Autors: piskonts

Susvaris un Sundaris

Posted by

0

Dvīņubrāļiem Susvarim un Sundarim bērnība nebija viegla – puikas tika audzināti stingrā audiofilijas garā. Tā ģimenes pastaigu laikā brāļiem pārmaiņus bija jānes uz muguras portatīvais lenšu magnetofons Akai. Vēlāk, kad tēvs – kolhoza priekšsēdētājs un bagāts un ietekmīgs cilvēks – iegādājās jaunāko Marantz SACD atskaņotāju, viņi tika iejūgti ratos, kur atradās jau minētā ierīce, pilnizmēra Wilson Audio grīdas skaļruņi, Pass Labs priekšpastiprinātājs un divi jaudas monobloki, kā arī dīzeļa ģenerators, kas visu šo saimniecību darbināja. Tas, protams, bija nevis parasts lielveikalā pirkts, bet īpašs audiofilu kategorijas dīzeļa ģenerators. Ģenerators bija samērā skaļš, un tāpēc to, kāda mūzika tieši skanēja, bija ļoti grūti sadzirdēt, tomēr tas nenoliedzami padarīja scēnu hologrāfiskāku un piešķīra skanējumam dabisku tembru, ko raksturoja precīzi kontrolēts, niansēts bass, sabalansētas vidējās frekvences un kristāltīras un detalizētas augšējās frekvences bez jebkāda asuma. Vezums bija smags, un puikas lūdzās, lai viņu vietā iejūdz zirgu, taču visi zirgi tuvējā apkaimē bija ekspropriēti un tika nodarbināti kolhoza tīrumos, tāpēc nekādi iebildumi netika uzklausīti un beigu beigās brāļi arī īpaši nepretojās. Par nepaklausību vienmēr abi tika stingri sodīti, visbiežāk ar tā saukto leptopa terapiju, proti, brāļiem bija vairākas stundas pagrabā jāklausās “Dzeguzītes” un Nirvana ieraksti no leptopa iekšējiem skaļruņiem, un to viņu smalki trenētās ausis nespēja izturēt. Brāļi šajos brīžos izmisumā kliedza un solījās vienmēr būt paklausīgi, lai tikai šīs eksistenciālās šausmas beigtos, un vezuma vilkšana salīdzinājumā ar leptopa terapiju bija gluži vai izprieca. Arī skola abiem nesniedza nekādu mierinājumu, jo gan klasesbiedri, gan citi skolēni, Sundari vai Susvari ieraugot, ikreiz rupji apsaukājās – pīlēns audiofilēns! Nebija brīnums, ka dvīņi drīz iedzīvojās veselības problēmās. Vispirms Sundarim 8 gadu vecumā tika diagnosticēts smags kondensatora iekaisums. Ārsti šūpoja galvu, sakot, ka cerību ir maz, tomēr beigu beigās kondensators tika veiksmīgi izoperēts. Jau pēc dažiem mēnešiem sāka nīkuļot Susvaris, un izmeklēšanā tika konstatēta tranzistoru mazspēja. Arī šoreiz ārsti bija skeptiski par Susvara iespējām izdzīvot, taču pēc intensīvas un ļoti dārgas DSD terapijas prestižā Šveices kalnu klīnikā puika atlaba.

Brāļu dzīve nekļuva vieglāka arī tad, kad pienāca laiks dibināt ģimeni. Audiofili Susvaris un Sundaris neinteresējās par parastām meitenēm ar neizsmalcinātu dzirdi. Tādu bija pilna pasaule un tādas viņiem bija vienaldzīgas. Savukārt audiofilu forumos un semināros un audiošovos, kur parasti notika iepazīšanās, uzturējās gandrīz tikai pusmūža vīrieši, un bija tikai loģiski, ka audiofilu vidē plaši izplatījās viendzimuma attiecības. Sasniedzot 30 gadu vecumu, Susvaris un Sundaris jau bija samierinājušies, ka būs jāprecas ar sava dzimuma pārstāvjiem. Un precinieki atradās. Tā, piemēram, kolhoza agronomi dvīņubrāļi audiofili Nagris un Ezotēriks, kam bija ūsas un pāri 50, solīja Susvarim un Sundarim uzticību līdz mūža galam.

Galu galā viss izvērtās pavisam citādi. Reiz kolhoza kultūras namā rīkotajā seminārā “Dīzeļa ģeneratora izmantošana portatīvos audio risinājumos” Susvaris un Sundaris iepazinās ar dvīņumāsām Diānu un Āriju. Neticamā kārtā izrādījās, ka arī viņu tēvs bija despotisks audiofils un tāpat regulāri iejūdza meitenes ratos ar audio aparatūru. Tiesa gan, viņu vezums bija krietni vieglāks, jo tēvs – vienkāršs kolhoza zootehniķis – nevarēja atļauties iegādāties audifilu klases dīzeļa ģeneratoru, un viņu ģenerators bija pieticīgāks, proti, vieglāks un klusāks. Vēlāk, šķetinot atmiņu pavedienu, meitenes pat atcerējās no ratiem skanējušos Noras Bumbieres un Eltona Džona un Margaritas Vilcānes un Mika Džegera duetus, kā arī leģendāro koncertierakstu – grupas Sepultura uzstāšanos Talsu Sauleskalna estrādē par godu Ģipkas kosmodroma atklāšanai. Pavisam drīz pēc iepazīšanās sekoja kāzas: Susvaris ņēma par sievu Āriju, bet Sundaris – Diānu. Šobrīd abas ģimenes aktīvi darbojas audio biznesā – kopīgā uzņēmumā, kas ražo augstākās kvalitātes audiofiliem paredzētus dīzeļa ģeneratorus, kā arī pārnēsājamus kodolreaktorus, kuri ir pieprasīti audiofilu ar dīzeļdegvielas nepanesību vidū.

Attēlā: Susvaris un Sundaris ģimenes pastaigas laikā

Iz Talsu rokmūzikas vēstures

Posted by

0

Daudzi nezina, ka populārās Talsu progresīvā šlāgerrepmetāla grupas “Jestrais kobiš” sastāvā savulaik kā bitenieks darbojās Amirs Bērziņš, savukārt Kendra Kerča-Znaroka bija grupas augstlēcēja. Pēc tam, kad abi sakāvās pie Talsu Soda priedes pēc savstarpējiem apvainojumiem piederībā establišmentam (konflikta aculiecinieki gan apgalvo, ka kautiņš izcēlies par to, kuram tiks pēdējie 100 grami degvīna), abi grupu pameta un viņu vietā nāca burvju mākslinieks Kužugets Šoigu un veterinārārsts Sahipzads Nabiuļins, grupai iegūstot eksistenciālāku un radikālāku skanējumu. Kā izteicās Nabiuļins: “Mēs rakstām savu mūziku ar suņa sirds asinīm.” Šim apgalvojumam piekrīt muzikoloģe Velta Jūra-Ezera: “Grupas klasiskā sastāva radošos pirmsākumus iezīmē vīrieša vietas meklējumi mūsdienu pasaulē un nekautrēšanās no dažkārt par toksisku uzskatītās maskulīnās enerģijas, kas īpaši spilgti izpaužas dziesmā “Onkuls Rūdis krata dūri”. 

