plikas sievietes

Numeroloģija Latvijā

Posted by

0

“Katrā pseidozinātnē ir tik daudz pseidozinātnes, cik tajā ir numeroloģijas.” /Alfrēds Antigrava/

Āgenskalnā Mazajā Nometņu ielā ir Rīgā lielākais numeroloģijas stacionārs. Dežūrnumerologiem ir darba pilnas rokas, it īpaši darbadienās, kad cilvēki vairāk darbojas ar skaitļiem. Taču arī vakaros un nedēļas nogalēs nelaimes gadījumi nav retums.

Paciente Zane strādā par garderobisti Filharmonijā. Šovakar tika atskaņota Baha 147. kantāte. Kā zināms, šodienas datums ir 9. augusts, jeb 09.08.2015. Un Zane klientam izsniedza 68 garderobes numuriņu…!!! Kā bija iespējama tik rupja kļūda? Vai tā bija nevīžība? Vai apzināta ļaunprātība? Nē. Gluži vienkārši cilvēki nav apmācīti. Garderobistei Zanei, kurai elementāras zināšanas numeroloģijā ir vitāli nepieciešamas, netika piedāvāta nekāda apmācība. Rezultāts – hospitalizācija. Pašai Zanei palīdzēja antibiotikas, taču liktenīgā garderobes numuriņa saņēmējam vajadzēja veikt asins pārliešanu un nācās pavadīt četras diennaktis pie mākslīgās nieres.

Retums nav arī hroniski pacienti. Pastnieks Rūdolfs iznēsā pastu Rīgas 4. pasta nodaļā, kas atrodas Satiksmes ielā 2. Šīs pasta nodaļa teritorija ir bēdīgi slavena ar saviem īpaši bīstamajiem māju numuriem. 4. pasta nodaļas indeksu LV-1004 numerologi jau sen atzinuši par nāvējošu. Rūdolfs izsargājas, kā var – valkā cimdus un ķiveri, taču traumas gadās teju katru nedēļu. Rūdolfs stāsta: “Skatos – pastkarte uz Bauskas ielu 32. Saprotu, ka nebūs labi, pārbaudu ķiveri, bet – ko tas līdzēja? Zaudēju samaņu jau pie 28. mājas numura un pamodos stacionārā. Šonedēļ man ir jau otrā kuņģa skalošana.” Rūdolfs katru vēstuli, pirms liek savā pastnieka somā, pārbauda ar rīkstīti. Pati pasta soma arīdzan ir ar dubultu biolauka aizsardzības oderi. Bet ko līdz dubultā odere, ja pastnieku neaizsargā valsts? Valsts numeroloģijai tērē gandrīz tikpat maz kā Iekšlietu ministrijai. Kas ir svarīgāks – policija uz ielām vai drošība ar cipariem?

Par traģisku negadījumu upuriem nereti kļūst arī bērni. Mācoties reizrēķinu, biežas ir deguna asiņošanas, taču ar to labi tiek galā paši vecāki. Daudz nopietnākas problēmas sākas, kad bērni sāk mācīties matemātisko analīzi. Diferenciālrēķini ir ārkārtīgi bīstami gremošanas traktam, it īpaši aizkuņģa dziedzerim. Īpaši bīstams ir tā saucamais Leibnica pieraksts diferenciālvienādojumiem, kas izraisa smagas iekšējo orgānu asiņošanas. Numerologi jau sen brīdina, ka integrālrēķini veicami tikai ķiverē un ar kājsargiem. Taču skolās pedagogi pat neliek bērniem uzvilkt gumijas zābakus. Latvijas presē nesen tika apskatīts gadījums, kad Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas audzēknei Kristīnei matemātikas skolotājs bez žēlastības lika integrēt eX, kā rezultātā meitenei pusgadu nācās pavadīt ratiņkrēslā. Vai Latvijai nav svarīga mūsu bērnu nākotne? Nebendējiet mūsu bērnus ar matemātisko analīzi! Visam ir robežas!

