktiņš uz ‘i’ – ābols mutē. Bet kas tad tas? Skandāls! Kuilis saviebjas un izspļauj ābolu. “Nodevība!” viņš kliedz nebalsī, “liberasti man iesmērējuši veģetāro ābolu no Lietuvas!” Vaislas Kuiļa mērs ir pilns un viņš nespēkā aizver acis. Viens no “Turības” studentiem jautā: “Vai šitādu mēs viņu varam kaut?” Vaislas Kuilis paver vienu aci un nikni čukst: “Mūlāps! Uz karstām pēdām vediet mani uz Ķemeru sanatoriju!”

Galu galā viss beidzās laimīgi – Vaislas Kuilis apmierināts gulēja dubļu vannās, bet Dzintara kungs Lietuvas vēstniecībā iesniedza protesta notu tā, ka šmakst vien!

Piskonts Bumbis-Bumbis

galjiiite_1