– Par maz cūkgaļas!!! – traģiskā balsī saka Pēterītis, lūkodamies lielā bļodā ar rosolu.

– Nekas, ar alu ies iekšā ka prieks! – Marks ir optimists.

– Cik interesanti, ka gan uzvedībai pie galda, gan alum ir etiķete. – sapņaini saka Jānis.

– Bezalkoholiskais alus, starp citu nav nemaz tik… – iesāk Jūda, taču sarunu pārtrauc skaļš “Bļāāāāāāāāāāāā!” Pa durvīm iesperas vesela delegācija: pats Jēzus ir uzvalkā un nes smagu, šķindošu mugursomu. Tam seko šķietami kaukāza izcelsmes tumšmatains vīrs Ļoņa un visbeidzot ienāk bārdains kungs ar gaumīgu alusvēderu un labsirdīgu skatienu sejā – Armands.

Jēzus nupat ir atgriezies no ceļojuma pa jaunības dienu takām Sodomā un Gomorā, kas pēc administratīvi teritoriālās reformas pazīstamas kā Krāslavas pagasts. Tur Jēzu sagaidīja Armands – Jēzus sens un tuvs draugs. Abi uzauga Jordānas upes krastos Jēkabpilī, kur bija vienīgie ebreju puisēni pilsētā. Pēc skolas pabeigšanas abi strādāja Sodomas suņu leprozorija nakts maiņā, bet pa dienu studēja Sodomas universitātē – Armands fizmatos, bet Jēzus teologos. Kad Jēzu izmeta no universitātes par nesekmību, draugu ceļi šķīrās, taču ne uz ilgu laiku – abi devās uz Rīgu, lai uzsāktu karjeru Diskontā: Armands par ģenerālsekretāru un someljē, bet Jēzus par apkopēju. Viņiem bija daudz kopīga – kuplas bārdas, regulāras tikšanās ar Mariju Magdalēnu, mīlestība uz Depeche Mode mūziku, sirsnīgs raksturs un saites ar  Lietuvu (Jēzus tēvs bija lietuvietis no Paņevežas). Piedevām Jēzus bija Armanda māceklis. Krāslavā viņi laiku pavadīja godam – dzēra tēju litriem kā universitātes gados.

Atceļā no Krāslavas kādā grāvī viņi atrada Ļoņu – viņs bēguļoja no kaut kādiem noziedzīgajiem grupējumiem. Mafijā Ļoņu bija iekārtojusi mamma, kas gribēja dēlam labu karjeru, taču Ļoņa bija neuzņēmīgs un spītīgs – no darba vietas Sicīlijā viņs aizbēga un nu piepelnījās kā krāsotājs. Viņš bija tikko atlaists no darba Krāslavas pienotavas krāsošanas cehā par mutes brūķēšanu un par dzimumdzīvi ar darba devēja sievu Simonu. Ļoņu izšķirošā brīdī glāba Jēzus, teikdams – kas nav grēkojis ar metamo, lai met pirmo akmeni! Tādējādi gan Ļoņa, gan Moņa tika cauri ar zilu aci un Ļoņa kļuva par Armanda un Jēzus sekotāju.

– Kādi jaunumi no grēka zemes? – priecīgs jautā Marks.

– Vai tējnīcā pabijāt? – grib zināt Pēterītis.

– Vai tēju dzērāt? – jautā Jūda.

– Kungi! – pērkonbalsī iesaucas Jēzus – esmu pārvedis jums dāvanu no Sodomas! “Vienu pa visu dienu!” svinīgi saka Armands, bāž roku mugursomā un no tās izvelk milzīgu, baltu pudeli. Uz pudeles nav etiķetes, taču ap to griežas tāds kā plazmas loks, uz kura neonziliem burtiem rakstīts “Lielais Sprādziens”.

– Jēziņ, kas tas par brīnumu? – Jānis pārsteigts jautā.

– Kungi, jūs man neticēsiet! – saka Jēzus.

– Viss sākās ar to, ka mēs Krāslavā izdzērām visu tēju līdz pēdējai lāsītei. – sāk stāstīt Armands. – Bet kaltēja arvien vairāk un vairāk. Tad Jēzus atrada krānu un sāka dzert no tā. Un izdzēra krānu sausu.

– To man mamma iemācīja… – taisnojās Jēzus.

– Lūdzām pēc palīdzības vietējos sodomiešus – tie teica, ka uz ziemeļiem esot tāds Sīverta ezers, kurā esot gana daudz ūdens. Mums patika ezera nosaukums un devāmies turp, taču – kurp tiecas gars, turp kājas ne vienmēr spēj aiznest…

– Pieraksti! – Marks biksta Jāni.

– Atlūzām pļaviņā un jau likās, ka aizmigsim nakts klēpī, kad debesīs iedegās spožs stars, kas spīdēja mums pie kājām. No debesīm sāka skanēt mūzika un klusa balss sāka dziedāt:

I’m waiting for the night to fall

I know that it will save us all

When everything’s dark

Keeps us from the stark reality

I’m waiting for the night to fall

When everything is bearable

And there in the still

All that you feel is tranquillity.

