Satversmes preambulas autori ir bijuši nolaidīgi gar staru, nepelnīti tajā neiekļaujot tādas Latvijas kultūras kanona sastāvdaļas kā Eirovīzijas dziesmu konkursu un hokeju. Tiek apzināti ignorētas tradicionālās vērtības un tie neskaitāmie miljoni patriotu, kam Eirovīzijas un hokeja vērošana pie zilajiem ekrāniem un klātienē stiprina piederības sajūtu valstij. Laikā, kad basketbolitāte aizvien pieņemas spēkā, mums ir jāpieliek visas pūles, lai aizsargātu nacionālo spēli – hokeju – no memmesdēliņu sporta veida – basketbola. Vai tie tā saucamie vīrieši, kas piekopj basketbolitāti, var sevi saukt par īstiem latvju vīriem? Vai vārgulīgais un driblīgais basketbolists maz var pacelt hokeja nūju? Kādēļ Latvijas Republikas ģerboni nerotā hokeja nūja un Eirovīzijas dziesmu festivāla logo? Kādēļ jaunajā pasē ir redzams kāds šarlatāns homeopāts, nevis, piemēram, tāds īstens patriots kā Artūrs Irbe? Kam tas ir izdevīgi? Vai tās ir mūsu nacionālās prioritātes?

Runājot par nācijas glābšanu, vispirms ir rūpīgi un pragmatiski jāizvērtē Latvijas pēdējo gadu katastrofālais sniegums Eirovīzijas konkursā (pat tāds basketbola perēklis kā Lietuva reizēm pamanās būt mums priekšā). Ir skaidrs, ka trūkst gan iztēles, gan politiskās gribas. Uz Eirovīziju mums jāsūta paši brašākie tēvzemes dēli – hokejisti! Nav šaubu, ka Oļegs Znaroks būtu izcils dziesmas teksta autors, savukārt par mūzikas autoru noteikti neatteiktos kļūt ilggadējais Latvijas izlases treneris Raimonds Pauls. Panākumus varētu veicināt arī Raitis Ivanāns, izpildot spēka paņēmienus pret ienaidnieku Eirovīzijas komandām.

Attēlā: latviešu hokejists dzied mēģinājumā pirms uzstāšanās Eirovīzijas dziesmu konkursā.

Ir pilnībā jāmaina izglītības sistēma, bērnudārzu un skolu audzēkņiem jau no mazotnes ir jāapgūst hokeja pamati, bet augstskolās par obligātu priekšmetu ir jānosaka analītiskais hokejs. Latvijas Universitātē jādibina Hokeja fakultāte, savukārt Rīgas Tehniskajai universitātei pilnībā jāpārorientējas uz hokeju. Vai tiešām skolu direktoriem ir grūti no rītiem būt pie skolas ieejas un izpildīt spēka paņēmienus pret skolēniem? Tādi priekšmeti kā ķīmija un bioloģija ir jāaizliedz pilnībā, par šo priekšmetu mācīšanu paredzot kriminālatbildību. Nav pieņemama situācija, ka skolēns, samācījies bioloģiju, mājās uzreiz metas ģenētiski modificēt ledusskapja saturu. Ķīmijas gudrības kalpo tikai vienam mērķim – pārtikas saindēšanai ar konservantiem un citām ēvielām.

Attēlā: skolēni diskutē par hokeja iekļaušanas priekšrocībām skolu programmā.

Nācijas glābšanā neiztikt arī bez rūpniecības atbalsta. Latvijā ražotie auseklīši ir pazīstami visā pasaulē un Mogadišu notiekošajā Starptautiskajā auseklīšu tirdzniecības izstādē auseklīšu un mopēdu rūpnīca “Sarkanā zvaigzne” saņēma veicināšanas balvu un ceļojošo vimpeli. Mēs ticam, ka “Sarkanā zvaigzne” ar valsts un pašvaldību atbalstu varētu iekļūt pasaules auseklīšu ražotāju desmitniekā, jo mūsu auseklīši nav ģenētiski modificēti un nesatur glutēnu un laktozi, līdz ar to ir vegāniem draudzīgi.

Glābt mūsu nāciju nemaz nav tik grūti. Ja riktīgi saņemas, visu var paveikt ras-ras! Sarauj!

