Dzimtene briesmās!

Ir labi zināms, ka ieķert malciņu drosmei nāk par labu ikvienam, taču nezināmu iemeslu dēļ valstī valda dubulti standarti – autovadītāji, kas sēžas pie stūres alkohola reibumā, tiek pakļauti smagām represijām un sliktākajā gadījumā pat var nonākt cietumā. Vai tiešām par sevi pārliecināts un drošs autovadītājs mūsu valstī ir nevēlams? Nav noslēpums, ka vairāku paaudžu traktoristiem ir goda lieta pie sava spēkrata ruļļiem iemalkot kārtīgu mēriņu kvalitatīva degvīna. Vai tāpēc mūsu lauki jebkad ir palikuši neuzarti un neapmēsloti?

Aizvien biežāk neapmierinātas balsis izskan arī darba kolektīvos, jo represīvo likumu dēļ daudzi profesionāļi bez aroddzēriena spirdzinošā malka vienkārši atsakās sēsties pie sava traktora, kombaina, ceļaruļļa, autobusa vai kravas auto stūres, līdz ar to cieš darba ražīgums un kvalitāte vai darbs netiek paveikts vispār. Sašutumu un nožēlu par notiekošo neslēpj asenizācijas auto vadītājs Aldonis Soļankins: “Mani pārņem trauksme, vien iedomājoties par sēšanos pie savas sūdu mucas stūres skaidrā. Kad no rītiem trīc rokas tā, ka nevar zeķes uzvilkt kājās, un purinātājs ne par ko nelaiž vaļā, nāk pavisam drūmas domas galvā. Kāds es strādātājs tādā stāvoklī! Dariet kaut ko, jo valsts drīz nogrims sūdos!”

Pikts ir arī autobusa šoferis Zigurds Putrašvili: “Es vēl strādāju, bet, cik ilgi bez stiprinātā miestiņa stūrēt spēšu, pat nezinu. Gan pašam nervi čupā, gan nu jau arī pasažieri sūdzas, ka pēdējā laikā vadu busu kaut kā ne tā. Kāds gan tur brīnums, jo, ieskanoties īpaši smeldzīgai ziņģei Latvijas radio 2, emocijas iet pāri malām un vairākas reizes esmu gandrīz iebraucis grāvī. Re, no stresa jau ūsas nosirmojušas!”

Valsts Autotransporta darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Skaidrīte Skaudrīte Vīndedze uzskata, ka šādi ierobežojoši tiesību akti ir pretrunā kohēzijas politikas un ilgtspējīgas attīstības mērķiem un var novest pie konkurētspējas zuduma valsts līmenī un iekšzemes kopprodukta krituma: “Mēs redzam skaidru tendenci, ka daudzi mūsu profesionāļi stūrē savus spēkratus citās valstīs, kur šādu ierobežojumu nav, savukārt jauni cilvēki vairs nevēlas kļūt par taksometra un autobusa šoferiem un specializēta autotransporta vadītājiem, tā vietā aizvien biežāk izvēloties, piemēram, alus vai odekolona degustētāja arodu vai čakru virinātāja karjeru. Vai mēs vēlamies pazudināt tautsaimniecībai kritiski svarīgu nozari un paralizēt visu ekonomiku? Mēs zaudējam savus labākos cilvēkus – patiesus sava amata profesionāļus, kuri savas prasmes ir izkopuši kā amatdzēriena lietošanas nodarbībās, tā praksē. Cik ilgi vēl tiks pieļauta limonādes “Tarhūns” un “Buratīno” ražotāju lobija patvaļa?”

Cits viedoklis ir valdībai. Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra otrā vietnieka padomnieks arodatturības jautājumos Aldis Lidlāns šo situāciju saista ar pārejas perioda grūtībām: “Nav pamata runāt par noturīgu tendenci, jo pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvars tirgū tuvākajā laikā nešaubīgi atjaunosies. Kā piemēru varu minēt situāciju pirms septiņiem gadiem, kad pēc sezonālā ciršļu medību aizlieguma noteikšanas valstī īslaicīgi izveidojās dainu skapju remontmeistaru deficīts, taču valdības efektīvas rīcības rezultātā problēma tika novērsta, pieņemot darbā izcilus dainu skapju speciālistus no Somālijas, Jemenas un Paragvajas. Kas attiecas uz arodatturības jautājumu, Ekonomikas ministrijas paspārnē esam izveidojuši darba grupu, kas jau ir veikusi ietekmes novērtējumu. Tajā tika secināts, ka nav pārkāpti Arodatturības direktīvas noteikumi, jo tās 87. panta 3. punktā par aroddzērieniem ir paredzēts trīs gadu pārejas periods, kura laikā atbildīgajām valsts iestādēm ir tiesības veikt pasākumus pēc saviem ieskatiem saskaņā ar minētās direktīvas 43. panta 17. punkta a) apakšpunktā paredzētajām prasībām.”

