Grieķija ir necila Vidusjūras valstiņa. Pēc pirmā acu uzmetiena ir grūti pateikt, ka Grieķijai pieder divi izcili sasniegumi: tā ir rietumu civilizācijas, zinātnes un filosofijas šūpulis, taču galvenokārt mēs to pazīstam kā Piskonta pirmsākumu. Kaut vai tāpēc Grieķija ir pelnījusi eksistēt dižās Albānijas ēnā.

Dzirdējis pieminam Grieķiju no dzēruma pamostas grieķu-romiešu cīņas meistars un brunču un aļņu mednieks Pālivaldis Ļuļe-Švimpelsons. Vārds Pālivaldim:

Nesen biju Grieķijā, Apenēs. Mazliet iemalkoju savu iecienīto dzērienu un aizgāju pie dieviem. Proti, kāpu Olimpa kalnā. Olimps man ļoti atgādināja Gaiziņa bezalkoholisko versiju, tādēļ kāpjot gauži raudāju. Pa ceļam sastapu daudz grūtību – lija lietus, rupji lamājās skudras (jo es viņas dzērumā nosaucu jobaniem posmkājiem) un pusceļā līdz virsotnei man uzbruka Zolitūdes huligāni. Taču kalnā uzkāpu. Biju pamatīgā žvingulī, jo teju ik uz soļa iestiprinājos ar limonādi Hektors. Kalna virsotnē redzēju šādu apburošu skatu – dievi bija sasēduši puslokā un klausījās pavērtām mutēm brašā, bārdainā vīrā, kurš rokā turēja paša tulkotu Ričarda Dokinsa grāmatu “Dieva delīrijs” un skaidroja dieviem, ka viņu nav. “Jums ir vistas smadzenes!” paziņoja bārdainais kungs.

Roku paceļ zēns peldbiksēs un džemperī. Viņš izskatās pēc pārcentīga teicamnieka. Un izklausās arī. Zēna vārds ir Poseidons. “Es šaubos par savu eksistenci – tātad domāju. Ja es domāju, man ir vistas smadzenes. Bet vista eksistē. Tātad es arī eksistēju.” 

Bārdanais vīrs uzmet skatienu Poseidonam un iztēlojas viņu kā kautķermeni.

“Vistas eksistences jēga ir šašliks. Taču kāda ir jēga tavai eksistencei? Tu neesi funkcionāls – viens vienīgs liesumiņš un tas pats tik sīksts, tik nesagremojams! Tu manās acīs esi nulle! Tu neeksistē!” 

Poseidons mēģina kaut ko svepstēt par marinādi, taču bārdainais vīrs attrauc: “Kad būsi uzbarojies, tad arī runāsim. Pasaule radusies Lielā Sprādziena rezultātā. Vai tiešām Lielais Sprādziens varēja radīt tādu sīku tirliņu kā tu?” Poseidonam mute ir ciet.

“Sakiet lūdzu, kāda bija Lielā Sprādziena jauda kilotonnās?” ziņkārīgi jautā Atēna. Atēna ir pusmūža dāma bikškostīmā un peldcepurē.

“Lielā Sprādziena jaudu mēra litros un promilēs!” dusmojas bārdainais vīrs, “aizver taču muti, zoss! Tu neko nesaproti no astrofizikas!”

“Jūsu erudīcija liek man justies kā pamuļķim,” nobēdājies teic Zevs. Viņam rokā ir vimpelis “Gada labākais kombainieris – sociālistiskā darba varonis”, kuru viņš kaunīgi mēģina sarullēt. Vēl pirms brīža viņš bija pirmais puika kolhozā, vēl pirms brīža viņam bija viss – zagts vimpelis, motocikls Iž Planeta-Jupiter un pie sāniem glītākās slaucējas, bet nu vienā mirklī viss lepnums pačibējis.

“Nu, priekš grieķu kolhoznieka tu esi diezgan gudrs,” saka gudrības dieviete Minerva.

“Bļaaaaaaaaaaģ! Ko tu, slampa, te dari? Kurš tevi ielaida Grieķijā? Kur skatās robežsargi? Tevi nekavējoties jādeportē atpakaļ uz smirdīgo Romu!”

“Romā ir Hanibāls. Es esmu kara bēgle! Ļaujiet man palik!” caur asarām lūdzas Minerva.

“Tu esi šeit atlīdusi izstrēbt mūsu Metaxu, izrīt mūsu zaceni, izvarot mūsu sievietes! Tu esi sliņķe, kas grib dzīvot no sociālajiem pabalstiem. Tu gribi mums atņemt darbu, lai mēs kļūstam par lūdzējiem paši savā zemē! Vācies atpakaļ uz savu Romu, Minsterva! Grieķija nav iebraucamā sēta imigrantiem un pašlabuma meklētājiem. Mēs esam par tīru grieķu nāciju!” auro bārdainais kungs. Viņš sniedzas pēc blašķītes, taču tā izrādās tukša. “Bļāāāā. Minsterva iztempusi manu Metaxu!” Bārdainais kungs pamana Hektoru Pālivalža Ļuļe-Švimpelsona rokā un jau sniedzas pēc tā: “Dod šurp! Man to vajag vairāk nekā tev, man atšķirībā no tevis smadzenes jābaro!”

“Mums ir desmit sekundes lai aizbēgtu!” Minerva saka Pālivaldim.

Pālivaldim acīs ir asaras. Viņš nobeidz savu stāstu:

“Bija laiks tīt makšķeri. Minerva paņēma mani pičpaunā un mēs abi šļūcām lejā no Olimpa kalna. Kopā pievārētās grūtības mūs ļoti satuvināja. Pie tam izrādījās, ka mūsu mātes abas strādājušas Iecavas suņu izolatorā un abām vārds ir Vallija Ļuļe. Mīlestība uzziedēja kā pienenes zieds, kaisle virmoja kā tikko izmaisīts kompots. Mēs sapratām, ka mums lemts būt kopā. Šoruden mēs precēsimies.”

Lūk, dārgais lasītāj, meklējot atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, cilvēks atrod mīlestību un aizmirstu Hektora pudeli mēteļa kabatā.