Kā zināms, nav nekā garšīgāka un barojošāka par Zārburgas štrūdeli. Štrūdeli pirmoreiz pagatavoja vācu inženieris Rūdolfs Dīzelis no detaļām, kas bija palikušas pāri pēc dīzeļdzinēja salikšanas. (Dīzeļa dzinējiem nav nepieciešamas aizdedzes sveces un karburators.) Sākotnēji štrūdeli sauca par Rudi-Strudi par godu tās izgudrotājam, taču tautā iegājās nosaukums “štrūdele”. Štrūdeles monokoks satur barojošu ābolu un kanēļa pildījumu. Štrūdele jautri plunčājas krējuma mērcē, sarunājoties ar vaniļas saldējuma bumbiņām:

“Es – šu-šu-šu-šu-štrūdele,
Es – cepta mīklā kārtainā.
Es peldu krējumvanniņā
Un nerūp man nekas!”

Štrūdele pabeidz dziesmu, jautri šļakstoties vaniļas mērcē. Tagad laiks nopietnībai – štrūdele māca:

“Pasaule ir pilna šausmu, taču šķīvītis mūs no tām pasargā!
Viss ir tik labi, ja tu esi apliets ar vaniļas mērci! Mērce tevi sargā!
Ārpus šķīvīša plosās liberastijas patvaļa. Diemžēl mērces visiem nepietiek.
Cilvēki jūk prātā no mērces trūkuma, kļūstot par tolerantiem liberāļiem.
Putukrējums ir konservatīvisma balsts.”

Dārgais lasītāj, Tu vari noprast, cik emocionāls piedzīvojums bija mana viesošanās Zārburgā un šī brīnišķīgā koncerta vērošana uz mana šķīvīša. Štrūdeles dziesma un patriotiskā manifestācija aizkustināja mani līdz asarām.

Nobeigumā vēlos citēt vārdus, ko izcilais čehu domātājs un filosofs Jaroslavs Hašeks ielika feldkurāta Lacinas mutē:
vairāk mērces!

Visdrūmākajā bezcerības brīdī, kad mūsu tautas iznīcība šķiet neizbēgama, kad tiek izvarota mūsu tautas sirdsapziņa un latviskums no mūsu dvēselēm tiek izdedzināts ar nokaitētu dzelzi, šajā brīdī es jūtu, ka nedrīkstu palikt kluss, es jūtu, ka man jāmostas un jāmodina mana tauta. Es ceļos, lai uzdotu jautājumu par mākslas latviskumu.

Kā ļauna sērga pa visas pasaules mākslas galerijām izplatās Maļeviča melnie kvadrāti. Pieprasījumu izvietot melnos kvadrātus ir saņēmis arī mūsu nabaga Latvijas nacionālais mākslas muzejs. Kam ir izdevīga latvju vecmeistaru gleznoto kvadrātu aizstāšana ar Maļeviča melnajiem kvadrātiem? Kādēļ Latvijā tradicionālo sociālo reālismu aizstāj mums svešs sirreālisms? Mūsu latviešu kvadrāti nav ne melni, ne kantaini. Īstam latvju kvadrātam ir osiņa. Latvijā ražotie kvadrāti ir daudz garšīgāki un veselīgāki, tie nav ģenētiski modificēti un nesatur glutēnu. (Taču var saturēt laktozi.) Nabaga Latvijas nacionālā mākslas muzeja galvenais mākslas degustators ir izmisumā: šodien ielaidīsim desmit melnos kvadrātus, rīt vēl divus dučus, pēc nedēļas no latvju vecmeistaru darbiem, tradicionālajiem kvadrātiem bērzu birztalās, vairs nebūs ne miņas. Žīdrmasoņi iznīcina mūsu tautas garamantas!

