Nav noslēpums, ka Piskonts ir Grieķijas atrauga. Visupirmais Piskonta ieraksts bija veltīts tieši Grieķijai. Saikne ar Grieķiju Piskontam vienmēr bijusi stipra un nezūdoša: ar skaļu traci Piskonts morāli bankrotē, bankrotēt steidz arī Grieķija; Piskonts atļaujas ilgstošus slinkuma periodus, arī Grieķijai laiskums nav svešs.

Mēs visi zinām, ka nemīlam Grieķiju – tas ir vienkārši un patīkami, kādu nemīlēt. Daudz sarežģītāks ir jautājums – kāpēc? Jautājumā par mīlestību pats būtiskākais, protams, ir ādas krāsa. Un šeit sākas problēmas. Ādas krāsu toņi veido spektru, taču dalījums savējos un svešajos ir kategoriski duāls. Nemīlēt var gan savējo, gan svešo, taču savējo dēļ nodevības, svešo dēļ svešuma. Šeit nepieciešams atzīmēt, ka nodevīgs savējais nekļūst svešs. Svešs var kļūt savējais, taču ne otrādi. Nodevīgs savējais ir jāpārmāca ar īpašu nežēlību… Tātad – grieķi un viņu ādas krāsa. Melni viņi nav, bet par baltiem arī gluži nenosauksi. Vai klasificēt viņus kā nosauļotus savējos, vai izbalējušus melnos? Šim jautājumam nav viennozīmīgas atbildes, tādēļ mēs nemīlam grieķus, īsti nezinot, kāpēc. Šī neziņa atņem mums drošības sajūtu, liek mums justies kā miglā nomaldījušamies bērniem, jo vairāk vairojot mūsu nemīlu.

Taču – būsim optimisti. Naids ir drošs, pastāvīgs lielums, noturīgs pret visu, ko mums nes laiks. Naids ir tas, uz ko varam paļauties, kam varam uzticēties. Naids aug mūsos kā koks labi iekoptā dārzā, nesot augļus un dodot jaunus asnus. Pat ja pazudīs viss, pie kā esam pieraduši, vienmēr vietā nāks jaunais, ko nīdīsim ar dubultu sparu. Un vienmēr, vienmēr mēs varam nīst paši sevi. Par Grieķiju!