Jā, es esmu pīle

Gulbim Ivaram bija identitātes krīze. Viņš lēkāja pa zārka vāku, skaļi saukdams “es esmu lellīte Eholālīte, teiksmainā kukurūzas vālīte”. Kad Ivars bija satraucies, viņš parasti lēkāja pa zārka vāku, līdz Rainis atnāca ar bļodiņu vācu vīna, lai dēlu nomierinātu. Tā notika arī šoreiz, un Médoc sarkanvīns uz mirkli palīdzēja attapties, taču nesniedza Ivaram atbildi uz jautājumu “kas es esmu”. Pantiņš par lellīti Eholālīti un teiksmaino kukurūzas vālīti, lēkājot pa zārka vāku, kalpoja tikai ritmam – Ivaram pēdējā laikā likās, ka viņš ir pīle, vienkārši milzīga pīle, bet dažkārt viņš jutās kā miniatūrs balts alnis. Iemalkojis vīnu, Ivars apgūlās zārkā un sāka domāt: “Kas tas ir – ar vienu kāju zārkā, ar otru kāju zārkā un knābi zārkā arīdzan? Es. Vai alnis var ierāpties manā zārkā? Neliels alnis kā es var. Tomēr alnim nav knābja, un visiem ir zināms, ka alnis bez knābja zārkā ierāpties nevar. Tātad alnis es neesmu. Es esmu pīle. Pīlei arī ir divas kājas un knābis un tā var ierāpties manā zārkā, pat ja tā ir liela pīle kā es. Jā, es esmu pīle.”

Ar cieņu,

Piskonts Bumbis-Bumbis

Advertisements

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s