Latvju numerologi ar jaunākajām numeroloģijas metodēm (kvadrātsakni) pierādījuši, ka Maļevičs savu melno kvadrātu uzgleznoja speciāli ar mērķi kaitēt Latvijai. Kāpēc Maļevičs tik ļoti nemīlēja Latviju? Tāpēc, ka viņš bija slikts cilvēks! Drīz pēc Maskavas mākslas skolas pabeigšanas jaunais Maļevičs devās uz Rīgu stažēties latviešu tautas lepnumā – gumijas izstrādājumu rūpnīcā Sarkanais Kvadrāts. Viņš nemeklēja vieglumu, tādēļ pieprasīja viņu nozīmēt pašā smagākajā un bīstamākajā darbā – pie gumijas zābaku ražošanas konveijera. Maļeviča maiņas vecākais bija stahanovietis un Latvijas PSR nopelniem bagātais konveijera mākslinieks Jānis Niedre. Sākumā viss ritēja gludi, Maļevičs strādāja par metinātāju, kā arī piestrādāja par sanitāru, pārsienot ievainotos. Likās jau, ka prēmija un Darba Sarkanā Karoga ordenis ir rokā. Taču tad ambiciozajam Maļevičam radās vēlme nākt klajā ar racionalizācijas priekšlikumiem. “Biedri Niedre, kādēļ mēs ražojam tikai baltus gumijas zābakus? Tie ātri nosmērējas ar dubļiem un netīrumi uz balta uzreiz ir redzami. Varbūt ražojam melnus?” Jānis Niedre bija šokā par šādu piedāvājumu. “Jums pašam ir netīra dvēsele, biedri Maļevič! Kurš nelietis kāpj ar zābakiem dubļos? Zābakus inteliģenti cilvēki glabā sekcijās aiz stikla. Jūs minat dubļos mūsu tradīcijas, mūsu kultūru, atbalstāt masveida slepkavības un izvarošanas! Jums nav vietas pie mana konveijera!” Maļevičs tika ar kaunu padzīts no rūpnīcas Sarkanais Kvadrāts un asti starp kājām atgriezās Maskavā. Viņa atriebe latviešiem bija tūlītēja un nežēlīga – latviešu tautas garīguma simbols – rūpnīca Sarkanais Kvadrāts tika nežēlīgi izņirgāta Maļeviča gleznā “Melnais kvadrāts”.

