Mamma, es nevaru vairs dzert

Vai glāze var būt bezalkoholiska? Kāpēc ir bezalkoholisks alus? Kāpeec no krāna tek ūdens? Kāpēc garšo? Eksistenciālisms.

Kāpēc izdzerot paliek mazāk? Vai tad dzert ir slikti? Morāle.

Ja tev nepatīk melns cilvēks, Tu esi rasists. Ja Tev nepatīk balts vīns, Tu esi dirsa. Dažādība.

Vīriešiem stāv. Sievietēm piestāv. Katram savs.

Kas ir no augstiem plauktiem? Pudeles.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis

Ivars un Sieg Heil

Kādu dienu gulbis Ivars ar svēteli Udo lidoja no Luksemburgas Findelas starptautiskās lidostas uz Frankfurtes Hānas starptautisko lidostu Vācijā. Kad desmitā tiesa lidojuma bija veikta un zem abu draugu spārniem jau līkumoja lekno vīnogulāju ieskautais Mozeles zilums, svētelim Udo uznāca ilgas pēc skaistā:

       Klau, baklan! – viņš uzrunāja līdzās laiski spārnus kustinošo Ivaru, –  neesam mēs nekādas konkordes, kam jānokļūst galapunktā pēc grafika. Davai, nolaidīsimies pie upes, pasēdēsim uz soliņa un iedzersim pa aliņam kā tas brīviem ērgļiem pienākas!

Ivaram pret alus iemalkošanu kardinālu iebildumu nebija, tādēļ, apmetuši slaidu loku ap tuvāko Aldi lielveikalu, abi putni piezemējās upes krastā, iekārtojās uz saules apspīdēta soliņa, attaisīja tikko nopirktās pudeles un, malkojot alu, omulīgi vēroja otrā krastā vējā lepni plīvojošo Luksemburgas Lielhercogistes karogu un pa upi slīdošās liellaivas, kā arī nodevās pārrunām par sievietēm un Raini.

Dzerot trešo alu, viņiem garām pabrauca kuģis „Princesse Marie – Astrid” , uz kura klāja 1985. gadā tika parakstīts Šengenas līgums. Uz kuģa atradās paprāvs bariņš vācu un luksemburgiešu pensionāru, kuri smējās un čaloja, malkoja vācu vīnu no Luksemburgas un fotografēja Mozeles krasta gleznainās ainavas. Ieraudzījuši abus alu malkojošos draugus,  pensionāri sirsnīgi māja viņiem ar rokām.

            Eu, šie mums māj! – Udo piebikstīja Ivaram – Davai pamāsim viņiem pretīm vienu kārtīgu Sieg Heil!

          Traks neesi! Pēc šitāda žesta momentā būs klāt Polizei un mūs sašņorēs viens divi!

             Nu tad moška piezvanam mēs uz Polizei un pasūdzamies, ka pendžas no kuģa mums ir rādījuši „Sieg Heil!”

          O, tā nav slikta ideja! – Ivars noķiķināja, izvilka no spārna apakšas mobilo tālruni, piezvanīja uz numuru …………  un pasūdzējās vācu policijai, ka garāmbraucošā kuģa pasažieri viņus sveic ar idejiski nosodāmiem un krimināli sodāmiem sveicieniem. Adresāts otrpus klausulei pateicās par informāciju un nolika klausuli.

„ Princesse Marie-Astrid”  vēl nebija paspējusi tikt līdz nākamajam līkumiem, kad no katras puses tam pietraucās pa diviem patruļkuģiem, no upes dzelmes iznira divas  U-234 tipa zemūdenes, atskanēja vairāku raidītu torpēdu šņākoņa un pēc sekundes daļas pār Mozeles ieleju nogranda sprādziens. Kad sprādziena dūmi bija izklīduši, no „ Princesse Marie-Astrid”  virs ūdens bija palicis tikai nomelnējis priekšgals, kurš strauji pazuda dzelmē. Zemūdenes un patruļkuģi pazuda tikpat ātri, cik bija uzradušies, un pār Mozeles ieleju atkal nolaidās klusums.

Pagāja labs laiks, kamēr abi izbrīnītie putni atkal atguva valodu. Pirmais ierunājās Ivars:

          Nu, tā neko – par Sieg Heil! veselu kuģi nolaist pie Neptūna! Man liekas, ka par šitādiem žestiem pēc Vācijas likumiem draudēja tikai desmitnieks Rūras ogļraktuvēs.

           Laikam šiem pamainījusies likumdošana, – domīgi noteica Udo, – davai labāk izdzeram šito un laižamies tālāk.