Valsts atbalsts numeroloģijai ir tuvs nullei. Cilvēkiem trūkst pat viselementārāko zināšanu. Bērni beidz vidusskolu, nemākot izvilkt ajūrvēdisko kvadrātsakni. Pat izslavētās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventi, lai arī bez grūtībām var pierādīt Rīmaņa teorēmu, nav pat dzirdējuši par karmisko eksponenti. Skaidrs ir viens – kamēr šī vienaldzība turpināsies, uz Mazās Nometņu ielas stacionāru turpinās plūst pacientu straume.

nuerologija

Attēlā: raksta autors viesojas Numeroloģijas krīzes atbalsta centrā.

Piena ceļš bez ēvielām

Posted by

0

Pirmsākumi indes smidzināšanai no lidmašīnām meklējami Pirmajā pasaules karā, kad Krievijas impērijas četrdzinēju bumbvedējs Iļja Muromietis veda laktozes cisternu no Minskas uz Karpatiem, lai izmantotu ķīmiskajam uzbrukumam ierakumos. Cisternā bija gadījusies sūce un tās saturs nolija pār Prāgu, nogalinot lielāko daļu pilsētas mierīgo iedzīvotāju. Toreiz kara karstumā par laimi neviens neizprata šī nāvējošā ieroča spēku.

Otrā pasaules kara laikā plaši tika lietotas ar laktozi pildītas degbumbas un granātas, taču vēl joprojām neviens neiedomājās laktozi vienkārši izsmidzināt virs naidnieka teritorijas. Otrā pasaules kara laikā tā saucamā Manhetenas projekta ietvaros tika izstrādāta atombumba. Izstrādes darbi notika dziļā slepenībā un prezidents Rūzvelts par atombumbu uzzināja tikai dienu pēc pirmās atombumbas nomešanas virs Hirosimas. “Bet kāpēc jūs vienkārši neizsmidzinājāt laktozi?” prezidents esot jautājis. Bija jau par vēlu – nauda atombumbas izstrādei jau bija iztērēta un kodolprogrammu pārtraukt bija nelietderīgi. Galu galā laktozi varēja izmantot jaunizgudrotajos laktoreaktoros kā degvielu.

Pavērsiena punkts laktozes iznīcinošā spēka izmantošanā bija uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Lisabonā notika apvienotais iluminātpederastu un žīdmasoņu kongress, kurā tika pieņemts lēmums iznīcināt cilvēci. Norisinājās karstas diskusijas par labāko veidu cilvēces iznīcināšanai – tika ierosināta dažādu inžu pievienošana ūdensvadam, pārtikas saindēšana ar glutēnu, sulfītu pievienošana bukstiņu biezputrai utt. Tomēr visi šie ierosinājumi tika atzīti par nepietiekami iedarbīgiem. Likās, ka risinājums tā arī netiks atrasts, taču tad tribīnē kāpa Bauskas rajona zemnieks-vīrietis-mičurinietis Palle Sluta. “Es indēju Kolorado vaboles ar laktozi. Mirst ne tikai vaboles, bet arī kartupeļu ēdāji. Puse Zemgales jau ir zem zemes no maniem tupenīšiem,” lepni apgalvoja Slutas kungs, “šorīt pat es ar laktozi noindēju kongresu nama garderobistes. Laktoze ir nāvējoša!” Uz karstām pēdām tika pieņemts lēmums smidzināt laktozi virs apdzīvotām vietām no pasažieru un transporta lidmašīnām. Aiz lidmašīnām paliek elegantas baltas sliedes, ko tautā ar mīlestību sauc par “chem trails” jeb “piena ceļiem”. Šos skaistos “piena ceļus” dziesmā iemūžinājis arī slavenais komponists Imams Ivans Kalniņš, dodoties ciemos pie drauga ajātollas Homeini (draudzībai nu ir pienācis gals, jo Homeini ir šiīts).

