Ziemeļkurzemē skandāls – kārtējo reizi notikusi līdzekļu nelietderīga izšķērdēšana. Šoreiz kauns ir vēl lielāks, jo ir arī izlādēts humānās palīdzības veidā no Ziemeļkorejas saņemtais modernais akumulators, kas bija paredzēts elektrozušu konservu ražošanai (Latvenergo degustators konservu paraugu atzina par neēdamu). Republikas prokuratūra pasūtījusi 20 000 elektrozušu konservu, bet pasūtījums atkal paliks neizpildīts. Uz Miķeļtorņa zvejnieku kolhoza koncentrācijas nometni izbūvēts augstspiediena gāzesvads no Čeļabinskas, bet vietējie ar šļauciņām slēdzas tam klāt un zog gāzi pa labi un pa kreisi. Kauns ne tikai republikas, bet arī starptautiskā mērogā. Ir nozagtas gandrīz visas gāzes kamerām domātās flīzes, un nu būs jāsamierinās ar plikām, kaļķotām sienām. No solītā eiroremonta tāds čiks vien sanāk. Katrs, kas viesojies pie brāļiem lietuviešiem Palangas zvejnieku kolhoza filtrācijas-koncentrācijas nometnē, atceras ārkārtīgi augsto remonta kvalitāti – tur uzriktēt pakešu logus, ozolkoka parketu un marmora flīzes tikuši pieaicināti glaunākie dizaineri no pašas Parīzes. Lietuvieši mums ir priekšā arī reklāmas ziņā. Palangas nometne reklamējas lielākajos televīzijas kanālos un laikrakstos, savukārt mūsu zvejnieku kolhozu koncentrācijas nometnes klientu piesaistīšanā nav tikušas tālāk par portālu draugiem.ru. Nemaz nerunāsim par Igauniju, kas apvilkusi dzeloņdrāšu žogu visai Sāremā salai. Jautājums joprojām ir aktuāls – kādēļ mēs republikas zvejnieku kolhozos nevaram iekārtot augstas kvalitātes starptautiska līmeņa koncentrācijas nometnes? „Šķiet, atkal vainojama neizdarība un patriotisma un valstiskās domāšanas trūkums,” nogroza galvu valsts konduktors-kontrolieris Žans-Žanis Dzintars, kurš uz Miķeļtorni atbraucis no pašas Rīgas. „Jūsu prieka māja ir sliktākā, kādu jebkad esmu apmeklējis! Jūsu kolhoza zēniem nav muzikālās dzirdes!” pukojas biedrs Dzintars, „ja jūs tā turpināsiet, panākšu, ka jūsu prieka mājai tiek atjemts ceļojošais vimpelis „Par izcilību” un suteners izslēgts no Partijas.”

Kā zināms, mūsu republikā ir labākie tautas daiļamata meistari, kas neskaitāmas reizes piedāvājuši pašu izgatavotos puzurus, salmu lelles un koka lucīšus koncentrācijas nometnes izdaiļošanai, taču vienmēr sajēmuši nometnes saimniecības daļas vadītājas biedrenes Klučiņas strupu noraidījumu. Un ko gan var gaidīt no slaucējas karjeristes, kuru ienīst pat govis?

Tikām Aldonis un Ilgonis sēd tik nost turpat pie kolhoza koncentrācijas nometnes žoga, grauž nozagtās flīzes un spriež, kā nozagt dzeloņdrātis savai lucīšu kūpinātavai. Bitenieks Laimonis nozadzis dzelzceļa cisternu ar acetonu un špricē to iekšā savos stropos, lai paaugstinātu bišu darba ražīgumu. Cukurbiešu posma posminieks Ādolfs nozadzis 10 kilometrus augstākās kvalitātes sliežu ceļa, un tagad kundes uz Miķeļtorni jāved ar tačkiņu. Artūra Irbes jūras šaurumā siro zvejnieku kolhoza pirāti un nežēlīgi zog mūzikas ierakstus, aizbildinoties ar sliktu nozveju. Artūra Irbes jūras šaurums ir kļuvis par ikviena melomāna biedu, kurš peldot vēlas paklausīties mūziku. Lūk, atpūtniecei Rasmai pirāti tikko atjēmuši trīs skaņuplašu komplektus ar Margaritas Vilcānes labāko dziesmu izlasi. Tas viss notika visu acu priekšā pie otrā sēkļa. Un tā Rasmai ir tikai otrā laulība. Plates mudīgi nonāk Aldoņa lucīšu kūpinātavā un pēc tam auksti kūpinātas tiek tirgotas kolhoza melnajā tirgū. Kolhozs atkal ir pēdējā vietā rajonā elektriskās un ķīmiskās zvejas metožu apguvē un elektrisko zušu nozvejā. Runā, ka pat tikšot atcelts Depeche Mode kolhoza estrādē un nekādi danči nenotikšot. Kauns pa visu ģīmi!

*Informatīva piezīme: Miķeļtorņa koncentrācijas nometne tika izveidota 2006. gadā zvejnieku kolhoza „Sarkanais elektrozutis” sastāvā, un kolhozs turpina to pārvaldīt vēl šobaltdien.