Starpiskonts – Bezalkohol

Starpiskonts, tautā saukts arī par Starpeni, ir ilgais laika periods starp Diskonta Bojāeju un Piskonta Renesansi.

Starpenē nekas labs nav tapis. Lūk, pierādījums:

Bealkoholiskā Bībele

– Mācekļi atnākuši uz Svēto Vakarēdienu, taču Jēzus tos uzrunā sacīdams: Ejiet mājās, nebūs te nekādas dzeršanas!
– Pēteris saka Jēzum: nu, re, labi, ka nesadzēries. Citādi atkal būtu sludinājis muļķības, ka esi Jūdu Ķēniņš.
– Pēteris saka Jēzum: Eu, paskaties, kā tos alkoholiķus sit krustā!

Piskonts Bumbis-Bumbis

Sapratne

Ļeņins guļ un siekalojas spilvenā. Aiz loga ziema, nakts. Pa sliedēm brauc vilciens un sabrauc vāveri. Ļeņins guļ.
Te pēkšņi – caps! Ļeņins satver savu labāko draugu.

“Kā iet, draugs?” – taujā Ļeņins, vēlīgi smaidīdams.
“Tā – pa vecam!” – atbild draugs.

Abi ilgi klusē.

“Es vakar daudz domāju par sūkņiem.” – domīgs saka Ļeņins.
“Tā gan!” – draugs piekrīt.

Bet vāverei nemaz nesāpēja – vilciens brauca lielā ātrumā. Vāverei no mugurpuses.
Vilcieni bieži brauc no mugurpuses.

“Gribēju Tev izstāstīt anekdoti, bet aizmirsu.” – Ļeņins klusi nosaka.
“Varbūt vēlāk atcerēsies.” – draugs piezīmē.

Ziemā naktis ir tumšākas un garākas nekā vasarā.
Cūka domā par kombikormu, cūkkope Zenta domā par cūku, par cūkkopi Zentu domā un gādā Partija. Par visiem padomāts.

“Šodien kaut kāds nogurums uznācis.” – žāvājas Ļeņins.
“Tev jāatpūšas.” – draugs mudina.

Sapratne.

Piskonts Bumbis-Bumbis

SAS un vielmaiņa

Kā jau tas itin labi zināms, SAS lidmašīnās vairs neizsniedz zirņu viru. Piedevām – netiek izsniegts arī zirņu virai līdzvērtīgs proviants.

Tas ir nepiedodami!!!

Kā zināms, lidaparātu klientiem, jeb tā saucamajiem gaisa pasažieriem vielmaiņa paātrinās apmēram 10000 teižu. Ne viens vien traģisks gadījums zināms, kad augstspiediena šprotu pastētes sūknis, kas caur zondi tieši pilota kuņģī sūknē šprotu pastēti, sasniedzot jaudu 3 kubikmetri pastētes sekundē, pēkšņi pārstāj darboties (vairs nefunkcionē, jeb: šeit, pārtrauc savu darbību), pilots 3 līdz 5 mikrosekunžu laikā nomirst bada nāvē.

Panika!!!!!!!!!

Mums visiem atmiņā ir traģiskais notikums Aeroflotes lidmašīnā, kad viena no sešām kuņģa zondēm aizsērēja (grūbu saturs šprotu pastētē bija divtik mazāks nekā aviācijas drošības standartos noteiktais – ne mazāk kā 90%). Rezultātā pilots zaudēja samaņu no bada un viņa dzīvību izdevās glābt tikai, nokaujot Vaislas Kuili un tā cepeti caur avārijas kuņģa zondi ievadot pilota organismā.

Vaislas kuilis nelaimīgs kviec: “Pisieties nahuj, stulbie pidari!” Bet kuiļa jaunā dzīvība bija jāziedo, lai glābtu lidmašīnu, tās pasažierus un ļoti dārgo medību inventāru.

Vaislas kuilis!!!!!!!

Aviācijā populārs ir joks – ko darīt, ja lidmašīnā pēc nolaišanās palikuši pāri cepti kartupeļi? Atbilde – ceptie kartupeļi tiek apēsti neilgi pēc pacelšanās. (Smiekli.)

Piskonts neiesaka izbarot pilotiem vaislas kuili. Tā vietā kaujami, šmorējami un pilotiem caur augstspiediena kuņģa zodēm izbarojami ir tikai barokļi, kas lidmašīnās parasti uzturas speciālos iedalījumos. Barokļu daudzums lidmašīnā atkarīgs no lidojuma ilguma un aprēķināms pēc formulas, izmantojot (liekot lietā) faktu, ka vidēji viens pilots apēd 2 cūkas sekundē.

Rietumos jau sen aviolīnijas izmanto vismaz 10 kuņģa zondes katram pilotam, plus (piedevām) divas avārijas zondes un viena rezerves zonde. Piens kuņģī tiek ievadīts ar speciālām augstspiediena šļūtenēm, kas katra spēj pārsūknēt 50 litrus piena sekundē – vidējo pilota piena patēriņu lidojuma laikā.

Zonde!!!

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis!!!!