Katru gadu 11. septembrī – dienā, kad notika kautiņš, kas noveda pie grupas sastāva pilnīgas maiņas, – pie Talsu Soda priedes pulcējas Amira un Kendras fani. Lielākā daļa no viņiem ir pārliecināti, ka tieši pirmais sastāvs bija patiesais, autentiskais “Jestrais kobiš”. Pirmā sastāva fanu kluba priekšsēdētājs Agdams Valpurģis norāda: “Par labu agrīnajam sastāvam runā tas, ka grupā tika ievērots dzimumu līdzsvars, tādējādi nodrošinot atbilsmi Direktīvas par dzimumu līdzsvaru uzņēmumu valdēs/padomēs prasībām. Tāpat mēs uzskatām, ka burvju mākslinieka un veterinārārsta vienlaicīga darbība grupā uzskatāmi liecina par korporatīvu interešu konfliktu, kas ir pretrunā Direktīvas par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju 75. panta noteikumiem.”

Bērziņa un Kerčas-Znarokas faniem par gandarījumu dziesmu svētku repertuārā tika iekļauts un uz skatuves triumfāli izpildīts grupas pirmais hits “Cepešpanna vārdā Žanna”. Tas bija patiess saviļņojuma mirklis abiem, ļaujot atstāt pagātnē seno konfliktu pie Soda priedes. Beigu beigās abi apprecējās, un ģimenē aug meita Žanna. Meitene aizraujas ar kulināriju, jo īpaši cepešiem. Amirs Bērziņš profesionālajā dzīvē ir pilnībā nodevies zinātnei, veicot objektīvus un precīzus sakāmvārdu un ticējumu mērījumus ar dārgu profesionālu aparatūru, kas iegādāta par saviem līdzekļiem. Sakāmvārdus un ticējumus viņam piegādā gan to īpašnieki, gan ražotāji, un zinātniekam ir darba pilnas rokas. Savukārt Kendra Kerča-Znaroka-Bērziņa ir Valsts Pitonu vakcinācijas centra direktore. Atbildība ir liela, jo iepriekšējā centra direktora nolaidības dēļ nāvējošas pandēmijas laikā gāja bojā 68,56 % valsts pitonu populācijas. “Pitoni ir mūsu valsts nākotne. Bez nākotnes nav pagātnes,” teic Kendra.

Gluži negaidīti pēc kā kritiķu, tā klausītāju ārkārtīgi atzinīgi vērtētā konceptuālā dubultalbuma “Dzintara pīlēna dienasgrāmatas” iznākšanas un grupas fenomenālajiem panākumiem vairākos prestižos festivālos hedlaineru statusā Šoigu un Nabiuļins paziņoja, ka “Jestrais kobiš” pārtrauc savu darbību un atteicās sniegt jebkādus komentārus šajā sakarībā. Dažus mēnešus pēc šā šokējošā paziņojuma Šoigu/Nabiuļina bobsleja divnieku ekipāža izcīnīja zelta medaļu pasaules čempionātā Džibuti, bet tas jau ir cits stāsts.

Attēlā: “Jestrais kobiš” klasiskajā sastāvā koncertā Talsu Sauleskalna estrādē

Dzimtene briesmās!

Posted by

0

Ir labi zināms, ka ieķert malciņu drosmei nāk par labu ikvienam, taču nezināmu iemeslu dēļ valstī valda dubulti standarti – autovadītāji, kas sēžas pie stūres alkohola reibumā, tiek pakļauti smagām represijām un sliktākajā gadījumā pat var nonākt cietumā. Vai tiešām par sevi pārliecināts un drošs autovadītājs mūsu valstī ir nevēlams? Nav noslēpums, ka vairāku paaudžu traktoristiem ir goda lieta pie sava spēkrata ruļļiem iemalkot kārtīgu mēriņu kvalitatīva degvīna. Vai tāpēc mūsu lauki jebkad ir palikuši neuzarti un neapmēsloti?

Aizvien biežāk neapmierinātas balsis izskan arī darba kolektīvos, jo represīvo likumu dēļ daudzi profesionāļi bez aroddzēriena spirdzinošā malka vienkārši atsakās sēsties pie sava traktora, kombaina, ceļaruļļa, autobusa vai kravas auto stūres, līdz ar to cieš darba ražīgums un kvalitāte vai darbs netiek paveikts vispār. Sašutumu un nožēlu par notiekošo neslēpj asenizācijas auto vadītājs Aldonis Soļankins: “Mani pārņem trauksme, vien iedomājoties par sēšanos pie savas sūdu mucas stūres skaidrā. Kad no rītiem trīc rokas tā, ka nevar zeķes uzvilkt kājās, un purinātājs ne par ko nelaiž vaļā, nāk pavisam drūmas domas galvā. Kāds es strādātājs tādā stāvoklī! Dariet kaut ko, jo valsts drīz nogrims sūdos!”

Pikts ir arī autobusa šoferis Zigurds Putrašvili: “Es vēl strādāju, bet, cik ilgi bez stiprinātā miestiņa stūrēt spēšu, pat nezinu. Gan pašam nervi čupā, gan nu jau arī pasažieri sūdzas, ka pēdējā laikā vadu busu kaut kā ne tā. Kāds gan tur brīnums, jo, ieskanoties īpaši smeldzīgai ziņģei Latvijas radio 2, emocijas iet pāri malām un vairākas reizes esmu gandrīz iebraucis grāvī. Re, no stresa jau ūsas nosirmojušas!”

Valsts Autotransporta darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Skaidrīte Skaudrīte Vīndedze uzskata, ka šādi ierobežojoši tiesību akti ir pretrunā kohēzijas politikas un ilgtspējīgas attīstības mērķiem un var novest pie konkurētspējas zuduma valsts līmenī un iekšzemes kopprodukta krituma: “Mēs redzam skaidru tendenci, ka daudzi mūsu profesionāļi stūrē savus spēkratus citās valstīs, kur šādu ierobežojumu nav, savukārt jauni cilvēki vairs nevēlas kļūt par taksometra un autobusa šoferiem un specializēta autotransporta vadītājiem, tā vietā aizvien biežāk izvēloties, piemēram, alus vai odekolona degustētāja arodu vai čakru virinātāja karjeru. Vai mēs vēlamies pazudināt tautsaimniecībai kritiski svarīgu nozari un paralizēt visu ekonomiku? Mēs zaudējam savus labākos cilvēkus – patiesus sava amata profesionāļus, kuri savas prasmes ir izkopuši kā amatdzēriena lietošanas nodarbībās, tā praksē. Cik ilgi vēl tiks pieļauta limonādes “Tarhūns” un “Buratīno” ražotāju lobija patvaļa?”

Cits viedoklis ir valdībai. Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra otrā vietnieka padomnieks arodatturības jautājumos Aldis Lidlāns šo situāciju saista ar pārejas perioda grūtībām: “Nav pamata runāt par noturīgu tendenci, jo pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvars tirgū tuvākajā laikā nešaubīgi atjaunosies. Kā piemēru varu minēt situāciju pirms septiņiem gadiem, kad pēc sezonālā ciršļu medību aizlieguma noteikšanas valstī īslaicīgi izveidojās dainu skapju remontmeistaru deficīts, taču valdības efektīvas rīcības rezultātā problēma tika novērsta, pieņemot darbā izcilus dainu skapju speciālistus no Somālijas, Jemenas un Paragvajas. Kas attiecas uz arodatturības jautājumu, Ekonomikas ministrijas paspārnē esam izveidojuši darba grupu, kas jau ir veikusi ietekmes novērtējumu. Tajā tika secināts, ka nav pārkāpti Arodatturības direktīvas noteikumi, jo tās 87. panta 3. punktā par aroddzērieniem ir paredzēts trīs gadu pārejas periods, kura laikā atbildīgajām valsts iestādēm ir tiesības veikt pasākumus pēc saviem ieskatiem saskaņā ar minētās direktīvas 43. panta 17. punkta a) apakšpunktā paredzētajām prasībām.”

