Sīkstāsti par Sabili

1986. gadā pēc Genādija Lapčenoka iniciatīvas Sabilē notika referendums – viņš ierosināja Sabili pārdēvēt par Šņabili, jo tas labāk raksturojot pilsētas garu. Visi balsstiesīgie pilsētas iedzīvotāji ar entuziasmu nobalsoja par nosaukuma maiņu, vienīgi kaņepju sviesta un virvju ražotājs Jukums Magonis bija pret. Drīz viņu notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

* * *

1347. gada augustā Sabiles kolhoznieku klubā notika koncerts. Uzstājās underground leģendas Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Jaunatne priecājās un posās apmeklēt šo daudzsološo pasākumu, taču vecāki ļaudis grozīja galvas, jo neticēja, ka Sabilē varētu notikt kas labs, pozitīvs. (Kā zināja stāstīt Sabiles medmāsiņa Laura, vienīgais, kas Sabilē bija konsekventi pozitīvs ir sifilisa asins analīzes.) Sabiles slikto slavu nepazīstot, sabrauca ļaudis pat no tādām tālām zemēm kā Divupe, Ēģipte un Sicīlija. Koncerts ritēja mierīgi un publika ar entuziasmu klausījās vienu hītu pēc otra, jestri dejojot mūzikas ritmā. Pienāca koncerta noslēgums. Bija pienākusi kārta vispretrunīgākajam grāvējam, pret ko regulāri iebildumus cēluši vadošie Latvijas narkologi – dziesmai “Ar mani atkal runā kaijas”. Basa ritms aizvien skaļākiem dārdiem pavada dziesmas pēdējos pantus. Maestro Ramons Pauls izvelk aiz jostas aizsprausto cirvi, nebalsī ieķērcas un sāk skaldīt klavieres. Viktors Lapčenoks sašķaida savu Fenderu pret Marshall pastiprinātāju. Publika ķērc transā. Taču vecajiem ļaudīm izrādījās taisnība – labi Sabilē nekas nebeidzas. Sicīlietis Frīdis Sinatra pievēma Marutas tantes konfekšu tūti. Frīdim bija tikai 16 gadi un latvju underground viņam izrādījās par stipru. Zālē pēkšņi bija kapa klusums. Dzirdēja tikai zīdaiņa raudas, kuru māte izmisīgi mēģināja pabarot ar krūti. Sicīlija bija iespļāvusi Sabiles pilsētas dvēselē. Atriebība bija ātra un nežēlīga. Jau septembra sākumā trīs sabilieši laivā devās uz Sicīliju, sērkociņu kastītē vezdami uz Sicīliju mēra baciļus. Baciļus atriebējiem aizlienēja sabilietis Mēra Indriķis, kurš baciļus zaga no kolhoza baciļu audzētavas. 14. gadsimta mēra epidēmija bija sabiliešu roku darbs. Narkologu Jāni Strazdupu drīz notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

* * *

Katrs students ir dzirdējis par Sabiles vīna kaunu. Sākotnēji Sabiles vīns tika eksportēts uz Vāciju un Beļģiju kā līdzeklis pret žurkām. Taču vācu žurkas bija pieradušas pie smalkākas apiešanās un iesniedza sūdzību Bundestāgā, kur tika pieņemts likums aizliegt žurku genocīdu ar īpaši sadistiskiem paņēmieniem. Nu sabiliešiem savu velna dziru nācās realizēt vietējā tirgū – pārdot to studentiem. Vīns bija tik katastrofāli zemas kvalitātes, ka pat studenti no tā viebās. Latvijas Universitātes Vēstures un Filosofijas fakultātes profesore Kļavas kundze ar basām kājām devās līdz pašam Vatikānam, lai kristu pāvesta priekšā ceļos un lūgtu pēc palīdzības. Pāvests paskaidroja, ka teju kopš pašas baznīcas dibināšanas tās galvas rīta lūgšanā velta lāstus un zaimus Sabiles velna dzirai, taču līdz šim nekāds pozitīvs rezultāts nav ticis manīts. Situācija esot bezcerīga. Narkologu Jāni Strazdupu drīz atkārtoti notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

lailabigarso

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s