Piena ceļu smidzināšanā neatpaliek arī Latvija. Mūsu smidzinājumi ir starp indīgākajiem visā pasaulē. Lai arī lielāko daļu virs Latvijas smizdināto piena ceļu ražojis uzņēmums Žemaitijos Pienis, mūsu pašu uzņēmums Kuivižu Piensaimnieks ražo vienu no efektīvākajiem laktozes produktiem pasaulē. Ar puslitru Kuivižu Piensaimnieka ražotā produkta var noindēt visu Eirāziju. Cesvaines kuģu rūpnīcā tiek ražoti laktoledlauži, kas ledu lauž nevis ar fizisku spēku, bet to iznīcina, apsmidzinot ar laktozi. Atzinību pasaules tirgū ražotie laktozes sērkociņi, kuru liesma izplata indīgus dūmus, kas tūlītēji nogalina visus apkārtējos. Latvija ir pasaules līdere īpaši toksiskā laktozes – glutēna kokteiļa ražošanā, ko mūsu ķīmiķi iesaukuši par vella dziru. Izglītības ministre ir paziņojusi, ka laktozes-glutēna kokteilis no nākamā mācību gada tiks ieviests skolu ēdienkartē. Šis maisījums ir ne tikai sprādzienbīstams, bet arī ir viena no nāvējošākajām indēm pasaulē – miljons reižu spēcīgāka par arsēnu. Latvijas darbļaudis ir ļoti iecienījuši šo kokteili kā dabisku un veselīgu piedevu pie ceptiem kartupeļiem, jo tas nesatur ēvielas.

chemtrails

Attēlā: laktozes izsmidzināšana virs Grobiņas

Baltā litra spēks

Posted by

0

Litrs ir mūsu kultūras stūrakmens, mūsu vērtību pamats, mūsu identitātes neatņemama sastāvdaļa. Litrs ir klasiska, pārbaudīta vērtība. Litrs ir, vienmēr ir bijis un vienmēr paliks balts – tā uzskata sabiedrības konservatīvais spārns. Taču – kas tad tas?! Liberasti mums mēģina iestāstīt, ka litrs var būt krāsains – brūns, dzeltens un pat melns. “Melns litrs apdraud nāciju un ģimeni!” sašutumā kliedza mazais putniņš kolibri, patriotiski uzpravījot dūšu ar malku baltā. “Par baltu litru!” uzgavilēja tautas demonstrācija Komjaunatnes krastmalā. “Balts litrs ir dabisks litrs, bet brūns litrs – deģenerējies litrs. Pilngrādnieks nemēdz būt brūns!” demonstrācijas dalībniekus uzrunāja kolibri. “Baltā litra spēks nav politnekorekts! Mēs prasām baltā litra spēku gluži tāpat kā to jau sen nekautrēdamies sev prasa tumšie litri! Esiet modri!” sauca mazais putniņš kolibri, “dažos krogos vispār vairs nevar redzēt baltu litru! Baltā litra pudeles brālība ir apdraudēta pati savos krogos! Baltā litra pudeles brāļu ordenis ir vienīgie, kas atklāti cīnās un iestājas par baltā litra tiesībām. Tumšās vārtrūmēs viņi uzbrūk tumšajiem litriem, atņem tiem korķus un sasit pudeles. Mēs esam par litra tīrību. Balts litrs – tas nav daudz prasīts. Krāsains litrs ir svešs! Brūns litrs tikai sagādā galvassāpes un sliktu dūšu, kamēr balts litrs padara sirdsskaidru. Balts litrs ir mūsu dzīvesziņa! Tauta, mosties!” Mazais putniņš kolibri iedvesmots runāja, ērti uzsēdies uz korķa. Tautas mošanās notika ļoti lēni – galvenokārt vienaldzības dēļ un arī tādēļ, ka liberasti zilā putniņa paspārnē izplatīja melīgu propagandu par litru vienlīdzību neatkarīgi no krāsas, toleranci un iecietību. Taču tautai nebūs gulēt mūžīgi! Satricinoši notikumi lika mosties pat visvienaldzīgākajiem, viskūtrākajiem prātiem. Runa, protams, ir par šokējošo notikumu ar zvejnieku kolhoza “Ban-Ga” traktoristu P. Vaivaru, kurš izdzēra divus litrus krāsainā un pēc tam veselu dienu mocījās ar negantām galvassāpēm un nelabumu. Visa nācija bija šokā. Par P. Vaivara labsajūtu smagi cīnījās patriotiskākie valsts mediķi. Numeroloģe un ekstrasense Dzidrūna pat ziedoja P. Vaivara ārstēšanai puslitru visbaltākā no personīgās aptieciņas. Tautas mēriņš nu bija pilns. Zilais putniņš tika sagūstīts un labākie valsts eksorcisti sāka izdzīt no viņa kandžu, taču eksorcisms bija neveiksmīgs, jo izdzītas tika tikai pāris lāses krāsainā. Taisna tiesa dažreiz nav iespējama bez nelielas mānīšanās – zilais putniņš tika apsūdzēts krāsaino metālu zādzībā. Tiesas spriedums bija bargs un nobeigums bija ātrs un sāpīgs – zilais putniņš tika nosūtīts uz prestižā Jaunvecumnieku 2. gaļas kombināta stingrā režīma gaļas mašīnu.

