Eļļassuņi

Bezcerīgas nolemtības priekšā ir grūti saglabāt racionālu domāšanu. Labi zinot, ka mūsu lūgumi pēc žēlastības ir tikai prieks un iedrošinājums mūsu spīdzinātājam (un pēc mirkļa slepkavam), mēs tomēr metamies ceļos, lūdzot ātru un nesāpīgu galu, mēģināt sataustīt kaut cerības ēnu bezcerības tumsā. Piedod, mans lasītāj, šādu emocionālu ievadu, bet aprakstīt šausmas Džūkstes sojas kautuvē ar sausu statistiku vien būtu nepilnīgi un negodīgi.

Kautuves bezpersoniskā, monotonā betona siena labi slēpj eļļaspirti, varmācīgo sojas pupiņu masveida slepkavošanu, kas še notiek ik dienas. Bet to, ko slēpj sienas, gatavas ir izrādīt kautuves durvis. Jā, mans lasītāj, Džūkstes kautuves durvis allaž ir atvērtas gan mazdūšīgākiem skatītājiem, kam pašiem uz slepkavību roka neceļas, bet sirds smilkst pēc eļļas, gan tiem, kuru eļļaskārā roka pati sniedzas pēc naža, pēc upura. “Kautuves demonstrāciju zālē ir divdesmit skatītāju rindas, katrā rindā pa trīsdesmit piecām vietām.” lepni stāsta kautuves publisko un bērnu pasākumu koordinatore Biruta Ratniece, kas vēlējās palikt anonīma. “Vietas demonstrāciju zālē jārezervē vismaz gadu iepriekš un tās tiek izķertas uzreiz pēc palaišanas tirdzniecībā. Daudz pie mums brauc grupas no skolām.” Nežēlība pret sojas pupiņām mūsu valstī ir kļuvusi par lētu izklaidi, no kuras negribam pasargāt pat bērnus.

Pieļāvām kļūdu, sarunājot tikšanos ar kautuves vecāko tehnologu – spīdzinātāju Viktoru Erbsenbergu, piekrītot tikties demonstrāciju zālē pēc darba dienas beigām. Viktors mūs sagaida savā “darba tērpā” – iznēsātās džinsās un flaneļa kreklā, kam pa virsu biezas ādas priekšauts. Mati, seja, apģērbs klāti ar eļļu. Uz rokām eļļaini sojas proteīna gabaliņi. Kājās uzvilktie zābaki šļurkst pie katra soļa. Viktors pastiepj roku sveicienam, ne mirkli nenolaizdams no mums acu. Pirms intervijas sev solījāmies par katru cenu neizrādīt emocijas, tādējādi liedzot prieku šim morālajam deģenerātam, taču pastiepto eļļas klāto roku paspiest nespējam. Viktors uzreiz saprot, ar ko viņam darīšana – neesam vieni no viņa “ierastās auditorijas”. No viņa saņemam nicīgu, ņirdzīgu smaidu. Viktors bāž roku kabatā un izvelk to tās ap pusotru duci sojas pupiņu – daudzas no tām vēl tikai pusaudzes. Otrā rokā viņam ir aprūsējis nazis, kas, šķiet, ir lielāks, nekā praktiski vajadzīgs. Ar nazi Vikotrs rāda uz pupiņām: “Kuru?” Vēl nesapratis jautājumā ietvertās šausmas, ziņkārīgi skatos uz pupiņām. Manu uzmanību piesaista pati mazākā no tām – tās linubaltais vaidziņš ir kā no samta. Domāju pie sevis, cik daudz savas cilvēcības ir jāzaudē, lai darītu pāri kādam tik tīram un nevainīgam. Paņemu to rokās. Pupiņa, manas rokas siltuma iedrošināta, paskatās man acīs un smalkā balstiņā saka: “Mani sauc Elī. Vai Tu man darīsi pāri?” “Laba izvēle!” – Viktora uzslava mani atgriež realitātē. “Dod!” Viktors prasa, nazi turot gatavībā. 

Sekoja gara, emocionāla saruna, kuras laikā likām saprast, ka sojas pupiņu slepkavošana mūsu klātbūtnē nenotiks. Draudējām iesaistīt gan NATO, gan Latvijas gaļēdāju asociāciju, gan Romas Katoļu baznīcu un personīgi Jaunavu Mariju – gaļēdāju aizbildni. Galu galā Viktors piekrita tālākai sarunai, sēžot skatītāju rindās.

Viktors piedzima vegānu ģimenē. Tēvs Ādolfs bija ultraradikāls vegāns, kas iestājās par kotlešu pilnīgu aizliegšanu. Slavens viņš kļuva ar savām regulārajām publikācijām laikrakstā Auseklis, kurā aģitēja par īpaši cietsirdīgu attieksmi pret augļiem un dārzeņiem. “Ja ābols tavās rokās nekliedz, tu to ēd nepareizi.” viņam patika teikt. Ādolfa sieva un vēlāk – Viktora māte – Ausma bija veģetāriete, lai arī strādāja Krimuldas cūku fermā par zootehniķi – apsēklotāju. (Tieši šajā cūku fermā selekcionēta cūku šķirne Krimuldas Sulīgais. Slavenais vaislas kuilis Andris ir Ausmas bērnības draugs.) Pēc Ādolfa satikšanas Ausma radikalizējās un, kad piedzima mazais Viktors, tas jau zīdīja sojas piena pudelīti. Bērnība pagāja vegānjūgenda azotē – Viktors veica diversijas ābeļdārzos, dedzināja pavārgrāmatas. Jaunības gados kļuva par aktīvu protestētāju pret cūku tiesībām tikt apēstām. Simboliska iesvētīšana ”vīra kārtā” notika, tēvam nododot viņam savu nazi. “Sēj naidu pret visu zaļo un augošo, kur vien sper tava kāja! Lai eļļas upes līst pār Krimuldu, Latviju un visu pasauli!” – asarām acīs stāstu pabeidz Viktors.

Ne velti tieši ar savu nežēlību bēdīgi slavenais Viktors tika izvēlēts par Slampes Pākšaugu darba nometnes pārvaldnieku. Ikdienā veicot vissmagākos darbus un izpildot viszemiskākās un eļļainākās vegānu iegribas, Slampē dzīvību zaudēja miljoniem zirņu un pupiņu stādu.

Lūk, mans lasītāj, lūk kā rodas sojas proteīna kāri eļļassuņi! Krimulda, Džūkste un daudzi citi mūsu valsts reģioni mirkst sojas pupiņu eļļā. Atcerieties – vienaldzība nogalina! Vegānu banda, kas nīst visu augu valsti tikai tāpēc, ka paši sastāv no gaļas, ir jāaptur. Kopā mēs to varam!

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s