Ļeņins un kucēns sēd pie jūras. Kucēna ausis plivinās vakara vējā un tas ošņā pēc joda smaržojošo svaigo jūras gaisu. Ļeņina acis sapņaini raugās tālumā. Abi klusē un abiem ir labi.
“Paldies Tev…” – kucēns nedroši ierunājas.
“Par ko?” – pēc neilgas pauzes jautā Ļeņins.
“Nu, par to, ka iemācīji man grauzt sprunguļus un dot ķepu!”
“Tev ir ļoti samtaina ķepa ar labi koptiem nagiem.” – paslavē Ļeņins.
“Paldies.”
“Tikai atceries sprunguļus grauzt tā, kā es Tev rādīju – ar dzerokļiem.”
“Es sprunguļus grauzīšu tikai ar dzerokļiem!”
Krēslo un vējš paliek vēsāks. Kucēns sabožas un piekļaujas tuvāk Iļjičam. Ļeņins aizver acis un ilgi sēž, klausoties viļņu skaņās.
Olas laizīt Ļeņins kucēnam šodien neiemācīja – mugura sāp.
Piskonts Bumbis-Bumbis
piskonts 