Vēlāk žurnālā „Leģendas”  gulbis Ivars izlasīja, ka patiesībā par Sieg Heil rādīšanu kriminālsods draudējis tikai Vācijas teritorijā, un, tā kā kuģis atradies Vācijas un Luksemburgas robežūdeņos, Eiropas Savienības tiesību aktos maksimāli piemērojams bija administratīvais sods līdz 127 minimālajām mēnešalgām. Bet pavēli par uguns atklāšanu apsardzes kuteriem un zemūdenei devis slepeni  telefona līnijai pieslēdzies kinorežisors Aigars Grauba, kura filmai „ Rīgas sargi” aptrūcies finansējums kaujas uz ūdens epizodes inscenēšanai paviljonā „ Cinevilla”  un kurš tādēļ „Princesse Marie-Astrid”  nogremdēšanu nofilmējis ar slēpto kameru. Filmā  epizodi  turpmāk kino cienītāji pazīst ar nosaukumu  „Latvijas zemūdenes „Ronis”  un „Spīdola”  ar sabiedroto palīdzību nogremdē bermontiešu ledlauzi „Kivičs”.

 

Kā Jānis Paukštello čivināt mācījās

“Čiu-čiu-čiu!” – Jānis Paukštello mācās čivināt. Bet nabagam tāda vāja vītarošana vien padodas.

“Skaļāk! Brašāk!” – nepacietīgi mudina Raimonds Pauls.

Paukštello saņemas, ik jaudā ievelk elpu un nu čivinās ne pa jokam, taču… ‘Čiu!’ vietā tam sanāk izlaist slikto gaisu.

“Hahahaaa!” – smejas mazie dzeguzēni – “Jancīt, Tu neesi nekāds cirslis, Tu esi bezdeļlīga!”

Piskonts Bumbis-Bumbis

Starpiskonts – Bezalkohol

Starpiskonts, tautā saukts arī par Starpeni, ir ilgais laika periods starp Diskonta Bojāeju un Piskonta Renesansi.

Starpenē nekas labs nav tapis. Lūk, pierādījums:

Bealkoholiskā Bībele

– Mācekļi atnākuši uz Svēto Vakarēdienu, taču Jēzus tos uzrunā sacīdams: Ejiet mājās, nebūs te nekādas dzeršanas!
– Pēteris saka Jēzum: nu, re, labi, ka nesadzēries. Citādi atkal būtu sludinājis muļķības, ka esi Jūdu Ķēniņš.
– Pēteris saka Jēzum: Eu, paskaties, kā tos alkoholiķus sit krustā!

Piskonts Bumbis-Bumbis

Sapratne

Ļeņins guļ un siekalojas spilvenā. Aiz loga ziema, nakts. Pa sliedēm brauc vilciens un sabrauc vāveri. Ļeņins guļ.
Te pēkšņi – caps! Ļeņins satver savu labāko draugu.

“Kā iet, draugs?” – taujā Ļeņins, vēlīgi smaidīdams.
“Tā – pa vecam!” – atbild draugs.

Abi ilgi klusē.

“Es vakar daudz domāju par sūkņiem.” – domīgs saka Ļeņins.
“Tā gan!” – draugs piekrīt.

Bet vāverei nemaz nesāpēja – vilciens brauca lielā ātrumā. Vāverei no mugurpuses.
Vilcieni bieži brauc no mugurpuses.

“Gribēju Tev izstāstīt anekdoti, bet aizmirsu.” – Ļeņins klusi nosaka.
“Varbūt vēlāk atcerēsies.” – draugs piezīmē.

Ziemā naktis ir tumšākas un garākas nekā vasarā.
Cūka domā par kombikormu, cūkkope Zenta domā par cūku, par cūkkopi Zentu domā un gādā Partija. Par visiem padomāts.

“Šodien kaut kāds nogurums uznācis.” – žāvājas Ļeņins.
“Tev jāatpūšas.” – draugs mudina.

Sapratne.

Piskonts Bumbis-Bumbis

SAS un vielmaiņa

Kā jau tas itin labi zināms, SAS lidmašīnās vairs neizsniedz zirņu viru. Piedevām – netiek izsniegts arī zirņu virai līdzvērtīgs proviants.

Tas ir nepiedodami!!!

Kā zināms, lidaparātu klientiem, jeb tā saucamajiem gaisa pasažieriem vielmaiņa paātrinās apmēram 10000 teižu. Ne viens vien traģisks gadījums zināms, kad augstspiediena šprotu pastētes sūknis, kas caur zondi tieši pilota kuņģī sūknē šprotu pastēti, sasniedzot jaudu 3 kubikmetri pastētes sekundē, pēkšņi pārstāj darboties (vairs nefunkcionē, jeb: šeit, pārtrauc savu darbību), pilots 3 līdz 5 mikrosekunžu laikā nomirst bada nāvē.

