Ceļš uz žēlastību un mīlestību

Šodien visā Tbilisi pilsētā valda nervozs satraukums. Kā nu ne – Tbilisi garīgajā seminārā šodien eksāmeni! Studentus eksaminē neviens cits kā stingrais Kesperauli Dimiteradze. No Mtkvari upes ar steigu evakuējas zivis, jo tās zina, cik daudz sāls upē ieplūdīs līdz ar studentu asarām.

Joskiņš labi apzinās, ka nav nekāds teicamnieks. Tikko viņš redzēja klases labāko studentu Vasīliju Meladzi iznākam no eksāmenu telpas noraudājušos un drebošām kājām. Šķiet, Dimiteradzes kungs šodien ir īpaši sliktā omā. Neizbēgami ir pienākusi Joskiņa kārta vērt eksāmenu telpas durvis. Ja viņam ar bija palikušas kādas drosmes paliekas, tās izkūpēja kā nebijušas, sastopoties ar Kesperauli Dimiteradzes ļauno skatu. “Josif Visarionovič Džugašvilli, sēdieties!” Dimiteradzes balss ir ļauna un auksta kā no aizkapa.

“Kas ir Dievs?” atskan pirmais eksāmena jautājums. Joskiņš galīgi apstulbst. Viņš bija gatavojies analizēt protestantisma trūkumus un mīnusus, bija sagatavojis pārskatu par katoļu revizionisma sekām Rietumeiropā, bija gatavs izklāstīt pareizticības kā vienīgās īstenās kristietības priekšrocības. Bet te – tāds jautājums…

“J-Jūs, Dimiteradzes k-k-kungs…, J-J-Jūs…” viņš nedroši sāk, bet nevar pabeigt. Dimiteradzes tēraudcietajā sejā kaut kas atmaigst, viņa saltajā acu skatā atkūst viens mazs stūrītis.

“Negaidīju no Jums, Josif Visarionovič, saprātīgu atbildi. Jūs pats piekritīsiet, ka neesat ne gudrs, ne centīgs seminārists. Jūs manās acīs esat liberāls Ukrainas gejs, kas nemīl operu, grauj tradicionālo priekšstatu par ģimeni un cīnās par sieviešu tiesībām.”

Joskiņš šausmās iepleš acis. “Ko Jūs, Dimiteradzes kungs! Liberāļi, ukraiņi, geji, operas mākslinieki, ģimenes un sievietes – visi nekavējoties nosūtāmi uz koncentrācijas nometnēm būvēt Transpolāro vilciena maģistrāli no Salehardas līdz Igarkai!”

Dimiteradzes kungs ir ne pa jokam pārsteigts. “Koba, es nekad nedomāju, ka Tavu rupjo dvēseli reiz uzrunās Tā Kunga žēlastība un mīlestība! Jūtos gandarīts, ka esmu Tev tik daudz iemācījis!”

Saņēmis eksāmenā teicamu atzīmi, Josifs Visarionovičs Džugašvilli stingri apņēmās pasniedzējam solīto ieviest dzīvē.

cels

Attēlā: Ceļš uz žēlastību un mīlestību (gala pietura: Igarka), ko Josifs Visarionovičs veltīja savam mīļākajam skolotājam Dimiteradzem.

Dzintara kungs sūkā Cukurgailīti

Dzintara kungs sūkā Cukurgailīti.
Ai, cik labi smeķē!” priecājas Dzintara kungs.
Neapstājies!” aicina Cukura kungs.

Bet kāds gan bija sākums tik skaistai draudzībai? Palūkosimies, kas notika pusstundu iepriekš!