Kopš Sergejs Sprīdītis atgriezās no ceļojuma, ir pagājuši 22 gadi. Kopš tā laika Serjoža ir pabeidzis Lauksaimniecības akadēmiju, iegūstot zootehniķa-metinātaja diplomu, sapieru rotas sastāvā dienējis Afganistānā, bijis precējies ar Lienīti, ir tēvs ārlaulības bērnam (ar Meža māti), ilgus gadus bijis vārstsargs Latvijas U-18 basketbola izlasē, bet šobrīd ir atgriezies laukos pie savas pirmās mīlestības – govīm – un strādā Tērvetē fermā pie brigadieres Annas. Darba ir pilnas rokas, jo kolchoza veterinārs ir konstatējis govīm inficēšanos ar laktozi. Tā kā pastāv bažas, ka laktoze ir nonākusi pienā, kolchoza priekšsēdētājs kuldīdznieks Sosuke Takamura ir pieņēmis lēmumu piemērot nāvessodu visam govju ganāmpulkam. Kolchozs var nevar atļauties tādu skandālu, kāds pagājšgad izcēlās saistībā ar glutēna atrašanu maizē, kas ražota no kolchoza audzētājiem kviešiem. Pēc glutēna skandāla tika apcietināts Tērvetes pamatskolas bioloģijas skolotājs Parks Sočuns, kurš tika turēts aizdomās par kviešu klonēšanu un ģēnētisku modificēšanu. Toreiz nelietim izdevās izsprukt no soda, taču šoreiz tā vairs nenotiks. Izmeklēšanā tika atklāts, ka Sočuns brīvajā laikā pētīja Piena ceļu ar īpašu laktozes ekstrakcijai piemērotu teleskopu, un viņa mājās tika atrasta cisterna ar laktozi, par ko viņš melīgi aizbildinājās, ka esot izslaucis no personīgās govs. Nopratināšanas laikā govs to kategoriski noliedza, sakot, ka viņa ir dziļi ticīga un viņai gar pupiem neviens negramstās. Advokāts lūdza aizstāt govju nāvessodu ar apcietinājumu, taču spriedums nebija pārsūdzams un govis saņēma nosūtījumu uz stingra režīma gaļas kombinātu. Sprīdītis, būdams liels govju draugs, nevarēja tajā noraudzīties mierīgi un izraka tuneli līdz gaļas kombināta barakām. Visas govis tika veiksmīgi izglābtas, jo tuneļa sienas Sprīdītis bija rūpīgi impregnējis ar skudrskābi. Tālāk atlika vien pagarināt tuneli līdz Lietuvai, kur govīm kā politiskām bēglēm nekavējoties tika piešķirta Lietuvas pilsonība. Sprīdītis govīm pat apmaksāja lietuviešu valodas kursus. Novērtējot Sergeja Sprīdīša panākumus, Lielbritānijas šķeltnadžu atbalsta biedrība uzdāvināja viņam jaunu, īpaši kreiļiem paredzētu lāpstu. Lietuva aktīvi izmanto laktozi kā degvielu Ignalīnas kodolreaktorā un ražo ar laktozi pildītas aviobumbas un granātas, kas būtiski papildina valsts budžeta ieņēmumus. Pēc šiem satraucošajiem notikumiem Sprīdītis aizgāja no darba govju fermā (kas govju trūkuma dēļ pārkvalificējās par augstspiediena sūkņu staciju) un pievērsās homeopātijai. Panākumi neizpalika – Sprīdītis publicēja zinātniskus rakstus par astes izgulējumu ārstēšanu suņiem, izmantojot smilgu ekstrakta vakcīnu, izdziedēja Vēja Māti no hroniska meteorisma, izgudroja speciālu āmuru iesnu ārstēšanai, ieviesa gulbju seglus un atklāja gulbju autobusu līniju starp Jelgavu un Bulduriem, tādējādi ievērojami uzlabojot pasažieru drošību Lielupē. Pieprasījums pēc gulbju autobusiem bija tik milzīgs, ka Sergejs Sprīdītis izveidoja gulbju autoostas Jelgavā un Bulduros, kā arī pieturvietas visā maršrutā. Tika dibināta gulbju autobusu konduktoru skola un gulbju cepuru darbnīca. Sprīdītis bija atradis jaunu dzīves aicinājumu, taču laktoze atkal izpēlēja ļaunu joku – Lietuvā notika ekoloģiskā katastrofa un Mūsā ieplūda liels daudzums laktozes, nogalinot visus Lielupes gulbjus. Sašutušais Sprīdītis vērsās pie Lietuvas laktozes lietu ministra Jukas Kankunena, prasot atlīdzināt zaudējumus par izputināto rūpalu. Laktozes lietu ministrs neizrādīja nekādu sapratni, aizbildinoties, ka katru dienu no laktozes iet bojā tūkstošiem cilvēku Kauņā vien, tāpēc pāris duči Lielupes gulbju viņam nerūp. “Ne mana cūka, ne mana druva!” saka lietuviešu laktozes ministrs. (Lietuvieši sauc gulbjus par ūdens cūkām.) Tomēr viss beidzās laimīgi – labi nostrādāja gulbju lobijs Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijā. Tika iecelts speciāls gulbju komisārs ar ārkārtējām pilnvarām apbedīt gulbjus. Tika nopratināti un apbedīti visi Latvijas gulbji. Sergejs Sprīdītis tika iecelts par gulbju komisāra palīgu un saņēma speciālus gulbju uzplečus. Viņš pašrocīgi izvēlējās kurinātājus gulbju krematorijam un piesavinājās milzum daudz naudas, par ko iegādājās lepnu autombīli un brauca kā kungs pa visu Kurzemi, veicot pārbaudes govju fermās, vai netiek nelegāli ražota laktoze.

Attēlā: gulbju autobuss pietur Kalnciema stacijā.

Stingra audzināšana un izsargāšanās ir nācijas pastāvēšanas pamats. Lai šie patiesie atgadījumi jums palīdz izsargāties no briesmām, kas uzglūn ik uz soļa (ja atsevišķus stāstus kāds ir izdomājis, tad tas ir bijis ļoti labs un uzticību pelnījis cilvēks). Esiet piesardzīgi, vieglprātīgi izvēloties savu seksuālo orientāciju.

Stāsta Vitālijs: Kad mācījos septītajā klasē, iemīlējos klasesbiedrenē Zaigā. Bijām ļoti tuvi draugi līdz 9. klasei, kad Zaiga aizgāja mācīties uz Rīgu. Vidusskolā sāku dzert un sapazinos ar bīstamiem cilvēkiem. Bieži notika dzeršanas. Kādu vakaru, kad bijām iedzēruši, izdomājām spēlēt kārtis. Esmu slikts spēlmanis, taču negribēju to izrādīt. Kabatā bija tikai vecmammas iedotie pieci lati, kurus nospēlēju viens un divi. Galu galā draugi piedāvāja spēlēt uz manu seksuālo orientāciju, kuru arī nospēlēju. Kopš tā brīža esmu homoseksuāls.

