Homoseksualitāte – latviešu tautas un ģimenes posts!

Stingra audzināšana un izsargāšanās ir nācijas pastāvēšanas pamats. Lai šie patiesie atgadījumi jums palīdz izsargāties no briesmām, kas uzglūn ik uz soļa (ja atsevišķus stāstus kāds ir izdomājis, tad tas ir bijis ļoti labs un uzticību pelnījis cilvēks). Esiet piesardzīgi, vieglprātīgi izvēloties savu seksuālo orientāciju.

Stāsta Vitālijs: Kad mācījos septītajā klasē, iemīlējos klasesbiedrenē Zaigā. Bijām ļoti tuvi draugi līdz 9. klasei, kad Zaiga aizgāja mācīties uz Rīgu. Vidusskolā sāku dzert un sapazinos ar bīstamiem cilvēkiem. Bieži notika dzeršanas. Kādu vakaru, kad bijām iedzēruši, izdomājām spēlēt kārtis. Esmu slikts spēlmanis, taču negribēju to izrādīt. Kabatā bija tikai vecmammas iedotie pieci lati, kurus nospēlēju viens un divi. Galu galā draugi piedāvāja spēlēt uz manu seksuālo orientāciju, kuru arī nospēlēju. Kopš tā brīža esmu homoseksuāls.

Stāsta Zigmunds (vārds mainīts): Nāku no nelabvēlīgas ģimenes. Tēvs bija liberālis un viņam patika iedzert. Bija piektdienas vakars un tēvam gribējās iedzert ar saviem liberālajiem draugiem, bet nebija naudas. Viņš ņēma mani pie rokas un aizveda uz lombardu. Par manu seksuālo orientāciju lombards tēvam iedeva trīsdesmit latu. Es nedabūju ne santīma, taču ieguvu homoseksualitāti.

Stāsta Žanis: Vienmēr esmu uzskatījis, ka cilvēkam jādod brīva iespēja izvēlēties to, ko viņš grib. Vienudien nolēmu, ka būšu homoseksuāls. Daudzi mani draugi, kuriem, tāpat kā man, trūcis stingras audzināšanas, pieņēmuši šādu pašu lēmumu un par savu pienākumu uzskata pievēršanu homoseksuālismam citus. Dalām bukletus un brošūras par homoseksualitātes priekšrocībām, kā arī atlaižu kartes gejiem un lezbietēm. Pūliņi nav bijuši veltīgi – par homoseksuāliem kļuvuši teju divas trešdaļas Tallsu 1. vidusskolas audzēkņu.

Stāsta Inese: Draudzene palūdza un man bija neērti atsacīt. Diemžēl tagad saprotu, ka vairs nav ceļa atpakaļ.

Stāsta Kaspars: Šis man ir grūts sarunas temats, jo nāku no ļoti kārtīgas un dievbijīgas ģimenes. Audzināts tiku vislielākajā stingrībā: tiku pērts tā, ka driskas lido no pakaļas par vismazāko pārkāpumu. Vienu vakaru gadījās liksta: sajaucu vārdus lūgšanai un sāku skaitīt no sākuma. Taču bija par vēlu ko labot – pirms lūgšana bija galā, biju kļuvis homoseksuāls.

Stāsta Aivars: Par geju kļuvu ļaunprātīga joka rezultātā. Devītajā klasē mums skolā bija loterija. Visas lozes bija pilnas un vinnēt varēja visādus nieciņus – zīmuļus, krāsainos krītiņus, piezīmju blociņus utt. Es ļoti gribēju flomāsterus, taču laimēju homoseksualitāti. Pēc tam mamma gāja uz skolu lamāties, bet nekas jau vairs nebija labojams.

Stāsta Kims: Dzimu un augu Kuldīgā kārtīgā ģimenē. Mamma vienmēr norādīja, lai mazgāju rokas pirms ēšanas, nestrēbju skaļi skābputru, nelaizu balzama pudeles korķīti, taču reiz apmierināju izsalkumu pretdabiskā veidā. Mēģināju pats sev veikt mākslīgo elpināšanu, taču neveiksmīgi. Pēc 16 minūtēm kļuvu homoseksuāls.

Stāsta Raivis: Nāku no konservatīvas ģimenes, kurā pieklājība allaž bija pirmajā vietā. Kādu vakaru nejauši sāku lasīt rakstu par cilvēktiesībām un aizmirsu novēlēt vecmammai labu nakti. No rīta pamodos homoseksuāls.

Stāsta Arnis: Esmu audzis laukos kopā ar mammu un vecmāmiņu, jo tēvs ģimeni pameta, uzskatot, ka divi vīrieši ģimenē ir nenormālība. Reiz mamma un vecmāmiņa aizbrauca uz kolchoza teātri, atstājot mani mājās vienu. Tā kā nebija, kas pietur krāniņu, čurājot nācās turēt to pašam. Kad mamma un vecmāmiņa atgriezās, homoseksualitāte jau bija tikusi līdz plaušām.

