Pēdējais Vakardzēriens

– Par maz cūkgaļas!!! – traģiskā balsī saka Pēterītis, lūkodamies lielā bļodā ar rosolu.

– Nekas, ar alu ies iekšā ka prieks! – Marks ir optimists.

– Cik interesanti, ka gan uzvedībai pie galda, gan alum ir etiķete. – sapņaini saka Jānis.

– Bezalkoholiskais alus, starp citu nav nemaz tik… – iesāk Jūda, taču sarunu pārtrauc skaļš “Bļāāāāāāāāāāāā!” Pa durvīm iesperas vesela delegācija: pats Jēzus ir uzvalkā un nes smagu, šķindošu mugursomu. Tam seko šķietami kaukāza izcelsmes tumšmatains vīrs Ļoņa un visbeidzot ienāk bārdains kungs ar gaumīgu alusvēderu un labsirdīgu skatienu sejā – Armands.

Jēzus nupat ir atgriezies no ceļojuma pa jaunības dienu takām Sodomā un Gomorā, kas pēc administratīvi teritoriālās reformas pazīstamas kā Krāslavas pagasts. Tur Jēzu sagaidīja Armands – Jēzus sens un tuvs draugs. Abi uzauga Jordānas upes krastos Jēkabpilī, kur bija vienīgie ebreju puisēni pilsētā. Pēc skolas pabeigšanas abi strādāja Sodomas suņu leprozorija nakts maiņā, bet pa dienu studēja Sodomas universitātē – Armands fizmatos, bet Jēzus teologos. Kad Jēzu izmeta no universitātes par nesekmību, draugu ceļi šķīrās, taču ne uz ilgu laiku – abi devās uz Rīgu, lai uzsāktu karjeru Diskontā: Armands par ģenerālsekretāru un someljē, bet Jēzus par apkopēju. Viņiem bija daudz kopīga – kuplas bārdas, regulāras tikšanās ar Mariju Magdalēnu, mīlestība uz Depeche Mode mūziku, sirsnīgs raksturs un saites ar  Lietuvu (Jēzus tēvs bija lietuvietis no Paņevežas). Piedevām Jēzus bija Armanda māceklis. Krāslavā viņi laiku pavadīja godam – dzēra tēju litriem kā universitātes gados.

Atceļā no Krāslavas kādā grāvī viņi atrada Ļoņu – viņs bēguļoja no kaut kādiem noziedzīgajiem grupējumiem. Mafijā Ļoņu bija iekārtojusi mamma, kas gribēja dēlam labu karjeru, taču Ļoņa bija neuzņēmīgs un spītīgs – no darba vietas Sicīlijā viņs aizbēga un nu piepelnījās kā krāsotājs. Viņš bija tikko atlaists no darba Krāslavas pienotavas krāsošanas cehā par mutes brūķēšanu un par dzimumdzīvi ar darba devēja sievu Simonu. Ļoņu izšķirošā brīdī glāba Jēzus, teikdams – kas nav grēkojis ar metamo, lai met pirmo akmeni! Tādējādi gan Ļoņa, gan Moņa tika cauri ar zilu aci un Ļoņa kļuva par Armanda un Jēzus sekotāju.

– Kādi jaunumi no grēka zemes? – priecīgs jautā Marks.

– Vai tējnīcā pabijāt? – grib zināt Pēterītis.

– Vai tēju dzērāt? – jautā Jūda.

– Kungi! – pērkonbalsī iesaucas Jēzus – esmu pārvedis jums dāvanu no Sodomas! “Vienu pa visu dienu!” svinīgi saka Armands, bāž roku mugursomā un no tās izvelk milzīgu, baltu pudeli. Uz pudeles nav etiķetes, taču ap to griežas tāds kā plazmas loks, uz kura neonziliem burtiem rakstīts “Lielais Sprādziens”.

– Jēziņ, kas tas par brīnumu? – Jānis pārsteigts jautā.

– Kungi, jūs man neticēsiet! – saka Jēzus.

– Viss sākās ar to, ka mēs Krāslavā izdzērām visu tēju līdz pēdējai lāsītei. – sāk stāstīt Armands. – Bet kaltēja arvien vairāk un vairāk. Tad Jēzus atrada krānu un sāka dzert no tā. Un izdzēra krānu sausu.

– To man mamma iemācīja… – taisnojās Jēzus.