Stāsta Zigmunds (vārds mainīts): Nāku no nelabvēlīgas ģimenes. Tēvs bija liberālis un viņam patika iedzert. Bija piektdienas vakars un tēvam gribējās iedzert ar saviem liberālajiem draugiem, bet nebija naudas. Viņš ņēma mani pie rokas un aizveda uz lombardu. Par manu seksuālo orientāciju lombards tēvam iedeva trīsdesmit latu. Es nedabūju ne santīma, taču ieguvu homoseksualitāti.

Stāsta Žanis: Vienmēr esmu uzskatījis, ka cilvēkam jādod brīva iespēja izvēlēties to, ko viņš grib. Vienudien nolēmu, ka būšu homoseksuāls. Daudzi mani draugi, kuriem, tāpat kā man, trūcis stingras audzināšanas, pieņēmuši šādu pašu lēmumu un par savu pienākumu uzskata pievēršanu homoseksuālismam citus. Dalām bukletus un brošūras par homoseksualitātes priekšrocībām, kā arī atlaižu kartes gejiem un lezbietēm. Pūliņi nav bijuši veltīgi – par homoseksuāliem kļuvuši teju divas trešdaļas Tallsu 1. vidusskolas audzēkņu.

Stāsta Inese: Draudzene palūdza un man bija neērti atsacīt. Diemžēl tagad saprotu, ka vairs nav ceļa atpakaļ.

Stāsta Kaspars: Šis man ir grūts sarunas temats, jo nāku no ļoti kārtīgas un dievbijīgas ģimenes. Audzināts tiku vislielākajā stingrībā: tiku pērts tā, ka driskas lido no pakaļas par vismazāko pārkāpumu. Vienu vakaru gadījās liksta: sajaucu vārdus lūgšanai un sāku skaitīt no sākuma. Taču bija par vēlu ko labot – pirms lūgšana bija galā, biju kļuvis homoseksuāls.

Stāsta Aivars: Par geju kļuvu ļaunprātīga joka rezultātā. Devītajā klasē mums skolā bija loterija. Visas lozes bija pilnas un vinnēt varēja visādus nieciņus – zīmuļus, krāsainos krītiņus, piezīmju blociņus utt. Es ļoti gribēju flomāsterus, taču laimēju homoseksualitāti. Pēc tam mamma gāja uz skolu lamāties, bet nekas jau vairs nebija labojams.

Stāsta Kims: Dzimu un augu Kuldīgā kārtīgā ģimenē. Mamma vienmēr norādīja, lai mazgāju rokas pirms ēšanas, nestrēbju skaļi skābputru, nelaizu balzama pudeles korķīti, taču reiz apmierināju izsalkumu pretdabiskā veidā. Mēģināju pats sev veikt mākslīgo elpināšanu, taču neveiksmīgi. Pēc 16 minūtēm kļuvu homoseksuāls.

Stāsta Raivis: Nāku no konservatīvas ģimenes, kurā pieklājība allaž bija pirmajā vietā. Kādu vakaru nejauši sāku lasīt rakstu par cilvēktiesībām un aizmirsu novēlēt vecmammai labu nakti. No rīta pamodos homoseksuāls.

Stāsta Arnis: Esmu audzis laukos kopā ar mammu un vecmāmiņu, jo tēvs ģimeni pameta, uzskatot, ka divi vīrieši ģimenē ir nenormālība. Reiz mamma un vecmāmiņa aizbrauca uz kolchoza teātri, atstājot mani mājās vienu. Tā kā nebija, kas pietur krāniņu, čurājot nācās turēt to pašam. Kad mamma un vecmāmiņa atgriezās, homoseksualitāte jau bija tikusi līdz plaušām.

Stāsta Normunds: Bērnībā biju liels dzīvnieku mīļotājs, un kādā vēla rudens dienā paglaudīju sunīti, kas izrādījās vīriešu dzimuma pārstāvis. To redzēja ne tikai mana ģimene, bet arī kaimiņi. Mamma aiz kauna raudāja. Tēvs turpat uz vietas noņēma manam trīsritenim ķēdi un mani ar to nopēra. Vecmamma mēģināja mani aizstāvēt, sakot, ka man rokās bija cimdi un tas varbūt nebūs izsūcies cauri, taču cimdi mani nepasargāja – es kļuvu homoseksuāls jau tās pašas dienas vakarā.