Kancelejas preču veikals “Patriots” ver durvis ir darba dienu no pulksten 9:30 un tiek slēgts apaļos 21:00. Ap astoņiem vakarā pa durvīm ienāk neviens cits kā Žaks-Žanis Dzintars. Viņš dūšīgi piemaršē pie letes un paceltu galvu teic: “Man lūdzu vienu mērlenti galvaskaunu mērīšanai!” “Bet lūdzu, Dzintara kungs!” pārdevēja viņam vēlīgi pasniedz visaugstākās kvalitātes galvaskausu mērīšanas mērlenti. “Šī mums veikalā ir pēdējā! Liels pieprasījums, ziniet.” Te veikalā atskan skaļš, izmisīgs bļāviens. Tas ir Šerberts Cukura kungs: “Ak, drausmas, ak, šausmas! Man tak piektdien lidojums uz Āziju! Kā man Tur būt, ja es pat nevaru vietējiem galvaskausus samērīt? Pat tēju kafejnīcā nedrīkst pasūtīt, ja personāls nav pārbaudīts attiecībā uz deģenerācijas pazīmēm…” Cukura kungs izplūst asarās un saļimst uz grīdas. Dzintara šausmās nometas ceļos viņa priekšā un caur asarām lūdzas: “Cukura kungs, jel piedodiet, bet mērlente man vajadzīga darbam – man ir pašam savs galvaskausu mērīšanas salons Šampēterī. Ak, vai, ak, vai! Vai ir jebkas, ko varu darīt Jūsu labā, vai ir jebkāds veids, kā varu Jūs priecēt?” Cukura kungs šņukst: “Nē, Dzintara kungs, nekas nespēj remdēt manas dvēseles sāpes! Bez galvaskausu mērlentes man nav vērts nekur lidot! Lidmašīna jāsviež miskastē, jāapsēžas stūrītī un jāraud…” Dzintara kungs nerimstas: “Bet Cukura kungs, vai tiešām, nekādi, nekādi nevaru Jums atlīdzināt pāridarījumu?” Cukura kungam iešaujas prātā doma: “Nu, ne gluži atlīdzināt, bet ir viena lieta…”

2011-9

Ciemos Usmas ezerā

Ļeņina vārds sirdī ir visbiežākais miokarda infarkta cēlonis. Savukārt, skūpstot sarkano karogu, ļoti bieži notiek inficēšanās ar herpēm. Vai jūs zināt, ka ceļojošais vimpelis nekad mūžā nav bijis Talsos? Toties Tukumā – jā, gan! Cik bēdīgi, kad sērlenti saēdušas kodes. Vai jūs zināt, ka vērsis un vēršacs ir divas dažādas lietas, tieši tāpat, kā pastmarka un kūdras mērtrauks ir divas dažādas lietas? Dažreiz dažādas ir pat veselas trīs lietas, piemēram, higiēna, izomorfisms un aktieris Uldis Dumpis! Mums apkārt valda dažādība. Tu esi savādāks, nekā citi. Citi Tevi nemīl un neciena. Tas ir tāpēc, ka Tu esi sliktāks par citiem, bet tikai nedaudz. Caureja nav bezizeja – esiet optimists!

Priekšzīmīgās Uzmas ezera zivis:
“Arī zivīm tīk iet skolā,
Sēdēt rātni skolas solā,
Priekšzīmību rādīt sekmēs,
Allaž jaunas zintis meklēt.”

