Covid vakcīna – bijušā patriota stāsts

Group Of Scientists Carrying A Giant Microchip High-Res Stock Photo - Getty  Images

Mans mīļais, mīļais lasītāj, man Tev stāstāms kas patiesi svarīgs! Kad biju mazs puišelis, ziņkārības dzīts iebāzu galvu tukšā kartupeļu maisā. Tur neatradu nekā, izņemot tumsu un puvušu tupeņu smaku. Bet tagad, ak, tagad ir noticis kas pavisam pretējs – es šķietami peldu siltumā, gaismā un jaunā cerībā! Es saņēmu COVID-19 vakcīnu ar vismodernāko čipu – to, kam ir pilns 5G atbalsts!

Kā Krimuldā dzimušam un augušam man bija izteikti nacionālpatriotiska domāšana. Mīlēju visu latvisko, tradicionālo un konservatīvo, pret svešo jūtot bailes un naidu aptuveni vienādās devās. Cilvēkus stingri iedalīju savējos un svešos, vīriešos un sievietēs, pirms sāku izvērtēt viņu rīcību vai viņu cilvēcisko vērtību savās acīs. To visu mainīja vakcīna – Dieva dāvana, kā es to būtu saucis, pirms vakcīna mani padarīja par ateistu. Bet, pag’, mans lasītāj, Tu esi pelnījusi(-is) šo stāstu dzirdēt no sākuma!

Tāpat kā patiesības meklējumi bieži sākas ar maldiem, arī mans ceļš uz vakcinēšanos sākās ar prozaisku apmaldīšanos. Braucu ciemā pie drauga Alekša, ar kuru pirms gadiem strādājām kopā Krimuldas ātro neitronu kodolreaktorā. Kopš viņu atlaida no darba par 96-procentīga (bagātināta) urāna pārdošanu Valmieras 4. skautu vienībai, viņš Rīgā pie Juglas ezera audzē vistas. Būdams vecs, rūdīts krimuldietis Aleksis diemžēl bija aizmirsis, cik liela Rīga. “Jautā tik pēc Alekša!” viņš man pamācīja. Izkāpis autoostā, apmulsis jautāju pēc vistām, gaiļiem, ezera, Alekša un žūpošanas, taču cilvēki tajā atpazina Gaiļezeru un iesēdināja mani 21. autobusā. Izkāpis meklēju Aleksi taču atradu bārdainus tēvaiņus baltos halātos, kuriem ap rokām apsēji ar pārsvītrotu auseklīti. Viņi mani piekāva, sasēja un novakcinēja.

Asarām acīs atgriezos Krimuldā. Ja neskaita to, ka man galvā stingra balss visu laiku jautāja pēc Wi-Fi bezvadu tīkla paroles, nemanīju nekā īpaša. Pēc paroles nodiktēšanas balss mitējās. Izdzēru lielu krūzi liepziedu tējas ar medu un devos pie miera. Sapnī redzēju tēva mājas Murjāņos, ko visu laiku pārtrauca Rīgas Miesnieka pelmeņu, Microsoft programmatūras un žurnāla Ciānas Kosmopolīts reklāmas. Pamodos ar sāpošu galvu. Nedeva mieru sapnī redzētā saruna ar tēvu:

  • Šo sēklu, dēls, dēstīsim dzimtajā zemītē, lai no tās saulei pretim stiepjas zeltainas vārpas – lai dotu mums dienišķo maizīti un mūsu dzimtajai zemei svētīb… VAI TU JAU IEGĀDĀJIES ŽURNĀLA “CIĀNAS KOSMOPOLĪTS” GADA ABONEMENTU? PIRMIE PIECSIMT ABONENTI SAŅEM GRĀMATU “LATVIJAS LIBERALIZĀCIJA” PAR BRĪVU! – smaidīgs saka tēvs. Viņa smagā, sastrādātā roka uzguļ man uz pleca.
  • JAU SEN VĒLĒJOS IEGĀDĀTIES ŠO GRĀMATU! – dzirdu sevi sakām.
  • TAS VĒL NAV VISS, – priecīgs turpina tēvs – MASONU LOŽAS BIEDRI SAŅEM DIVDESMIT PROCENTU ATLAIDI!
  • CIK IZDEVĪGS PIEDĀVĀJUMS! – iesaucos, vērodams labības graudus guļam ecešu glīti ķemmētajā zemē.

