Kurš vēl šaubās, ka Latvijā atdzimst fašisms? Maskas ir kritušas! Gundar, tagad mēs visi zinām, kas Tu esi!

Tās mazums prātam nav aptverams – tā bāku profesionāļi mēdz teikt par Miķeļtorņa bāku, jeb tā saucamo Miķeļbāku. Miķeļbāka ir augstākā bāka Miķeļtornī, taču tā ir zemākā bāka Latvijā un bija iekļauta Ginesa rekordu grāmatā kā zemākā bāka pasaulē, pirms Ķīnā netika atklāta Čum-tsjong bāka, kas ir ierakta 20 metrus zem zemes. Miķeļbāku 1941. gadā atkāpjoties uzbūvēja Sarkanā armija. “Gribam, lai latvieši atceras mūs ar labu!” – teica NKVD ģenerālis Solovjovs, kurš vadīja Sarkanās armijas atkāpšanos. Bāka bija tik zema, ka zaldāti, kas lēja betonu, sastiepa muguras, visu dienu strādādāmi noliekušies.

Pirmās nepatikšanas ar Miķeļbāku sākās 1947. gadā, kad Kurzemē plosījās baku epidēmija. Pirmās inficētās bākas bija Kokkalna bāka (apmēram 4 kilometrus no Staldzenes) un Ovišu bāka. Nekavējoties tika pieaicināti infektologi no brālīgās Azerbaidžānas. Diemžēl Ovišu bāku glābt neizdevās. Pēc tās nāves visa uzmanība tika pievērsta Miķeļbākas nosargāšanai. (Miķebāka tobrīd bija stāvoklī.) Talantīgais azerbaidžāņu ārsts Alasgars Alakbarovs no slavenās Baku infekciju slimnīcas dienu un nakti veica Miķeļbākai mākslīgo elpināšanu. Katordznieki no Miķeļtorņa suņu cietuma rūpējās par bākas apsardzi. Jūras melioratoru brigadieris Jānis Līvmanis kļuva par nieres donoru par labu Miķeļbākai. Pionieris-mičurinietis Andris Bērziņš pārdeva savu suņu herbāriju, iegūto naudu pilnībā ziedojot Miķeļbākas ārstēšanai. Galu galā pūliņi vainagojās ar rezultātiem un Miķeļbāka bija izārstēta no bakām. Kas tā bija par laimi!

Miķeļbāka pamatizglītību ieguva Mazirbes internātskolā, kur mācījās vienā klasē ar aktieri Kārli Sebri. Abi bija ļoti maza auguma un fizkultūras stundās, kur visi stājas rindā pēc auguma, abi kā īsākie bija rindas beigās. Miķeļbākai ļoti padevās dejošana, taču Konservatorijā viņu neņēma – it kā dēļ mazā auguma. Ilgus gadus Miķeļbāka strādāja par suflieri Rīgas doma zēnu kora baleta nodaļai, līdz 1973. gadā bākai tika veikts kapitālremonts un tika uzstādīta moderna acetilēna kvēlgaismas spuldze, kā rezultātā Miķeļbāka kļuva par populāru ciršļu nārsta vietu!

Tāds īsumā ir veiksmes stāsts par Miķeļbāku, kuras nākotnei neviens neticēja, saucot to par mazo čibriku. Kā redzam, mazs cinītis gāž lielu vezumu!

Miķeļtorņa luterāņu baznīca ir slavena visā pasaulē ar saviem septiņiem torņiem. Tiesa gan, otrā pasaules kara laikā, atkāpjoties Sarkanajai armijai, seši torņi tika evakuēti uz Irkutsku. Neviens nenojauta, ka briesmās ir arī atlikušais dievnama tornis.