Ivars un Putnu balle

Kādu vakaru gulbis Ivars ar svēteli Udo paņēma vīnu un devās uz Putnu balli. Putnu ballē, kā allaž, bija savākusies solīda publika – visi putni kā putni, ja neskaita Valteru un Kažu, kuri kāri snakstījās gar boles trauku un furšeta galdu. Vēlāk Ivars atklāja, ka abi jaunieši ne tikai nav putni, bet viņiem arī turklāt vēl smird sieriņi. Kādu laiku neveiksmīgi centies aprast ar nepatīkamo smaku, Ivars saprata, ka vakaram turpinoties tādā atmosfērā, pasākums tiks nelabojami sagandēts. Viņš ātri noslīcināja kautrību pāris glāzēs konjaka, piegāja pie abiem jauniešiem un aizrādīja, ka viņu zeķu smārds nav piemērotākais aromāts šādam pasākumam.

– A tu mums nepiepisies, mēs tevi tāpat negribam vālēt. Labāk paskaties, kāds tev knābis, ar tādu tev simts gadus neviens nedos! – viņam bramanīgi atbildēja Valters.

Kādā brīdī aizgājis uz labierīcībām iešņaukt šķipsniņu kokaīna, Ivars sevi paškritiski aplūkoja spogulī – tiešām knābis viņam nebija no glītākajiem. Taču Ivars zināja – pateicoties mūsdienu plastiskās ķirurģijas sasniegumiem, tā bija labojama vaina.

Jau nākamajā dienā Ivars devās pie plastiskā ķirurga Āņa Dzadzicka, kas palūdzis Ivaru plati atvērt knābi, uzvilka garo veterinārārsta cimdu un ietūcīja viņa knābī divus kilogramus botoksa.

Pēc operācijas Ivars paskatījās spogulī – knābis tiešām bija kļuvis stipri formīgāks, tvirtāks un apjomīgāks. Ivars devās ārā no Dr. Dzadzicka kabineta, taču durvīs saskrējās ar pulkvedi Blonski, kurš bija ieradies uzlabot zemacu maisiņu formu. Pulkvedis piemiedza vienu aci, pakāpās pāris soļus atpakaļ, pāris sekundes nopētīja Ivaru un rau! – no pulkveža mutes izskanēja verdikts: „O, felikāns!”

Ivars un lakrica

Gulbim Ivaram ļoti garšoja lakrica. Īpaši liels lakricas patēriņš Ivaram bija dienās pēc vīna baudīšanas, jo tās spēcīgā garša palīdzēja likvidēt šķērmo sajūtu mutes dobumā, un Ivaram arī likās, ka tā palīdzēja nomākt nodevīgo alkohola aromātu izelpā.

3. oktobrī Ivars ar gārni Helmutu un svēteli Udo atzīmēja Vācijas apvienošanos, vareni aizlejot knābi. Nākamajā rītā pamodies ar izcili draņķīgu pašsajūtu, Ivars atcerējās, ka viņam pēc pāris stundām ir jabūt kastingā, kur Alfrēds Hičkoks izraudzījās galvenās lomas tēlotāju savai jaunajai filmai „Putni”. Lai cienījamais režisors nejustu alkohola klātbūtni Ivara izelpā, viņš izēda lielo iepakojumu ar īpaši stiprajām lakricas konfektēm un devās uz Paramount studiju ar svaigu lakricas elpu. Studijā starp daudziem jo daudziem citiem putniem Ivars satika arī senus paziņas – tundras šņibīti Benediktu un tārtiņu Vasīliju – un gribēja ar viņiem uzsākt sarunu, taču pavērās durvis un Alfrēda Hičkoka asistents Jānis Streičs aicināja Ivaru ienākt. Provju laikā Ivaram nācās izteiksmīgi deklamēt Riharda Bargā dzeju, dziedāt Roberta Vaieta dziesmu „Las Vegas Tango” un atdarināt Maikla Džeksona moonwalk kustības. Nākamajā dienā Ivars saņēma telegrammu no Jāņa Streiča: „sorry neesat pieņemts punkts kustības un dikcija ok bet jums ir pārāk melni zobi punkts  Fredim patīk aktieri ar sniegbaltiem zobiem punkts pamēģiniet mazāk ēst lakricu varbūt gribat Rūdolfa Hesa lomu manā jaunajā filmā „Rūdolfa mantojums”. „Ej dirst, Jāni, punkts,” padomāja Ivars un ieķīlāja lombardā gredzenu, ko viņam ap kāju bija aplikuši ornitologi Kaltenes jūras kraukļu kolonijā, pēc tam mērķtiecīgā solī dodoties iepirkt vīnu.

Vēlāk dzeltenajā presē Ivars uzzināja, ka galvenā loma filmā „Putni” tikusi tundras šņibītim Benediktam, kurš lomas dēļ neesot kautrējies pārgulēt ar Alfrēdu Hičkoku. Bet tārtiņš Vasīlijs no pārdzīvojumiem pagatavojis no sevis tartaru, pāris dienas paturējis siltumā un aizsūtījis Hičkokam, lai tas, vecu tartaru ēdot, iedzīvotos zarnu parazītos.