– Lūdzām pēc palīdzības vietējos sodomiešus – tie teica, ka uz ziemeļiem esot tāds Sīverta ezers, kurā esot gana daudz ūdens. Mums patika ezera nosaukums un devāmies turp, taču – kurp tiecas gars, turp kājas ne vienmēr spēj aiznest…

– Pieraksti! – Marks biksta Jāni.

– Atlūzām pļaviņā un jau likās, ka aizmigsim nakts klēpī, kad debesīs iedegās spožs stars, kas spīdēja mums pie kājām. No debesīm sāka skanēt mūzika un klusa balss sāka dziedāt:

I’m waiting for the night to fall

I know that it will save us all

When everything’s dark

Keeps us from the stark reality

I’m waiting for the night to fall

When everything is bearable

And there in the still

All that you feel is tranquillity.

There is a star in the sky

Guiding my way with its light

And in the glow of the moon

Know my deliverance will come soon

No debesīm zemē laidās spožs disks. Un dziesma turpināja skanēt.

And there is a sound in the calm

Someone is coming to harm

I press my hands to my ears

It’s easier here just to forget fear

Disks nolaidās uz zemes, netālu pļavā.

I’m waiting for the night to fall

I know that it will save us all

When everything’s dark

Keeps us from the stark reality

I’m waiting for the night to fall

When everything is bearable

And there in the still

All that you feel is tranquillity

Jēzus paskaidro: – Man likās, ka tas ir mans tēvs – šādi gājieni ir viņa stilā. Es saku: “Tėte, palik mus vienus su mūsų troškuliu!” Bet… tas nebija tēvs!

Armands stāsta: – Diskā atvērās durvis un no tā izkāpa brīnumaina radība ar spīdošas plazmas disku virs galvas un melnā uzsvārcī, uz kura zeltītiem burtiem bija rakstīts “E.T.”.

– “E.T.” nozīmē Extra-Terrestrial! Tā ir Stīvena Spīlberga filma par citplanētieti, kas… – Jūda aizelsies skaidro.

– Pieveries! – viņam iesper Marks.

– Būtne paklanījās un teica: mani bērni, es nāku no debesīm un nesu jums prieka vēsti: kas izslāpis, tiks padzirdīts! Būtnes rokās parādās balta pudele kuru tā mums pasniedz. Būtne pasmaida, vēlreiz paklanās un kāpj atpakaļ savā kosmosa kuģī. – stāsta Armands.

– Un tad Armands ierēcās: “Bļāāāāā! Liels Tev paldies, mūsu glābēj! Kā tevi sauc, ak, debesu dēls?” – stāstu turpina Jēzus.

– Būtne pagriežas un saka: bērni, mans vāds ir Elizbārs Trizna!

– Oho! Slavenais Elizbārs Trizna! Viņš taču ir Rūdolfa Plēpja ārlaulības dēls un Stīvena Spīlberga draugs. Par viņu man daudz stāstīja Andris Šķēle, kurš ar Triznu kopā stādājis Telavivas zāģu veikalā! Ar Andri mēs savulaik Raimondam Paulam nozagām septiņpadsmit klavieres… – Marks grimst atmiņās.

– No kapa izzagāt? – Jānis lietpratīgi jautā.

– Nē, no dāčas. Kapā Paulam līdzi paņemta bija tikai flauta un Guntara Rača mīļākās bungas. Patiesībā bija ļoti neveikla situācija – atrokam kapu un tur sēž Pauls – raud, spēlē flautu un ēd šprotu pastēti. Viņš mums bļauj virsū – ko jūs te pa manu kapu šiverējat? Bet mēs viņam – ko tu te dari ar Guntara Rača mīļākajām bungām? Galu galā viss beidzās laimīgi. Pauls mums pat iemācīja, kā ar flautu maisīt pļurzaku…

– Jā, mums kopā ir daudz skaistu, siltu atmiņu. – Jānis nosaka.

– Nudien. Raimonds Pauls labi pazina Elizbāru Triznu. Jums to vajadzēja redzēt! Pauls pagaršoja pļurzaku un teica, ka tas garšojot pēc nepabeigtas Bukstiņu biezputras. Pļurzakam esot jāpievienot skābētie kāposti, kā to data Galīsijā. Paula saukts, Elizbārs Trizna drīz ieradās ar skābēto kāpostu muciņu – jāteniski uz Žāklīša, kuru vilka astoņas baltās pelītes.