Epilogs

Demonstrāciju laikā plaši dziedātā revolucionārā dziesma “Baltā litra spēks” kļuva par jauno valsts himnu:

Baltais litr, Tev piemīt spēks!
Lido, mēs tev sekosim.
Tumšais litr, tu esi grēks,
Podā tevi noliesim!

skull-black vodka-white

Ceļš uz žēlastību un mīlestību

Posted by

0

Šodien visā Tbilisi pilsētā valda nervozs satraukums. Kā nu ne – Tbilisi garīgajā seminārā šodien eksāmeni! Studentus eksaminē neviens cits kā stingrais Kesperauli Dimiteradze. No Mtkvari upes ar steigu evakuējas zivis, jo tās zina, cik daudz sāls upē ieplūdīs līdz ar studentu asarām.

Joskiņš labi apzinās, ka nav nekāds teicamnieks. Tikko viņš redzēja klases labāko studentu Vasīliju Meladzi iznākam no eksāmenu telpas noraudājušos un drebošām kājām. Šķiet, Dimiteradzes kungs šodien ir īpaši sliktā omā. Neizbēgami ir pienākusi Joskiņa kārta vērt eksāmenu telpas durvis. Ja viņam ar bija palikušas kādas drosmes paliekas, tās izkūpēja kā nebijušas, sastopoties ar Kesperauli Dimiteradzes ļauno skatu. “Josif Visarionovič Džugašvilli, sēdieties!” Dimiteradzes balss ir ļauna un auksta kā no aizkapa.

“Kas ir Dievs?” atskan pirmais eksāmena jautājums. Joskiņš galīgi apstulbst. Viņš bija gatavojies analizēt protestantisma trūkumus un mīnusus, bija sagatavojis pārskatu par katoļu revizionisma sekām Rietumeiropā, bija gatavs izklāstīt pareizticības kā vienīgās īstenās kristietības priekšrocības. Bet te – tāds jautājums…

“J-Jūs, Dimiteradzes k-k-kungs…, J-J-Jūs…” viņš nedroši sāk, bet nevar pabeigt. Dimiteradzes tēraudcietajā sejā kaut kas atmaigst, viņa saltajā acu skatā atkūst viens mazs stūrītis.

“Negaidīju no Jums, Josif Visarionovič, saprātīgu atbildi. Jūs pats piekritīsiet, ka neesat ne gudrs, ne centīgs seminārists. Jūs manās acīs esat liberāls Ukrainas gejs, kas nemīl operu, grauj tradicionālo priekšstatu par ģimeni un cīnās par sieviešu tiesībām.”

Joskiņš šausmās iepleš acis. “Ko Jūs, Dimiteradzes kungs! Liberāļi, ukraiņi, geji, operas mākslinieki, ģimenes un sievietes – visi nekavējoties nosūtāmi uz koncentrācijas nometnēm būvēt Transpolāro vilciena maģistrāli no Salehardas līdz Igarkai!”

Dimiteradzes kungs ir ne pa jokam pārsteigts. “Koba, es nekad nedomāju, ka Tavu rupjo dvēseli reiz uzrunās Tā Kunga žēlastība un mīlestība! Jūtos gandarīts, ka esmu Tev tik daudz iemācījis!”

Saņēmis eksāmenā teicamu atzīmi, Josifs Visarionovičs Džugašvilli stingri apņēmās pasniedzējam solīto ieviest dzīvē.

cels

Attēlā: Ceļš uz žēlastību un mīlestību (gala pietura: Igarka), ko Josifs Visarionovičs veltīja savam mīļākajam skolotājam Dimiteradzem.