Visām lietām ir mērs: varde ir zaļa tieši tik daudz, cik pioniera kaklauts nav zaļš. Dažreiz pietrūkst pavisam nedaudz, lai viss būtu otrādi: ja sēnei būtu nazis un sēņotājiem būtu kātiņi, sēne lasītu sēņotājus. Ja grāmatai būtu pirksts un Ļeņinam būtu vāks, grāmata atšķirtu Ļeņinu. Tieši tāpēc Ļeņins ļoti baidījās no grāmatām ar pirkstiem. Ja nakts un piens samainītos krāsām, nakts būtu balta un piens melns. Kas kopīgs kastrolim un kurinātājam Ēvaldam? Abiem dibeni ir netīri ar sodrējiem! Kas kopīgs tikko uzvārītai tējkannai un Dženiferai Lopesai? Abām ir karsti dibeni! Kas kopīgs Žakam-Žanim Dzintaram un bezdibenim? Abiem gribas dibenu! Dažreiz neko nevar saprast: kāpēc higiēniskajai paketei ir spārni, bet tomēr tā nelido, tajā pat laikā helikopteram nav neviena vienīga spārna, bet tas lido kā traks! Džeks Londons bērnībā zooloģiskajā dārzā redzēja vilkus – “Ka Tevi vilks rāvis!” viņš priecājās, redzot to samtainos kažociņus. Kad Usmas ezerā tika atklāta pirmā skola zivīm, zutis saprata,ka ir teicamnieks. Revolucionāri noskaņoti proletārieši pie sarkanās gaismas metas pāri ielai ar skaļu saucienu “Urrrrā!!!”

leninmlodoi

Attēlā: Nodarbība Usmas ezera zivju skolā 1979. gadā.

Kaucminde māca

Kur palikusi kaunība? Jaunas meitas nu rušinās pa internetu, nevis pa zemes dobi, kā sievieša cilvēkam piedienas! Padomā tik, es viņai viņdien saku: “Klausies, meitiņ, uzcep nu vistas cepeti ar tupeņiem – smalki ļaudis nāk ciemā, nedrīkst blamēties!” Un ko ta šī? Uzreiz internetā iekšā ka likts! Traks var palikt? Va’ ta vistu ar kompjūteri kausi nost vai? Nē, meit, tur tikai ar cirvi būs līdzēts! Šitā te Tu ņem vistu aiz kājām, uz celma virsū, žvakts ar cir’īti virsū un kakls nostu. Kad notek asins, iekšā spainī ar karstu ūdeni, applaucē un noplūc… bet, ko tu šai iestāstīsi?! Tik ņemās ar saviem kompjūteriem, paši nezina, ko nu darīt, kā nu būt. Ka nezaudē galvu ar savām būšanām! Ni un ni! Kad mēs augām, jaunas meitas to vien domājās, kā Kaucmindēs tikt. Un tik tās tiklākās tur tika. Tā gan. Atminos, kā skolmeistars Runcers knieba meitām stilbā. Ja nenosarka un acis nenodūra, tā Kaucmindēs gan netika ņemta. Un tām, kas Kaucmindēs tika paņemtas, bija jāievēro viss uz to visstingrāko. Katrreiz ēdiens bija jāgatavo kā priekš kāda glauna brūtgāna, pat ja tas priekš sieviešu cilvēka bija domāts. Svārkiem un lakatiņam allažiņ bija jābūt izgludinātiem uz to visgludāko… Ak, vai, vai, vai! Un jaunām meitām tu tagad māci mācīdams, ka mīlestība iet caur vēderu a šī man, padomājies, saka pretī, ka dzīve jau nesastāvot tik no seksa. Es saku, ka ar šitām seksošanām ir jābeidz tūlīt pat, bet šī tik turpina muti brūķēt, ka viņai vajagot laiku līdz orgasmam. Samācījusēs visādus pekstiņus no saviem indernetiem un domā, ka varēs man te sprediķot! Vai es tāpēc Kaucmindēs mācījos?