Kosmopolītisms un liberalizācija, ko mēs, nacionālpatrioti, lamājam par liberastiju, man allaž bijuši sveši. Jūtu sevī uzjundījam dusmu vilni, taču tas ātri noplok. Nogurums?

Visu dienu nedod mieru sapnī redzētais žurnāls. “Kam man tādi mēsli?” mēģinu sevi apsaukt. Taču ziņkāre ik mirkli pieņemas spēkā. Vakarā, kā parasts, dodos uz veikalu pēc aliņa. Pārdevējai jautāju, vai viņa kaut ko dzirdējusi par žurnālu Ciānas Kosmopolīts? “Kā nu ne? Lūk, man te viss stends pilns ar liberālo literatūru! Vai tevi, dēliņ, arī nočipoja?” viņa man rāda uz grāmatām un žurnāliem, kurus, šķiet, redzu pirmo reizi. Nudien, atrodu žurnālu Ciānas Kosmopolīts – tieši starp Kārļa Marksa kopotajiem rakstiem krievu valodā, Sorosa kunga bērnības atmiņām un fotogrāmatu “Mana skaistā Izraēla”. Paķeru žurnālu, izvairoties no pārdevējas skatiena, samaksāju un steidzos ārā pa veikala durvīm. Dzirdu pārdevēju saucam pakaļ “Bet aliņš?”

Galvenā numura tēma ir homoseksualitāte un tās priekšrocības. Lasot uzzinu, ka vienīgais, vienīgais, kas attur jaunu un veselīgu vīrieti no homoseksuālām dzimumattiecībām ir stingra, nacionālkonservatīva audzināšana un zvērīgas bailes no Dieva dusmām. “Dieva nav! Katram, kas to nesaprot, ir cāļa smadzenes!” postulē žurnāls. Es iedomājos, ka Visaugstākais un Taisnīgākais, kurš neapšaubāmi man pārgriezīs vēderu ar sarūsējušu nazi un pēc tam nožņaugs mani ar paša zarnām (atkal un atkal atkārtojot to līdz pašam mūžības vakaram), šis Visaugstākais un Taisnīgākais nemaz neeksistē! Un nepārvarama homoseksuāla dzimumtieksme manī uzliesmo kā uguns pakulās.

Šķiru tālāk. Problēmraksts par varas un tautību sadrumstalotību pasaulē. Raksta autors gudri argumentē, cik pasaule būtu labāka, ja visa vara un nauda būtu tikai vienas – ebreju tautas – rokās. “Vai zinājāt, ka pasaules politiķi visu savu laiku pavada ķildojoties un aizstāvot vien savas tautiņas intereses, tā vietā, lai vairāk rūpētos par Izraēlu? Ja neesi cionists, politikā tev nav vietas!” autors saliek punktus uz “i”.

Tālāk žurnālā, sadaļā Microsoft, neticot savai laimei, atrodu interviju ar pašu Bilu Geitsu! Šis ģeniālais cilvēks mums stāsta par COVID-19 vakcīnās iekļautiem jauniem, paaugstinātas veiktspējas čipiem. “Mākslīgais intelekts īpaši noderīgs tiem, kam trūkst dabiskā” mums māca šis lielais cilvēks. Cik vienkārši bet ģeniāli ir viņa vārdi, cik pieejami vienkāršajai tautai, kas brien nacionālpatriotisma zaņķī bez jebkādām elektroniskām palīgierīcēm.

Žurnālā atrodu ievietotus kuponus programmatūrai, kas instalējama manā čipā: bezmaksas programma ‘iKonts’ (“i” esot saīsinājums no vārda Izraēla – vismaz tā reklamē kupons). Šī programmatūra atļauj manu bankas kontu automātiski savienot ar Vispasaules Masonu ložas krājkontu, lai viņi paši no manis var paņemt naudiņu, ja viņiem ievajagās un lai man pašam par to nav jābēdā – cik ērti! Vēl viens kupons, tiesa, ne bezmaksas, bet ar prāvu 50% atlaidi ir iKontrole, kas masoniem ļauj novērot un nepieciešamības gadījumā kontrolēt manas domas, kā arī ietver izmēģinājuma versiju iespējai kontrolēt mana ķermeņa kustības – pēdējā iespēja esot pieejama tikai ar 5G funkciju apveltītajiem čipiem, kas man par laimi ir. Šādu iespēju garām laist netaisos un savā čipā ieinstalēju abas programmas. Sajūta ir vienreizēja!