Dzintara kungs sūkā Cukurgailīti

Posted by

0

Dzintara kungs sūkā Cukurgailīti.
“Ai, cik labi smeķē!” priecājas Dzintara kungs.
“Neapstājies!” aicina Cukura kungs.

Bet kāds gan bija sākums tik skaistai draudzībai? Palūkosimies, kas notika pusstundu iepriekš!

Kancelejas preču veikals “Patriots” ver durvis ir darba dienu no pulksten 9:30 un tiek slēgts apaļos 21:00. Ap astoņiem vakarā pa durvīm ienāk neviens cits kā Žaks-Žanis Dzintars. Viņš dūšīgi piemaršē pie letes un paceltu galvu teic: “Man lūdzu vienu mērlenti galvaskaunu mērīšanai!” “Bet lūdzu, Dzintara kungs!” pārdevēja viņam vēlīgi pasniedz visaugstākās kvalitātes galvaskausu mērīšanas mērlenti. “Šī mums veikalā ir pēdējā! Liels pieprasījums, ziniet.” Te veikalā atskan skaļš, izmisīgs bļāviens. Tas ir Šerberts Cukura kungs: “Ak, drausmas, ak, šausmas! Man tak piektdien lidojums uz Āziju! Kā man Tur būt, ja es pat nevaru vietējiem galvaskausus samērīt? Pat tēju kafejnīcā nedrīkst pasūtīt, ja personāls nav pārbaudīts attiecībā uz deģenerācijas pazīmēm…” Cukura kungs izplūst asarās un saļimst uz grīdas. Dzintara šausmās nometas ceļos viņa priekšā un caur asarām lūdzas: “Cukura kungs, jel piedodiet, bet mērlente man vajadzīga darbam – man ir pašam savs galvaskausu mērīšanas salons Šampēterī. Ak, vai, ak, vai! Vai ir jebkas, ko varu darīt Jūsu labā, vai ir jebkāds veids, kā varu Jūs priecēt?” Cukura kungs šņukst: “Nē, Dzintara kungs, nekas nespēj remdēt manas dvēseles sāpes! Bez galvaskausu mērlentes man nav vērts nekur lidot! Lidmašīna jāsviež miskastē, jāapsēžas stūrītī un jāraud…” Dzintara kungs nerimstas: “Bet Cukura kungs, vai tiešām, nekādi, nekādi nevaru Jums atlīdzināt pāridarījumu?” Cukura kungam iešaujas prātā doma: “Nu, ne gluži atlīdzināt, bet ir viena lieta…”

2011-9

Ļeņina tētis pie friziera Pīļuta

Posted by

0

Kā zināms, Iļja Nilokajevičs Uļjanovs bija kaislīgs maluzvejnieks. Lai arī sieva Marija Aleksandrovna Uļjanova viņam desmitajā kāzu jubilejā bija uzdāvinājusi licenci, viņš to demonstratīvi saplēsa un turpināja zvejot kā pagrīdnieks. Malu zveja aizņēma visu Iļjas Nikolajeviča laiku un uzmanību. Pat tad, kad sieva Marija paziņoja, ka ieņēmusi bērnu no Svētā Gara, Iļja tikai paraustīja plecus, pasita padusē pa dienu uzlādēto akumulatoru un devās ar saviem biedriem-konspiratoriem uz Volgu nodarboties ar elektrozveju. Lieki piebilst, ka pēc deviņiem mēnešiem kolchoza govju fermā dzimstot mazajam Ļeņinam, Iļja bija aizbraucis stažēties uz Staļingradu (pazīstamu arī kā Volgogradu) pie turienes maluzvejniekiem. Kā maluzvejnieks Iļja zvejoja zivis tomātu mērcē un Staļingradā iemācījies ķert arī kūpinātas zivis un zivis speciālā garšvielu sālījumā. Taču mīlestība uz tomātu mērci palika mūža garumā. Citi maluzvejnieki tāpēc draudzīgi saukāja viņu par Sarkano Iļju. Šķita, ka nekas nespēj izjaukt Iļjas mierīgo dzīves ritumu un nodošanos iemīļotajai maluzvejai, taču tieši viņa vizītes laikā Staļingradā ierindas friziera apmeklējums izrādījās liktenīgs. Pasitis padusē svaigi nozvejotu bundžu ar skumbriju tomātu mērcē, Iļja devās pie friziera. “Lūdzu, vai Jūs varētu man tos matus tā uz augšu saķemmēt, lai nav tik pieglausti?” Iļja lūdz frizierim. Frizieris uzmanīgi nopēta Iļju, paskatās apkārt, vai kāda dzirdīga auss viņus nenoklausās un pieklusinātā balsī jautā: “Biedri, vai jūs domājat organizēt matu sacelšanos?” Konservu bundža Iļjam izslīd no rokām, acis ieplestas pārsteigumā. “Vai… vai tiešām esmu atnācis pie revolucionāra friziera?!” Kā Tu jau nojaut, mans dārgais lasītāj, Iļju Nikolajeviču Uļjanovu apkalpoja neviens cits kā mūsdienās plaši pazīstamais frizieris Gaitis Raitis Pīļuts!