Vakars pagāja godam – Lielais Sprādziens tika rūpīgi izstudēts un novērtēts. Marks rūpīgi ievīstīja pēdējo rosola karoti savā kaklasaitē – ģimenei ko pagaršot. Skaļās sarunas bija pierimušas un istabā valdīja apcerīgs klusums.
Te pēkšņi Jēzus piecēlās, sita dūri galdā un sauca:

– Patiesi es jums saku – viens no jums kļūs par atturībnieku!

Istabā sacēlās tracis, kas teju pārvērtās īstā kautiņā.

– Liecieties mierā, šitā es jūs nevaru gleznot! – sargādams savu molbertu no lidojošiem nažiem un šķīvjiem, bļauj Ļoņa.

Jānis negausīgi laiza rosola paliekas no bļodas un pamīšus sper uz grīgas gulošajiem:

– Leonīd Davidovič, mums ir nopietna vīru saruna! Dažu diskusiju loģisks noslēgums ir vardarbība.

Nopietnā vīru saruna drīz apsīka un vīri sasēda katrs savā kaktā, klusēdami. Pēdējais ierunājās Armands, paziņodams Jēzum “Tevis nav!”, un aizmiga ar “Krāslavas piena” ražotu sviesta paciņu rokā. Lai Armandam mierīgs miegs!

Veltījums Armandam a.k.a. Melnajam Aknam (1975 – 2024)

Pļaujas svētki kolhozā Uzvara

Saturies, lasītāj, un pieņem kaut ko dūšai – kolhozā Uzvara šodien pļaujas svētki! Kolhoznieki ar dēļiem aizsit ciet logus, mātes bērniem stingri piesaka neiet ārā rotaļāties, draudot ar elektrību. Nepaklausīgākie bērni tiek sasieti ar trosi, ieslodzīti pagrabā un apbērti ar kartupeļiem. Kolhoza tīrums, kur audzē marinētos gurķīšus, tiek apvilkts ar dzeloņdrātīm un to apsargā īpaši no Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas uzaicināti kaujas jenoti. (Pašmāju jenotu izmantošana pļaujas svētkos Latvijas PSR ir aizliegta, jo pret to iestājas mūsu republikas kaujas jenotu arodbiedrība, kas stingi atbalsta tradicionālās ģimenes vērtības. Tādējādi tiek nodrošināts, ka bērni nesamācās no jenotiem rupjības – korejiešu valodu bērni nesaprot, tāpēc tas ir drošāk.)

Attēlā: Kolhoza Uzvara labākais kombainieris Šņakars Džonsons-Jaičkins

Īpašas rūpes pirms pļaujas svētkiem ir kolhoza slaucējām. Govis jātur ganībās, bet kā garantēt to drošību? Stāsta slaucēja-pulkvežleitnante Ausma: “Biedri no brālīgās Čehoslovākijas mums speciāli uz pļaujas svētkiem atsūtīja govju ķiveres Jawa. Ķiveres ir patīkami sārtā krāsā un govīm pēc to valkāšanas pat nedaudz paaugstinājies izslaukums!” Bet kā tad ar govju astu aizsardzību? Arī še dārgie čehoslovāku biedri ir parūpējušies par mūsu kolhozniekiem – no rūpnīcas “Škoda” piegādāti moderni govju astu sargi TOS-1, kas darbojas ar elektrību. “Pirms tam mums bija tikai buržuāziskajā Latvijā ražoti astes sargi ‘Vadonis’ ar lielkubatūras iekšdedzes dzinējiem. Govīm no tām bija aplam bail un tās tik skrēja uz priekšu, kamēr vien darbojās dzinējs un nebeidzās degviela. Ikreiz pēc pļaujas svētkiem mums vajadzēja braukt uz Vladivostoku, uz Sahalīnu, uz Kamčatku pēc mūsu brūnaliņām. Tagad – pavisam cita lieta!” stāsta Ausma. 