Sadaļā Cionista Atpūta atrodu īsus padomus bijušajam Latvijas patriotam: kā izdevīgi pārdot auseklīti, kā uzspiest citiem homoseksualitāti, trīs kosmopolītiskas alternatīvas Bukstiņu biezputrai, tālruņa numurs, pa kuru ziņot, ja dzirdi kādu teicam latvju dainas vai dziedam tautasdziesmas, kā sadzīvē ierobežot latviešu valodas lietošanu, kā latviešu kultūras un gara mantojumu aizstāt ar pilnvērtīgāku liberāli kosmopolītisko jaunkultūru. Cik daudz vērtīga vienā žurnālā!

Mans mīļais lasītāj, ja Tev ir svešs mans jaunrastais prieks, ja Tava dvēsele ir mirkusi konservatīva nacionālpatriotisma un tradicionālu ģimenes vērtību purvā, nezinot kosmopolītisma, cionisma, ateisma, marksisma, liberālisma un homoseksualitātes saldo garšu, vakcinējies jau šodien un kopā ar mani sildies zem Bila Geitsa, Vispasaules Masonu ložas, cionistu sazvērestības un Mātes Izraēlas gādīgā spārna!

Atskats Kuldīgas pagātnē

Pirmās vēsturiskās liecības par Kuldīgas slavas pilno pagātni mums ir jau no 4 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, kad Kuldīgā tikai izveidota pirmā rakstu sistēma civilizācijas vēsturē: piedegušā bukstiņu biezputrā ar karoti tika ieskrāpēts Kuldīgas – Kanndavas autobusu saraksts. Sākotnēji autobuss darbojās kā pašizgāzējs, izgāžot kanndaviešus pa taisno grāvī. Progresīvie Kuldīgas humānisti iebilda, ka vismaz bērnus varētu izkraut ar dakšām, taču paši kanndavieši atvairījās, ka tā uz viņu pieticības fona būtu nevajadzīga greznība. Līdz ar biezputras rakstību un autobusu reisa iedibināšanu Kuldīgas attīstība notika sprādzienveidīgi – tā kļuva par modernās civilizācijas un demokrātijas šūpuli.