Nav noslēpums, ka Piskonts ir Grieķijas atrauga. Visupirmais Piskonta ieraksts bija veltīts tieši Grieķijai. Saikne ar Grieķiju Piskontam vienmēr bijusi stipra un nezūdoša: ar skaļu traci Piskonts morāli bankrotē, bankrotēt steidz arī Grieķija; Piskonts atļaujas ilgstošus slinkuma periodus, arī Grieķijai laiskums nav svešs.

Mēs visi zinām, ka nemīlam Grieķiju – tas ir vienkārši un patīkami, kādu nemīlēt. Daudz sarežģītāks ir jautājums – kāpēc? Jautājumā par mīlestību pats būtiskākais, protams, ir ādas krāsa. Un šeit sākas problēmas. Ādas krāsu toņi veido spektru, taču dalījums savējos un svešajos ir kategoriski duāls. Nemīlēt var gan savējo, gan svešo, taču savējo dēļ nodevības, svešo dēļ svešuma. Šeit nepieciešams atzīmēt, ka nodevīgs savējais nekļūst svešs. Svešs var kļūt savējais, taču ne otrādi. Nodevīgs savējais ir jāpārmāca ar īpašu nežēlību… Tātad – grieķi un viņu ādas krāsa. Melni viņi nav, bet par baltiem arī gluži nenosauksi. Vai klasificēt viņus kā nosauļotus savējos, vai izbalējušus melnos? Šim jautājumam nav viennozīmīgas atbildes, tādēļ mēs nemīlam grieķus, īsti nezinot, kāpēc. Šī neziņa atņem mums drošības sajūtu, liek mums justies kā miglā nomaldījušamies bērniem, jo vairāk vairojot mūsu nemīlu.

Taču – būsim optimisti. Naids ir drošs, pastāvīgs lielums, noturīgs pret visu, ko mums nes laiks. Naids ir tas, uz ko varam paļauties, kam varam uzticēties. Naids aug mūsos kā koks labi iekoptā dārzā, nesot augļus un dodot jaunus asnus. Pat ja pazudīs viss, pie kā esam pieraduši, vienmēr vietā nāks jaunais, ko nīdīsim ar dubultu sparu. Un vienmēr, vienmēr mēs varam nīst paši sevi. Par Grieķiju!