Stāsta Normunds: Bērnībā biju liels dzīvnieku mīļotājs, un kādā vēla rudens dienā paglaudīju sunīti, kas izrādījās vīriešu dzimuma pārstāvis. To redzēja ne tikai mana ģimene, bet arī kaimiņi. Mamma aiz kauna raudāja. Tēvs turpat uz vietas noņēma manam trīsritenim ķēdi un mani ar to nopēra. Vecmamma mēģināja mani aizstāvēt, sakot, ka man rokās bija cimdi un tas varbūt nebūs izsūcies cauri, taču cimdi mani nepasargāja – es kļuvu homoseksuāls jau tās pašas dienas vakarā.

nra-family-420jh110509

Advertisements

Vēlreiz par Grieķiju

Nav noslēpums, ka Piskonts ir Grieķijas atrauga. Visupirmais Piskonta ieraksts bija veltīts tieši Grieķijai. Saikne ar Grieķiju Piskontam vienmēr bijusi stipra un nezūdoša: ar skaļu traci Piskonts morāli bankrotē, bankrotēt steidz arī Grieķija; Piskonts atļaujas ilgstošus slinkuma periodus, arī Grieķijai laiskums nav svešs.

Mēs visi zinām, ka nemīlam Grieķiju – tas ir vienkārši un patīkami, kādu nemīlēt. Daudz sarežģītāks ir jautājums – kāpēc? Jautājumā par mīlestību pats būtiskākais, protams, ir ādas krāsa. Un šeit sākas problēmas. Ādas krāsu toņi veido spektru, taču dalījums savējos un svešajos ir kategoriski duāls. Nemīlēt var gan savējo, gan svešo, taču savējo dēļ nodevības, svešo dēļ svešuma. Šeit nepieciešams atzīmēt, ka nodevīgs savējais nekļūst svešs. Svešs var kļūt savējais, taču ne otrādi. Nodevīgs savējais ir jāpārmāca ar īpašu nežēlību… Tātad – grieķi un viņu ādas krāsa. Melni viņi nav, bet par baltiem arī gluži nenosauksi. Vai klasificēt viņus kā nosauļotus savējos, vai izbalējušus melnos? Šim jautājumam nav viennozīmīgas atbildes, tādēļ mēs nemīlam grieķus, īsti nezinot, kāpēc. Šī neziņa atņem mums drošības sajūtu, liek mums justies kā miglā nomaldījušamies bērniem, jo vairāk vairojot mūsu nemīlu.

Taču – būsim optimisti. Naids ir drošs, pastāvīgs lielums, noturīgs pret visu, ko mums nes laiks. Naids ir tas, uz ko varam paļauties, kam varam uzticēties. Naids aug mūsos kā koks labi iekoptā dārzā, nesot augļus un dodot jaunus asnus. Pat ja pazudīs viss, pie kā esam pieraduši, vienmēr vietā nāks jaunais, ko nīdīsim ar dubultu sparu. Un vienmēr, vienmēr mēs varam nīst paši sevi. Par Grieķiju!