Jā, es esmu pīle

Gulbim Ivaram bija identitātes krīze. Viņš lēkāja pa zārka vāku, skaļi saukdams “es esmu lellīte Eholālīte, teiksmainā kukurūzas vālīte”. Kad Ivars bija satraucies, viņš parasti lēkāja pa zārka vāku, līdz Rainis atnāca ar bļodiņu vācu vīna, lai dēlu nomierinātu. Tā notika arī šoreiz, un Médoc sarkanvīns uz mirkli palīdzēja attapties, taču nesniedza Ivaram atbildi uz jautājumu “kas es esmu”. Pantiņš par lellīti Eholālīti un teiksmaino kukurūzas vālīti, lēkājot pa zārka vāku, kalpoja tikai ritmam – Ivaram pēdējā laikā likās, ka viņš ir pīle, vienkārši milzīga pīle, bet dažkārt viņš jutās kā miniatūrs balts alnis. Iemalkojis vīnu, Ivars apgūlās zārkā un sāka domāt: “Kas tas ir – ar vienu kāju zārkā, ar otru kāju zārkā un knābi zārkā arīdzan? Es. Vai alnis var ierāpties manā zārkā? Neliels alnis kā es var. Tomēr alnim nav knābja, un visiem ir zināms, ka alnis bez knābja zārkā ierāpties nevar. Tātad alnis es neesmu. Es esmu pīle. Pīlei arī ir divas kājas un knābis un tā var ierāpties manā zārkā, pat ja tā ir liela pīle kā es. Jā, es esmu pīle.”

Ar cieņu,

Piskonts Bumbis-Bumbis

Ivars ir nenovērtēts

Gulbis Ivars skumst par to, ka viņa ģenialitāti neviens neprot novērtēt. Ivars Raiņa tulkoto Faustu bija pašrocīgi pārtulkojis atpakaļ uz vācu valodu, taču Vācijā to neviens nenovērtē. Kas viņiem Latvija – kaut kāds pīļu dīķis! Pareizi tas nav – Rīgas kanāls nav nekāds dīķis. Un Ivars ir gulbis, nevis pīle. Divas tehniskas neprecizitātes.

Kas cits Ivaram atliek kā pakārties sēru lentā vai slīcināties kanālā?

Image

Cieņā,
Piskonts Bumbis-Bumbis

Rosols un Rainis

– Elziņ, rosols ar rupjmaizi ir kā Latvijas Republikas karogs ar sēru lenti – tas vienkārši pas kopā!
– Neizrunājies man te, Jancīt, un skaties, lai bļodiņa ir smuki izēsta.

Šī saruna starp Raini un Aspaziju risinājās 1922. gada 16. janvārī. Vēsturnieki pēc tam bezkaunīgi melos, ka šajā dienā nekas īpašs nav noticis.

Image

Cieņā,

Piskonts Bumbis-Bumbis

Mazā Dziesma

Vecāki jau vienmēr tādi tramīgi bija, baidīja Cirsli: sargies, dēls – kazi, atlidos Raimonds Pauls un piedēs pilnu ligzdu ar dzeguzēniem! Bet kurš tad jaunībā klausa vecākus, kurš tos ņem nopietni – līdz pats pārliecinies, ka becāku brīdinājumi nevaid vis tukši vārdi.

Tas notika tālajā 1965. gadā, kad Cirslis pats savām acīm redzēja, tā teikt, kļuva par liecinieku tam, kā Raimonds Pauls nudien atlidoja un piedēja kaimiņiem ligzdu līdz malām pilnu ar dzeguzēniem. Tik viena vienīga ola no pašu dējuma bija palikusi. Ak, posts un bēdas!

Laiks dziedē, laiks samierina. Cirslis uzauga kopā ar kaimiņu Jāni Paukštello un dzeguzēniem. Un nebija jau nemaz tik slikti klausīties kaimiņu daiļajās dziesmās! Ciršļa dzīvē no kaimiņligzdas iegāja mūzika.

Pats Cirslis vēlējās studēt ornitoloģiju, taču mamma teica – kam Tu uz Rīgu dzīsies, tepat tak Saldus pagastā ir gana darāmā! Taisnību sakot, Saldus pagasts tālajā 1965. gadā bija pazīstams kā kolhozs ‘Sarkanais Cirslis’, bet lai nu paliek – kurš nu ies ar mammām strīdēties? Cirslis nestrīdējās un paklausīgi palika Saldus pagastā mācīties, strādāt, dzīvot. Viņa skolas gaitas bija īpašas ar to, ka Cirslis pastāvīgi bija nesekmīgs fizkultūrā, kas arī liek punktu šim garajam ievadam, lai Tavai uzmanībai, mans dārgais lasītāj, piedāvātu Ciršļa dziesmu, rakstītu skolas solā:

Mazā Dziesma

Fizkultūrā nesekmīgs, sabiedrībai nederīgs!
Fizkultūrai nederīgs, sabiedrībā nesekmīgs!

Kā redzams, jau skolas laikos Cirslis mīlēja runāt par sociālām tēmām. Bet lai jau paliek…

Image

Ar labu nakti!

Piskonts Bumbis-Bumbis