kaucminde

Leņins ar Cukuru

Šerberts Cukura kungs saldumus nekad nav ēdis. Tas, ka viņš brīvprātīgi iestājies saldummīļu klubā, neko nenozīmē. Fakts, ka viņam kulīte vienmēr ir pilna ar eklēriem, vēl nenozīmē, ka viņš tos ēd. Sakaltuša šokolādes krēma pēdas uz mutes nebūt nav tas, ko jūs domājat. Kāro piena zobu viņš bija norāvis jau bērnībā un traģisku apstākļu sakritības dēļ tā vietā bija izaudzis baltais ilknis. Saldumu ēdāja bēdīgo slavu viņš bija iemantojis Rūgtupa kunga dēļ. Šis kungs slepus izkaisīja smilšu kūkas smiltis uz Cukura kunga palagiem, pūderēja viņa degunu ar pūdercukuru, triepa ūsās šokolādes krēmu, špricēja nāsīs iebiezināto pienu un piesūcināja apakšveļu un naktsmici ar kļavu sīrupu. Rūgtupa kungs darīja visu, lai aptraipītu Cukura kunga labo slavu un pidžamu. Pats Šerberts Cukurs saldumiem nepiedur ne pirkstu. Diemžēl Rūgtupa kunga melīgā propagandas kampaņa sabiedrībā nostiprinājusi viedoklis, ka Cukura kungs ir kārumnieks. “Nesauciet mani par saldumiņu!” asarām acīs kliedz Cukura kungs, kad kārtējais garāmgājējs mēģināja viņam iekniebt stilbā. “Redziet, man blašķītē ir vērmeļu uzlējums!” Cukura kungs rāda garāmgājējiem blašķīti, bet tie smejas, vēderus turēdami. Jo uz blašķītes greznojas uzraksts ‘Cukura sīrups “Trīskāršais”‘. “Rūgtupa kungs, nu Jūs esat aizgājis par tālu! Mana blašķīte ir neaizskarama! Par to Jūs samaksāsiet!” Cukura kungs nespēj valdīt asaras. Likās, ka bēdām nebūs gala. Taču, kas tad tas? No mugurpuses atskan vēlīga balss: “Biedri, neraudiet, drīz taču Oktobra svētki!” Cukura kungs pagriežas, un, tavu prieku, – viņš ierauga Lielo Ļeņinu! “Tas taču Lielais Ļeņins!” viņš prieka pilns iesaucas. “Nu, ko Jūs, ko Jūs. Kā Lielais Ļeņins es esmu pazīstams tikai filmās pieaugušajiem,” teic Vladimirs Iļjičs, “draugi mani sauc par Vovočku”. “”Mans Lielais Sarkanais Oktobris”, “Gultā ar Revolūciju”, “Draiskās komjaunietes”, “Dekabristu rīta sacelšanās” – esmu redzējis visas jūsu filmas, Vladimir Iļjič!” nespēj valdīt sajūsmu Cukura kungs. “Aicinu Jūs filmēties kopā ar mani!” piedāvā Iļjičs. Tā Cukura kungs kļuva par nopelniem bagāto skatuves mākslinieku un tautā mīlēto aktieri ar pseidonīmu Krupskaja. Darbs kūsāt kūsāja kūsā un viesizrādes ar Cukura kungu dažādās lomās aizvien biežāk notika malu malās – Krimuldas, Kazaņas, Novosibirskas, Pūņu un citās estrādēs. Ar laiku Lielais Ļeņins arvien vairāk sāka filmēties kopā ar politbiroja locekļiem, tāpēc Cukura kungs uzbūvēja lidmašīnu un piepūšanu Ļeņina pieminekli, lidojot viesizrādēs pa plašo Dzimteni. Tieši Cukura kungs aizsāka tradīciju būvēt Ļeņina pieminekļus – sākumā piepūšamus, bet pēc tam jau no bronzas, jo piepūšamie pieminekļi salā sprēgāja.