There is a star in the sky

Guiding my way with its light

And in the glow of the moon

Know my deliverance will come soon

No debesīm zemē laidās spožs disks. Un dziesma turpināja skanēt.

And there is a sound in the calm

Someone is coming to harm

I press my hands to my ears

It’s easier here just to forget fear

Disks nolaidās uz zemes, netālu pļavā.

I’m waiting for the night to fall

I know that it will save us all

When everything’s dark

Keeps us from the stark reality

I’m waiting for the night to fall

When everything is bearable

And there in the still

All that you feel is tranquillity

Jēzus paskaidro: – Man likās, ka tas ir mans tēvs – šādi gājieni ir viņa stilā. Es saku: “Tėte, palik mus vienus su mūsų troškuliu!” Bet… tas nebija tēvs!

Armands stāsta: – Diskā atvērās durvis un no tā izkāpa brīnumaina radība ar spīdošas plazmas disku virs galvas un melnā uzsvārcī, uz kura zeltītiem burtiem bija rakstīts “E.T.”.

– “E.T.” nozīmē Extra-Terrestrial! Tā ir Stīvena Spīlberga filma par citplanētieti, kas… – Jūda aizelsies skaidro.

– Pieveries! – viņam iesper Marks.

– Būtne paklanījās un teica: mani bērni, es nāku no debesīm un nesu jums prieka vēsti: kas izslāpis, tiks padzirdīts! Būtnes rokās parādās balta pudele kuru tā mums pasniedz. Būtne pasmaida, vēlreiz paklanās un kāpj atpakaļ savā kosmosa kuģī. – stāsta Armands.

– Un tad Armands ierēcās: “Bļāāāāā! Liels Tev paldies, mūsu glābēj! Kā tevi sauc, ak, debesu dēls?” – stāstu turpina Jēzus.

– Būtne pagriežas un saka: bērni, mans vāds ir Elizbārs Trizna!

– Oho! Slavenais Elizbārs Trizna! Viņš taču ir Rūdolfa Plēpja ārlaulības dēls un Stīvena Spīlberga draugs. Par viņu man daudz stāstīja Andris Šķēle, kurš ar Triznu kopā stādājis Telavivas zāģu veikalā! Ar Andri mēs savulaik Raimondam Paulam nozagām septiņpadsmit klavieres… – Marks grimst atmiņās.

– No kapa izzagāt? – Jānis lietpratīgi jautā.

– Nē, no dāčas. Kapā Paulam līdzi paņemta bija tikai flauta un Guntara Rača mīļākās bungas. Patiesībā bija ļoti neveikla situācija – atrokam kapu un tur sēž Pauls – raud, spēlē flautu un ēd šprotu pastēti. Viņš mums bļauj virsū – ko jūs te pa manu kapu šiverējat? Bet mēs viņam – ko tu te dari ar Guntara Rača mīļākajām bungām? Galu galā viss beidzās laimīgi. Pauls mums pat iemācīja, kā ar flautu maisīt pļurzaku…

– Jā, mums kopā ir daudz skaistu, siltu atmiņu. – Jānis nosaka.

– Nudien. Raimonds Pauls labi pazina Elizbāru Triznu. Jums to vajadzēja redzēt! Pauls pagaršoja pļurzaku un teica, ka tas garšojot pēc nepabeigtas Bukstiņu biezputras. Pļurzakam esot jāpievienot skābētie kāposti, kā to data Galīsijā. Paula saukts, Elizbārs Trizna drīz ieradās ar skābēto kāpostu muciņu – jāteniski uz Žāklīša, kuru vilka astoņas baltās pelītes.

Vakars pagāja godam – Lielais Sprādziens tika rūpīgi izstudēts un novērtēts. Marks rūpīgi ievīstīja pēdējo rosola karoti savā kaklasaitē – ģimenei ko pagaršot. Skaļās sarunas bija pierimušas un istabā valdīja apcerīgs klusums.
Te pēkšņi Jēzus piecēlās, sita dūri galdā un sauca:

– Patiesi es jums saku – viens no jums kļūs par atturībnieku!

Istabā sacēlās tracis, kas teju pārvērtās īstā kautiņā.

– Liecieties mierā, šitā es jūs nevaru gleznot! – sargādams savu molbertu no lidojošiem nažiem un šķīvjiem, bļauj Ļoņa.

Jānis negausīgi laiza rosola paliekas no bļodas un pamīšus sper uz grīgas gulošajiem:

– Leonīd Davidovič, mums ir nopietna vīru saruna! Dažu diskusiju loģisks noslēgums ir vardarbība.

Nopietnā vīru saruna drīz apsīka un vīri sasēda katrs savā kaktā, klusēdami. Pēdējais ierunājās Armands, paziņodams Jēzum “Tevis nav!”, un aizmiga ar “Krāslavas piena” ražotu sviesta paciņu rokā. Lai Armandam mierīgs miegs!

Veltījums Armandam a.k.a. Melnajam Aknam (1975 – 2024)