Iekšējais ienaidnieks nesnauž. Ir pienācis laiks mosties visiem patriotiem, jo dzimtene ir briesmās! Mūsu spēkos ir nepieļaut šo kolektīvo pašnāvību, liedzot vietējiem kangariem un globalizācijas aģentiem īstenot kāroto vēlmi izdzēst mūsu identitāti un novest valsti pie iznīcības sliekšņa. Priekā!

Attēlā: Aldonis Soļankins darbā

Tuvojas vēlēšanas!

Posted by

0

Intervija publicēta žurnālā “Cūkgaļa šodien”

Ar politiķi Vaislas Kuili sarunājas žurnālists Piskonts Bumbis-Bumbis

Piskonts: Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Kā Jūs kā partijas “Cūkgaļa pirmajā vietā” līderis un premjerministra amata kandidāts redzat valsts attīstību tuvāko 10 gadu laikā?

Vaislas Kuilis: Pirmkārt, mūsu partijas programmas centrā ir cūkgaļas pieejamības kā vispārēju tiesību nostiprināšana Satversmē. Otrkārt, mēs iestājamies par stingru dārzeņu kontroli, nodrošinot to izcelsmes pārredzamību. Treškārt, mēs atbalstām dārzeņu pieejamības ierobežošanu nepilngadīgajiem, tādējādi pasargājot mūsu bērnus no svešzemju dārzeņu, piemēram, sparģeļu un brokoļu, kaitīgās iedarbības uz viņu garīgo un fizisko veselību. Ceturtkārt, mēs vēlamies pasludināt dārzkopības nozares lobistus par ārvalstu aģentiem un veikt dārzeņpropagandistu filtrācijas pasākumus. Piektkārt, mums ir plāns ieviest skolu programmās obligātu patriotisko audzināšanu, kurā galvenā uzmanība būtu pievērsta cūkgaļai kā kultūras kanonam, proti, cūkgaļas lomai nacionālās identitātes veidošanā un vēsturiskās atmiņas saglabāšanā. 

Piskonts: Ko domājat par savu galveno konkurentu – partijas “Jaunā vegānība” – iniciatīvu atcelt pašreizējo bipolāro vēlēšanu sistēmu, kas dod priekšrocības abām lielākajām partijām?

Vaislas Kuilis: Manuprāt, tas ir kliedzošs “Jaunās vegānības” mēģinājums ar savu ārvalstu saimnieku finansēto kabatas sīkpartiju palīdzību nosvērt politisko līdzsvaru par labu dārzeņu lobijam. Saprotiet mani pareizi – es neesmu pret dārzeņiem per se. Katrs bērns zina, ka cūkgaļa un kartupelis ir nešķirams pāris gluži kā vīrs un sieva tradicionālā ģimenē, taču šajā gadījumā skaidri un gaiši runa ir par mēģinājumu graut valstiskuma pamatus, pakāpeniski noārdot pilsoņu neatņemamās tiesības uz cūkgaļu un uzspiežot mums svešu un kroplīgu dārzeņu kultu. Mūsu iekšlietu ministra amata kandidāts Miervaldis Mieriņš-Miesnieks ir gatavs stāties demokrātijas sardzē un satriekt pīšļos jebkādus mēģinājumus destabilizēt situāciju valstī. Ja nedosim pienācīgu pretsvaru, mūsu bērni tiks pakļauti viendzimuma vegānismam un nonāks smagā fiziskā un emocionālā atkarībā no kāļiem un baklažāniem. Vai mums tas ir vajadzīgs?

Piskonts: Jūs savā programmā runājat par Cūkgaļas Zelta Laikmetu. Pastāstiet par to vairāk.

Vaislas Kuilis: Pirms globālistu un kosmopolītu uzbrukuma mūsu virtuvēm zeltains cūkgaļas cepetis ik svētdienu rotāja ikvienas krietnas ģimenes pusdienu galdu, taču pēdējās desmitgadēs īstenotā pretvalstiskā politika ir novedusi pie gastronomiskas anomālijas, kas diemžēl ir normalizēta plašā sabiedrībā. Izkāmējuši no dārzeņiem atkarīgi perverti nu rotā dzīvesstila žurnālu vākus un atļaujas mums mācīt “pareizās” vērtības! Mēs apsolām tam darīt galu un panākt, ka cūkgaļa atkal tiek cienīta un godāta.

Piskonts: Eiropas Savienības direktīva no 2028.gada liek cūkgaļas konservos pievienot 30% cukini. Vai Jūs kā tīras cūkgaļas aizstāvis atbalstāt šādu soli?

Vaislas Kuilis: Mana nostāja šajā jautājumā ir skaidra un nepārprotama – toksisko cukini pievienošana ir ņirgāšanās par tautu un mūsu dārgo vadoni un cūkgaļas tēvu – pašu Kārli Ulmani! Bez pārspīlēšanas varu teikt, ka tas ir genocīds. 

Piskonts: Mūsu sabiedrība ir ļoti polarizēta jautājumā par zēnu obligāto vakcinēšanu pret cūciņām. Redziet, Eiropā cūciņas nekad nav tikušas uzskatītas par goda lietu zēnam, taču, piemēram, Mongolijā, zēnus 6 gadu vecumā ar cūciņām inficē šamanis.

Vaislas Kuilis: Jā! Reti kurš zina, ka leģendārais burvju mākslinieks Kužugets Šoigu bija arī profesionāls cūciņu infekcijas iznēsātājs un savās turnejās pa visu Padomju Savienību veiksmīgi aplipināja miljoniem padomju zēnu. Lūk, PSRS zināja, kas ir patiesas vērtības.

Piskonts: Paldies par šo sarunu.

Vaislas Kuilis: Saules mūžu cūkgaļai!

Attēlā: Cūkgaļas Zelta Laikmeta aina

E-cūkgaļa – ceļš uz pārticīgu nākotni

Posted by

0

Intervija publicēta žurnālā “Cūkgaļa šodien”

Ar ekonomikas ministru Vaislas Kuili sarunājas žurnālists Piskonts Bumbis-Bumbis

Piskonts: Kuiļa kungs, kā Jūs kā cūkgaļai tuvu stāvošs valdības loceklis vērtējat pašreizējo situāciju, kad analogās cūkgaļas ražotājiem nākas konkurēt ne tikai ar sojas sivēnu audzētavām, bet arī ar e-cūkgaļas izstrādātājiem? Aizvien biežāk visā valstī dzirdamas runas, ka e-cūkgaļa esot gan treknāka, gan sātīgāka.

Vaislas Kuilis: Jūs noteikti esat informēts, ka ar Kuldīgas mēra Kima Jong-una politisko atbalstu un bukstiņu biezputras cauruļvada īpašnieka Ziedoņa Burkinafasovska finansējumu Upīškalnā ir sācies darbs pie e-cūkgaļas gigarūpnīcas būvniecības, savukārt Kurmālē taps jauna atomelektrostacija, kas ļaus gigarūpnīcai darboties ar pietiekamu jaudu, lai ar e-cūkgaļu apgādātu gan mūsu valsti, gan visu Eiropas Savienību, Arābu valstu līgu, Monako un Dienvidsudānu. Un tas vēl nav viss – Pelčos drīz sāks darboties cūku tauku bagātināšanas centrifūgas, kas oglekļneitrāli nodrošinās augstvērtīgu kodoldegvielu atomelektrostacijai. Es gribētu kliedēt lauksaimnieku bažas – darba pietiks visiem, arī cūkkopjiem, jo Kurmāles AES bagātināto tauku patēriņa vajadzības ļaus palielināt audzējamo cūku skaito līdz vairākiem miljoniem gadā. Šis ir ne tikai inovatīvs projekts, bet faktiski paradigmas maiņa – mēs varam runāt par lauksaimniecības un kodelenerģētikas saplūsmi. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas veiktajiem aprēķiniem šis kā uz eksportu, tā vietējo vajadzību apmierināšanu vērstais vērienīgais projekts ļaus tuvāko 10 gadu laikā radīt 834 127 ilgtspējīgu darbvietu un ievērojamu pievienoto vērtību, vienlaikus ievērojot visaugstākos ekoloģiskos un ētiskos standartus un nodrošinot vietējā dzīvesveida un tradīciju saglabāšanu.

Piskonts: Kuiļa kungs, tik liels jaunu darvbietu skaits liek domāt, ka šis projekts neaprobežosies ar lauksaimniecību un kodolenerģētiku vien.

Vaislas Kuilis: Jums ir pilnīga taisnība. Mūsu plānos ietilpst Ventas paplašināšana un gultnes bagarēšana, jo Kuldīga tuvākajos gados nešaubīgi kļūs par pasaules līmeņa tūrisma centru. Tas arī nozīmē, ka Kuldīgai bus nepieciešama jauna, mūsdienīga osta, kas var uzņemt kruīza kuģus. Tūristu un kravu plūsmas palielināšanas nolūkā Līzesmuižā tiks būvēta starptautiskā lidosta. Kā jau teicu iepriekš – darba pietiks visiem, jo Kuldīga nešaubīgi no mazpilsētas pārvērtīsies par metropoli, iespējams – pat hiperaglomerāciju. Šeit būs vajadzīgas prasmīgas darba rokas, kas strādās gan e-cūkgaļas gigafabrikā, kodolobjektos, ostā un lidostā, gan tirdzniecības centros, naktsklubos, restorānos, spēļu zālēs, prieka mājās, ūdens atrakciju parkos, viesnīcās, poliklīnikās, suņu frizētavās utt.

Piskonts Bumbis-Bumbis: Vai mans priekšstats, ka e-cūkgaļas gigafabrika un ar to saistītā kodolinfrastruktūra aizņems teritoriju vismaz Kuldīgas pašreizējā izmērā, varētu būt reālistisks?

Vaislas Kuilis: Mūsu mērķis veicināt teritoriālo un sociālo kohēziju saskaņā ar E-cūkgaļas programmu 2030. gadam un tajā ietvertajiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kas paredz pakāpenisku atteikšanos no analogās cūkgaļas. Tādējādi tiks ievēroti vidiskie, sociālie un pārvaldības kritēriji, ļaujot sasniegt e-cūkgaļas stratēģijas mērķus un vienlaikus sekmējot labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi un investīciju piesaisti kā vietējā, tā reģionālā mērogā. Lai atvieglotu pārkārtošanās procesu, ir paredzēts izveidot Pārejas fondu analogās cūkgaļas ražotājiem, kurš palīdzēs lauksaimniekiem pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

Piskonts: Kas jauns privātajā dzīvē?

Vaislas Kuilis: Ej dirst!

Attēlā: Rītausma Kuldīgā

Pēdējais Vakardzēriens

Posted by

0

– Par maz cūkgaļas!!! – traģiskā balsī saka Pēterītis, lūkodamies lielā bļodā ar rosolu.

– Nekas, ar alu ies iekšā ka prieks! – Marks ir optimists.

– Cik interesanti, ka gan uzvedībai pie galda, gan alum ir etiķete. – sapņaini saka Jānis.

– Bezalkoholiskais alus, starp citu nav nemaz tik… – iesāk Jūda, taču sarunu pārtrauc skaļš “Bļāāāāāāāāāāāā!” Pa durvīm iesperas vesela delegācija: pats Jēzus ir uzvalkā un nes smagu, šķindošu mugursomu. Tam seko šķietami kaukāza izcelsmes tumšmatains vīrs Ļoņa un visbeidzot ienāk bārdains kungs ar gaumīgu alusvēderu un labsirdīgu skatienu sejā – Armands.

Jēzus nupat ir atgriezies no ceļojuma pa jaunības dienu takām Sodomā un Gomorā, kas pēc administratīvi teritoriālās reformas pazīstamas kā Krāslavas pagasts. Tur Jēzu sagaidīja Armands – Jēzus sens un tuvs draugs. Abi uzauga Jordānas upes krastos Jēkabpilī, kur bija vienīgie ebreju puisēni pilsētā. Pēc skolas pabeigšanas abi strādāja Sodomas suņu leprozorija nakts maiņā, bet pa dienu studēja Sodomas universitātē – Armands fizmatos, bet Jēzus teologos. Kad Jēzu izmeta no universitātes par nesekmību, draugu ceļi šķīrās, taču ne uz ilgu laiku – abi devās uz Rīgu, lai uzsāktu karjeru Diskontā: Armands par ģenerālsekretāru un someljē, bet Jēzus par apkopēju. Viņiem bija daudz kopīga – kuplas bārdas, regulāras tikšanās ar Mariju Magdalēnu, mīlestība uz Depeche Mode mūziku, sirsnīgs raksturs un saites ar  Lietuvu (Jēzus tēvs bija lietuvietis no Paņevežas). Piedevām Jēzus bija Armanda māceklis. Krāslavā viņi laiku pavadīja godam – dzēra tēju litriem kā universitātes gados.

Atceļā no Krāslavas kādā grāvī viņi atrada Ļoņu – viņs bēguļoja no kaut kādiem noziedzīgajiem grupējumiem. Mafijā Ļoņu bija iekārtojusi mamma, kas gribēja dēlam labu karjeru, taču Ļoņa bija neuzņēmīgs un spītīgs – no darba vietas Sicīlijā viņs aizbēga un nu piepelnījās kā krāsotājs. Viņš bija tikko atlaists no darba Krāslavas pienotavas krāsošanas cehā par mutes brūķēšanu un par dzimumdzīvi ar darba devēja sievu Simonu. Ļoņu izšķirošā brīdī glāba Jēzus, teikdams – kas nav grēkojis ar metamo, lai met pirmo akmeni! Tādējādi gan Ļoņa, gan Moņa tika cauri ar zilu aci un Ļoņa kļuva par Armanda un Jēzus sekotāju.

– Kādi jaunumi no grēka zemes? – priecīgs jautā Marks.

– Vai tējnīcā pabijāt? – grib zināt Pēterītis.

– Vai tēju dzērāt? – jautā Jūda.

– Kungi! – pērkonbalsī iesaucas Jēzus – esmu pārvedis jums dāvanu no Sodomas! “Vienu pa visu dienu!” svinīgi saka Armands, bāž roku mugursomā un no tās izvelk milzīgu, baltu pudeli. Uz pudeles nav etiķetes, taču ap to griežas tāds kā plazmas loks, uz kura neonziliem burtiem rakstīts “Lielais Sprādziens”.

– Jēziņ, kas tas par brīnumu? – Jānis pārsteigts jautā.

– Kungi, jūs man neticēsiet! – saka Jēzus.

– Viss sākās ar to, ka mēs Krāslavā izdzērām visu tēju līdz pēdējai lāsītei. – sāk stāstīt Armands. – Bet kaltēja arvien vairāk un vairāk. Tad Jēzus atrada krānu un sāka dzert no tā. Un izdzēra krānu sausu.

– To man mamma iemācīja… – taisnojās Jēzus.

– Lūdzām pēc palīdzības vietējos sodomiešus – tie teica, ka uz ziemeļiem esot tāds Sīverta ezers, kurā esot gana daudz ūdens. Mums patika ezera nosaukums un devāmies turp, taču – kurp tiecas gars, turp kājas ne vienmēr spēj aiznest…

– Pieraksti! – Marks biksta Jāni.

– Atlūzām pļaviņā un jau likās, ka aizmigsim nakts klēpī, kad debesīs iedegās spožs stars, kas spīdēja mums pie kājām. No debesīm sāka skanēt mūzika un klusa balss sāka dziedāt:

I’m waiting for the night to fall

I know that it will save us all

When everything’s dark

Keeps us from the stark reality

I’m waiting for the night to fall

When everything is bearable

And there in the still

All that you feel is tranquillity.

There is a star in the sky

Guiding my way with its light

And in the glow of the moon

Know my deliverance will come soon

No debesīm zemē laidās spožs disks. Un dziesma turpināja skanēt.

And there is a sound in the calm

Someone is coming to harm

I press my hands to my ears

It’s easier here just to forget fear

Disks nolaidās uz zemes, netālu pļavā.

I’m waiting for the night to fall

I know that it will save us all

When everything’s dark

Keeps us from the stark reality

I’m waiting for the night to fall

When everything is bearable

And there in the still

All that you feel is tranquillity

Jēzus paskaidro: – Man likās, ka tas ir mans tēvs – šādi gājieni ir viņa stilā. Es saku: “Tėte, palik mus vienus su mūsų troškuliu!” Bet… tas nebija tēvs!

Armands stāsta: – Diskā atvērās durvis un no tā izkāpa brīnumaina radība ar spīdošas plazmas disku virs galvas un melnā uzsvārcī, uz kura zeltītiem burtiem bija rakstīts “E.T.”.

– “E.T.” nozīmē Extra-Terrestrial! Tā ir Stīvena Spīlberga filma par citplanētieti, kas… – Jūda aizelsies skaidro.

– Pieveries! – viņam iesper Marks.

– Būtne paklanījās un teica: mani bērni, es nāku no debesīm un nesu jums prieka vēsti: kas izslāpis, tiks padzirdīts! Būtnes rokās parādās balta pudele kuru tā mums pasniedz. Būtne pasmaida, vēlreiz paklanās un kāpj atpakaļ savā kosmosa kuģī. – stāsta Armands.

– Un tad Armands ierēcās: “Bļāāāāā! Liels Tev paldies, mūsu glābēj! Kā tevi sauc, ak, debesu dēls?” – stāstu turpina Jēzus.

– Būtne pagriežas un saka: bērni, mans vāds ir Elizbārs Trizna!

– Oho! Slavenais Elizbārs Trizna! Viņš taču ir Rūdolfa Plēpja ārlaulības dēls un Stīvena Spīlberga draugs. Par viņu man daudz stāstīja Andris Šķēle, kurš ar Triznu kopā stādājis Telavivas zāģu veikalā! Ar Andri mēs savulaik Raimondam Paulam nozagām septiņpadsmit klavieres… – Marks grimst atmiņās.

– No kapa izzagāt? – Jānis lietpratīgi jautā.

– Nē, no dāčas. Kapā Paulam līdzi paņemta bija tikai flauta un Guntara Rača mīļākās bungas. Patiesībā bija ļoti neveikla situācija – atrokam kapu un tur sēž Pauls – raud, spēlē flautu un ēd šprotu pastēti. Viņš mums bļauj virsū – ko jūs te pa manu kapu šiverējat? Bet mēs viņam – ko tu te dari ar Guntara Rača mīļākajām bungām? Galu galā viss beidzās laimīgi. Pauls mums pat iemācīja, kā ar flautu maisīt pļurzaku…

– Jā, mums kopā ir daudz skaistu, siltu atmiņu. – Jānis nosaka.

– Nudien. Raimonds Pauls labi pazina Elizbāru Triznu. Jums to vajadzēja redzēt! Pauls pagaršoja pļurzaku un teica, ka tas garšojot pēc nepabeigtas Bukstiņu biezputras. Pļurzakam esot jāpievienot skābētie kāposti, kā to data Galīsijā. Paula saukts, Elizbārs Trizna drīz ieradās ar skābēto kāpostu muciņu – jāteniski uz Žāklīša, kuru vilka astoņas baltās pelītes.

Vakars pagāja godam – Lielais Sprādziens tika rūpīgi izstudēts un novērtēts. Marks rūpīgi ievīstīja pēdējo rosola karoti savā kaklasaitē – ģimenei ko pagaršot. Skaļās sarunas bija pierimušas un istabā valdīja apcerīgs klusums.
Te pēkšņi Jēzus piecēlās, sita dūri galdā un sauca:

– Patiesi es jums saku – viens no jums kļūs par atturībnieku!

Istabā sacēlās tracis, kas teju pārvērtās īstā kautiņā.

– Liecieties mierā, šitā es jūs nevaru gleznot! – sargādams savu molbertu no lidojošiem nažiem un šķīvjiem, bļauj Ļoņa.

Jānis negausīgi laiza rosola paliekas no bļodas un pamīšus sper uz grīgas gulošajiem:

– Leonīd Davidovič, mums ir nopietna vīru saruna! Dažu diskusiju loģisks noslēgums ir vardarbība.

Nopietnā vīru saruna drīz apsīka un vīri sasēda katrs savā kaktā, klusēdami. Pēdējais ierunājās Armands, paziņodams Jēzum “Tevis nav!”, un aizmiga ar “Krāslavas piena” ražotu sviesta paciņu rokā. Lai Armandam mierīgs miegs!

Veltījums Armandam a.k.a. Melnajam Aknam (1975 – 2024)

Pļaujas svētki kolhozā Uzvara

Posted by

0

Saturies, lasītāj, un pieņem kaut ko dūšai – kolhozā Uzvara šodien pļaujas svētki! Kolhoznieki ar dēļiem aizsit ciet logus, mātes bērniem stingri piesaka neiet ārā rotaļāties, draudot ar elektrību. Nepaklausīgākie bērni tiek sasieti ar trosi, ieslodzīti pagrabā un apbērti ar kartupeļiem. Kolhoza tīrums, kur audzē marinētos gurķīšus, tiek apvilkts ar dzeloņdrātīm un to apsargā īpaši no Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas uzaicināti kaujas jenoti. (Pašmāju jenotu izmantošana pļaujas svētkos Latvijas PSR ir aizliegta, jo pret to iestājas mūsu republikas kaujas jenotu arodbiedrība, kas stingi atbalsta tradicionālās ģimenes vērtības. Tādējādi tiek nodrošināts, ka bērni nesamācās no jenotiem rupjības – korejiešu valodu bērni nesaprot, tāpēc tas ir drošāk.)

Attēlā: Kolhoza Uzvara labākais kombainieris Šņakars Džonsons-Jaičkins

Īpašas rūpes pirms pļaujas svētkiem ir kolhoza slaucējām. Govis jātur ganībās, bet kā garantēt to drošību? Stāsta slaucēja-pulkvežleitnante Ausma: “Biedri no brālīgās Čehoslovākijas mums speciāli uz pļaujas svētkiem atsūtīja govju ķiveres Jawa. Ķiveres ir patīkami sārtā krāsā un govīm pēc to valkāšanas pat nedaudz paaugstinājies izslaukums!” Bet kā tad ar govju astu aizsardzību? Arī še dārgie čehoslovāku biedri ir parūpējušies par mūsu kolhozniekiem – no rūpnīcas “Škoda” piegādāti moderni govju astu sargi TOS-1, kas darbojas ar elektrību. “Pirms tam mums bija tikai buržuāziskajā Latvijā ražoti astes sargi ‘Vadonis’ ar lielkubatūras iekšdedzes dzinējiem. Govīm no tām bija aplam bail un tās tik skrēja uz priekšu, kamēr vien darbojās dzinējs un nebeidzās degviela. Ikreiz pēc pļaujas svētkiem mums vajadzēja braukt uz Vladivostoku, uz Sahalīnu, uz Kamčatku pēc mūsu brūnaliņām. Tagad – pavisam cita lieta!” stāsta Ausma. 

“Kolhoza zootehniķis mums apsolīja – ja visas Uzvaras govis pēc pļaujas svētkiem būs palikušas LPSR teritorijā, viss govju fermas personāls brauks uz Rīgu, uz teātri.” Slaucēja-ģenerālmajore Jadviga saka, ka jau gadu neesot redzējusi izrādi “Trīnes grēki” tādēļ nevar vien sagaidīt kāroto braucienu uz Rīgu. Neapmierināta ir vien fermas vecākā govs Gauja: “Mūsu kolhoza govis ir lielas Backstreet Boys fanes – boibendi mums tīk vairāk nekā Nora Bumbero.” Diemžēl pēc vairākiem vardarbīgiem starpgadījumiem tika atcelta grupas Backstreet Boys koncertturneja pa Zemgales kolhoziem un sovhoziem. Govs Jandzi ar tai uzstādītu astes sargu ‘Vadonis’ aiztraucās uz Vladivostoku un panikā sabadīja divus grupas Backstreet Boys dalībniekus un slidu asinātāju.

Attēlā: pļaujas svētki Uzvaras kolhozā rit godam.

Tikmēr notiek gatavošanās pļaujas svētkiem – lielā degvīna cisterna, kura ir vienīgais UNESCO aizsargājamais objekts visā kolhozā, ir piepildīta līdz malai un tai pievienotas ugunsdzēsēju šļūtenes – katram iepļāvējam pa vienai. Stāsta pļāvējs-stahanovietis Vasilijs: “Mūsu kolhoza iepļāvēji jau trīs gadus saņēmuši ceļojošo vimpeli kā labākie Latvijas PSR. Pie mums brauc stažēties biedri no Moldāvijas, Gruzijas un pat Botsvanas. Atšķirībā no buržuāziskās Latvijas iepļaušana mūsdienās ir mehanizēta – ugunsdzēsības šļūtenes pievienotas elektriskajam augstspiediena sūknim. Labākie iepļāvēji spēl izdzert līdz piecām tonnām degvīna stundā.” Kolhoza priekšsēdētājs Raimonds Pauls Pots ir lepns par sasniegto, tomēr teic, ka plāns ir līdz piecgades beigām sasniegt sešas tonnas stundā, industriālajām uzkodām izmantojot ģenētiski modificētus marinētus gurķus un militārās gultņu desas no PSRS Aizsardzības ministrijas stratēģiskajām rezervēm. 

Pļaujas svētku laikā Mūsas upē ūdens pilnībā tiek aizstāts ar kanalizāciju – ūdeni upē pēc Partijas pavēles izdzer mūžam izslāpušie un badīgie Lietuvas PSR komjaunieši. Augstvērtīgā kanalizācija ir svētki arī zemūdens bara iemītniekiem – sporta zivis karūsas, līdakas un grunduļi priecājas par kolhoza Uzvara dāsnajām veltēm – ar fosforu bagāto mēslojumu, kas palīdz augt gan ūdensaugiem, gan upes faunai. Mūsas upe ir pazīstama visā pasaulē ne tikai ar fosforu bagāto kanalizāciju bet arī ar savu slaveno mūsieti Eduardu Ševardnadzi, kuru upē adoptēja kāda Mūsas varžu ģimene. Neskatoties uz audžumātes kurkstēšanu, Edžiņš aizgāja politikā, tomēr visu mūžu mīlēja ūdeni un sapņoja par Mūsas rāmajiem ūdeņiem un Zemgales līdzenumiem. (No Kaukāza kalniem man nāk vēmiens, draugu lokā mēdza teikt Eduards.)

Attēlā: Kolhoza Uzvara traktors un automobilis Ņiva taisa naftas zivi.

Bet kolhozā Uzvara tiek atklāti pļaujas svētki. Visas govis ir aprīkotas ar kaskām un astu sargiem, marinētie gurķīši ir drošā jenotu aizardzībā, bērni ieslodzīti pagrabos un kolhoza mehāniķi svinīgi dodas uz degvīna cisternas pusi. Vīri saprot mirkļa svarīgumu, svinīgi klusē, stāvot pie sava kolhoza kultūras un arhitektūras pieminekļa – degvīna cisternas. “Nu ko, biedri, varbūt mazliet jāiepļauj?” saka kolhoza priekšēdētājs un svinīgi paceļ pirmo šļūteni. Pļaujas svētki kolhozā Uzvara var sākties.

Lielie dzīves jautājumi

Posted by

0

Grieķija ir necila Vidusjūras valstiņa. Pēc pirmā acu uzmetiena ir grūti pateikt, ka Grieķijai pieder divi izcili sasniegumi: tā ir rietumu civilizācijas, zinātnes un filosofijas šūpulis, taču galvenokārt mēs to pazīstam kā Piskonta pirmsākumu. Kaut vai tāpēc Grieķija ir pelnījusi eksistēt dižās Albānijas ēnā.

Dzirdējis pieminam Grieķiju no dzēruma pamostas grieķu-romiešu cīņas meistars un brunču un aļņu mednieks Pālivaldis Ļuļe-Švimpelsons. Vārds Pālivaldim:

Nesen biju Grieķijā, Apenēs. Mazliet iemalkoju savu iecienīto dzērienu un aizgāju pie dieviem. Proti, kāpu Olimpa kalnā. Olimps man ļoti atgādināja Gaiziņa bezalkoholisko versiju, tādēļ kāpjot gauži raudāju. Pa ceļam sastapu daudz grūtību – lija lietus, rupji lamājās skudras (jo es viņas dzērumā nosaucu jobaniem posmkājiem) un pusceļā līdz virsotnei man uzbruka Zolitūdes huligāni. Taču kalnā uzkāpu. Biju pamatīgā žvingulī, jo teju ik uz soļa iestiprinājos ar limonādi Hektors. Kalna virsotnē redzēju šādu apburošu skatu – dievi bija sasēduši puslokā un klausījās pavērtām mutēm brašā, bārdainā vīrā, kurš rokā turēja paša tulkotu Ričarda Dokinsa grāmatu “Dieva delīrijs” un skaidroja dieviem, ka viņu nav. “Jums ir vistas smadzenes!” paziņoja bārdainais kungs.

Roku paceļ zēns peldbiksēs un džemperī. Viņš izskatās pēc pārcentīga teicamnieka. Un izklausās arī. Zēna vārds ir Poseidons. “Es šaubos par savu eksistenci – tātad domāju. Ja es domāju, man ir vistas smadzenes. Bet vista eksistē. Tātad es arī eksistēju.” 

Attēlā: bārdainais kungs diskutē ar grieķu dieviem. (Reālajā dzīvē bārdainais kungs ir dūšīgāks.)

Bārdanais vīrs uzmet skatienu Poseidonam un iztēlojas viņu kā kautķermeni.

“Vistas eksistences jēga ir šašliks. Taču kāda ir jēga tavai eksistencei? Tu neesi funkcionāls – viens vienīgs liesumiņš un tas pats tik sīksts, tik nesagremojams! Tu manās acīs esi nulle! Tu neeksistē!” 

Poseidons mēģina kaut ko svepstēt par marinādi, taču bārdainais vīrs attrauc: “Kad būsi uzbarojies, tad arī runāsim. Pasaule radusies Lielā Sprādziena rezultātā. Vai tiešām Lielais Sprādziens varēja radīt tādu sīku tirliņu kā tu?” Poseidonam mute ir ciet.

“Sakiet lūdzu, kāda bija Lielā Sprādziena jauda kilotonnās?” ziņkārīgi jautā Atēna. Atēna ir pusmūža dāma bikškostīmā un peldcepurē.

“Lielā Sprādziena jaudu mēra litros un promilēs!” dusmojas bārdainais vīrs, “aizver taču muti, zoss! Tu neko nesaproti no astrofizikas!”

“Jūsu erudīcija liek man justies kā pamuļķim,” nobēdājies teic Zevs. Viņam rokā ir vimpelis “Gada labākais kombainieris – sociālistiskā darba varonis”, kuru viņš kaunīgi mēģina sarullēt. Vēl pirms brīža viņš bija pirmais puika kolhozā, vēl pirms brīža viņam bija viss – zagts vimpelis, motocikls Iž Planeta-Jupiter un pie sāniem glītākās slaucējas, bet nu vienā mirklī viss lepnums pačibējis.

“Nu, priekš grieķu kolhoznieka tu esi diezgan gudrs,” saka gudrības dieviete Minerva.

“Bļaaaaaaaaaaģ! Ko tu, slampa, te dari? Kurš tevi ielaida Grieķijā? Kur skatās robežsargi? Tevi nekavējoties jādeportē atpakaļ uz smirdīgo Romu!”

“Romā ir Hanibāls. Es esmu kara bēgle! Ļaujiet man palik!” caur asarām lūdzas Minerva.

“Tu esi šeit atlīdusi izstrēbt mūsu Metaxu, izrīt mūsu zaceni, izvarot mūsu sievietes! Tu esi sliņķe, kas grib dzīvot no sociālajiem pabalstiem. Tu gribi mums atņemt darbu, lai mēs kļūstam par lūdzējiem paši savā zemē! Vācies atpakaļ uz savu Romu, Minsterva! Grieķija nav iebraucamā sēta imigrantiem un pašlabuma meklētājiem. Mēs esam par tīru grieķu nāciju!” auro bārdainais kungs. Viņš sniedzas pēc blašķītes, taču tā izrādās tukša. “Bļāāāā. Minsterva iztempusi manu Metaxu!” Bārdainais kungs pamana Hektoru Pālivalža Ļuļe-Švimpelsona rokā un jau sniedzas pēc tā: “Dod šurp! Man to vajag vairāk nekā tev, man atšķirībā no tevis smadzenes jābaro!”

“Mums ir desmit sekundes lai aizbēgtu!” Minerva saka Pālivaldim.

Pālivaldim acīs ir asaras. Viņš nobeidz savu stāstu:

“Bija laiks tīt makšķeri. Minerva paņēma mani pičpaunā un mēs abi šļūcām lejā no Olimpa kalna. Kopā pievārētās grūtības mūs ļoti satuvināja. Pie tam izrādījās, ka mūsu mātes abas strādājušas Iecavas suņu izolatorā un abām vārds ir Vallija Ļuļe. Mīlestība uzziedēja kā pienenes zieds, kaisle virmoja kā tikko izmaisīts kompots. Mēs sapratām, ka mums lemts būt kopā. Šoruden mēs precēsimies.”

Lūk, dārgais lasītāj, meklējot atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, cilvēks atrod mīlestību un aizmirstu Hektora pudeli mēteļa kabatā.

Atklāta vēstule vācu desu ražotājam

Posted by

0

Dārgais Piskonta lasītāj, Tu droši vien nezināji, ka lielisko vācu desu ražotāji ne nieka nerunā latviski. Žēl. Viņiem paliek neatklāta latviešu valodas vārda “cūgaļa” saldā garša. Mēs viņiem uzrakstījām pateicības vēstuli par lieliskajiem produktiem. Lasītāj, baudi šo vēstuli un baudi cūgaļu!

—

Lieber Wikinger,

Alle Probleme im Leben komen davon dass Leute keinen Wurst haben! Der Titanik hat nur deswegen gesunken weil es keinen Wurst gab und nur sehr wenig Wurstwassercocktail mit Eiswürfeln. Der Franzose Robespierre hat den Kopf verloren nur weil in Frankreich keine Putenfleischwürstchen mehr gab. (Ja. Bundesregierung ohne Wurst kann nicht lange dauern.) Wohin man schaut, wo ein Wurst nicht zu finden ist, findet eine Tragödie stadt! Leute brauchen Wurst aber die Regierung pennt mit Augen offen. Aber nicht du, lieber Wiki!

Gestern habe ich Wurst gegessen und geweint. Ja! Weil der Wurst nicht gut war. Der Wurst war würzig aber ohne Knochen. Wer produziert ein knochenloses Wurst? Das sind doch die Engländer, die Englische Wurstmacher die als “Richmond” bekannt sind. (Wir sollten die umbenennen als die Englische Knochenloswurstmacherpenner. Schwache Wurstmacher, schwaches Land – Boris Johnson sollte das wissen, jetzt ist es aber zu spät.) Und der Wurstwasser – ich schweige davon! Über den Wurstwasser haben die überhaupt nichts gehört. (Typisch Englisches Bildungssystem – die lernen zu lesen und schreiben aber nichts über Wurstwasser. Die Engländer ignorieren Wurstwasser – wie immer.)! Aber nicht du, lieber Wiki!

Diese sind sehr schlechte Zeiten! Wurstlöslichkeit und teures Erdgas und Strom! Wiki, weil du mein Lieblingswurstmacher bist, werde ich meine Erfindung mit dir teilen: ein Wurstkraftwerk!

Die Würstchen haben die Kraft, die zu Gunsten von Deutschland und Europa arbeiten muss! Und Wurstkraft ist doch auch grün (besonders mit einer Gurke) und davon kommt kein CO2. Das ist was wir für den Europäischen Grünen Deal möchten!

Jeder weiss dass der Wurst mehr Energie produziert wenn Helene Fischer dabei steht und ein lustiges Lied singt. Ja. Frau Fischer soll mehr umweltbewusst sein und beim Wurstkraftwerk arbeiten. Dafür soll sie 10 Wikinger Qualitätswürstchen pro Arbeitstag kriegen.

Der Strom geht nach Deutschland und Europa, die uns dann bedanken sollten! Mit Europa meinen wir alle Europäische Länder einschließlich Dänemark. Aber bloß nicht nach England! Die Engländer sollten zu erst mehr wurstbewusst werden!

Klub der Englischen Feinsmecker

Eļļassuņi

Posted by

0

Bezcerīgas nolemtības priekšā ir grūti saglabāt racionālu domāšanu. Labi zinot, ka mūsu lūgumi pēc žēlastības ir tikai prieks un iedrošinājums mūsu spīdzinātājam (un pēc mirkļa slepkavam), mēs tomēr metamies ceļos, lūdzot ātru un nesāpīgu galu, mēģināt sataustīt kaut cerības ēnu bezcerības tumsā. Piedod, mans lasītāj, šādu emocionālu ievadu, bet aprakstīt šausmas Džūkstes sojas kautuvē ar sausu statistiku vien būtu nepilnīgi un negodīgi.

Kautuves bezpersoniskā, monotonā betona siena labi slēpj eļļaspirti, varmācīgo sojas pupiņu masveida slepkavošanu, kas še notiek ik dienas. Bet to, ko slēpj sienas, gatavas ir izrādīt kautuves durvis. Jā, mans lasītāj, Džūkstes kautuves durvis allaž ir atvērtas gan mazdūšīgākiem skatītājiem, kam pašiem uz slepkavību roka neceļas, bet sirds smilkst pēc eļļas, gan tiem, kuru eļļaskārā roka pati sniedzas pēc naža, pēc upura. “Kautuves demonstrāciju zālē ir divdesmit skatītāju rindas, katrā rindā pa trīsdesmit piecām vietām.” lepni stāsta kautuves publisko un bērnu pasākumu koordinatore Biruta Ratniece, kas vēlējās palikt anonīma. “Vietas demonstrāciju zālē jārezervē vismaz gadu iepriekš un tās tiek izķertas uzreiz pēc palaišanas tirdzniecībā. Daudz pie mums brauc grupas no skolām.” Nežēlība pret sojas pupiņām mūsu valstī ir kļuvusi par lētu izklaidi, no kuras negribam pasargāt pat bērnus.

Pieļāvām kļūdu, sarunājot tikšanos ar kautuves vecāko tehnologu – spīdzinātāju Viktoru Erbsenbergu, piekrītot tikties demonstrāciju zālē pēc darba dienas beigām. Viktors mūs sagaida savā “darba tērpā” – iznēsātās džinsās un flaneļa kreklā, kam pa virsu biezas ādas priekšauts. Mati, seja, apģērbs klāti ar eļļu. Uz rokām eļļaini sojas proteīna gabaliņi. Kājās uzvilktie zābaki šļurkst pie katra soļa. Viktors pastiepj roku sveicienam, ne mirkli nenolaizdams no mums acu. Pirms intervijas sev solījāmies par katru cenu neizrādīt emocijas, tādējādi liedzot prieku šim morālajam deģenerātam, taču pastiepto eļļas klāto roku paspiest nespējam. Viktors uzreiz saprot, ar ko viņam darīšana – neesam vieni no viņa “ierastās auditorijas”. No viņa saņemam nicīgu, ņirdzīgu smaidu. Viktors bāž roku kabatā un izvelk to tās ap pusotru duci sojas pupiņu – daudzas no tām vēl tikai pusaudzes. Otrā rokā viņam ir aprūsējis nazis, kas, šķiet, ir lielāks, nekā praktiski vajadzīgs. Ar nazi Vikotrs rāda uz pupiņām: “Kuru?” Vēl nesapratis jautājumā ietvertās šausmas, ziņkārīgi skatos uz pupiņām. Manu uzmanību piesaista pati mazākā no tām – tās linubaltais vaidziņš ir kā no samta. Domāju pie sevis, cik daudz savas cilvēcības ir jāzaudē, lai darītu pāri kādam tik tīram un nevainīgam. Paņemu to rokās. Pupiņa, manas rokas siltuma iedrošināta, paskatās man acīs un smalkā balstiņā saka: “Mani sauc Elī. Vai Tu man darīsi pāri?” “Laba izvēle!” – Viktora uzslava mani atgriež realitātē. “Dod!” Viktors prasa, nazi turot gatavībā. 

Sekoja gara, emocionāla saruna, kuras laikā likām saprast, ka sojas pupiņu slepkavošana mūsu klātbūtnē nenotiks. Draudējām iesaistīt gan NATO, gan Latvijas gaļēdāju asociāciju, gan Romas Katoļu baznīcu un personīgi Jaunavu Mariju – gaļēdāju aizbildni. Galu galā Viktors piekrita tālākai sarunai, sēžot skatītāju rindās.

Viktors piedzima vegānu ģimenē. Tēvs Ādolfs bija ultraradikāls vegāns, kas iestājās par kotlešu pilnīgu aizliegšanu. Slavens viņš kļuva ar savām regulārajām publikācijām laikrakstā Auseklis, kurā aģitēja par īpaši cietsirdīgu attieksmi pret augļiem un dārzeņiem. “Ja ābols tavās rokās nekliedz, tu to ēd nepareizi.” viņam patika teikt. Ādolfa sieva un vēlāk – Viktora māte – Ausma bija veģetāriete, lai arī strādāja Krimuldas cūku fermā par zootehniķi – apsēklotāju. (Tieši šajā cūku fermā selekcionēta cūku šķirne Krimuldas Sulīgais. Slavenais vaislas kuilis Andris ir Ausmas bērnības draugs.) Pēc Ādolfa satikšanas Ausma radikalizējās un, kad piedzima mazais Viktors, tas jau zīdīja sojas piena pudelīti. Bērnība pagāja vegānjūgenda azotē – Viktors veica diversijas ābeļdārzos, dedzināja pavārgrāmatas. Jaunības gados kļuva par aktīvu protestētāju pret cūku tiesībām tikt apēstām. Simboliska iesvētīšana ”vīra kārtā” notika, tēvam nododot viņam savu nazi. “Sēj naidu pret visu zaļo un augošo, kur vien sper tava kāja! Lai eļļas upes līst pār Krimuldu, Latviju un visu pasauli!” – asarām acīs stāstu pabeidz Viktors.

Ne velti tieši ar savu nežēlību bēdīgi slavenais Viktors tika izvēlēts par Slampes Pākšaugu darba nometnes pārvaldnieku. Ikdienā veicot vissmagākos darbus un izpildot viszemiskākās un eļļainākās vegānu iegribas, Slampē dzīvību zaudēja miljoniem zirņu un pupiņu stādu.

Lūk, mans lasītāj, lūk kā rodas sojas proteīna kāri eļļassuņi! Krimulda, Džūkste un daudzi citi mūsu valsts reģioni mirkst sojas pupiņu eļļā. Atcerieties – vienaldzība nogalina! Vegānu banda, kas nīst visu augu valsti tikai tāpēc, ka paši sastāv no gaļas, ir jāaptur. Kopā mēs to varam!