24(384) lenin-01

Kuldīgas mēra Kima Jong-una uzstāšanās pilsētas Sarkanajā laukumā

Kuldīgas mērs Kims Jong-Uns jau izsenis nav mierā ar latviešu pieticību. “Vietējais kuldīdznieks jau tālāk par Ventas rumbu neredz. Vai tiešām jums nekad nav vajadzības domāt par globālām probēmām? Kā jūs spējat samierināties, ka patērētāju biedrības veikalā nav iespējams iegādāties suņa fileju un salātus “Suns kažokā”? Kāpēc neviens šajā pīļu dīķī neinteresējas par gulbja plovu? Kāpēc saimniecības preču veikalā vienīgais formas tērps ir slaucējas uniforma un biezputras virējas priekšauts?” teic Kims, “ir laiks pārbūvei – Kuldīga ir gatava dot prettriecienu buržuāziski imperiālistiskām idejām, kādas popularizē daži labi žurnāli ar glancētiem vākiem, piemēram, par to, ka republikā suņu gaļas patērēšana pārtikā nav pieņemta, aizmirstot, ka centrālās stacijas laukumā jau kopš 1972. gada darbļaudīm ir pieejami belaši ar suņa gaļas pildījumu. Pat bērnu žurnāls “Pezis” izplata melīgu kapitālisma propagandu par to, ka suns Funs nav ēdams. “Pezis” jau kuro gadu māca bērniem rotaļāties ar suņiem, lai gan katram ir zināms, ka ar ēdienu spēlēties nedrīkst. Un suņa kažokādas? Rīgas Centrāltirgū jebkurā pārdošanas vietā iespējams iegādāties suņa kažokādas mēteļus, cepures un pat apakšveļu. Rīgas Vagonu Rūpnīca līdz pat 1986. gadam ražoja vilcienus ar suņu pilnpiedziņu – vilcienus vilka suņu pajūgi. Latvija ir nodevīgi atteikusies no savas suņu vēstures un kultūras. Pat suņu gastronomijas stūrakmens – salāti “suns kažokā” – ir pārveidoti, aizstājot suni ar siļķi. Pat bukstiņu biezputrā suņa gaļa aizstāta ar cūkgaļu. Vai cilvēki ir aizmirsuši, ka “bukstiņš” ir baraviku majonēzē marinēts kucēns. Absurdais termins “siļķe kažokā” acīmredzot nevienu nemulsina. Salaspils kodolreaktors savas pastāvēšanas laikā izgatavojis tikai trīs kodolgalviņas un sešpadsmit tonnu biezputras (biezputra apēsta kodolreaktora kopgaldā, negausīgajiem ēdājiem ik reizi prasot vēl. Papildu porcijas nācās ievest no Vladivostokas biezputras rūpnīcas (VBR)). Tas ir nieks, salīdzinot ar Lietuvas kodolarsenālu. Kā zināms, katrai tradicionālai, ģimenes vērtības godā turošai lietuviešu ģimenei ir vismaz viena pēc sentēvu receptēm izgatavota atombumba un katram bērnam – atombumbiņa (mažas atominė bomba vaikams). Lietuviešu dārzkopības žurnāls “Atombumbieris” (atomas kriaušė) jau sen sekmīgi aģitē par bioloģiski tīru atombumbu audzēšanu bez pesticīdu, herbicīdu un minerālmēslu lietošanas. Specializētos lietuviešu veikalos iespējams iegādāties atombumbas, kas piemērotas vegāniem. Šauļu tirgū ir ka biezs ar Žemaitijas zemniekiem, kas andelējas ar pašu audzētiem kodolproduktiem. Lietuvieši gatavi dalīties ar savām senču kodolgudrībām ar latviešu brāļiem, taču latvietis ir pārāk lepns un strēbj tik savu skābputru. Lietuvietis bagātina urānu, latvietis maisa biezputru. Lietuvietis uzbūvē atombumbu, latvietis (labākajā gadījumā) no māla taisa biezputras bļodiņu. Lietuvietis uzspridzina atombumbu, latvietis dusmās met pret sienu izēsto biezputras bļodiņu (nedabūja papildu porciju), lietuvietis rok urāna rūdu, latvietis ar karoti kasa no katla biezputras paliekas. Lietuvietim pieliekamajā ir rādijs, plutonijs un polonijs, latvietim pieliekamajā ir rūgušpiens un tukša biezputras bļodiņa. Lietuvietis klonē dzīvniekus, latvietis bēg no klibas vistas, kura bija jānokauj mielastam. Lietuvietis uzbūvē atomzemūdeni, latvietis iekrīt akā, mēģinot smelt ūdeni biezputras vārīšanai.” Kuldīgas mērs Kims ir ļoti kritisks: “Bet jūs bēdas drīz aizmirsīsiet – nākamnedēļ taču Talsu rajona biezputras festivāls un biezputras maisītāju olimpiāde Pūņās. Ir, kam dzīvot!”Bet, dzirdot pieminam biezputru, pūlis atdzīvojas un, dauzot ar koka karotēm pa svaigi izēstajām bļodiņām, bļauj pēc papildporcijas. “Man nav izvēles”, nopūšas Kims, “tūdaļ jūs man gaudosiet kā suņi. Čau-čau, lopi!” Viņš atver Lietuvā ražotu čemodānu ar uzrakstu “Atominis tesienas” un izšauj raķeti (35 % riebumas) uz Skrundas biezputras rūpnīcu.

