Tuvojas vēlēšanas!

Intervija publicēta žurnālā “Cūkgaļa šodien”

Ar politiķi Vaislas Kuili sarunājas žurnālists Piskonts Bumbis-Bumbis

Piskonts: Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Kā Jūs kā partijas “Cūkgaļa pirmajā vietā” līderis un premjerministra amata kandidāts redzat valsts attīstību tuvāko 10 gadu laikā?

Vaislas Kuilis: Pirmkārt, mūsu partijas programmas centrā ir cūkgaļas pieejamības kā vispārēju tiesību nostiprināšana Satversmē. Otrkārt, mēs iestājamies par stingru dārzeņu kontroli, nodrošinot to izcelsmes pārredzamību. Treškārt, mēs atbalstām dārzeņu pieejamības ierobežošanu nepilngadīgajiem, tādējādi pasargājot mūsu bērnus no svešzemju dārzeņu, piemēram, sparģeļu un brokoļu, kaitīgās iedarbības uz viņu garīgo un fizisko veselību. Ceturtkārt, mēs vēlamies pasludināt dārzkopības nozares lobistus par ārvalstu aģentiem un veikt dārzeņpropagandistu filtrācijas pasākumus. Piektkārt, mums ir plāns ieviest skolu programmās obligātu patriotisko audzināšanu, kurā galvenā uzmanība būtu pievērsta cūkgaļai kā kultūras kanonam, proti, cūkgaļas lomai nacionālās identitātes veidošanā un vēsturiskās atmiņas saglabāšanā. 

Piskonts: Ko domājat par savu galveno konkurentu – partijas “Jaunā vegānība” – iniciatīvu atcelt pašreizējo bipolāro vēlēšanu sistēmu, kas dod priekšrocības abām lielākajām partijām?

Vaislas Kuilis: Manuprāt, tas ir kliedzošs “Jaunās vegānības” mēģinājums ar savu ārvalstu saimnieku finansēto kabatas sīkpartiju palīdzību nosvērt politisko līdzsvaru par labu dārzeņu lobijam. Saprotiet mani pareizi – es neesmu pret dārzeņiem per se. Katrs bērns zina, ka cūkgaļa un kartupelis ir nešķirams pāris gluži kā vīrs un sieva tradicionālā ģimenē, taču šajā gadījumā skaidri un gaiši runa ir par mēģinājumu graut valstiskuma pamatus, pakāpeniski noārdot pilsoņu neatņemamās tiesības uz cūkgaļu un uzspiežot mums svešu un kroplīgu dārzeņu kultu. Mūsu iekšlietu ministra amata kandidāts Miervaldis Mieriņš-Miesnieks ir gatavs stāties demokrātijas sardzē un satriekt pīšļos jebkādus mēģinājumus destabilizēt situāciju valstī. Ja nedosim pienācīgu pretsvaru, mūsu bērni tiks pakļauti viendzimuma vegānismam un nonāks smagā fiziskā un emocionālā atkarībā no kāļiem un baklažāniem. Vai mums tas ir vajadzīgs?

Piskonts: Jūs savā programmā runājat par Cūkgaļas Zelta Laikmetu. Pastāstiet par to vairāk.

Vaislas Kuilis: Pirms globālistu un kosmopolītu uzbrukuma mūsu virtuvēm zeltains cūkgaļas cepetis ik svētdienu rotāja ikvienas krietnas ģimenes pusdienu galdu, taču pēdējās desmitgadēs īstenotā pretvalstiskā politika ir novedusi pie gastronomiskas anomālijas, kas diemžēl ir normalizēta plašā sabiedrībā. Izkāmējuši no dārzeņiem atkarīgi perverti nu rotā dzīvesstila žurnālu vākus un atļaujas mums mācīt “pareizās” vērtības! Mēs apsolām tam darīt galu un panākt, ka cūkgaļa atkal tiek cienīta un godāta.

Piskonts: Eiropas Savienības direktīva no 2028.gada liek cūkgaļas konservos pievienot 30% cukini. Vai Jūs kā tīras cūkgaļas aizstāvis atbalstāt šādu soli?

Vaislas Kuilis: Mana nostāja šajā jautājumā ir skaidra un nepārprotama – toksisko cukini pievienošana ir ņirgāšanās par tautu un mūsu dārgo vadoni un cūkgaļas tēvu – pašu Kārli Ulmani! Bez pārspīlēšanas varu teikt, ka tas ir genocīds. 

Piskonts: Mūsu sabiedrība ir ļoti polarizēta jautājumā par zēnu obligāto vakcinēšanu pret cūciņām. Redziet, Eiropā cūciņas nekad nav tikušas uzskatītas par goda lietu zēnam, taču, piemēram, Mongolijā, zēnus 6 gadu vecumā ar cūciņām inficē šamanis.

Vaislas Kuilis: Jā! Reti kurš zina, ka leģendārais burvju mākslinieks Kužugets Šoigu bija arī profesionāls cūciņu infekcijas iznēsātājs un savās turnejās pa visu Padomju Savienību veiksmīgi aplipināja miljoniem padomju zēnu. Lūk, PSRS zināja, kas ir patiesas vērtības.

Piskonts: Paldies par šo sarunu.