Aleksandrs strādā par metinātāju Miķeļtorņa baznīcā. Šonakt Aleksandrs guļ ciešā miegā. Kā nu ne – vakarnakt viņam bija dežūra. Te pēkšņi nakts vidū – trauksmains telefona zvans: “Aleksandr, uz karstām pēdām uz baznīcu!” Zvanītājs ir Aleksandra kolēģis – pavārs Juris. (Jurim nakts dežūra.) “Kas noticis?” Aleksandrs ir samiegojies. “Irbes hidroelektrostacijā atkal avārija. Nāc metināt!” skan atbilde. Irbes hidroelektrostaciju apkalpo Mazirbes atturībnieku biedrība. Diemžēl bieži stacijas ekspluatācijas gaitā ir bijuši gadījumi, kad personālam sākas masu psihoze, kā rezultātā rodas nopietni stacijas darbības traucējumi. Aleksandrs pusmiegā atceras redzējis Miķeļtorņa zvejniecības preču veikalā reklāmu par 50% atlaidi zelterim “Fridrichs”. Viņš steigšus izlec no gultas un sāk ģērbties.

Notikuma vietā viss redzams kā uz deltas: Irbes elektrostacija atkal tiek darbināta turbo režīmā, Irbes upe pārplūst un plūdi jau apskalo Miķeļtorņa dievnamu, katastrofiski bojājot metinājumu šuves. Aleksandrs aulēkšiem metas uz savu kabinetu pēc metināmā aparāta. Baznīcas pavārs Juris ir šausmās – izskatās, ka plūdi sākušies jau pāris stundas ieptiekš. Ko darīt, ja tie aiziet līdz Miķeļtorņa suņu cietumam? Ja nu sākas katordznieku sacelšanās? Miķeļtorņa suņu cietums ir lielākais Ventspils rajonā un stažēties uz to brauc pat speciālisti no Zviedrijas. Nepatikšanas Miķeļtorņa suņu cietumā taču nozīmē starptautisku skandālu!

Mīļais lasītāj, ja Tev pieticis dūšas izlasīt līdz šai vietai šo šaušalām pilno stāstu, varu Tevi mierināt: kā tas mēdz gadīties, krīzes vizbezcerīgākajā mirklī notiek brīnums, kas vērš visu par labu. Šajā gadījumā tā bija baznīcas štata telefoniste Ausma, kas strādāja nakts maiņās, bet brīvajā laikā aktīvi darbojās melioratoru-amatieru klubā, tādēļ piezvanīja uz Irbes elektrostaciju un deva detalizētas instrukcijas krīzes novēršanai. Irbes elektrostacijas personāla noziedzīgā nolaidība nepalika nepamanīta – elektrostacijas sporta klubam tika atņemts Jāņa Paukštello vārdā nosauktais ceļojošais kauss. Labais vienmēr uzvar!

Attēlā: Miķeļtorņa luterāņu baznīca pirms kara

Plebeji jubilejas svin dzimšanas dienās. Žaks-Žanis Dzintars jubileju svin dienā, kad pirmoreiz inficējās ar PTS – patriotiski transmisīvo slimību. Ciemos nav uzaicināti daudzi – pie Dzintara kunga sēž un strēbj odekolonu Kims Jong-uns, kurš nesen aktīvi darbojās politikā Ziemeļkurzemē, bet tagad gūst pamākumus solokarjerā – viens pats rok granti pie Miķeļtorņa. Kas tad tas? Zvans pie durvīm! Zvanītājs ir Moisejs Iesalnieks. Viņu un Dzintara kungu vieno sena fiziska draudzība. Iesalnieka kungs pasniedz Dzintara kungam dārgā avīzē ietītu pudeli: “Atnesu Tev cienastu!”. Dzintara kungs jūtas aizgrābts un sāk spiegt. Iztinis vērtīgo dāvanu, viņš lasa etiķeti: “Ožamais spirts”. “Ožamais?” Dzintara kungs ir šausmās. “Dārgais draugs,” viņu pamāca Iesalnieka kungs, “bet vai tad Jūs nezinājāt, ka jebkurš spirts ir dzerams? Un vispār, īsts alkoholiķis vienmēr nogaršo pirms lasa etiķeti.” “Tas tiesa!” iesaucas Dzintara kungs, “Etiķete var samelot, bet pudeles saturs nemelos nekad!”. “Tā tas ir gan!” piebalso Kims Jong-uns. “Kad mans vectēvs Kims Il-sungs bija Ziemeļkorejas dižvadonis, viņa sieva slēpa no viņa spirtu etiķa pudelēs. Vienudien vectēvs grib iemarinēt suņu akniņas, paņem etiķi un nu ņemsies marinēt. Attaisa, paosta, pagaršo, pagaršo vēl… galu galā pamodās Seulā, kādā Kangnamas pedikīra salonā. Mans vectēvs bija īsts Korejas patriots.” “Bet mēs arī esam īsti patrioti!” vienbalstīgi iesaucas Žaks-Žanis Dzintars un Moisejs Iesalnieks. Visi trīs džentlmeņi svinīgi paceļ kausus ar putojošu ožamo spirtu.