Ilja_Pilut

 

Attēlā: Šī Iļjas Nikolajeviča Uļjanova bilde teju 20 gadus rotāja Gaita Raita Pīļuta frizieru salonu Staļingradā.

Neiroskeptiķa monologs

Posted by

0

Katram kārtīgam latvju patriotam zināms, ka visi cilvēki nav radīti vienlīdzīgi. Ir tautas, kas ir sliktākas par citām. Ir sliktās tautas. Un ir laba tauta – viena. Mīļajam Dieviņam mūsu latviešu tauta allaž bijusi vistuvākā sirdij. Krievus viņš nīst. Tā viņš pats man viņdien atzinās. Mūsu ārstējošais ārsts ir krievs.

Kā zināms, nav nekā svarīgāka kā cilvēkiem apvienoties bariņos pret citiem cilvēku bariņiem. Tas ne tikai palīdz pret garlaicību, bet dod spēcīgu dzīves piepildījuma sajūtu citādi vienmuļajā palātas dzīvē. Mūsu trešā palāta allaž naidojas ar piekto. Kāpēc viņiem pīles zem gultas bet mums jāiet uz koridora ateju? Es no sirds lūdzu Mīļo Dieviņu, lai dod man pīli. Bet Mīļais nedod. Viņš ir mans labākais draugs no piektās palātas. Dažreiz es brīnos, kas viņš man par draugu, ja nedod pīli? Kas viņš par draugu, ja ir no citas palātas? Bet, kā Mīļais Dieviņš lēmis, tā jādzīvo.

Jebkurš zina, ka ebreji grib sagrābt savās rokās visu pasauli. Lai saprastu situācijas nopietnību, ļausim runāt skaitļiem. Cionismam šobrīd it 118 gadi, skaitot no 1896. gada grāmatas Der Judenstaat iznākšanas. Izraēlas teritorija ir 20’770 kvadrātkilometri un visa zemeslodes sauzsemes platība ir 148’326’000 kvadrātkilometri. Nav jābūt gudram, lai saprastu, ka visa pasaule būs žīdu nagos ne vēlāk kā pēc 842’680.2 gadiem. Lai Mīļais Dievs mums stāv klāt! 

Ir zināms, ka mūsdienās arvien populārākas kļūst idejas par cilvēku brālību un vienlīdzību, par robežu nojaukšanu starp cilvēku bariņiem. Man kā neiroskeptiķim šī liberastijas propaganda ir absolūti nepieņemama. Mans draugs Mīļais Dieviņš no piektās palātas saka, ka mūdienās cilēki no mūsdienu modernās pasaules šausmām glābiņu meklē kristietībā. Patiesi – īstenam kristietim ideja par jebkuru cilvēku kā vērtību, kas pieņemams tāds, kāds ir, par lēnprātīgu piedošanu – ir neiedomājama. Jebkurai reliģijai vajadzētu būt pietiekami brīvi interpretējamai, lai jebkurš cilvēks tās kanonus varētu pielāgot saviem personīgajiem uzskatiem – to sauc par fleksibilitāti.