Kuldīgas kultūra ir tūkstošiem gadu sena. Kā tēvi un tēvu tēvi, kuldīdznieki ar mīlestību kopj savu Kuldīgu. Nekur puķes nezied tik krāšņas un smaržu pilnas kā Kuldīgā, nekur citur sievietes nav tik skaistas un vīrieši tik gudri. Diemžēl, kā zināms, ja kaut kas ir skaists, atradīsies kāds, kas to samīdīs. Tallsinieki. Jau pierasts, ka tallsinieki brauc bariem uz Kuldīgu un uzvedas kā mājās. Kāpēc? Kas viņiem Kuldīgā meklējams? Kāpēc nevar dzīvoties pa saviem Tallsiem, čurāt uz ielām, kauties, šauties, izvarot, slepkavot vai kā nu tur viņi savos Tallsos pieraduši laiku pavadīt. Kāpēc sava netīrība jāievazā uz senās kultūrās, kur tīrība un kārtība ir cieņā? “Mēs taču visi esam viena latviešu tauta. Kuldīga ir mūsu!” teic degradējušies Tallsu multikulturālisti. Vai tiešām? Liberālisma un vienlīdzības vārdā notiek plānveidīga Kuldīgas tautas iznīcināšana un deģenerēšana līdz viņu līmenim. Jebkurš kuldīdznieks atzīs, ka Tallsu kultūra ir primitīva un viņam sveša. Tas nenozīmē būt rasistam – palieciet savos Tallsos un nenāciet pie mums – tas taču nav daudz prasīts! Mēs nevēlamies jauktas Tallsu-Kuldīgas ģimenes! Mēs nevēlamies tallsinieku barus Kuldīgas tīrajās ielās! Tallsu policija publicējusi oficiālu statistiku, ka 90% noziegumu Tallsos izdarījuši tallsinieki, nevis kuldīdznieki. Un tā ir tikai oficiālā statistika, kas liecina, ka patiesība ir vēl daudz sliktāka, jo tallsinieki melo. Kāpēc mums tādi noziedznieki jāpieņem pie sevis Kuldīgā? Kāpēc šāda tolerance politkorektuma vārdā? Vai mums vairs nav svarīgas mūsu ģimenes? Liberāļi ir panākuši savu un mēs nevaram atklāti diskutēt par pētījumiem, ko ir veikuši cienījami Kuldīgas zinātnieki – galvaskausu un smadzeņu garozas biezuma mērījumi, ādas krāsas toņu analīze, tallsinieku nosliece uz psihiskām saslimšanām, aizdusu un akadēmiķa Ruhani sidromu (iedzimta caureja ar asinīm) utt. Šie zinātnieki atļāvās nodot atklātībai patiesību par rasu atšķirībām un tagad izcieš cietumsodu par savu varonību un pašaizliedzību. Diemžēl šo vērtīgo pētījumu rezultātus publicēt nevaram, taču apelējam pie savas tautas saprāta un godaprāta: kuldīdznieki, vai tiešām jūs uzskatāt, ka visas Latvijas teritorijā dzīvojošās rases ir vienlīdzīgas? Grāmata “Kuldīga. Arhitekstūra un pilsētbrūvniecība” nesen guvusi atzinību pat ASV progresīvo patriotu aprindās. Cik grāmatu par Kuldīgu izdotas Tallsos šogad vai pat pēdējos desmit gados? Nevienas! Tallsos nav neviena Kuldīgai veltīta muzeja vai pieminekļa – neskatoties uz to, cik daudz Kuldīga devusi ne tikai Tallsu, bet visas pasaules kultūrai. Tajā pat laikā tallsinieki nekautrējas ievazāt Kuldīgā savu pseidokultūru un uzvesties kā mājās. Un par visu jāmaksā kuldīdzniekiem no savas kabatas. Ieejat jebkurā Kuldīgas kafejnīcā un aplūkojiet smalkmaizīšu klāstu: kā likums, vismaz viena vai divu veidu smalkmaizītes, kas ietilpst sortimentā, pārdošanā vairs nebūs, jo tās apēduši badīgie tallsinieki. Nesen Kuldīgā ieradās milzīga tūristu grupa no Tallsiem un daudzos dārzos, kurus paaudžu paaudzēm kopuši strādīgie kuldīdznieki, novīta puķes. Atpakaļ uz Tallsu ATU aizbrauca neskaitāmi ar pārtikas produktiem un citām pirmās nepieciešamības precēm pārpildīti autobusi, atbraukušos tallsiniekus atstājot Kuldīgā. Pašaizliedzīgie Kuldīgas patrioti cenšas šos autobusus uzspridzināt, taču viņus nodevīgi aiztur Kuldīgas policija. Nav noslēpums, ka tallsinieki bariem brauc vemt Ventas rumbā, un nav nekā neparasta, ka šie sabiedrības atkritumi savā derdzīgajā akcentā sauc mūsu Likteņupi par Vemtu. Kuldīgas simbols – jāņtārpiņš – pilsētā vairs nav sastopams, jo tallsinieki tos patērējot kā uzkodu savu nakts dzeršanu laikā. Ventas krastos vairs nesastapsiet arī nevienu pingvīnu, kas pirms tallsinieku invāzijas ik dienas priecēja kuldīdzniekus. Imigrācija no Tallsiem ir jāaptur par katru cenu! Galu galā, ja kuldīdzniekam ir nepatīkami atrasties blakus tallsiniekam, vai mūsdienu politkorektums piespiedīs kuldīdznieku justies citādi, iemīlēt nekārtību, netīrību un svešu “kultūru”?

Ir pienācis laiks pragmātiskai, tikai uz faktiem un statistiku balstītai diskusijai, diskusijai bez emocijām un rādīšanas ar pirkstu uz “rasistiem”. Ir pienācis laiks beidzot ieklausīties kuldīdzniekos, kas neko ļaunu nevēl tallsiniekiem – viņi vienkārši nevēlas tallsiniekus pie sevis. Kuldīdznieki neprasa daudz – vienīgais, ko tie vēlas, ir atkal iegūt to, kas vienmēr ir bijis un kam pēc taisnības vienmēr jāpaliek viņu – savu Kuldīgu.