“Kolhoza zootehniķis mums apsolīja – ja visas Uzvaras govis pēc pļaujas svētkiem būs palikušas LPSR teritorijā, viss govju fermas personāls brauks uz Rīgu, uz teātri.” Slaucēja-ģenerālmajore Jadviga saka, ka jau gadu neesot redzējusi izrādi “Trīnes grēki” tādēļ nevar vien sagaidīt kāroto braucienu uz Rīgu. Neapmierināta ir vien fermas vecākā govs Gauja: “Mūsu kolhoza govis ir lielas Backstreet Boys fanes – boibendi mums tīk vairāk nekā Nora Bumbero.” Diemžēl pēc vairākiem vardarbīgiem starpgadījumiem tika atcelta grupas Backstreet Boys koncertturneja pa Zemgales kolhoziem un sovhoziem. Govs Jandzi ar tai uzstādītu astes sargu ‘Vadonis’ aiztraucās uz Vladivostoku un panikā sabadīja divus grupas Backstreet Boys dalībniekus un slidu asinātāju.

Attēlā: pļaujas svētki Uzvaras kolhozā rit godam.

Tikmēr notiek gatavošanās pļaujas svētkiem – lielā degvīna cisterna, kura ir vienīgais UNESCO aizsargājamais objekts visā kolhozā, ir piepildīta līdz malai un tai pievienotas ugunsdzēsēju šļūtenes – katram iepļāvējam pa vienai. Stāsta pļāvējs-stahanovietis Vasilijs: “Mūsu kolhoza iepļāvēji jau trīs gadus saņēmuši ceļojošo vimpeli kā labākie Latvijas PSR. Pie mums brauc stažēties biedri no Moldāvijas, Gruzijas un pat Botsvanas. Atšķirībā no buržuāziskās Latvijas iepļaušana mūsdienās ir mehanizēta – ugunsdzēsības šļūtenes pievienotas elektriskajam augstspiediena sūknim. Labākie iepļāvēji spēl izdzert līdz piecām tonnām degvīna stundā.” Kolhoza priekšsēdētājs Raimonds Pauls Pots ir lepns par sasniegto, tomēr teic, ka plāns ir līdz piecgades beigām sasniegt sešas tonnas stundā, industriālajām uzkodām izmantojot ģenētiski modificētus marinētus gurķus un militārās gultņu desas no PSRS Aizsardzības ministrijas stratēģiskajām rezervēm. 

Pļaujas svētku laikā Mūsas upē ūdens pilnībā tiek aizstāts ar kanalizāciju – ūdeni upē pēc Partijas pavēles izdzer mūžam izslāpušie un badīgie Lietuvas PSR komjaunieši. Augstvērtīgā kanalizācija ir svētki arī zemūdens bara iemītniekiem – sporta zivis karūsas, līdakas un grunduļi priecājas par kolhoza Uzvara dāsnajām veltēm – ar fosforu bagāto mēslojumu, kas palīdz augt gan ūdensaugiem, gan upes faunai. Mūsas upe ir pazīstama visā pasaulē ne tikai ar fosforu bagāto kanalizāciju bet arī ar savu slaveno mūsieti Eduardu Ševardnadzi, kuru upē adoptēja kāda Mūsas varžu ģimene. Neskatoties uz audžumātes kurkstēšanu, Edžiņš aizgāja politikā, tomēr visu mūžu mīlēja ūdeni un sapņoja par Mūsas rāmajiem ūdeņiem un Zemgales līdzenumiem. (No Kaukāza kalniem man nāk vēmiens, draugu lokā mēdza teikt Eduards.)

Attēlā: Kolhoza Uzvara traktors un automobilis Ņiva taisa naftas zivi.

Bet kolhozā Uzvara tiek atklāti pļaujas svētki. Visas govis ir aprīkotas ar kaskām un astu sargiem, marinētie gurķīši ir drošā jenotu aizardzībā, bērni ieslodzīti pagrabos un kolhoza mehāniķi svinīgi dodas uz degvīna cisternas pusi. Vīri saprot mirkļa svarīgumu, svinīgi klusē, stāvot pie sava kolhoza kultūras un arhitektūras pieminekļa – degvīna cisternas. “Nu ko, biedri, varbūt mazliet jāiepļauj?” saka kolhoza priekšēdētājs un svinīgi paceļ pirmo šļūteni. Pļaujas svētki kolhozā Uzvara var sākties.