Vaislas Kuilis: Saules mūžu cūkgaļai!

Attēlā: Cūkgaļas Zelta Laikmeta aina

Mēness noslēpums

Nīls Ārmstrongs kāpj ārā no Apollo kapsulas: “It’s one small step for a man, one giant leap for mankind… sasodīts! Es esmu iekāpis sūdā?!” “Piedošanu, tā būs mana vaina!” atsaucas Nezinītis. “Kas tas par knisli?” satrūkstas Nīls. “Es esmu Nezinītis no Padomju Savienības – esmu mazs, jo bērnībā biju badā. Un mani sauc Nezinītis, jo esmu stulbs kā malkas pagale.” “Tātad es uz Mēness neesmu pirmais?” Nīls dusmojas. “Tu šeit esi pirmais, kas iekāpis sūdā,” viņu mierina Nezinītis. “Paskaidro man, kā tāds sīkpirdis kā tu var tik daudz piedirst?” Nīls mēģina nokratīt sūdu no zābaka, taču ir iebridis sūdā līdz celim. “Es esmu liels dirsējs!” lepni paskaidro Nezinītis. “Vai tu esi šeit viens, dirsēj?” “Nē, šeit taču ir arī mans partneris Apalītis!” “Un kur ir tas dirsējs Apalītis?” “Viņš ir tavā lidmobilī, izēd tavas kotletes!” Nīls Ārmstrongs bļaudams metas atpakaļ uz savu kapsulu un skatās, ka tur jau viss izrīts. Nedēļas krājums ar bukstiņu biezputru terminēts, štovēti kāposti no mugursomas izēsti pa tukšo. Un viens resns lops ķeksē ārā pēdējo mazālīto gurķēnu no mučeles. “Baz Aldrin, kā tu tam lopam atļāvi šeit visu izsaimniekot?” Nīls brēc. No mazmājiņas atskan balss: “Bet es taču tikai čut-čut avīzīti palasīju, uz ķemertiņa sēžam. Kas noticis? Atkal žurkas pagrabā?” “Mūsu bukstiņu biezputra izēsta!!!” turpina kliegt Ārmstrongs. Ķemertiņā tiek norauts ūdens un nočaukst avīze. Bazs parādās ķemertiņa durvīs ar nolaistām biksēm un nopūšas, veroties uz postažu: “Pat šeit nav miera no jums, sovokiem…” Apalītim vajadzēja pieklājīgi atvainoties, taču viņam no milzu rīšanas apšķiebās dūša un viņš pievēma visu virtuvi (viena gruntīga šalts trāpīja arī biljarda galdam). Redzējis, kas noticis ar biljarda galdu, Nīls Ārmstrongs saprot, ka situācija ir kritiska un sazinās ar Hjūstonu. “Hjūstona, Hjūstona, mums ir notikusi liela skāde! Šeit uz Mēness ir pāris sīku sūda sovoku, kas izrija mūsu bukstiņu biezputru un apvēma biljarda galdu.” “Jēzus Marija! Svētā Skočices Dievmāte!” Hjūstona ipārmet krustu “tas ir jānoklusē – pasaule nedrīkst zināt par tādu blamāžu. Vai biljarda galds ir stipri cietis? Cik bukstiņu biezputras vēl palicis?” “Galds ir iznīcināts pilnībā, pievemtas ir pat galda kabatiņas. Un no bukstiņu biezputras nav palicis ne kripatiņas. Ko darīt?” attrauc Ārmstrongs. Pēc ieilguša pārdomu mirkļa Hjūstona, nojaušot ļaunāko, vaicā: “Vai kontrabasi ir palikuši neskarti?” “Visi seši mūsu kontrabasi bija zem biljarda galda un… skatos.. . diemžēl tie ir pilnībā iznīcināti. Ko mums tagad darīt?!” parasti nosvērtais Nīls Ārmstrongs ir tuvu panikai. Hjūstona intensīvi domā: “Paga, bet avārijas kontrabass taču aptieciņā ir?” Nīls pirmoreiz jūt, ka ir palikusi cerība izdzīvot un atgriezties mājās “ir! Ir! Atradu!” Hjūstona brēc mikrofonā: “Svētās Skočices Dievmātes vārdā – sasit, sadragā tiem sovokiem stilba kaulus!!!” Nīls Ārmstrongs metas virsū Nezinītim un Apalītim ar kontrabasu un metodiski sašķaida viņiem stilbus lupatu lēveros. Bazs Aldrins attopas, ka vēl arvien ar nolaistām biksēm stāv istabas vidū. Viņa skatiens žēli krīt uz savu apvemto mopēdu un lietussargu. “Nu, viss, ko lai es tagad daru uz Mēness?” viņš skumji nodomā. “Nekas, izdzīvosim” Nīlss Ārmstrongs ir uzkūris ugunskuru un nogriež pa dāsnai šķēlei kontrabasa sev un Bazam. “Kur tu dabūji malku?” Bazs jautā. “Tuvējā mežiņā,” klusi atbild Nīls. Visapkārt spīdēja mēness un likās, ka viss tomēr beigsies labi. Netālu mežābelē pakārti vaidēja Nezinītis un Apalītis.

iekāpsūdā