Katrs, kurš apmeklē mūsu palātu, slavē mūsu sniegbaltos kreklus. Tik skaistus mezglus piedurknēs nesien nekur! Mēs visi esam stulbi, slimi un vājprātīgi. Taču mūsu palātā vājprātība ir savādāka nekā citās. Un ar to jau pietiek, lai mēs par viņiem būtu labāki. Lai dzīvo neiroskepse!

musu_palata

Attēlā: raksta autors balso par tradicionālām ģimenes vērtībām.

Ļeņins Tamperes diskotēkā

Posted by

0

Tamperes dzelzceļnieku kluba diskotēku Vladimirs Iļjičs Ļeņins apmeklēja katru piektdienas vakaru. Tas ir, gandrīz katru, jo pēdējās divas nedēļas viņš tur nerādījās kautiņa dēļ ar Miku Hakinenu. Mikus bija Iļjičam ar knaiblēm izrāvis divus gudrības zobus un nežēlīgi izplūkājis bārdu. Ļeņinam bija bail atgriezties klubā, galu galā kautiņi tur notika bieži, taču bez kluba bezbēdīgās atmosfēras un kvalitatīvās mūzikas viņš dzīvot nespēja. Uzzinājis, ka šo piektdien klubā koncertē slavenais duets “Sandris”, Ļeņins uztaisīja dūšu un devās uz diskotēku. Cik daudz kas divu prombūtnes nedēļu laikā bija mainījies – klubā ir daudz jaunas publikas. Gandrīz uz pusi vairāk ir elektriķu no tālās Ziemeļkorejas, pirmoreiz diskotēku apmeklē sveču lējējas no Kemijervi Lapzemē, savukārt kluba VIP zonā tusē nesenajā zemestrīcē izdzīvojušie Kuldīgas kombainieri. Taču, kas tad tur stūrī ierāvies vientuļi sūc kokteili? Ļeņins ātri izdzer savus divsimt gramus bumbieru sidra Fizz ar mušu, sašpicē ūsas un dodas iepazīties ar noslēpumaino jaunpienācēju.

–       Čau.

–       Nu, čau.

–       Tev smuks kokteilis. Kas tur iekšā glāzē?

–       Parastais Lapin Kulta ar Koskenkorva.

–       O, tas ir mans mīļākais kokteilis!

–       Tiešām?

–       Atvečaju! Klau, Tu labi izskaties, kā Tevi sauc? (Ļeņins šķelmīgi jautā, uzlikdams roku uz vidukļa)

–       Dainu Skapis. Nagus nost no manām atvilknēm!

–       Oj, oj, kāda ņedatroga. Davai, ejam uzdejot lēno! (atskan dziesmas “Puscenas mobilais” pirmie akordi)

–       Man vispirms jāpabeidz kokteilis.

–       Es Tev pēc tam veselu pudeli štengrā Pohjan Poika šņabja nopirkšu.

Dainu Skapis negribīgi ļaujas pierunāties un drīz jau abi griežas jautrā dancī, ik pa brīdim ieraujot krietnu malku sīvā. Vakars beidzas laimīgi – gultā. Abi ņemas visu nakti tā, ka atvilknes klaudz vien. No rīta Vladimirs Iļjičs Ļeņins pamostas ar ļoti stiprām galvassāpēm un pamatīgi izkaltušu rīkli. Ļeņina roka automātiski sniedzas pēc Pohjan Poikas pudeles, taču atduras pret atvilkni, un atskan vārgs vaids: “Kāpēc Tu mani pamodināji, dārgais?” Ļeņins ir šausmās:

–       Bļaģ! Esmu pārgulējis ar mēbeli! Ak, vai, tas jau vēl trakāk nekā piektajā gadā!

–       Tu vis nevaidēji vakarnakt, kad lustīgi dzīvojies pa manām atvilknēm. Paskat, viss palags piebērts ar nerātnajām dainām.

–       Šausmas, kas notiks, ja šitais nāks gaismā! Par mani viss politbirojs smiesies!