Sīkstāsti par Sabili

1986. gadā pēc Genādija Lapčenoka iniciatīvas Sabilē notika referendums – viņš ierosināja Sabili pārdēvēt par Šņabili, jo tas labāk raksturojot pilsētas garu. Visi balsstiesīgie pilsētas iedzīvotāji ar entuziasmu nobalsoja par nosaukuma maiņu, vienīgi kaņepju sviesta un virvju ražotājs Jukums Magonis bija pret. Drīz viņu notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

* * *

1347. gada augustā Sabiles kolhoznieku klubā notika koncerts. Uzstājās underground leģendas Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Jaunatne priecājās un posās apmeklēt šo daudzsološo pasākumu, taču vecāki ļaudis grozīja galvas, jo neticēja, ka Sabilē varētu notikt kas labs, pozitīvs. (Kā zināja stāstīt Sabiles medmāsiņa Laura, vienīgais, kas Sabilē bija konsekventi pozitīvs ir sifilisa asins analīzes.) Sabiles slikto slavu nepazīstot, sabrauca ļaudis pat no tādām tālām zemēm kā Divupe, Ēģipte un Sicīlija. Koncerts ritēja mierīgi un publika ar entuziasmu klausījās vienu hītu pēc otra, jestri dejojot mūzikas ritmā. Pienāca koncerta noslēgums. Bija pienākusi kārta vispretrunīgākajam grāvējam, pret ko regulāri iebildumus cēluši vadošie Latvijas narkologi – dziesmai “Ar mani atkal runā kaijas”. Basa ritms aizvien skaļākiem dārdiem pavada dziesmas pēdējos pantus. Maestro Ramons Pauls izvelk aiz jostas aizsprausto cirvi, nebalsī ieķērcas un sāk skaldīt klavieres. Viktors Lapčenoks sašķaida savu Fenderu pret Marshall pastiprinātāju. Publika ķērc transā. Taču vecajiem ļaudīm izrādījās taisnība – labi Sabilē nekas nebeidzas. Sicīlietis Frīdis Sinatra pievēma Marutas tantes konfekšu tūti. Frīdim bija tikai 16 gadi un latvju underground viņam izrādījās par stipru. Zālē pēkšņi bija kapa klusums. Dzirdēja tikai zīdaiņa raudas, kuru māte izmisīgi mēģināja pabarot ar krūti. Sicīlija bija iespļāvusi Sabiles pilsētas dvēselē. Atriebība bija ātra un nežēlīga. Jau septembra sākumā trīs sabilieši laivā devās uz Sicīliju, sērkociņu kastītē vezdami uz Sicīliju mēra baciļus. Baciļus atriebējiem aizlienēja sabilietis Mēra Indriķis, kurš baciļus zaga no kolhoza baciļu audzētavas. 14. gadsimta mēra epidēmija bija sabiliešu roku darbs. Narkologu Jāni Strazdupu drīz notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

* * *

Katrs students ir dzirdējis par Sabiles vīna kaunu. Sākotnēji Sabiles vīns tika eksportēts uz Vāciju un Beļģiju kā līdzeklis pret žurkām. Taču vācu žurkas bija pieradušas pie smalkākas apiešanās un iesniedza sūdzību Bundestāgā, kur tika pieņemts likums aizliegt žurku genocīdu ar īpaši sadistiskiem paņēmieniem. Nu sabiliešiem savu velna dziru nācās realizēt vietējā tirgū – pārdot to studentiem. Vīns bija tik katastrofāli zemas kvalitātes, ka pat studenti no tā viebās. Latvijas Universitātes Vēstures un Filosofijas fakultātes profesore Kļavas kundze ar basām kājām devās līdz pašam Vatikānam, lai kristu pāvesta priekšā ceļos un lūgtu pēc palīdzības. Pāvests paskaidroja, ka teju kopš pašas baznīcas dibināšanas tās galvas rīta lūgšanā velta lāstus un zaimus Sabiles velna dzirai, taču līdz šim nekāds pozitīvs rezultāts nav ticis manīts. Situācija esot bezcerīga. Narkologu Jāni Strazdupu drīz atkārtoti notiesāja par noziegumiem pret cilvēci.

lailabigarso

Dzintars Dzintars

Iespējams, daudzi nezina, ka populāro un tautā mīlēto Žaku Žani Dzintaru bērnībā sauca par Dzintaru Dzintaru. Vārdu izvēlējās neviens cits kā viņa tēvs Čingizs Dzintars. Tētis jau sen bija atmetis ar roku pārtrauktās dzeršanas metodei kā veidam, lai izsargātos no piedzeršanās. Tā vietā viņš nolēma izmantot dēlu, lai saskandinātu glāzes. “Dzintar Dzintar, dzin – dzin!” augām dienām no istabas atskanēja tie paši vārdi, un allaž reibumā esošais tētis atkal saskandināja ar mazo Dzintaru. “Tu man esi gan dēls, gan brālis – pudeles brālis!” svepstot smējās Čingizs.

