Kā zināms, nav nekā garšīgāka un barojošāka par Zārburgas štrūdeli. Štrūdeli pirmoreiz pagatavoja vācu inženieris Rūdolfs Dīzelis no detaļām, kas bija palikušas pāri pēc dīzeļdzinēja salikšanas. (Dīzeļa dzinējiem nav nepieciešamas aizdedzes sveces un karburators.) Sākotnēji štrūdeli sauca par Rudi-Strudi par godu tās izgudrotājam, taču tautā iegājās nosaukums “štrūdele”. Štrūdeles monokoks satur barojošu ābolu un kanēļa pildījumu. Štrūdele jautri plunčājas krējuma mērcē, sarunājoties ar vaniļas saldējuma bumbiņām:

“Es – šu-šu-šu-šu-štrūdele,
Es – cepta mīklā kārtainā.
Es peldu krējumvanniņā
Un nerūp man nekas!”

Štrūdele pabeidz dziesmu, jautri šļakstoties vaniļas mērcē. Tagad laiks nopietnībai – štrūdele māca:

“Pasaule ir pilna šausmu, taču šķīvītis mūs no tām pasargā!
Viss ir tik labi, ja tu esi apliets ar vaniļas mērci! Mērce tevi sargā!
Ārpus šķīvīša plosās liberastijas patvaļa. Diemžēl mērces visiem nepietiek.
Cilvēki jūk prātā no mērces trūkuma, kļūstot par tolerantiem liberāļiem.
Putukrējums ir konservatīvisma balsts.”

Dārgais lasītāj, Tu vari noprast, cik emocionāls piedzīvojums bija mana viesošanās Zārburgā un šī brīnišķīgā koncerta vērošana uz mana šķīvīša. Štrūdeles dziesma un patriotiskā manifestācija aizkustināja mani līdz asarām.

Nobeigumā vēlos citēt vārdus, ko izcilais čehu domātājs un filosofs Jaroslavs Hašeks ielika feldkurāta Lacinas mutē:
vairāk mērces!