naids

Tallsu imigranti Kuldīgā

Kuldīgas kultūra ir tūkstošiem gadu sena. Kā tēvi un tēvu tēvi, kuldīdznieki ar mīlestību kopj savu Kuldīgu. Nekur puķes nezied tik krāšņas un smaržu pilnas kā Kuldīgā, nekur citur sievietes nav tik skaistas un vīrieši tik gudri. Diemžēl, kā zināms, ja kaut kas ir skaists, atradīsies kāds, kas to samīdīs. Tallsinieki. Jau pierasts, ka tallsinieki brauc bariem uz Kuldīgu un uzvedas kā mājās. Kāpēc? Kas viņiem Kuldīgā meklējams? Kāpēc nevar dzīvoties pa saviem Tallsiem, čurāt uz ielām, kauties, šauties, izvarot, slepkavot vai kā nu tur viņi savos Tallsos pieraduši laiku pavadīt. Kāpēc sava netīrība jāievazā uz senās kultūrās, kur tīrība un kārtība ir cieņā? “Mēs taču visi esam viena latviešu tauta. Kuldīga ir mūsu!” teic degradējušies Tallsu multikulturālisti. Vai tiešām? Liberālisma un vienlīdzības vārdā notiek plānveidīga Kuldīgas tautas iznīcināšana un deģenerēšana līdz viņu līmenim. Jebkurš kuldīdznieks atzīs, ka Tallsu kultūra ir primitīva un viņam sveša. Tas nenozīmē būt rasistam – palieciet savos Tallsos un nenāciet pie mums – tas taču nav daudz prasīts! Mēs nevēlamies jauktas Tallsu-Kuldīgas ģimenes! Mēs nevēlamies tallsinieku barus Kuldīgas tīrajās ielās! Tallsu policija publicējusi oficiālu statistiku, ka 90% noziegumu Tallsos izdarījuši tallsinieki, nevis kuldīdznieki. Un tā ir tikai oficiālā statistika, kas liecina, ka patiesība ir vēl daudz sliktāka, jo tallsinieki melo. Kāpēc mums tādi noziedznieki jāpieņem pie sevis Kuldīgā? Kāpēc šāda tolerance politkorektuma vārdā? Vai mums vairs nav svarīgas mūsu ģimenes? Liberāļi ir panākuši savu un mēs nevaram atklāti diskutēt par pētījumiem, ko ir veikuši cienījami Kuldīgas zinātnieki – galvaskausu un smadzeņu garozas biezuma mērījumi, ādas krāsas toņu analīze, tallsinieku nosliece uz psihiskām saslimšanām, aizdusu un akadēmiķa Ruhani sidromu (iedzimta caureja ar asinīm) utt. Šie zinātnieki atļāvās nodot atklātībai patiesību par rasu atšķirībām un tagad izcieš cietumsodu par savu varonību un pašaizliedzību. Diemžēl šo vērtīgo pētījumu rezultātus publicēt nevaram, taču apelējam pie savas tautas saprāta un godaprāta: kuldīdznieki, vai tiešām jūs uzskatāt, ka visas Latvijas teritorijā dzīvojošās rases ir vienlīdzīgas? Grāmata “Kuldīga. Arhitekstūra un pilsētbrūvniecība” nesen guvusi atzinību pat ASV progresīvo patriotu aprindās. Cik grāmatu par Kuldīgu izdotas Tallsos šogad vai pat pēdējos desmit gados? Nevienas! Tallsos nav neviena Kuldīgai veltīta muzeja vai pieminekļa – neskatoties uz to, cik daudz Kuldīga devusi ne tikai Tallsu, bet visas pasaules kultūrai. Tajā pat laikā tallsinieki nekautrējas ievazāt Kuldīgā savu pseidokultūru un uzvesties kā mājās. Un par visu jāmaksā kuldīdzniekiem no savas kabatas. Ieejat jebkurā Kuldīgas kafejnīcā un aplūkojiet smalkmaizīšu klāstu: kā likums, vismaz viena vai divu veidu smalkmaizītes, kas ietilpst sortimentā, pārdošanā vairs nebūs, jo tās apēduši badīgie tallsinieki. Nesen Kuldīgā ieradās milzīga tūristu grupa no Tallsiem un daudzos dārzos, kurus paaudžu paaudzēm kopuši strādīgie kuldīdznieki, novīta puķes. Atpakaļ uz Tallsu ATU aizbrauca neskaitāmi ar pārtikas produktiem un citām pirmās nepieciešamības precēm pārpildīti autobusi, atbraukušos tallsiniekus atstājot Kuldīgā. Pašaizliedzīgie Kuldīgas patrioti cenšas šos autobusus uzspridzināt, taču viņus nodevīgi aiztur Kuldīgas policija. Nav noslēpums, ka tallsinieki bariem brauc vemt Ventas rumbā, un nav nekā neparasta, ka šie sabiedrības atkritumi savā derdzīgajā akcentā sauc mūsu Likteņupi par Vemtu. Kuldīgas simbols – jāņtārpiņš – pilsētā vairs nav sastopams, jo tallsinieki tos patērējot kā uzkodu savu nakts dzeršanu laikā. Ventas krastos vairs nesastapsiet arī nevienu pingvīnu, kas pirms tallsinieku invāzijas ik dienas priecēja kuldīdzniekus. Imigrācija no Tallsiem ir jāaptur par katru cenu! Galu galā, ja kuldīdzniekam ir nepatīkami atrasties blakus tallsiniekam, vai mūsdienu politkorektums piespiedīs kuldīdznieku justies citādi, iemīlēt nekārtību, netīrību un svešu “kultūru”?

Ir pienācis laiks pragmātiskai, tikai uz faktiem un statistiku balstītai diskusijai, diskusijai bez emocijām un rādīšanas ar pirkstu uz “rasistiem”. Ir pienācis laiks beidzot ieklausīties kuldīdzniekos, kas neko ļaunu nevēl tallsiniekiem – viņi vienkārši nevēlas tallsiniekus pie sevis. Kuldīdznieki neprasa daudz – vienīgais, ko tie vēlas, ir atkal iegūt to, kas vienmēr ir bijis un kam pēc taisnības vienmēr jāpaliek viņu – savu Kuldīgu.

Die Serie wurde in der NS-Zeit fr Schulungszwecke verbreitet (24)Systematik: Geschichte / Deutschland / 20. Jh. / NS-Zeit / Rassenpolitik / allgemein