Čingizs bija nelabojami slinks un (reizēm gar staru) nolaidīgs žūpa, kurš smirdēja pa gabalu un ar kuru neviens negribēja draudzēties. Doties laukā no dzīvokļa Pļaviņu hruščovkā viņš bija ar mieru tikai alkohola iegādes nolūkā, kad dēls Dzintars vēl bija pārāk jauns, lai varētu pirkt spirtotos dzērienus. Vēlāk Čingizs sarunāja ar tuvējā diennakts veikala īpašnieku, ka mazais Dzintars nočņikā varēs jebkurā diennakts laikā brīvi iegādāties dzērienus (neviens negrib zaudēt labu kundi), un kopš tā laika vienīgie brīži, kad Čingizs pameta dzīvokli, bija slimnīcas apmeklējumi atkačāšanas nolūkā. Tētis bieži smējās: “Kad tukša mana tara, es saucu pēc Dzintara: Dzintariņ – man tukšs “dzin – dzin”, aši uz veikalu trin!” Nebija liels pārsteigums, ka ģimeni pameta arī Čingiza sieva un Dzintara māte Gaļina Dzintare. “Tevi vienu varbūt es vēl paciestu, bet divi alkaši ģimenē ir par daudz!” pirms Dzintaru ģimenes pamešanas uz visiem laikiem noteica Gaļa, “man Dzintara istabā vairs nav gaisa.” Taisnība vien viņai bija, jo istaba, kurā alkohola smārds gadiem ilgi bija sajaucies ar bezfiltra cigarešu dūmiem un trūdošu ēdiena atlieku aromātu, Čingiza kaprīžu dēļ netika vēdināta, turklāt mazais Dzintars, dienu no dienas saskandinot ar tēti, bija kļuvis par alkoholiķi jau sešu gadu vecumā. Gaļinas un Dzintara ierosinājums, ka puika varētu ar tēvu saskandināt, iemalkojot limonādi “Buratino” vai Tarhūns”, Čingizam bija nepieņemams – viņš atzina tikai alu un degvīnu, bet vislabāk – abus kopā. Dzintars ar lielām grūtībām bija izlūdzies tēvam iespēju iet skolā tikai tad, kad bija apsolījis, ka uzreiz pēc stundām nāks mājās un neblandīsies kopā ar klasesbiedriem. “Dzintar Dzintar – dzin – dzin!” dēlam ierodoties majās, ik dienas atskanēja ierastā frāze. Kā ierasts, pašā vakarā pēc neskaitāmajiem “dzin dzin” mazais Dzintars parasti bija pamatīgā stuņķī, un no rīta devās uz skolu krietni paģirains.

Lūzuma brīdis Dzintara Dzintara dzīvē bija brauciens uz visu mīlētāju pilsētu Parīzi, lai zaudētu nevainību (tētis tobrīd kārtējo reizi tika slimnīcā atkačāts). Toreiz Dzintars vēlā vakara stundā pēc nelegāla bordeļa apmeklējuma Parīzes nomalē piedzīvoja fizisku vardarbību no franču skinhediem. “Tev ir pārāk aziātiski vaigu kauli,” pārkāpuma iemeslu paziņoja plikpauris vārdā Žaks Žans, kurš tajā pašā brīdī bija kļuvis par Dzintara elku, jo allaž piedzērušais un ļenganais tēvs bija spējīgs tikai uz emocionālu vardarbību. Īsi pēc atgriešanās Dzintaram apritēja 16 gadi un viņš pieņēma mazliet latviskotu Žaka Žaņa vārdu. Tā kā “žakžan – dzin” neizklausījās pietiekami rosinoši uz iedzeršanu, viņš nolēma saskandināšanu ar tēvu pārtraukt. Padzirdējis, ka Rīgā ir hitlerjūgendstila arhitektūra, Žaks Žanis devās pretī jaunai dzīvei galvaspilsētā.