Ir 16. marts – tautas svētki. Un, protams, vārda dienas svin, Guntis, Guntars [nejaukt ar Gundaru Raču], Guntups, Guntlers un, protams, Guntris. Diemžēl Guntābrs, Gunātrs un Gunbrāgs kalendārā nav iekļauti, neskatoties uz to, ka pats prezidents 16. valkā zaļu lentīti – vispasaules simbolu cīņai ar Guntofobiju. Šajā svētku dienā atcerēsimies Gunta vārdus: ‘Vīri, bez dzeramā ciemos nenāciet.’

Mārupe visā pasaulē pazīstama ar saviem sulīgajiem gurķiem un skaisto dzelzceļu. Dzelzceļa posms Mārupe-Ulanbatora tika atklāts jau 1215. gadā, kad to atklāja pats Čingishana kungs. Sākotnēji vilcienu vilka zirgi, taču vēlāk, jau 1235. gadā zirgu vilcienus nomainīja tvaika lokomotīves, kuras kurināja ar Mārupes gurķiem. Mārupietis Alfrēds Gorbunovs toreiz vēl bija mazs puika un atceras, kā tēvs vēlu vakarā nāca mājās no gurķu raktuvēm, viscaur zaļš noklāts ar gurķu mizām un sēkliņām. Gurbunovu ģimene vakaros sēdēja pie sveces, kremta skopu maizes riecienu un sapņoja par to, ka vilciena līnija tiktu pagarināta līdz Pekinai. “Raktuves pilnas gurķu, bet Pekinas tirgus mums ir liegts!” tēvs sita dūri galdā. Par laimi mārupiešu dvēseles kliedzienus sadzirdēja Aina Pugačova un nolēma tiem palīdzēt.

Cīņa bija asiņaina – Aina šantažēja mongoļus ar draudiem doties koncertturnejā pa visu impēriju un pat koncertēt Ulanbatorā, ja tas būs nepieciešams. Tas prasīja miljonu cilvēku dzīvību, taču cīņa beidzās ar uzvaru un dzelzceļš tika pagarināts līdz ne tikai līdz Pekinai, bet pat līdz pašai Phenjanai. Mārupiešu līksmei nebija robežu – “beidzot pie mums varēs viesoties dižais Kims Jong-Ila kungs!” Un patiesi nebija ilgi jāgaida, lai Mārupes mērs Kims Jong-uns, kurš laimīgas sakritības dēļ bija Kima Jong-ila dēls, uzaicināja tēti ciemos. Par godu augstajam viesim tika sarīkotas vilcienu sacīkstes un dzelzceļa posms Mārupe – Veļikije Luki (sadarbībā ar Veļikije Luki mēru Krišjāni Valdemāru, kaislīgu sporta vilcienu entuziastu) tika piemērots sporta vajadzībām. Neizpalika arī gurķu raktuvju apmeklējums un Kims Jong-Ila kungs personīgi viesojās šahtā, tikās ar gurķračiem un deva praktiskus padomus pneimatisko āmuru lietošanā. “Cik labi, ka jūs pie mums viesojaties, Jong-Ila kungs!” priecājās mārupieši. “Slava Kimam Jong-Ilam! Slava gurķiem! Slava dzelzceļam!”