–       Beidz vaidēt, dārgais – labāk palīdzi man aiztaisīt atvilknes.

Ļeņins steidzīgi uzrauj kājās bikses un puspliks izskrien uz ielas, sev soloties turpmāk būt daudz uzmanīgākam.

 

Taču šim stāstam ir negaidīts turpinājums: pēc 9 mēnešiem no Dainu Skapja iznāk Žaks-Žanis Vladimirovičs Dzintars!  Piecu gadu vecumā viņš par tēva maksātajiem alimentiem nopērk trīsriteni “Spārīte”.

dainu_skapis_svenska_mobler

Attēlā: Dainu Skapis pozē erotiskajam izdevumam “Svenska Möbler”.

 

Kauja pie Usmas ezera

Posted by

0

Nevienam nav noslēpums, ka Kuldīgas mērs Kims Jong-uns ļoti iecienījis tieši Kuldīgas suņu fermā audzētos gardos broilersuņus. Uz žurnālista jautājumu, vai biedram Kimam labāk garšojot suņa fileja vai spārniņš, vadonis diplomātiski atbild, ka ēd jebkādu suņa gaļu, sevišķi ribiņas un sulīgo pavēderīti, ja vien tā sašmorēta kopā ar skābiem kāpostiem un sīpoliem, savukārt kauliņš lieti noder gardam suņa buljonam. “Sunītī taču viss ir ēdams – ne velti suni sauc par cilvēka labāko draugu,” smaidot teic mērs. Taču viņš atzina, ka pats mīļākais suņa gaļas ēdiens esot  salāti “aste kažokā”, un nekur tos nepagatavojot tik sulīgus un gardus kā Kuldīgas sabiedriskās ēdināšanas arodskolas mācību ēdnīcā “Drosmīgais kārumnieks”. Vadonis arī brīdināja par suņa gaļas rasola ēšanu – tas esot amerikāņu imperiālistu izgudrojums ar mērķi iznīcināt miermīlīgos darbaļaudis visā pasaulē. Kims Jong-uns aicina cīnīties un nežēlīgi iznīcināt amerikāņu imperiālisma perēkli Talsus, kas nekaunīgā kārtā attēlojuši rasola bļodu pat savā pilsētas ģērbonī. “Rasols ir izvirtības, pagrimuma un nodevības augstākais punkts! Nāvi talsiniekiem! Nāvi amerikāņu imperiālisma perēklim! Nāvi rasola rīmām! Nāvi homosekulārisma propagandistiem!” no tribīnes sauc Kims. Dižajam vadonim aplaudē visa Kuldīga. Taču ne vienam vien Kuldīgas kara veterānam ir acīs asaras. Kā šodien viņi atceras smagās kaujas pie Usmas ezera, kad pirms trīsdesmit gadiem kuldīdznieki devas cīnā ar saviem kaujas suņiem pret Talsu rasolisma imperiālistiem. Toreiz kaujā krita četrsimt tūkstoši kuldīdznieku un vairāki miljoni kaujas suņu no brīvprātīgo broileru bataljoniem. Taču tēvu asinis netika lietas velti – Talsu noziedzīgais režīms kapitulēja un apņēmās maksāt reparāciju – četrsimt astu ik mēnesi no Talsu suņu galas kombināta. Tomēr pēdējā laikā ziņas no Talsiem atkal rada bažas – izlūklidmašīnas arvien biežāk fiksē rasola bļodiņas Ziemeļkurzemē un Sabiles ūdensvadā nesen konstatēts rasola piesārņojums. Kuldīdznieki tic, ka tikai Kima Jong-una stingrā roka spēj situāciju labot un izbeigt talsinieku patvaļu. Kuldīgas suņu kodolenerģētikas institutā ir sākta suņu astu bagātināšanas programma kā pirmais solis kodolieroču izstrādē. Jau pēc trim mēnešiem paredzēts pirmais kodolizmēģinājums Stendes poligonā. No Talsiem drīz paliks tikai kūpoša radioaktīvu pelnu čupiņa.

ciemos-sunu-galas-kombinata

Attēlā: Kuldīgas mērs Kims Jong-uns degustē Kuldīgas suņu gaļas kombināta ražojumus.