Iekšējais ienaidnieks nesnauž. Ir pienācis laiks mosties visiem patriotiem, jo dzimtene ir briesmās! Mūsu spēkos ir nepieļaut šo kolektīvo pašnāvību, liedzot vietējiem kangariem un globalizācijas aģentiem īstenot kāroto vēlmi izdzēst mūsu identitāti un novest valsti pie iznīcības sliekšņa. Priekā!

Attēlā: Aldonis Soļankins darbā

Ļeņina tētis pie friziera Pīļuta

Kā zināms, Iļja Nilokajevičs Uļjanovs bija kaislīgs maluzvejnieks. Lai arī sieva Marija Aleksandrovna Uļjanova viņam desmitajā kāzu jubilejā bija uzdāvinājusi licenci, viņš to demonstratīvi saplēsa un turpināja zvejot kā pagrīdnieks. Malu zveja aizņēma visu Iļjas Nikolajeviča laiku un uzmanību. Pat tad, kad sieva Marija paziņoja, ka ieņēmusi bērnu no Svētā Gara, Iļja tikai paraustīja plecus, pasita padusē pa dienu uzlādēto akumulatoru un devās ar saviem biedriem-konspiratoriem uz Volgu nodarboties ar elektrozveju. Lieki piebilst, ka pēc deviņiem mēnešiem kolchoza govju fermā dzimstot mazajam Ļeņinam, Iļja bija aizbraucis stažēties uz Staļingradu (pazīstamu arī kā Volgogradu) pie turienes maluzvejniekiem. Kā maluzvejnieks Iļja zvejoja zivis tomātu mērcē un Staļingradā iemācījies ķert arī kūpinātas zivis un zivis speciālā garšvielu sālījumā. Taču mīlestība uz tomātu mērci palika mūža garumā. Citi maluzvejnieki tāpēc draudzīgi saukāja viņu par Sarkano Iļju. Šķita, ka nekas nespēj izjaukt Iļjas mierīgo dzīves ritumu un nodošanos iemīļotajai maluzvejai, taču tieši viņa vizītes laikā Staļingradā ierindas friziera apmeklējums izrādījās liktenīgs. Pasitis padusē svaigi nozvejotu bundžu ar skumbriju tomātu mērcē, Iļja devās pie friziera. “Lūdzu, vai Jūs varētu man tos matus tā uz augšu saķemmēt, lai nav tik pieglausti?” Iļja lūdz frizierim. Frizieris uzmanīgi nopēta Iļju, paskatās apkārt, vai kāda dzirdīga auss viņus nenoklausās un pieklusinātā balsī jautā: “Biedri, vai jūs domājat organizēt matu sacelšanos?” Konservu bundža Iļjam izslīd no rokām, acis ieplestas pārsteigumā. “Vai… vai tiešām esmu atnācis pie revolucionāra friziera?!” Kā Tu jau nojaut, mans dārgais lasītāj, Iļju Nikolajeviču Uļjanovu apkalpoja neviens cits kā mūsdienās plaši pazīstamais frizieris Gaitis Raitis Pīļuts!

Ilja_Pilut

 

Attēlā: Šī Iļjas Nikolajeviča Uļjanova bilde teju 20 gadus rotāja Gaita Raita Pīļuta frizieru salonu Staļingradā.

Bāliņš Bāleliņš

Bāliņš Bāleliņš ar sēru lentēm piesiets pie gultas – pliks. Tikai visprivātākās vietas sedz mazs auseklītis. Bāliņam Bāleliņam acīs asaras. Pie gultas, ādās un ķēdēs tērpta, stāv Krieviete. Viņas acis ir ļaunuma un auksta tukšuma pilnas. Uzlikusi zābaku Bāliņam Bāleliņam uz mutes, Krieviete pavēl: laizi manus zābakus, cūka! Bāliņš Bāleliņš vēl nekad nebija juties tik aizmirsts, tik apbižots, tik nenovērtēts. Krieviete viņam izēdusi visas šprotes un tagad te mēģina pielabināties! “Huļi Tu izriji manas šprotes, kuce?!” – Bāliņš Bāleliņš svepst no zābaka apakšas. Krieviete apjūk, taču attopas spiest zābaku ciešāk uz Bāliņa sejas. Es Tev auseklīti atņemšu! – Krievietei ienāk prātā – Atņemšu Tev auseklīti un došu vietā sarkanu zvaigzni. Bāliņš Bāleliņš spirinās kā traks, mēģina kliegt, taču Krievietes zābaks un sēru lentes tura viņu fiksētā guļus pozīcijā. Divas bundžiņas izēdu, vajadzēja arī siļķi noēst! – Krieviete dusmojas par savu aizmāršību un dusmās nospļaujas. Taču notiek nelaime – spļāviens trāpa Bāliņam Bālēliņam tieši sejā un viņš no priekiem zaudē samaņu. Nākamajā dienā Krieviete Bāliņam uzdāvināja lielu rulli ar jaunām sēru lentēm īpašā krāsā – tās ir melnas un tajā pat laikā pelēkas. Bāliņš jutās ļoti apbižots. Viss beidzās laimīgi!

Image

Attēls no Piskonta privātās kolekcijas.

Ar cieņu,

Piskonts Bumbis-Bumbis