Makašānu Aleksandrs un pērsieši

Netālu no Ludzas mājo Makašānu Aleksandrs. Mamma viņu sauca piemīlīgi par Sašeņku, taču tēvs daudzināja viņu par Lielo Aleksandru. Tēvs bija kaislīgs makšķernieks un bija zaudējis labās kājas augšstilbu Pērses upē, cīnoties ar raudu. (Tēvam bija paštaisīta raudu žāvētāva, ko ludzieši sauca par raudu mūri.) Koknesieši stāvējuši upes malā un smējušies, vēderus turēdami. Kopš tā laika tēvam liels naids pret pērsiešiem.

Māte bija daudz mierīgākas dabas. Viņa Ludzā strādāja kolhoza griķu laukā par vecāko ravētāju. Darba dienas pagāja klajā laukā saules spelgonī. Atpūtas brīžos mātei patika gulēt dižozola atēnā un lasīt klasiķu darbus, tādus kā Traktora Odiseja – par traktora piedzīvojumiem kolhoza biežu laukā. Diemžēl viņu mēdza iztraucēt ciema ciniķis un žūpa Sokurātu Pičs, kurš uzplijās viņai ar visādiem muļķīgiem jautājumiem par griķu audzēšanas un ravēšanas jēgu.

Paša Aleksandra bērnība pagāja provinciālajos Makašānos. Jauneklis sapņoja par Ludzu un fantastiskajām iespējām, ko tā piedāvā, – Ludzas kolhoza bibliotēku un bagātīgajiem griķu laukiem. Sašas draugs Āris Stotelis bija dzimis un audzis Ludzā, nedaudz vecāks par viņu un samācīja zēnam visas nejēdzības, kādas zināja. Taču visai bērnībai un agrajai jaunībai skanjēja cauri tēva brīdinājums: sadod, dēls, pērsiešiem pa biksēm.

Divdesmit gadu vecumā radās izdevība: Koknesē notika Pērkona koncerts. Mamma aizdeva naudu un Saša kopā ar saviem drauģeļiem, tajā skaitā Āri Stoteli, sēdās iekšā vilcienā un – aidā uz Koknesi. Koncerts bija skaists un neaizmirstams. Taču atpakaļceļā notika traģēdija: vilcienā iekāpa divas pērsiešu tantiņas un sāka ļoti izaicinoši uzvesties, skaļi dižojoties par saviem izslaukumiem un nozveju Pērses upē. “Mana go’s ir visu govju go’s!” viena plātījās, vicinādamās ar savu lapčeni. Aleksandrā uzjundīja no tēva mantotais naids pret pērsiešiem taču viņš vispirms korekti aizrādīja: “Atvainojiet, vai jūs varētu neuzvesties kā pustrakas stervas?” Tā vietā, lai klausītu Aleksandra lēnprātīgajam padomam, tantuki sašuta un viena pat atļāvās nogrozīt galvu. Aleksandra mērs bija pilns – viņš norāva vienai no galvas lapčeni. (Radikālās Viktora Lapčenoka fanes, kuras apvienojušās huligānu bandās, par lapčeni sauc savu pazīšanās zīmi – galvas lakatu.) Tad nu otra tante nogrozīja galvu. Un vilciena vagonā sākās pamatīgs grautiņš, kura rezultāts bija daudz sadauzītu degunu, saplēstas un asinīm notraipītas lapčenes un izsisti teju visi vilciena logi. Viss beidzās ar traģēdiju – vagonā ienāca biļešu kontrole.

Tiesā Aleksandrs asarām acīs stāstīja, ka tantiņas viņu nežēlīgi un ciniski provocējušas. Bija pat liecinieki, kas paši sacām acīm redzējuši viņām uz galvas lapčenes. Taču tas nelīdzēja – Aleksandru izsūtīja uz Rīgu – pie Nila upes. Beigas! Конец!

granicus

Aleksandrs uz sava iemīļotā ēzeļa Bucefāla jāj uz pieturu. “Sašeņka, neaizmirsti aplikt šalli!” sauc mamma no mājām.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s