Kuldīga īpaši uzplauka pateicoties bagātīgajām biezputras raktuvēm un kimči lauztuvēm Ventas krastos. Savulaik pie Ventas rūpnieciskos apjomos ražoja vīnu slavenie Ventas Château Connard vīndari, taču tad upes krastos tika atrastas kimči iegulas un Kuldīgas zinātnieki atklāja kimči bagātināšanas tehnoloģiju, ko nosauca par Kvašņevska procesu. Kuldīgā drīz sākās masveidīga biezputras un kimči ieguve. Ziemā biezputru izmantoja kā modes aksesuāru, taču vasaras tveicē biezputra izkusa un notecēja pār tās valkātāju. Tā sauktā biezputras seja nebija nekas tāds, ar ko kuldīdznieki īpaši lepotos. Vecāka gadagājuma un konservatīvie kuldīdznieki smējās par modīgajām biezputras sejām, ka tās atgādina Tallsus pēc bombardēšanas. Kimči tika eksportēts uz Dienvidaustrumāziju un visiem karstajiem punktiem, kur tas tika izmantots militāros nolūkos pēc tam, kad otrās Talsu bombardēšanas laikā ar kimči pilldītās aviobumbas izrādījās negaidīti efektīvas. Kuldīgas zinātnieki negulēja uz lauriem un izstrādāja bagātinātā kimči tehnoloģiju. Drīz vien uz Tallsiem tika nomesta pirmā bagātinātā kimči bumba, nolīdzinot līdz ar zemi pusi no jau tā nožēlojamās pilsēteles. Postaža Tallsos bija tik liela, ka ANO pieņēma rezolūciju, kas stingri aizliedz izmantot kimči militāriem mērķiem: pratināšanai, sprāgstvielu izgatavošanai un genocīdam. Aizliegums bija liels trieciens Kuldīgas kimči industrijai – kimči kalni krājās pie raktuvēm un vīri, kas bija raduši no saules līdz saulei strādāt šahtās, nu sēdēja, rokas klēpī salikuši. Šahtās mēģināja stādīt vīnogas, taču tur tās lāga neauga. Glābiņš nāca teju vai no zila gaisa – Kuldīgas gaisa spēku virspavēlnieks Kims Bukstiņš (tas pats slavenais Bukstiņš, kurš plānoja un vadīja otro un trešo Talsu bombardēšanu) nāca klajā ar atklājumu. Ģenerālis Bukstiņš, kurš pēc galvu reibinošajām uzvarām par Tallsiem, nu jau mēnesi plostoja un bija tuvu tam, lai kļūtu par admirāli. Taču gadījās liksta – viņš iekrita Ventā un nedaudz atžirga. Tas bija pietiekami, lai viņš sajustu smagas paģiras. Vajadzēja steidzami salāpīties, taču mugursomā bija tikai kimči. (Bukstiņš lika mīksto uz ANO aizliegumu un mugursomā principiāli visur nēsāja līdzi piecus kilogramus kimči.) Izmisuma dzīts viņš pietūcīja muti ar kimči, un pēc mirkļa paģiras bija kā ar roku atņemtas. “Bļā, kimči palīdz pret visu – gan pret Talsiem, gan pret paģirām!” pērkonbalsī iedārdējās Bukstiņš un tūdaļ pat marša ritmā aizsoļoja uz Kuldīgas mēriju darīt zināmu savu atklājumu Kuldīgas tautai. Ļaudis stāsta, ka todien redzējuši no Bukstiņa izelpas izsprūkam sulīgu varavīksni. Ar to Kuldīgā sākās tā saucamā kimči renesanse – uzplauka ar kimči saistīta zinātne, māksla un kulinārija. Bija pavasaris un sākās ziedu laiki. Nu visi vīri atkal bija šahtās iekšā un bija nepieciešams jauns darbaspēks kimči lauztuvēm. Pats Bukstiņš vadīja divas vergu ķeršanas ekspedīcijas uz Kanndavu. Kanndaviešiem gan bija iespēja arī brīvprātīgi pieteikties darbam kimči lauztuvēs, pēc trīsdesmit gadu smaga darba iegūstot Kuldīgas pilsonību, kas teorētiski viņiem pavēra ceļu uz Kuldīgas Senātu, taču gribētāju bija maz, jo neattīstītos kanndaviešus karjeras iespējas Senātā interesēja ļoti maz, un tos, kurus šīs iespējas interesēja, Kuldīgas vetārsts parasti atzina par etniski nepilnvērtīgiem.

Abu vergu ķeršanas ekspedīciju laikā Bukstiņš bija saķēris teju 30 miljonus vergu, kā rezultātā Kanndavā bija palikuši tikai pāris tuberkulozes nomocīti ciršļi un klibs kaķis. Pats Bukstiņš bija kļuvis aplam bagāts un aizgāja pensijā. Kā pensionārs viņš nolēma atgriezties pie savām akadēmiskajām saknēm. Pirms savas militārās karjeras viņš strādāja Kuldīgas meiteņu ģimnāzijā, mācot jaunajām zeltenēm genocīdu. Tolaik Bukstiņš sāka zaudēt interesi par savu darbu, jo genocīda nodarbības viņam šķita pārāk teorētiskas, savukārt hormonu vētru plosītās meitenes viņaprāt izrādīja nepietiekamu interesi par vardarbību. Pēc militārās karjeras noslēguma pensionārā Bukstiņā atmodās interese par akadēmisko pasauli. Taču šoreiz jau ar daudz praktiskāku ievirzi: viņš pievērsās kulinārijai un izveidoja savu kulināro blogu. Tas bija iemesls dramatiskākajai un asiņainākajai revolūcijai kulinārijas vēsturē – biezputrai ar kimči (un asinsdesu kā uzkodu). Par godu ģenerālim Bukstiņam to nosauca par ģenerāļa Bukstiņa biezputru. Prastāki ļaudis to sauc vienkārši par Bukstiņu biezputru, dažreiz pat bezkaunīgi (neapzināti vai ļaunprātīgi) aizmirstot pievienot biezputrai kimči. Ja jums kaut ko nozīmē Kuldīgas vēsture un virtuve, ģenerāļa Bukstiņa lielais devums Kuldīgai un cilvēcei, protieties biezputrai pievienot kimči. Bez kimči biezputra ir tikai bezputra.Iron_ore_mine_-_Cornwall__PA

Attēlā: “Māt, kur lielā karote?” Kaspars dūšīgi krauj biezputru bļodā.

