Laime ir šķidrums

“Laime ir šķidrums, laimi var dzert!” –
Tā dzejnieks iesāka dzejoli slaveno.
Tad roka tam stiepās pudeli tvert,
Bet – pudele tukša! Viņš zaudēja samaņu…

Ir dzejnieka liktenis paskarbs un padrūms,
Jo nāves roka to savādi  skauj:
Ne sifiliss ķerts ir ne dilonis dabūts,
Bet izbeidzies dzēriens dzejnieku kauj!

Image

Ar cieņu,

Dainis T

Advertisements

Vai viegli būt aunam?

–          Stāsti, kas tad īsti notika.
–          Traks biju, jauns… Zināju jau, ka nav pareizi. Bet vispār nedomāju līdzi. Vienkārši darīju. Bija ticība, ka nekas slikts jau nenotiks.
–          Kad Tu pirmo reizi izmēģināji zāli?
–          Kopā ar draugiem… Mamma jau  visu laiku teica – aitas ēd tikai kombikormu un sienu, uzmanies, dēls!
–          Neklausīji?
–          Kur nu.
–          Kāpēc?
–          Nezinu… zināju jau… zināju, ka zāle… nu, ka zāle – tas nav pareizi. Vienkārši gribējās arī parādīt pasaulei, pateikt, ka man to ir tikpat grūti pieņemt kā viņai mani.
–          Kas Tev pirmoreiz ieteica zāli.
–          Baiba. Mana draudzene. Viņa jau bija ēdusi zāli kolhoza pļavā un teica, ka visas aitas kaut reizi mūžā ir ēdušas zāli un ka tas vienkārši esot jāizmēģina.
–          Izmēģināji?
–          Jā. Pieķēra. Kolhoza zootehniķis Vasīlijs.
–          Cik ilgi Tu jau esi apcietinājumā?
–          Nu jau trešā diena.
–          Kad būs tiesa?
–          It kā rīt. Nezinu, Grūtups teica, ka rīt varbūt vēl nē, lai nezaudējot cerību. Bet dzirdēju, ka marināde jau esot gatava.

Auns tika nokauts sestdienas rītā un ievietots marinādē un pēc divām dienām cepts uz iesma. Jāņabērni pēcāk atzina, ka esot bijis ļoti garšīgs.

Image

Labu apetīti,

Piskonts Bumbis-Bumbis