north-korea-tensions-kim-binoculars-08031

“Čau-čau, lopi!” – Kims Jong-uns dod triecienu Skrundas biezputras rūpnīcai ar Lietuvā ražotu kodolraķeti.

Jaunbiedra Brežņeva cūkgaļas izjūta

Mazās Zemes zvejnieku kolhozam Gudronas ezera krastā bija liela cūku ferma. Gudronas ezerā nebija zivju, tāpēc zivju konservos parasti nonāca cūkgaļa. Nevienu nepārsteidza, ka, atverot šprotu konservu bundžiņu, pretim tev raugās sivēna šņukuriņš vai aste. Šī prakse ir aizgūta no Dobeles zvejnieku kolhoza, kura rīcībā nav nevienas ūdenstilpnes zvejai, bet no piecgades plāna izpildes neviens nav atbrīvots.

Mazajam Ļoņam bērnībā bija cūciņas – Valērija un Josifs. Ļoņečka stundām spēlējās ar saviem sivēniem, kasīja tiem muguriņu, štepselēja kontaktdakšas to šņukuros un metās ar tiem kopā Gudronas ezera bangās. Viņa bērnības labākie gadi pagāja kopā ar jautriem sivēniem, brangiem rukšiem, resnām cūkām, grūsnām sivēnmātēm, omulīgiem vepriem un vaislīgiem kuiļiem. Tā Leonīds Iļjičs Brežņevs iemīlēja cūkgaļu.

Nevienam Politbirojā nebija noslēpums, ka visu savu brīvo laiku Leonīds Iļjičs pavadīja cūku fermās. Daudzi uzskatīja, ka ar cūkām viņš saprotas daudz labāk kā ar cilvēkiem. Neskaitāmas cūkas no visas pasaules bija viņa vēstuļu draugi. Tikai runājot cūku valodā viņš varēja brīvi un artikulēti izteikties, nelasot vārdus no papīra lapas. Tāpēc kā pērkons no skaidrām debesīm visus pārsteidza tiesas prāva – Vaislas Kuilis iesūdzēja tiesā Leonīdu Iļjiču Brežņevu par izmantošanu bērnībā: būdams piena sivēns, viņš saņēma vēstuli, kuras rakstītājs stādījās priekšā kā tuvo austrumu kuilis Halalmāgens. Vēstules autors sajauca mazā piena sivēna prātu, kārdinot ar sarkanvīnu un citām marinādēm, taču, sivēnam ierodoties uz apsolīto banketu ar diskusijām par cūkgaļas lomu Tuvo Austrumu miera procesā, Leonīds Iļjičs viņu uzreiz brutāli guldīja uz sviestmaizes. Piena sivēns kviekdams aizbēga, taču pāridarījums palika atmiņā uz visu mūžu.