Kuldīgas mēra Kima Jong-una uzstāšanās pilsētas Sarkanajā laukumā

Kuldīgas mērs Kims Jong-Uns jau izsenis nav mierā ar latviešu pieticību. “Vietējais kuldīdznieks jau tālāk par Ventas rumbu neredz. Vai tiešām jums nekad nav vajadzības domāt par globālām probēmām? Kā jūs spējat samierināties, ka patērētāju biedrības veikalā nav iespējams iegādāties suņa fileju un salātus “Suns kažokā”? Kāpēc neviens šajā pīļu dīķī neinteresējas par gulbja plovu? Kāpēc saimniecības preču veikalā vienīgais formas tērps ir slaucējas uniforma un biezputras virējas priekšauts?” teic Kims, “ir laiks pārbūvei – Kuldīga ir gatava dot prettriecienu buržuāziski imperiālistiskām idejām, kādas popularizē daži labi žurnāli ar glancētiem vākiem, piemēram, par to, ka republikā suņu gaļas patērēšana pārtikā nav pieņemta, aizmirstot, ka centrālās stacijas laukumā jau kopš 1972. gada darbļaudīm ir pieejami belaši ar suņa gaļas pildījumu. Pat bērnu žurnāls “Pezis” izplata melīgu kapitālisma propagandu par to, ka suns Funs nav ēdams. “Pezis” jau kuro gadu māca bērniem rotaļāties ar suņiem, lai gan katram ir zināms, ka ar ēdienu spēlēties nedrīkst. Un suņa kažokādas? Rīgas Centrāltirgū jebkurā pārdošanas vietā iespējams iegādāties suņa kažokādas mēteļus, cepures un pat apakšveļu. Rīgas Vagonu Rūpnīca līdz pat 1986. gadam ražoja vilcienus ar suņu pilnpiedziņu – vilcienus vilka suņu pajūgi. Latvija ir nodevīgi atteikusies no savas suņu vēstures un kultūras. Pat suņu gastronomijas stūrakmens – salāti “suns kažokā” – ir pārveidoti, aizstājot suni ar siļķi. Pat bukstiņu biezputrā suņa gaļa aizstāta ar cūkgaļu. Vai cilvēki ir aizmirsuši, ka “bukstiņš” ir baraviku majonēzē marinēts kucēns. Absurdais termins “siļķe kažokā” acīmredzot nevienu nemulsina. Salaspils kodolreaktors savas pastāvēšanas laikā izgatavojis tikai trīs kodolgalviņas un sešpadsmit tonnu biezputras (biezputra apēsta kodolreaktora kopgaldā, negausīgajiem ēdājiem ik reizi prasot vēl. Papildu porcijas nācās ievest no Vladivostokas biezputras rūpnīcas (VBR)). Tas ir nieks, salīdzinot ar Lietuvas kodolarsenālu. Kā zināms, katrai tradicionālai, ģimenes vērtības godā turošai lietuviešu ģimenei ir vismaz viena pēc sentēvu receptēm izgatavota atombumba un katram bērnam – atombumbiņa (mažas atominė bomba vaikams). Lietuviešu dārzkopības žurnāls “Atombumbieris” (atomas kriaušė) jau sen sekmīgi aģitē par bioloģiski tīru atombumbu audzēšanu bez pesticīdu, herbicīdu un minerālmēslu lietošanas. Specializētos lietuviešu veikalos iespējams iegādāties atombumbas, kas piemērotas vegāniem. Šauļu tirgū ir ka biezs ar Žemaitijas zemniekiem, kas andelējas ar pašu audzētiem kodolproduktiem. Lietuvieši gatavi dalīties ar savām senču kodolgudrībām ar latviešu brāļiem, taču latvietis ir pārāk lepns un strēbj tik savu skābputru. Lietuvietis bagātina urānu, latvietis maisa biezputru. Lietuvietis uzbūvē atombumbu, latvietis (labākajā gadījumā) no māla taisa biezputras bļodiņu. Lietuvietis uzspridzina atombumbu, latvietis dusmās met pret sienu izēsto biezputras bļodiņu (nedabūja papildu porciju), lietuvietis rok urāna rūdu, latvietis ar karoti kasa no katla biezputras paliekas. Lietuvietim pieliekamajā ir rādijs, plutonijs un polonijs, latvietim pieliekamajā ir rūgušpiens un tukša biezputras bļodiņa. Lietuvietis klonē dzīvniekus, latvietis bēg no klibas vistas, kura bija jānokauj mielastam. Lietuvietis uzbūvē atomzemūdeni, latvietis iekrīt akā, mēģinot smelt ūdeni biezputras vārīšanai.” Kuldīgas mērs Kims ir ļoti kritisks: “Bet jūs bēdas drīz aizmirsīsiet – nākamnedēļ taču Talsu rajona biezputras festivāls un biezputras maisītāju olimpiāde Pūņās. Ir, kam dzīvot!”Bet, dzirdot pieminam biezputru, pūlis atdzīvojas un, dauzot ar koka karotēm pa svaigi izēstajām bļodiņām, bļauj pēc papildporcijas. “Man nav izvēles”, nopūšas Kims, “tūdaļ jūs man gaudosiet kā suņi. Čau-čau, lopi!” Viņš atver Lietuvā ražotu čemodānu ar uzrakstu “Atominis tesienas” un izšauj raķeti (35 % riebumas) uz Skrundas biezputras rūpnīcu.

north-korea-tensions-kim-binoculars-08031

“Čau-čau, lopi!” – Kims Jong-uns dod triecienu Skrundas biezputras rūpnīcai ar Lietuvā ražotu kodolraķeti.

Robijs Viljamss un gulašs

Kā rodas gulašs? Mazi bērni kļūdaini domā, ka gulašu atrod kāpostos. Tās ir muļķības un meli! Gulašu atrod kartupeļos! Sākumā tas ir mazs un raudulīgs, taču tad kļūst liels un varens kā Padomju Latvija Padomju Savienības klēpī!” (fragments no akadēmiķa Augusta Kirhenšteina disertācijas “Gulašs buržuāziskajā Latvijā un mūsdienās”)

Ir pienācis saulainais 1951. gads. Pateicoties biedra Staļina gādībai dedzīgā saule šogad mūsu sociālistisko republiku apspīd īpaši spoži. Saule-stachanoviete izpildījusi partijas plānu par 300 procentiem. Lietus nav bijis jau 3 gadus, un darbaļaudis sveic iespēju baudīt diētu.

Veras un Anatolija Viljamsu ģimenē priecīgs notikums – pasaulē nāk Roberts Anatoljevičs Viljamss. Dzimšanas vieta ir Staļinska (buržuāziskajā Latvijā pazīstama ar nīsto apspiedēju ieviesto nosaukumu Kuldīga). Mazā Robija bērnība ir laimīga – jau no triju gadu vecuma viņš strādā par elektriķi-racionalizatoru un specializējas transformatoru remonā. Šo amatu dēlam ieteica komjauniete, stachanoviete un galu galā arī māte Vera. Pirmo transformatoru mazais Robijs saremontē divu gadu vecumā suņu darbnīcā, kur māte strādā par atslēdznieci. Kamēr Robijs ir iegrimis remontdarbos, māte remontē suņus, kas skaļi gaudo. Tā Robijā dzima mīlestība pret dziesmu. Viņa elki bija “One Direction”, kuriem viņš bieži upurēja zivju konservus un cūkgaļas boršču. Imanta Sudmaļa piemineklis bija populāra vieta elku pielūgšanai Padomju Latvijā, un tieši tur viņu pamanīja pazīstamais norvēģu producents Gudmunds Račs. Tālāk jau notikumi attīstījās tik strauji kā kustas karote, maisot gulašu. Robijs tika pieteikts konkursam “Ko tu proti?”, kurā trijos piegājienos ieņēma septīto vietu.

1951. gadā Padomju Latvija no brālīgās Krievijas ikgadējo normu ietvaros saņem ceļazīmes uz Novosibirsku.

Konkursa “Ko tu proti?” žūrija akadēmiķa Augusta Kirhenšteina vadībā vienbalsīgi nolēma Robijam piešķirt ceļazīmi uz Novosibirsku, taču joku izspēlēja akadēmiķa sliktais rokraksts – vārds ‘гулаг’ tika uzrakstīts kā ‘гулаш’, un mazais Robijs tika nosūtīts uz gulaša degustāciju Vissavienības pionieru nometnē “Arteks”.

Īsajā no gulaša ēšanas brīvajā laikā Robijs muzicē, tādēļ daudz laika spiests pavadīt pionieru nometnes karcerī. Nopratināšanā viņš atzīstas, ka nodarbojas ar jogu. Taču gadās kļūme un nopratināšanas protokols tiek nosūtīts nevis uz Simferopoles reģionālās Drošības komitejas nodaļu, bet gan uz Talsu piena kombinātu kā recepte. Tā rodas padomju darbaļaužu iemīļotais produkts jogurts. Nopratināšanas protokola pielikums kalpo par recepti sieram “Talsu rutulis”.

Svētdiena Arteka ieslodzītajiem bija brīva no gulaša ēšanas un katrs varēja izmantot šo brīvo laiku pēc saviem ieskatiem. Mazais Robijs rīta agrumā ar autobusu brauca uz Simferopoli, kur piedalījās milicijas kora mēģinājumos. Taču, ak, vai, viņš autobusā aizmiga un pamodās tikai Talsos. Tur autoostā viņu sagaidīja kā varoni, darbaļaudis sveica viņu ar ziediem un pateicībā par jogurtu un “Talsu rutuli” uz rokām nesa mazo Robiju pāri visiem septiņiem pakalniem. Viņš bija iedvesmots un no sirds pateicās visai padomju tautai par dāvāto uzticību, Talsu kolhoznieku klubā sarkanā karoga priekšā zvērot turpināt karjeru mūzikā.

Skābēti kāposti ir teicama piedeva gulašam, taču tos pasludināt par gulaša izcelsmes vietu ir bužuāziska diversija.” (fragments no akadēmiķa Augusta Kirhenšteina disertācijas “Gulašs buržuāziskajā Latvijā un mūsdienās”)

Image

(attēlā – pionieri Artekā gatavojas kartupeļu talkai)

Patriotu praids

Patriotu praids ir paredzēts cilvēkiem, kas mīl Valsti. Patriots vēlas tikt pieņemts sabiedrībā gluži kā liberasts. Mīlēt Valsti ir tikpat dabiski kā mīlēt multikultūru.

Liberasti uzskata, ka mīlēt Valsti ir pretdabiski, neķītri un piedauzīgi. Žaks-Žanis Dzintara kungs lepni deklarē: “Es mīlu Valsti ar visu savu ķermeni. Dzimumattiecības ar Valsti nav grēks!” Domāju, ka ir laiks apjautāties pašam Valstij, ko viņš par to domā.

–       Valsts kungs, kādas ir jūsu attiecības ar Dzintara kungu?

–       Protams, ka tās ir dzimumattiecības! Valstiskas dzimumattiecības!

–       Bet vai jūsu attiecības tiešām ir tikai fiziskas?

–       Bet kādas gan vēl var būt attiecības ar Valsti? Neesiet jel naivs!

–       Valsts kungs, ir zināms, ka Jūs esat filmējies arī patriotiskās pornofilmās.

–       Jā, tieši tā mēs ar Dzintara kungu iepazināmies. Viņš bieži nāca uz kastingiem, taču vienmēr saņēma atteikumu kosmopolītiska dzimumlocekļa dēļ.

–       Taču jūs viņu pieņēmāt ar visu kosmopolītisko dzimumlocekli.

–       Es vēl arvien ceru, ka viņa loceklis kļūs tikpat nacionālpatriotisks kā viss pārējais viņa ķermenis.

–       Bet Kalnbērzs taču operē! Patrioplastija ir rutīnas operācija.

–       Dzintara kungam esot bail no nažiem un Kalnbērza.

–       Patrioplastiju gan izpilda ar sirpi un āmuru, nevis nazi.

–       Iestāstiet to Dzintara kungam! Es viņam saku – tu esi gļēvs lupata! No tava krāna pil kosmopolītisms bet tu neko netaisies darīt. Tu gribi vai negribi būt aktieris? Padomā, kas tā par naudu! Varēsi dzert odekolonu cik gribas, nevis cik var atļauties.

–       Jā, tas ir nožēlojami.

–       Neredzu iespēju, kā viņš piedalīsies patriotu praidā ar kosmopolītisku krānu.

Image