Panika!!!!!!!!!

Mums visiem atmiņā ir traģiskais notikums Aeroflotes lidmašīnā, kad viena no sešām kuņģa zondēm aizsērēja (grūbu saturs šprotu pastētē bija divtik mazāks nekā aviācijas drošības standartos noteiktais – ne mazāk kā 90%). Rezultātā pilots zaudēja samaņu no bada un viņa dzīvību izdevās glābt tikai, nokaujot Vaislas Kuili un tā cepeti caur avārijas kuņģa zondi ievadot pilota organismā.

Vaislas kuilis nelaimīgs kviec: “Pisieties nahuj, stulbie pidari!” Bet kuiļa jaunā dzīvība bija jāziedo, lai glābtu lidmašīnu, tās pasažierus un ļoti dārgo medību inventāru.

Vaislas kuilis!!!!!!!

Aviācijā populārs ir joks – ko darīt, ja lidmašīnā pēc nolaišanās palikuši pāri cepti kartupeļi? Atbilde – ceptie kartupeļi tiek apēsti neilgi pēc pacelšanās. (Smiekli.)

Piskonts neiesaka izbarot pilotiem vaislas kuili. Tā vietā kaujami, šmorējami un pilotiem caur augstspiediena kuņģa zodēm izbarojami ir tikai barokļi, kas lidmašīnās parasti uzturas speciālos iedalījumos. Barokļu daudzums lidmašīnā atkarīgs no lidojuma ilguma un aprēķināms pēc formulas, izmantojot (liekot lietā) faktu, ka vidēji viens pilots apēd 2 cūkas sekundē.

Rietumos jau sen aviolīnijas izmanto vismaz 10 kuņģa zondes katram pilotam, plus (piedevām) divas avārijas zondes un viena rezerves zonde. Piens kuņģī tiek ievadīts ar speciālām augstspiediena šļūtenēm, kas katra spēj pārsūknēt 50 litrus piena sekundē – vidējo pilota piena patēriņu lidojuma laikā.

Zonde!!!

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis!!!!

Ivars un Putnu balle

Kādu vakaru gulbis Ivars ar svēteli Udo paņēma vīnu un devās uz Putnu balli. Putnu ballē, kā allaž, bija savākusies solīda publika – visi putni kā putni, ja neskaita Valteru un Kažu, kuri kāri snakstījās gar boles trauku un furšeta galdu. Vēlāk Ivars atklāja, ka abi jaunieši ne tikai nav putni, bet viņiem arī turklāt vēl smird sieriņi. Kādu laiku neveiksmīgi centies aprast ar nepatīkamo smaku, Ivars saprata, ka vakaram turpinoties tādā atmosfērā, pasākums tiks nelabojami sagandēts. Viņš ātri noslīcināja kautrību pāris glāzēs konjaka, piegāja pie abiem jauniešiem un aizrādīja, ka viņu zeķu smārds nav piemērotākais aromāts šādam pasākumam.

– A tu mums nepiepisies, mēs tevi tāpat negribam vālēt. Labāk paskaties, kāds tev knābis, ar tādu tev simts gadus neviens nedos! – viņam bramanīgi atbildēja Valters.

Kādā brīdī aizgājis uz labierīcībām iešņaukt šķipsniņu kokaīna, Ivars sevi paškritiski aplūkoja spogulī – tiešām knābis viņam nebija no glītākajiem. Taču Ivars zināja – pateicoties mūsdienu plastiskās ķirurģijas sasniegumiem, tā bija labojama vaina.

Jau nākamajā dienā Ivars devās pie plastiskā ķirurga Āņa Dzadzicka, kas palūdzis Ivaru plati atvērt knābi, uzvilka garo veterinārārsta cimdu un ietūcīja viņa knābī divus kilogramus botoksa.

Pēc operācijas Ivars paskatījās spogulī – knābis tiešām bija kļuvis stipri formīgāks, tvirtāks un apjomīgāks. Ivars devās ārā no Dr. Dzadzicka kabineta, taču durvīs saskrējās ar pulkvedi Blonski, kurš bija ieradies uzlabot zemacu maisiņu formu. Pulkvedis piemiedza vienu aci, pakāpās pāris soļus atpakaļ, pāris sekundes nopētīja Ivaru un rau! – no pulkveža mutes izskanēja verdikts: „O, felikāns!”