Bet kā gan Leonīds Iļjičs sāka iet pa grēka taku? Viss sākās liktenīgajā 1946. gadā zvejnieku kolhozā “Rudais oktobris”, neilgi pēc kolhoza apbalvošanas ar Ļeņina odeni par īpašiem nopelniem cūkkopībā. Tobrīd visam nopelniem bagātās cūku fermas personālam bija sakāpis galvā, tāpēc jauno Ļoņu neviens negribēja ņemt darbā par mākslīgo apsēklotāju, baidoties, ka viņa talants atstās ēnā pieredzējušos fermas apsēklotājus. Īpaši pret Ļoņas pieņemšanu darbā iebilda ilggadējais fermas darbinieks akadēmiķis Semenovs, kura vairāki desmiti publikāciju par dabīgās apsēklošanas priekšrocībām bija krasā pretunā ar jaunā censoņa Brežņeva revolucionārajām idejām mākslīgās apsēklošanas jomā. Visiem fermas darbiniekiem vēl atmiņā bija jaunā Leonīda Iļjiča publiskā uzstāšanās Kopenhāgenas starptautiskajā cūku apsēklošanas kongresā pret konservatīvajām Semenova idejām. Ļoņa norādīja, ka cūku fermu tradicionālais papildu ienākumu avots – dabīgās apsēklošanas video komerciāla straumēšana internetā – ir kontrrevolūcijas iedīglis, kas nekavējoties izskaužams, un ka akadēmiķis Semenovs ir nodevis akadēmiskos ideālus, kļūstot par cūku seksa simbolu un video zvaigzni. Leonīda Iļjiča trāpīgā argumentācija tomēr nenesa gaidītos augļus, jo “Rudā oktobra” cūku fermas kolektīva prāti bija piesūkušies ar Semenova konservatīvisma sēklu un viltus idejām par tradicionālām cūku ģimenes vērtībām. Beigu beigās progresīvais Leonīds Iļjičs tika izstumts no kolhoza ar buldozeru. Ļoņam nekas cits neatlika kā meklēt darbu Politbirojā, kur viņš tika pieņemts par stažieri zīmuļu drāzēju triecienbrigādē. Jau pirmajā dienā viņam bija labs drāziens, kuru augsti novērtēja pieredzējušie kolēģi. Leonīds sāka strauji kāpt pa karjeras kāpnēm, taču visstraujāko lēcienu uz augšu viņa karjera piedzīvoja gadskārtējajā Politbiroja skaistuma konkursā, kurā Ļoņa pārliecinoši ieguva pirmo vietu. Kā konkursa uzvarētājs, viņš automātiski kļuva par Politbiroja locekli. Šķiet, viņa karjera bija sasniegusi kulmināciju, panākumi dzīvē bija reibinoši. Taču Ļoņa ilgojās pēc savām saknēm – cūkkopības un sēklošanas. Iemantotās slavas dēļ vairs nebija iespējams ieiet jebkurā cūku fermā un aprunāties ar cūkām par sadzīvi un iekšpolitikas problēmām, jo cūkas sajūsmā uzreiz metās viņam virsū. Izmisumā Ļoņa nolēma ievietot sludinājumu avīzē “Sarkanais Vaislinieks”, kura tekstā bija teikts: “Loceklis bez aizspriedumiem vēlas iepazīties ar sivēnu kopīgai gulēšanai uz sviestmaizes”. Uz sludinājumu viņš saņēma tikai vienu atbildi ar klāt pievienotu atpakaļadresi: “Leonīd Iļjič, man ļoti labpatiktos gulties ar jums kopā uz sviestmaizes. Piena Sivēns.” Jau pēc pusotras nedēļas prokuratūra pret Leonīdu Iļjiču izvirzīs apsūdzību. Bet kurš gan nosūtīja šo viltus vēstuli, kurš sēja šo naida sēklu, kurš lika pamatu šim briesmīgajam noziegumam? Kurš? Semenovs!!!

breznevs