Lūzuma brīdis Dzintara Dzintara dzīvē bija brauciens uz visu mīlētāju pilsētu Parīzi, lai zaudētu nevainību (tētis tobrīd kārtējo reizi tika slimnīcā atkačāts). Toreiz Dzintars vēlā vakara stundā pēc nelegāla bordeļa apmeklējuma Parīzes nomalē piedzīvoja fizisku vardarbību no franču skinhediem. “Tev ir pārāk aziātiski vaigu kauli,” pārkāpuma iemeslu paziņoja plikpauris vārdā Žaks Žans, kurš tajā pašā brīdī bija kļuvis par Dzintara elku, jo allaž piedzērušais un ļenganais tēvs bija spējīgs tikai uz emocionālu vardarbību. Īsi pēc atgriešanās Dzintaram apritēja 16 gadi un viņš pieņēma mazliet latviskotu Žaka Žaņa vārdu. Tā kā “žakžan – dzin” neizklausījās pietiekami rosinoši uz iedzeršanu, viņš nolēma saskandināšanu ar tēvu pārtraukt. Padzirdējis, ka Rīgā ir hitlerjūgendstila arhitektūra, Žaks Žanis devās pretī jaunai dzīvei galvaspilsētā.

dzin-dzin

Vaislas Kuiļa atmiņas no apcietinājuma

Liecinieki stāsta, ka brīdī, kad Vaislas Kuilis ievests Dzintara istabā un viņam noņemti kāju dzelži, ausu saspraudes un šņukura aizbāznis, viņš esot iekviecies: “Te nu gan ir cūkukūts!” Pašvaldības policistam esot bijis neērti un viņš iebildis: “Kuiļa kungs, tā ir cūcība! Kā jūs atļaujaties tādas rupjības latvju patriotisma templī?” Un tikai tad Vaislas Kuilis pamanījis prāvo Dzintara odekolona pudelīšu kaudzi istabas stūrī un ļoti nokaunējies. “Kungs, atvainojiet, es nudien izklausos pēc prasta liberasta!” nosarcis teic Vaislas Kuilis. “Būs jau labi, runčuk, tagad teci nu pie pelītēm!” norādot uz odekolona pudelītēm, uzmundrinoši nosaka Dzintara kungs un viegli uzšauj Vaislas Kuilim pa pakaļu.

Mēnesis arestā pagāja smagi – Vaislas Kuilis kārtoja pa plauktiem odekolona pudelītes un visu laiku lamājās: “Kas tie par cilvēkiem, kas nepilda odekolonu tetrapakās? Kur palicis patriotisms? Kur palikušas tradicionālās ģimenes vērtības?” viņš nevarēja rimties, “tik daudz mazo odekolona pudelīšu! Es apbrīnoju Dzintara kunga gara spēku izturēt šādos apstākļos.”

Runā, ka Vaislas Kuilis būtu palicis Dzintara istabā uz visiem laikiem, ja vien Dzintara kunga partneris nebūtu kļuvis greizsirdīgs. “Vai nu Kuilis, vai es,” partneris esot uzstādījis ultimātu. Dzintara kungs, ātri izkampis četras odekolona pudelītes pēc kārtas, uz to viņam atcirtis: “Kuilis vismaz ir kārtīgs latviešu puika, nevis spāņu mērkaķis kā tu! Kādu dienu kļūšu par diktofonu kā Kārlis Ulmanis, un tad visi man pakaļ skries, un tādiem kā tu vairs nepievērsīšu uzmanību!”

Savukārt Vaislas Kuilis vēlāk pēc aresta smējās: “Lai arī biju apcietinājumā, mans šķiņķis un karbonāde kļuvuši mīkstāki un sulīgāki!”

Piskonts Bumbis-Bumbis

arrested-pig1-e1321150237333

Čempionāts

Vislatvijas nopūtu čempionātā parasti uzvar tikai tas, kurš zaudē savu dzīvību nosmokot. Šogad nosmakuši pirmo divu vietu ieguvēji – sacensības līmenis ar katru gadu aug. Pirmās vietas ieguvējam tradicionāli tiek pasniegts Latvijas Republikas karogs ar speciālu, īpaši greznu sēru lenti. Otrās un trešās vietas ieguvējiem dāvanu sarūpējuši Ādažu čipsu ražotāji – jaunos čipsus ar asaru garšu.

Image

 

Piskonts Bumbis-Bumbis

Mammas padoms

Kāpēc Ļeņins guļ miris? Viņš apēda ābolu, ko viņam saindētu iedeva ļaunā burve. Tu, dēls, nekad neaizmirsti pirms ēšanas ābolus nomazgāt zem krāna, citādi beigts būsi un tēvs uztaisīs stikla būri, kur visi nāks Tevi skatīties un smiesies.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis