Mēs viens otram esam feministi

Materiāls sākotnēji publicēts prestižā žurnāla “Cūkgaļa šodien” jaunākajā numurā

Ar Vaislas Kuili sarunājas žurnālists Piskonts Bumbis-Bumbis

Piskonts: Kuiļa kungs, uzņēmēju aprindās klīst baumas, ka jūs plānojat sākt uzņēmējdarbību. Vai tā ir patiesība?

Vaislas Kuilis: Esmu izveidojis savu parfimērijas līniju. Parfīms paredzēts abiem dzimumiem un pagaidām laišanai tirgū ir gatavas divas smaržas — VaiKu1 un VaiKu2. Pirmajās smaržās dominē kūpināta cūkas šķiņķa aromāta pamatīgums, un tās tiek pozicionētas tirgū kā smaržas provinces iedzīvotājiem, kas zina savu vērtību un lietu kārtību. Piebildīšu, ka VaiKu1 esmu izstrādājis sadarbībā ar nozares līderi Meža Kuili. Ar VaiKu2 tēmēju uz jauniem, dzīvespriecīgiem, mērķtiecīgiem un aktīviem pilsētniekiem, kas iecienījuši BBQ, un šo smaržu aromātā ir izteikts grilā ceptas Mexicano pikantās cūkgaļas šķēles aromāts. Kā jau noprotat, VaiKu ir mans jaunais zīmols. Angļu valodā runājošajās zemēs startēšu ar citu zīmolu -YQ, taču atbilstoši VaiKu korporatīvajai filozofijai šie produkti būs identiski. Vēlāk produktu līnija tiks paplašināta, ietverot arī matu un ķermeņa kopšanas līdzekļus ar cūkgaļas aromātu un dziedinošajām spējām. Un tas nepavisam nav viss – varu arī pačukstēt, ka pavisam drīz tirgū nonāks VaiKu prezervatīvi ar salami dizainu un cūkas šašlika aromātu.

Piskonts: Pēdējā laikā runā, ka jūs ārpus darba aizvien biežāk esat redzams stjuartes Ingrīdas Alkvistas sabiedrībā. Kā jūs raksturotu savas attiecības? Kas jūs viens otram esat?

Vaislas Kuilis: Mēs viens otram esam feministi.

Piskonts: Tam ir grūti noticēt. Kas jūs par feministu, būdams vīrietis?

Vaislas Kuilis: Bumbja-Bumbja kungs, es necietīšu savā klātbūtnē šādu provinciāli atpalikušu patriarhālu retoriku! Man nav pieņemams jūsu kultivētais vulgārais seksisms! Jel pārtrauciet šo maskulīnā šovinisma bufonādi!

Piskonts: Kuiļa kungs, ko jūs domājat par globālo sasilšanu?

Vaislas Kuilis: Jā, es esmu karsts.

fem_vk

Vaislas Kuilis un Gibraltārs

Nopeldējies Vidusjūrā, Vaislas Kuilis piekrastes smiltīs zvilnēja pludmales krēslā zem saulessarga, no Spānijas mazpilsētas La Línea de la Concepción puses vērojot karstumā virmojošo Gibraltāra klinti. Feministu kongress Gibraltārā bija noslēdzies, un tā kulminācija bija Vaislas Kuiļa runa „Šniceles diskurss 20. gadsimta sākuma vācu sieviešu literatūrā ”, izpelnoties nerimstošas delegātu ovācijas. Tā bija sutīga jūlija diena, vēja nebija, jūra rāma, un peldes, dienvidu karstuma un Feministu kongresa emocionālā piesātinājuma nogurdināto Kuili pamazām iemidzināja liegā viļņu skalošanās. Stjuarte Ingrīda Alkvista jau bija devusies mājup ar Monarch Airlines reisu no Gibraltāra uz Londonu un tālāk ar British Airways uz Arlandas lidostu, bet Kuilis bija nolēmis lidot nākamajā dienā, vairāk uzkrājot spēkus jaunām darba gaitām pastiprināta metabolisma apstākļos. Tā kā Vaislas Kuilis bija atvaļinājumā, SAS darbība bija uz laiku apturēta, un abiem nācās ceļot par saviem līdzekļiem ar citu aviokompāniju lidmašīnām. SAS direktoru padome gan darīja visu iespējamo, lai Vaislas Kuilis paliktu darbā, solot viņam ievērojamu algas pielikumu un galu galā pat cūkgaļas devas palielinājumu par vidēji 37 % reisā, taču Kuilis bija nepielūdzams – Feministu kongress viņam bija obligāts kā ticīgajiem baznīcas apmeklējums svētdienas rītos. Kuilis patiešām bija ticīgs – viņš kā feminists ticēja cūkgaļai teju reliģiskā līmenī. „Ik dienu ar SAS lidmašīnu es augšāmceļos un tad nolaižos pie dzīvās radības, lai teiktu prieka vēsti – cūkgaļa ir ieradusies,” Kuilis īpašajos brīžos teica Ingrīdai.
Kad Kuilis pamodās, sāka jau krēslot. Gibraltāra klints ietinās dūmakā, un Kuilim likās, ka viņš šo vietu vairs nepazīst. „Un kas esmu pats šajā svešajā vietā? Kur ir manās mājas?” viņš sev vaicāja. Kopš apzināta vecuma Vaislas Kuilis šaubījās par savu izcelsmi un domās atkal nonāca bērnībās mājās Kastaņolā. „Brāl, man tev kas svarīgs jāsaka,” kādu dienu mazajam Kuilim paziņoja gulbis Ivars, „tu nekad neesi bijis lietuvietis un tavs vārds Vaislas patiesībā ir latviešu uzvārds Vaišļa bez mīkstinājuma zīmēm un ar vienu jaunu burtu. Vārds mainījās, kārtojot tavus adopcijas dokumentus Šveicē.” Kuilis bija pārāk mazs, lai izprastu, vai brālis viņu nes cauri, vai arī tā ir patiesība, taču šaubu ēna palika. Kad Vaislas Kuilis bija jau krietni paaudzies, kādu rītu viņu atkal uzrunāja tikko ar vācu baltvīnu uzpravījies gulbis Ivars. „Man tev kas svarīgs sakāms, brāl,” teica Ivars, „iespējams, tas tevi šokēs, bet patiesība ir svarīgāka par visu. Divu gadu vecumā tevi operēja dakteris Kalnbērzs. Tu piedzimi kā meitene – Gaļina jeb Gaļa.” „Bet kādēļ tad es neesmu Cūkgaļina jeb Cūkgaļa?” neizpratnē jautāja Kuilis. „Tāpēc, brāl, ka visu jau nevar izskaidrot, kā mūs māca grupa Svešie,” atteica Ivars. Kuilim likās, ka tā nekādā gadījumā nevar būt un ka šoreiz brālis viņu patiešām muļķo. „Beidz dumoties, Ivar! Zini, kas, tu, Ivar, pats esi? Tu esi…,” Kuilis izmisīgi domāja, ko šausminošu varētu pateikt Ivaram, un pēkšņi viņam iešāvās prātā kas, pēc paša domām, īpaši iedarbīgs, „Ivar, tu neesi nekāds gulbis, bet piepūšams zvirbulis!” Kuilis gaidīja, ka Ivars šokā saļims, bet gulbis tikai klusēdams vēroja brāli un viņa nekustīgās tumšās acis un oranžais knābis nepauda nekādas emocijas. Ar šo gulbi nekad nekas līdz galam nebija skaidrs – dīvains putns viņš bija, šis Ivars.
Šķetinot atmiņu pavedienu, bija gandrīz satumsis, un, veroties tālumā, Vaislas Kuiļa skatienu piesaistīja dūmi, kas nezin ko kurienes cēlās augšup aiz pašas Gibraltāra klints kores. „Hmm, tas noteikti ir Meža Kuilis, kas kūpina cūkgaļu,” nodomāja Kuilis, „došos ciemos.” Sacīts, darīts. Viņš ienesa saliekamo krēslu un saulessargu spāņu viesnīcas numurā (Kuilim nepatika pārmaksāt) un pēc 20 minūtēm, pavicinājis miegainam britu robežsargam gar degunu savu Šveices pasi, jau bija Gibraltārā. Tik vēlā stundā pacēlāji vairs nedarbojās un nācās vien iet visu ceļu ar kājām, ik pa brīdim atgaiņājoties no uzmācīgu pērtiķu bariem. Dūmi jau bija pavisam tuvu, taču pēc kūpinātas cūkgaļas nesmaržoja tie itin nemaz – drīzāk pēc rauga. Viegla vilšanās sajūta pārņēma Kuili, tomēr viņš devās tālāk, jo pēc tāda kāpiena pat tik sportiskam tipam kā Vaislas Kuilim būtu necienīgi kāpt lejā, nepārliecinoties, kas tur īsti kūp. Nonācis pašā augšā, viņš ieraudzīja mucas un aparātus, ap kuriem aktīvi rosījās neliels dzīvnieks. „Sveiks!” iesaucās Vaislas Kuilis, „kas tu tāds?” „Hola!” atņēma sveicienu nepazīstamais, „esmu Seskis. Aiz kalniņa daru alutiņu. Ja jau esi atnācis, sēdi nost un iemalko kādu kausiņu alus.” „O, cūkgaļa un alus labi iet kopā! Dod tik šurp! Tu arī vari palikt!” sajūsmā iesaucās Kuilis. Viens, otrs, trešais kausiņš, un abi sadraudzējās. Kopš tā laika Vaislas Kuilis katru gadu jūlijā devās apciemot Seski, lai dzertu Gibraltāra klintī Seska darinātu alu un pļāpātu dzīvi.
Pēc daudziem gadiem abi atkal jūlijā sēdēja uz klints kores. Kuilis domīgi lūkojās uz netālajām Āfrikas aprisēm, un Seskis apjautājās: „Es tevi pazīstu diezgan labi, bet tā arī neesmu sapratis, kādēļ tu nekad nebrauc tālāk? Maroka taču ir tik tuvu – Tanžēru no Tarifas šķir pusstundas brauciens ar prāmi. Tu nedodies uz Maroku tāpēc, ka esi feminists, vai tāpēc, ka tur cūkgaļa netiek cienīta un godāta?” Kuilis kādu brīdi klusēja, nopūtās un atteica: „Daudz kas tikai liekas. Atbildēšu dzejnieka Pītera Hemila vārdiem. I don’t know you, you say you know me, that may be so, there’s so much that I am unsure of.” Pret rītu Vaislas Kuilis sapņoja, ka, baltā uzvalkā tērpies, uz klavierēm spēlē smeldzīgu skaņdarbu „Balāde cūkgaļai”. Pēc pamošanās viņš melodiju vairs neatcerējās. Seskis vēl gulēja, un Kuilis pats ielēja kausā alu, pielejot klāt kaut ko no blašķītes. Spīdēja saule, jūrā reidā stāvēja desmitiem kuģu un Gibraltāra lidostā nolaidās britu militārā transportlidmašīna. Kuilis iemalkoja no kausa un uzsmaidīja pasaulei.

Piskonts Bumbis-Bumbis

IMG_8189

Latviešu skudras – Ļeņina iemīļotie mājdzīvnieki

Varētu pakārties, tikai sēru lente jau tāpat pārtrūks. Kādēļ sēru lentes ražo tik nekvalitatīvas?

Varētu pakārties, tikai slinkums mezglu siet. Kā lai pārvar slinkumu? Slinkumu var pārvarēt tikai pakaroties. Apburtais loks! Taisni vai kārties jāiet.

Latvijā visi vītoli ir sēru vītoli. Visas latvju liepas ir sēru liepas. Sēru bērzi. Sēru birzis. Sēru meži. Sērlapu un sērskuju koki.

Sēru vītolus nocērt ar sēru cirvi, pēc tam tos sazāģē sēru gaterī, iegūstot sērkociņus. Kad sērkociņi ir gatavi, tos nozog krievi.

“Mani mazie palīgi!” – Ļeņins skatījās uz latviešu skudrām un dikti smējās. Lielākajai daļai skudru nav dzimuma. Arī man nav dzimuma. Manis nav.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis

Intervija ar Genādiju Pujātu

– Sakiet, Pujāta kungs, kā Jūs izvēlējāties studēt teoloģiju?
– Nu, sākumā jau dikti tajos psihologos studēt gribēju. Pa divi lāgi stājos iekšā, bet neņēma mani. Tad arī atmetu ar roku un aizgāju uz Lauksaimniecības Akadēmijas Teoloģijas fakultāti.
– Sekojāt sirds aicinājumam?
– Nu, sākumā jau tam Dievam neticēju nemaz tik ļoti. Bet tad man viena draudzene pateica, ka atzīmes tiem labākas liekot, kas Dievam ticot. Un, kā tad! Līdz ko es tam Dievam ticēt sāku, tā man uzreiz atzīmes labākas!
– Kādas zinības Jūs guvāt, teoloģiju studēdams?
– Nu, ar ekskavatoru iemācījos strādāt. Tā man meistars teica – Janci, ar ekskavatoru iemācīsies – i amats būs rokā, i nauda kabatā. Un tā arī ir! Kā es tagad ar to ekskavatoru māku! Tu man tikai parādi, visu ko Tev izrakšu pēc visām notīm. Viens un divi!
– Taču Jūs guvāt zinības arī garīgajā sfērā…
– Grādīgajā? Paga, par ko Tu man te tagad jautā?
– Garīgajā, Pujāta kungs. Par To Kungu, par Jēzus mācību.
– Jā, par to jau arī samācījos. Tagad dikti ticīgs esu. Uz pātaru skaitīšanu liels malacis esu.
– Pēc studēšanas sākāt kalpot baptejistu dievnamā?
– Nu, gribēju jau dikti. Par altārzēnu pieteicos. Bet neņēma mani, jo gana smuks nebiju. Par altārzēniem baznīckungi tikai smukus zēnus ņem – tāda tradīcija mūsu dievnamos. Bet jauns biju, enerģijas pilns, trijas dienas pavadīju lūgšanās, kad beidzot viens tēva draugs apžēlojās un paņēma mani – Finanšu Ministrijā par grāmatvedi. Redzi, kā ira, uz dievnamu cilvēki nāk lūgt Dievu, uz Finanšu Ministriju cilvēki nāk lūgt naudu. Tā man bija tāda vērtīga pieredze. Kad mani pēc tam baznīcā darbā paņēma par elektriķi, man šito stāžā ieskaitīja.
– Pujāta kungs, pastāstiet lūdzu, par savu pirmo mīlestību.
– Nu, Pinka jau man dikti mīļa visu laiku bijusi. Dikti strādīga un tikumīga. Un visu laiku smīdina ar jokiem saviem. Es šai saku – meitiņ, meties ceļos un sūdzi grēkus. Viņa ceļos ar nometas manā priekšā bet tad saka – svētais tēvs, es tev grēkus nesūdzēšu, es tev grēkus parādīšu. Kas tur tālāk notikās, to es gan tā neatceros. Tik atminos, ka iesaucos – bīsties grēka, mana meita, tagad tak gavēnis! Dikti abi smējamies.
– Vai jums ar Pinku ir saskaņa arī garīgajā jomā?
– Nu, ir jau gan. Tikai vienreiz atceros, ka strīdējamies. Saku viņai – re, kur man te vīna pagrabā delfīneņģeļi lidinās. Šī atkal man saka, ka tās tak ir drozofīlas. Es, ticīgs cilvēks būdams, aplam noskaišos, saku, tu man te šitādus vārdus mutē neņem! Tie ir delfīneņģeļi! Bet šī man pretī saka, ka viņa man ne to vien mutē paņems. Smējāmies kā traki.
– Jūsu Svētība, no sirds pateicos par interviju.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis

Mīlestība

“Rokā ir!” – Genādijs Pujāts beidzot Vispasaules Tīmeklī atradis padomus matu kopšanai. “Nu gan tikšu galā ar savām pinkām!” Bet, vai manu, meklēdams padomu, viņš atrada mīlestību.

Tā jau tas ir – cilvēks ņem un sasamīlējas. Un nevienā citā, kā dziedātājā Pinkā, kas visā pasaulē pazīstama ar savu skaistumu un darba tikumu. Nu ir Pujātam jābrauc savu brūti raudzīt! Ņem nu šis sataisās par glaunu brūtganu – saķemmē matus, sēd ekskavatorā un jāj tautās.

Pie Pinkas atjājis, Pujāts izslej krūti un izsaucas: “Mana meita, krīti ceļos, es Tev parādīšu savu ekskavatoru!” Kā tur tā būšana tālāk gājusi, vēsture klusē, taču ļaudis mēļo, ka pāris bijis nesaderīgs – Pujātam kaņepes garšojušas sviestiņā uz rupjmaizes, bet Pinka mīlējusi vilkt kaņepju dūmu.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis

Latgales skaistums

Brum-brummmmm – rūc ekskavators. Latgales plašajos laukos tiek rakts jauns ezers. Genādijs Pujāts pie stūres nenoguris strādā, lai padarītu Māŗas zemi vēl daiļāku. Pujāta kungs, vai varam Jums uzdot dažus jautājumus?

Kā nu ne? Čaklais darbarūķis notrauš sviedrus un ļauj ekskavatoram atpūsties.

– Pujāta kungs, kā Jums radās interese par reliģiju?
– Tas notika vēl bērnībā, redzēju brīnumskaistu saulrietu, koši zeltaini sārtā krāsā, kas apspīdēja vietējo dievnamu. Krusts uz tā jumta dega tik spoži, it kā liesmās. Tajā brīdī jutu it kā eņģeļa pieskārienu sev uz pleca, kas izrādījās kolhoza traktorists Jēkabs (vārds mainīts). “Jancīt”, viņš teica, “reliģija ir opijs tautai.” Man ļoti garšoja vecās mammas magoņmaizītes, tāpēc uzreiz sapratu, ka tas ir mans.
– Cik interesanti! Sakiet, lūdzu, kādas ir Jūsu attiecības ar ateismu.
– Īsumā – nekādas. Manā rīcībā nav nekādu faktu, pierādījumu, ka ateisms eksistē. Manuprāt tie ir meli un ļaužu iedomas. Kam tas ir izdevīgi?
– Bet kā tad grāmata ‘The God Delusion’ un tās autors, ateistu svētais Ričards Dokinss?
– Jā, biju noraizējies gan par šo melu grāmatu, gan par pašu meli Dokinsu, taču tad nopirku ekskavatoru un visas problēmas atrisinājās. Ateisma vairs nav. Starp citu, Itālijā ražotiem ekskavatoriem tagad 30 procentu atlaide, pērkot vairumā.
– Jūsu Svētība, lai Jums darbi iet no rokas!

Pujāts paklanās un atgriežas pie sava ekskavatora. Latgale drīz tiks izdaiļota ar jaunu ezeru.

Image

Piskonts Bumbis-Bumbis